Normunds Brasliņš

Normunds Brasliņš (1962)

 Sieviešu ideāltēli ir viena no Normunda Brasliņa glezniecības pamattēmām, vienlaikus- nekļūdīgas autora pazīšanas zīmes.
Pārradot mākslinieciskās apziņas racionāli netveramos impulsus, vecmeistaru studiju pieredzi, izmantojot paša fotografētus modeļu uzņēmumus, tie konsekventi gleznoti jau kopš 80. gadu beigām.

Mākslinieks strādā sekodams savai izjūtai, un nedomā, kā šo patību kāds reiz interpretēs.
Būtiska viņam arvien bijusi tiecība pēc gleznas kvalitātes un amata prasmes pilnveidošanas, interese par figurālo glezniecību, stājglezniecību tradicionālā, klasiskā izpratnē, formas pašvērtību.

 Sieviešu veidoli materializējas uz audekla ilgstošā, lēnā, darbietilpīgā procesā, koncentrējot autora ieguldīto enerģiju.
Niansēts plastisko apjomu modelējums. Harmoniska līniju un formu ritmizācija kompozīcijā.
Krāsu sabalsojums, glazējumi, iekausējot tēlus vidē, ko veido abstrahēti zelta vai ornamentāli zelta foni- iepriekš tehnoloģiski sarežģīti gleznošanai sagatavotas virsma. Rāmja apdare, kas papildina un turpina gleznojumu.

Publika nereti alkst viennozīmīga gleznu vārdiskā tulkojuma, kāds patiesībā nemaz nav iespējams. Katrs pabeigts darbs uzsāk savu patstāvīgu dzīvi. Kritika tajos saskatījusi profesionalitātes pamatīgumu, augstās mākslas raudzi, apzinātu retrospektīvismu, izkoptas salonglezniecības tradīcijas, idilliskas atmiņas par zelta laikmetu, patveršanos paralēlā pasaulē, spēles uz naža asmens, sapņus, vīzijas, fascinējošu suģestiju, izsmalcinātu jutekliskumu, dekadentiskas, elēģiskas gadsimtu mijas noskaņas, slāpes pēc skaistuma, kam bija paredzēts glābt pasauli.

 /Aija Brasliņa/