Guntars Sietiņš

Guntars Sietiņš ( 1962 )

Iesākumā bija tehnika - mecotinta (mezzotinto -  it. val. - pustonis). Tehniku var pielīdzināt vizuālajai valodai. Guntara Sietiņa izvēlētajā dobspiedes metodē pat visgaišākais punkts nemēdz būt balts, jo paliek krēslas zonā un nes sevī ēnu. Šī estampa īpatnība ir noteikusi tēlainību un virzījusi nodomus noteiktā gultnē. Nevar nepamanīt, ka Guntara Sietiņa nospiedumu telpas lielāko daļu aizņem tumsa.
Zināms, ka bālās noktirnes, gotiskās kaislības, kosmiskās drāmas vai zemapziņas dzīļu mīklas mīl romantiķi. Taču Guntars Sietiņš ir klasicizējošs mākslinieks. Viņu interesē konstruktīva skaidrība, proporcijas, veselā attiecības pret daļu un daļas samērojamība ar visiem pārējiem elementiem. Pilnīgi droši var teikt, ka klasicistu mīļākā forma ir aplis plaknē un lode telpā.
1994. gadā Guntara Sietiņa arsenālā nonāca metāla spoguļlodes. Tās bija tik lieliskas, ka izstūma no autora plastiskā repertuāra pārējos tēlus. Spoguļlode apvienoja sevī gan ģeometriski ideālu apjomu, gan atspoguļoto realitāti, kas liektas virsmas dēļ rādījās deformēta. Pie deformācijas jāpieskaita arī autora pazušana no spoguļvirsmas, kur tam būtu bijis jābūt, ja pieturētos pie realitātes.
Visbiežāk spoguļlodē bija vērojama Latvijas ainava. Ar debesīm, horizontu, kādu koku. Viss kompaktā esenciālā tvērumā. Kā dūrē. Un tad nāca gadījums. Saksijas iespiedgrafikas simpoziju organizatoram un profesionālam iespiedējam Reinhardam Rosleram (Reinhard Roessler), 2006. gadā bija gaidāma jubileja. Dāvinājuma estampa spoguļlodē Guntars Sietiņš lika iemirdzēties Roslera zīmogam. Lode savienojās ar tekstu, kļuva logocentriska, nepārstājot būt plastiska. Šī satikšanās deva jaunu ieelpu tēmai, kas šķita jau tuvojamies izsīkumam. Un pieprasīja paplašināt tehniskās robežas, jo turpmāk precīzie burti - to skaits pieauga un izpletās, prasīja citu gājienu. Tehnoloģiskā procedūra kļuva sarežģītāka. Pirms zīmējuma uzsākšanas mecotintā tika veikts radošs darbs ar datoru, kombinējot fotogrāfiju ar vektorgrafikas programmās veidotiem attēliem. Burtu pārnešanai uz vara klišejām tika izmantota sietspiede.[...]
Guntara Sietiņa māksla tiecas uz universālu sapratni. Informācijas tehnoloģijās to apzīmē ar jēdzienu „unikods". Tajā ir solījums ietvert pasauli visdažādākajās zīmju valodās, ļaujot tām pastāvēt paralēli pēc vienotas kodēšanas metodes," Anita Vanaga, 2011.

Guntars Sietiņs beidzis Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1988). Sarīkojis  27 personālizstādes un piedalījies vairāk nekā 144 grupas izstādēs visā pasaulē. Saņēmis vairākas starptautiskas godalgas.
Guntara Sietiņa darbi atrodas kolekcijās - Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (Rīga, Latvija), Kuldīgas novada muzejā (Kuldīga, Latvija), M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzejā (Kauņa, Lietuva), M. Žilinskas mākslas galerijā (Kauņa, Lietuva), Igaunijas Mākslas muzejā (Tallina, Igaunija),Valsts Tretjakova mākslas galerijā (Maskava, Krievija), Kaļiņingradas Valsts mākslas galerijā (Kaļiņingrada, Krievija).