Publikācijas

Mārīte Guščika. Dzīvžogs/Hedge.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 16 lpp.

______________________________________________________________________________________________________

Zanes Tučas un Mārītes Guščikas izstāžu recenzija. Spriegums gaisā

Gleznotāja Zane Tuča piedāvā dabas tēlus, Mārīte Guščika – ekspresīvu melnbaltumu un abstrakciju

VILNIS VĒJŠ / 03.03.2018

Jāatzīst, ka ievadu Zanes Tučas un Mārītes Guščikas personālizstādes recenzijai esmu aizņēmies. Ērģelniece Iveta Apkalna LTV kultūras ziņu sižetā par savu koncertu Berlīnes koncertnamā skaidroja, kas tajā ir "baltiskais, latviskais": "Vai tas patiešām ir tas, ko mēs iedomājamies? Horizonta plašumi, putni, zaļi meži – vai tā ir tikai klišeja? Man vienmēr gribas teikt – cik skaisti, ka tas, ko cilvēki pieļauj kā klišeju, patiesībā ir realitāte." Ar to cienījamā mūziķe, kura, nav šaubu, pārzina gan latviešu mūziku, gan starptautiskā piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, norāda, ka pret frāzēm, kuras ir tik bieži lietotas, raksturojot nacionālo tradīciju, ka piedzīvojušas krietnu inflāciju, ir vērts izturēties ar dziļu nopietnību un pietāti. Tad tās atkal kļūst saturīgas.
Pirms pievērsties "putniem un zaļiem mežiem" vēl neliela atkāpe: skaidrs, ka Latvijas jubilejas gadā mūs sagaida milzīgs daudzums versiju par specifiski latvisko. Skaidrs, ka tās mēģinās izvairīties no klišejām, tomēr arī vaļā tikt nevarēs – valsts un nācijas identitātes tēma, kas uzbangoja neatkarības atjaunošanas laikā un otrreiz, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, patlaban piedzīvo jau trešo uzlējumu. Iegriežoties šā gada pirmajās lielajās mākslas skatēs (izstāde Cilme, kas notiek Rīgas mākslas telpā, mazāk – Nākotnes valsts izstāžu zālē Arsenāls), kas veltītas nācijas identitātes tēmai, nācās palauzīt galvu, kādēļ gan tik individuālā radošuma jomā kā māksla kā noteicošais, gandrīz izšķirošais spēks ir uzsvērts tieši valsts ietvars? Kādēļ mākslinieku iztēlē tas gandrīz paralizējoši savijies ar tautisku atribūtiku – rakstiem, simboliem, lindrakiem? Kādā veidā māksla no radošas brīvības akta pārtop par saukšanu pie kārtības, noteikumiem, struktūras – visa tā, ko iemieso valsts vara? Vai tikai tāpēc, ka simtgade, ka valsts un pašvaldības institūcijas?

Klusuma un skaļuma gamma
Savukārt divas no vadošajām privātajām mākslas galerijām – Māksla XO un Alma (atzīmēsim, ka reputācijas ziņā šīs ir divas no trim, pieskaitot vēl Daugavu) –, savstarpēji nesaskaņojot, rāda alternatīvu Latvijas mākslas momentuzņēmumu. Šķiet, tajās pašlaik skatāmās izstādes vieno maz kas – glezniecība kā tradicionāls medijs, ierastais taisnstūra formāts, autores ir sievietes. Tomēr, ieejot katrā no galerijām, rodas acumirklīga piederības sajūta.
Zane Tuča Almā piedāvā dabas tēlus, Mārīte Guščika Mākslā XO – ekspresīvu savas iekšējās pasaules izpausmi. Abas ir krāsās skopas, kaut kādā skaidri sajūtamā veidā – klusas. Spriegums ir gaisā. Kā piepilsētas vilciena vagonos, pirms tajos iekāpis kāds tūrists. Mēs taču pazīstam šo sajūtu, vai ne? Zane Tuča ir jaunākās paaudzes gleznotāja, kuras stils jau iemantojis atpazīstamību. Pirmkārt, tāpēc, ka māksliniecei tiešām ir savs rokraksts – galvenā tā pazīme ir detalizētais, gludais zīmējums, un es pat neesmu drošs, ka glezniecībai ir centrālā loma autores tehnikā. Otrkārt, viņa piedalījusies vairākās laikmetīgās mākslas izstādēs, kas gleznotāju ieceļ mazliet citā kontekstā nekā tikai starp aroda biedriem. Koku silueti, rimta pelēkzaļa krāsu gamma, mazliet līdzības ar fotogrāfijas dubultekspozīciju un nelielas kadrējuma atšķirības – tas ir visai ierobežots rīku komplekts, jo autore aicina ieklausīties klusumā. Lai gan galerija nemaz nav klusa, tajā dzirdams speciāli sagatavots skaņu celiņš. …Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss, it kā jūtot vainu par pārlieku skaļumu, izstādes nosaukumā bilst māksliniece.
Galerijas Alma izmērs neļauj izvērsties. Protams, Zane Tuča nav viena. Varbūt kaut kur tuvumā meža miglu vēro Līga Purmale, klusumā klausās Arvo Perts un Pēteris Vasks, taču baidās viens otram traucēt. Tikām "koki un puķes ir tādi paši kā putni un cilvēki, viņi (..) savā starpā sarunājas". Kāda latviska ticība, lai arī aizlienēta, kā minēts izstādi pavadošajā tekstā, no Trūmena Kapotes!

Pa vidu – dzīvžogs
Mārītes Guščikas izstāde ir krietni vērienīgāka. Desmit gleznu, kuras pat reproducētas nelielā katalogā. Pirmais, kas pārsteidz, ir spēcīgā motivācija, kas laikam taču nepieciešama, lai izveidotu palielu ciklu ar dramatiski ierobežotiem izteiksmes līdzekļiem. Izmērs ir viens no tiem, jo dažas gleznas jūtami pārkāpj ierasto galerijas formātu un piesakās citam kontekstam – muzejos, publiskajās telpās. Visas gleznas ir melnbaltas un abstraktas. Melnbaltums neizslēdz mazliet siltākas vai vēsākas gradācijas, savukārt abstrakcija – to, ka dažos darbos var saskatīt telpiskuma ilūziju.

Citādi tās visas kā viena klātas gaišākiem un tumšākiem krāsas sabiezējumiem, kas te vilkti ar enerģiskiem žestiem, te ieklāti ar maigu roku. Šī nav Rotko meditatīvi krāsainā abstrakcija un biroju dekorācijām domātā arī ne. Tā nedz demonstrē virtuozitāti, nedz ko ilustrē, ja nu gandrīz rituālu ikdienas cīkstiņu ar krāsu uz audekla virsmas. Var izteikt pieņēmumu, ka gleznas rāda mākslinieces iekšējo pasauli – vēl viena pierasta frāze, kas tomēr pavelk aiz sevis veselu tradīcijas šlepi. (Par eksistenciālas pasaules izjūtas milzīgo lomu latviešu mākslā esmu izteicies plašāk izstādes No laika gala katalogā, 2017.) Kāda tā ir šoreiz?

Jāpiemin, ka Mārīte Guščika agrāk ir strādājusi daudz attēlojošāk, iedvesmojoties no melnbaltu fotogrāfiju estētikas, ko nesen atgādināja izstādes Hiperreālisms un Jaunieguvumi izstāžu zālē Arsenāls. Jau iepriekšējā viņas izstādē Patversme (2016) iezīmējās virziens uz abstrakciju – kā toreiz maliet bravūrīgi tika ziņots, apreibinošu vielu iedvesmotu. Nē, tās nav ķīmiskās vielas, kas liek gleznot vienu darbu pēc otra, tā ir specifiska dzīves izjūta – jaunās izstādes nosaukums taču ir Dzīvžogs. Arī gleznām ir nosaukumi (Dzīvnieks, Kleita, Baltais pāvs), tomēr nedomāsim tik vulgāri, ka tie ir tieši attēloti. Pa vidu ir dzīvžogs, un kurā pusē ir māksliniece, kurā – skatītājs, paliek noslēpums. Protams, fiziski autore ir bijusi tajā pašā audekla pusē, kurā tagad esam mēs, bet šobrīd jūtamies atdalīti – ļoti iespējams, ka izstāde nav kāda noieta ceļa gals, bet starpstāvoklis uz nākamo radošo atklātību. Šajā izstādē ir patiešām draudīgi kluss.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/zanes-tucas-un-marites-guscikas-izstazu-recenzija.-spriegums-gaisa-14192439

_______________________________________________________________________________________________

Pelēkais ir visu krāsu mudžeklis - Mārītes Guščikas izstāde «Dzīvžogs»

2018. gada 9. februāris, 18:39| Māksla

Autori: Zane Brikmane (LTV kultūras ziņas)

Pelēkais ir visu krāsu mudžeklis – par to pārliecināta gleznotāja Mārīte Guščika, kuras rokrakstā dominē abstraktas kompozīcijas un kura savos darbos atklāj smalkas nianses citiem šķietami drūmajās krāsās. Šonedēļ galerijā “Māksla XO” ir atklāta  mākslinieces jaunākā personālizstāde “Dzīvžogs”.
“Dzīvžogs” gleznotājas Mārītes Guščikas karjerā ir piektā personālizstāde, un trešo reizi viņas darbi publiskai apskatei iemājojuši pašā Rīgas sirdī - galerijā “Māksla XO”.
“Šajā izstādē es turpinu risināt tās pašas tēmas, ko es jau aizsāku risināt savā iepriekšējā izstādē ar nosaukumu “Patversme”, tas bija gadu vai divus atpakaļ. Un tas ir par personības privātuma robežām. Un šajā gadījumā “Dzīvžogs” ir kā metafora starptelpai starp uzaicinājumu un aizliegumu,” skaidro Guščika.
Gleznotāja ir vienisprātis ar mākslas zinātnieci Diānu Barčevsku, kura savulaik par Mārītes Guščikas darbiem rakstīja, ka tie ir 21.gadsimta sievietes emociju barometrs. Tieši tādu viņa redzot pasauli, tāpēc jaunākās izstādes atklāšanas vakarā nācies bieži atbildēt uz jautājumiem par gleznās dominējošo pelēko un melno krāsu.

“Pelēkais man ir aizraujošākā spēle ar glezniecību, un visas pārējās krāsas būtu mākslīgi piemeklētas. Protams, ka tas nav drūmi, tas nekad nav bijis drūmi. Tad, kad viņas ir manā darbnīcā, man viņas liekas ļoti krāsainas gleznas,” atzīst Guščika.
Darbnīcas vienpatībā tapušās gleznas esot uzlūkojamas kā vienots organisms, savukārt izvēlētie tēli nospraužot konkrētas robežas.
Viena no gleznām attēlo baltos pāvus - tie iezīmējot sākumpunktu jau nākamajai izstādei, par kuru māksliniece vismaz pagaidām ir noslēpumaina.  

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/pelekais-ir-visu-krasu-mudzeklis-marites-guscikas-izstade-dzivzogs.a267326/

_________________________________________________________________________________________________

Cherchez la femme, pardieu! Cherchez la femme!*

Par izstādēm – Ingas Ģibietes “Saturs”, Mārītes Guščikas “Patversme”, Madaras Neikenas “Bezgalība”

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/5834-cherchez_la_femme,_pardieu_cherchez_la_femme*/

Pēteris Bankovskis
12/08/2016

Guļamistaba 4. 2016, audekls/eļļa, 170x140 cm

Laikmetā, kad ik dienas visneiedomājamākajos veidos izpaužas centieni pārskatīt sieviešu/vīriešu lomas, kad dažādi mirkļa prātvēderi reflektē par dzimumidentitāti kā gandrīz vai sabiedriskas varas un ietekmes grupu vienošanās ceļā panāktu sociālo konstruktu, varbūt nav korekti runāt par sieviešu mākslu. Bet varbūt – tieši pretēji. [...]

Galerijā “Māksla XO” līdz 30. augustam Mārītes Guščikas (1980) gleznu skate “Patversme”. Atcerēsimies, ka 2013. gadā māksliniece par izstādi “Atmiņas karte / Memory Stick” tika nominēta Purvīša balvai. Par jaunāko veikumu Mārīte Guščika raksta: “Izstādes “Patversme” idejiskais kodols meklējams manā pretreakcijā uz visaptverošo un gandrīz neizbēgami uzspiesto komunikāciju, draudzēšanās kultu, integrāciju un privātās telpas ignorēšanu.
Mans veids, kā neizšķīst šajos procesos, ir veidot pasaules kārtību savās domās. Es burtiski nodarbojos ar savas ideālās telpas plānošanu, būvniecību un iekārtošanu. Es to vizualizēju līdz sīkākajai detaļai. Šis process darbojas kā aizsargmehānisms un meditācija vienlaicīgi. Izstāde ir par noslēgšanos savas iztēles konstrukcijās un noslēpumos.”

Melnpelēkajās, dinamiskiem virpuļiem, vērpetēm, atvariem, mutuļiem, rituļiem pārpilnajās gleznās, izņemot vienu, nav taisnu līniju, kurām sekot, vai leņķu, kam pieķerties. Šķiet, māksliniece vizualizē tekstā pieteikto meditāciju kā absolūti nelineāru procesu, kā atsvešināšanos no jutekliski tveramā, kā atsacīšanos no iespējas pieķerties. Vai tā viņa dokumentē savu garīgo cīņu virzībā uz attīrītu, askētisku esamību? Vai varbūt tā – pretreakcija – būs tikai atelpa pirms kaut kā cita? To skatītājs nevar uzminēt. Bet man šī Mārītes Guščikas iedziļināšanās savā tumsas valstībā atgādina tos brīžus vai ikkatras sievietes dzīvē, kad, tumsnējot pēcpusdienas krēslai, viņa sēž, salikusi rokas klēpī, raugās tieši sevī, tieši pašā sirds dziļumā, bet ikdienas, sadzīves, attiecību (ar sevi un citiem) attēli virpuļo apkārt aizvien ātrāk, līdz pārvēršas troksnī, troksnis pāriet melodijā, melodija – klusā švīkstā, bet tas – klusumā.
___________________________________________________________________________________________________

Tumšā matērija

Ansis Vasks / STUDIJA -2016_Nr.110_50.-51.lpp


Mārīte Guščika “ Patversme “ Galerija Māksla XO  04.08.- 30.08. 2016

Šī bija viena no izstādēm, kuras apskate neprasīja daudz personīgā laika. Lielā mērā tas , protams, bija saistīts ar galerijas izstāžu formātu. Konkrēti šajā gadījumā tās bija piecas pelēkmelnas abstraktas gleznas, kurās redzams kaut kas līdzīgs tumšai, telpiskai matērijai. Tomēr gleznu skaits nebija galvenais iemesls tik ātram iespaidam. Mārītes Guščikas gleznu cikls “Guļamistaba" neuzmācās ar piesātinātu vizuālo un informatīvo lauku. Nostājoties izstāžu zāles vidū, pāris minūtēs priekštats par to jau bija noformējies. Gleznu līdzīgais vai pat vienādais vizuālais raksturs neaicināja iegremdēties katras dzīļākajos slāņos. Šo procesu varēja izbaudīt, apskatot vienu gleznu; pārējās kalpoja kā apstiprinājums vai papildinājums jau gūtajām atziņām.
Ar nedaudzajām izstāžu zāles centrā pavadītajām minūtēm pietika, lai uztvertu šīs mākslas meistarīgo un smalko glezniecisko rokrakstu, niansēto pelēkmelno tonalitāti, ko atdzīvina maigi ekspresīvs un vielisks triepiens. Tomēr svarīgāk par formālām vērtībām ir tas, ka Mārītes Guščikas glezniecība izstaro domas stingro virzību un pabeigtību, kā arī pārliecību par sevi, it kā tā teiktu : es zinu, ka esmu īpaša, neatkarīgi no tā, ko tu vai kāds cits domā.
Turpinājums nebija tāds, kādu varētu gaidīt un kāds pārāk bieži piedzīvots pēc līdzīgām miniatūrām galeriju izstādēm, kad, ejot ārā pa durvīm, jau esi aizmirsis pilnīgi visu, ko tajā redzēji. Šoreiz tumšā matērija turpināja sekot arī tad, kad galerijas durvis aiz sevis biju aizvēris. Maldinoši ātri iekļuvusi prātā, tā nevēlējās to pamest un uzjundīja domas par iemesliem, kas liek māksliniekiem, kuri spēj tik meistarīgi attēlot realitāti, virzīties uz bezpriekšmetisko. Savu motivāciju Mārīte Guščika skaidro ar pretreakciju uz mūsdienās valdošo socializēšanās kultu, noslēdzoties un būvējot savu ideālo telpu, un izjūtot šo norisi kā meditāciju. Domājams, ka tā ir pazīstama sajūta ne tikai radošām personībām, bet arī jebkuram domājošam indivīdam, kurš ir spiests iesaistīties visaptverošās socializācijas laikmeta realitātē.
Kāda tad ir mākslinieces iztēles konstruētā pasaule? Šķiet, visvieglāk to iespējams raksturot, izmantojot līdzību ar kādas vielas miljonkārtīgu palielinājumu mikroskopā, kurā redzam melnbaltu, it kā abstraktu telpisku vidi, kas tomēr eksistē. Mārītes Guščikas gleznas ir kā šāda mikroskopa attēla gleznieciska un kaislīga versija. Izņemot vienu no gleznām, kurā redzams ekspresīvā dūmakā grimstošs melns taisnstūris, ko varētu uztvert kā asociatīvu ieejas portālu mākslinieces radītajā tumšajā pasaulē, ko viņa nosaukusi par "Patversmi".
Viena neliela izstāde, protams, nevar sniegt atbildi uz jautājumu, vai radošā fokusa izmaiņas ir fundamentālas un neatgriezeniskas, vai arī tas ir tikai mirklīgs uzplaiksnījums. Tomēr vienmēr ir interesanti saprast, kādi mākslinieka psiholoģiskie aspekti ir kalpojuši par katalizatoru lielākām vai mazākām izmaiņām viņa mākslas valodā. Mākslinieces sniegtais skaidrojums man škiet saprotams un simpātisks, un tas varbūt palīdz uz mirkli piekļūt tuvāk un palūkoties uz šo gleznu ciklu no to autores piedāvātā skatpunkta. Tas noteikti ir vērā ņemams, bet ne noteicošais faktors, veidojot savus priekšstatus. Šī glezniecība spēj pastāvēt autonomi arī bez jebkāda skaidrojuma.
Vērojot mākslu, vienmēr cieņu izraisa mākslinieki, kas nebaidās pamest smagā darbā sasniegto komforta zonu; kurus dzen uz priekšu vēlme meklēt jaunus izteiksmes līdzekļus un tēmas, neņemot vērā nekādus riskus. Šādos gadījumos pat radošas neveiksmes šķiet vērtīgākas par talantīgu, tomēr bezgalīgu atkārtošanos. Kaut nevarētu teikt, ka Mārītes Guščikas izstāde demonstrētu kardinālas radošā rokraksta izmaiņas, tomēr tajā jaušama spirgta radošā gara aktivitāte un stingrs mugurkauls. 

_________________________________________________________________________________________________


Foto: publicitātes attēls

Mārīte Guščika par izstādi "Atmiņas karte / Memory Stick" galerijā "Māksla XO" (2012. gada 20. septembris - 2012. gada 16. oktobris) izvirzīta prestižajai "Purvīša balvai", ko pasniegs 2013. gadā 

”Māksliniece, kas iepazīta kā ”jauna un daudzsološa”, pārgājusi nākamajā stadijā – kā viena no perspektīvākajām aktīvi strādājošajām gleznotājām. Kopš pirmās personālizstādes viņa attīstījusi savu pieeju fotogrāfiskā attēla transformēšanā par glezniecisku, pievēršoties sarežģītai tēmai par neskaidriem apziņas stāvokļiem, un labi tikusi ar to galā – atrodot atbilstošu tēlainu izpausmi,” vērtē mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

http://kultura.delfi.lv/news/art/purvisa-balvai-2013-izvirziti-pieci-jauni-makslas-notikumi.d?id=42756086

 

'Nepārtraukti formas un satura meklējumi'. Purvīša balvas kandidāte Mārīte Guščika

DELFI Kultūra |

01. novembris 2012 00:16

Foto: Publicitātes attēli

Jaunā gleznotāja Mārīte Guščika, kura savu pirmo personālizstādi prezentēja 2008. gadā, jau ir spējusi pievērst savai daiļradei skatītāju un mākslas kritiķu uzmanību.

Māksliniece izveidojusi atpazīstamu rokrakstu, kurā dominē fotoreālisma elementi ar gleznieciskiem akcentiem un ahromātiska krāsu gamma. Kā īstenā ”rozentāliete” Mārīte Guščika savos darbos demonstrē augstu glezniecības tehnoloģiju meistarības līmeni, pievēršoties telpas dziļuma un mistikas izpētei. Nupat galerijā "Māksla XO" ir noslēgusies Mārītes Guščikas jaunākā personālizstāde "Atmiņas karte/Memory Stick", par kuru gleznotāja tika izvirzīta prestižajai ”Purvīša balvai”.

Mārītes Guščikas gleznas atgādina mirkļa iedvesmā tapušus fotoattēlus, kuru mērķis nav bijis fiksēt kādu konkrētu objektu vai notikumu. Tie drīzāk vēsta par noskaņām, kas pastāv urbānajā pasaulē, kur cilvēks ir tikai viens no vides elementiem. Māksliniece izvēlas nenozīmīgus realitātes fragmentus, kas atspoguļo pelēko ikdienu un pierasto ainu. Tie izstaro biedējošu vienaldzību pret vērotāju un ir pašpietiekami savā t.s. nemainīgajā dzīves ritmā.

Gleznojot pilsētvides ainas ar vienu vai dažiem cilvēku siluetiem, kam raksturīga ritmiska struktūra un neitrāli emocionāla noskaņa, Mārīte Guščika pievēršas personības un sabiedrības attiecībām mūsdienu pasaulē, pēta cilvēka eksistences nozīmi un brīvības iespējamību paša radītā vidē. Mākslas zinātniece Diāna Barčevska Guščikas darbus raksturo kā jaunas, 21. gadsimta sievietes emociju barometru, kas rāda sajūtas, kurās viņa uztver pasauli. Kā skatītāji mēs kļūstam par cilvēka sajūtu, telpas un laika dinamikas lieciniekiem, kas var aizvest gan pagātnē, gan neapjaustajā tagadnē.

Savu jaunāko izstādi ”Atmiņas karte/Memory Stick” gleznotāja balsta uz vizuālām atmiņām un iespaidiem, kuri radušies pēc dažādu redzi un ķermeni ietekmējošu procesu izraisītiem efektiem. Visbiežāk tas ir nelabums, slikta dūša, paģiras. Kad ķermenis jūtas slikti un uztvere ir saasināta, acis redz glezniecības vērtus skatus, kuri atmiņā nosēžas ļoti spilgti. Tos nevar nofiksēt nekādā citādā veidā kā tikai atmiņā, jo tie iet caur nelabuma filtru. Autori interesē uzgleznot šos nelabuma izraisītos skatus ar laika distanci, kura viņas atmiņās varbūt ir ieviesusi kādas izmaiņas, bet to uzgleznot ir vienīgais veids, kā šīs atmiņas saglabāt.

Kopumā Mārītes Guščikas darbi šķiet visai piemēroti, lai attiecinātu tradicionālos pieņēmumus par latviešu glezniecības estētismu un formas izkoptību uz laikmetīgo urbāno realitāti. To pilnībā ietin pelēkā krāsa ar savu duālo iedabu - vientulības, garlaicības un nospiestības auru, kas vienlaikus ir arī iespēja izvērst smalkas tonālo nianšu attiecības. Māksliniece tiecas izzināt apkārtējo pasauli, iedziļinoties atsevišķās detaļās. Tiek attīrīts viss liekais, idejas atklāsmei traucējošais, atstājot un izceļot būtiskāko. Pati gleznotāja atzīst, ka nepārtraukti atrodas formas un satura meklējumos.

Vai iekarot savu vietu mākslā ir grūti?

M.G.: Tas atkarīgs no mērķa un sirdsapziņas.

Ar ko Jūs atšķiraties no citiem Latvijas māksliniekiem?


M.G.:
Konkrētu pazīmju uzskaitījums man liekas jocīgs.

Vai, radot darbu, izjūtat atbildību skatītāja priekšā?

M.G.:
Radot darbu, es ne mirkli nedomāju par skatītāju un tad jau laikam arī neizjūtu nekādu atbildību.

Kas ir galvenais, ko gribat mākslā pateikt?

M.G.:
Mana galvenā prioritāte ir nepārtraukti formas un satura meklējumi.

Vai būt māksliniekam ir romantiski?

M.G.: Jā, tas ir romantiski.

Kādas mākslas kolekcijas ietvaros nokļūstot Jūsu darbam, Jums būtu patiess lepnums?

M.G.: Labāk neteikšu, citādi var nepiepildīties.

Ko uzgleznot jāprot jebkuram māksliniekam?

M.G.: Visiem māksliniekiem nav jāprot gleznot.