Publikācijas

Helēnas Heinrihsones un Marko Meetamma izstādes recenzija. VIP līmeņa dialogs. Viss ir forši

Santa Hirša / KD, 28. septembris, 2019

Helēna Heinrihsone un Marko Meetamms ir latviešu un igauņu mākslas klasiķi, un katrs savā veidā iemieso tās īpašības, kas ir raksturīgas vispārpieņemtajiem priekšstatiem par abu valstu mākslas ievirzi

Jaunākajā galerijas Māksla XO rīkotajā notikumā ir redzami latviešu gleznotājas Helēnas Heinrihsones un igauņu mākslinieka Marko Meetamma darbi. Izstāde gan ir, gan nav vienota – tā iecerēta kā abu mākslinieku satikšanās (uz to norāda arī pats nosaukums Kā Marko Meetamms satika Helēnu Heinrihsoni), ļaujot iedomāties, ka aktīva dialoga vietā būs vērojama divu spilgtu mākslinieku kopā būšana.
Abi autori ir pietiekami atšķirīgi, lai radītu intrigu, un izstāde kļūst interesanta kā abu mākslinieku rokraksta salīdzinājums, pat ja labi apzinies, ka kultūrā ir milzum daudz lietu, ko nevajadzētu salīdzināt, un, visticamāk, šis ir tieši tāds gadījums. Taču, aplūkojot ekspozīciju, nav iespējams izvairīties no minēšanas, kas redzamajos darbos ir nejaušas līdzības un kas – apzinātas atšķirības. Un vai tas, kas šādā konstelācijā pievērš uzmanību, liktos interesants arī atsevišķā ekspozīcijā? Kuras gleznu detaļas, vizuālās īpašības šoreiz tiek ievērotas tikai kā opozicionāras otra autora darbos redzamajam?

Es varu izdarīt daudz
Abu mākslinieku darbiem ir raksturīgs spilgtums gan krāsās, gan tēlos. Šoreiz Marko Meetamma darbi skatītāja uzmanību piesaista ilgstošāk, jo viņa kompozīcijas ietver arī sižetiskas asprātības un sirreālas dīvainības, kas uz ilgu laiku iespiežas atmiņā. Marko Meetamma darbu centrā ir sievietes tēls, caur kuru apspēlēti dažādi stereotipi par sievišķīgu uzvedību, atribūtiem, tēlu klišejām, ko pauž arī darbu nosaukumi, piemēram, Sieviete ar skaistiem, sarkaniem nagiem un Es varu izdarīt daudz.
Marko Meetamma melnais humors ir saistīts ar ikvienam labi pazīstamām ikdienas situācijām, dzimumu lomām un sabiedrības priekšstatiem par moderno un pārlaicīgo sievišķību. Dīvainās sievietes kļūst par pārdabiskām būtnēm ar vairākām rokām un krūtīm, viņu puskailās pozas pauž neveiklību un neiederēšanos. Grūti saprast, kāda ir mākslinieka paša attieksme pret gleznoto – iespējams, tiek fiksētas iztēles radītas dīvainības, un nekas vairāk. Arī izstādes anotācijā mākslinieks norāda, ka "plikņiem" pievērsies bez kāda acīmredzama iemesla, tikai pēc tam saprotot, ka uz to mudinājusi Helēnas Heinrihsones darbnīcā aplūkotā grāmata 1000 akti. Ūves Sīda kolekcija, kas viņu pamatīgi aizrāvusi.

Iespaidu jutekliskums
Helēna Heinrihsone ir tik gleznieciska gleznotāja, ka par viņas darbiem nekad nav viegli izteikties verbāli. Viņas glezniecības pamatā ir semantiski vienkārši tēli, vizuālo iespaidu jutekliskums, nepastarpinātība, kas iedarbojas caur krāsu un formu saspēles spēku, un neko citu šai jaudai arī nevajag. Helēnas Heinrihsones akvareļi ir diezgan liels pretstats Marko Meetamma ironiskajam ikdienas eksistenciālismam, kas uzšķērž trivialitātes un pārvērš tās sirreālās galējībās.
Abus māksliniekus noteikti var uzskatīt par latviešu un igauņu mākslas klasiķiem, un katrs savā veidā iemieso tās īpašības, kas ir raksturīgas vispārpieņemtajiem priekšstatiem par abu valstu mākslas ievirzi, – Marko Meetamms reprezentē igauņu mākslā bieži sastopamo intelektuālo skatījumu uz apkārtējo pasauli, mākslinieciski tverot to caur ironiju, spilgtiem nozīmju apvērsumiem. Igaunijas māksla nebaidās no ikdienišķā un nebaidās būt uzjautrinoša – atšķirībā no Latvijas mākslas, kurā lielā mērā dominē Helēnas Heinrihsones daiļradei raksturīgā formas perfekcija, emocionālas metaforas un poētiskas iekšējo sajūtu fiksācijas.
Asociācijas par divu mākslas skolu un tradīciju dialogu apstiprina izstādes anotācijā iekļautais Helēnas Heinrihsones citāts: "Gleznas uztveramas kā attīstības ābece ar akvareļkrāsas vieglumu un joku pieskaņu – latvieši, zaglīga tauta, kas dzīvo kokos, un igauņi – kūdras purvu agrīnie iemītnieki." 

Foršu cilvēku ieskauti
Pāru izstādes mākslas dzīvē ir izplatīts žanrs, taču bieži skatītājs nespēj līdz galam saprast, kas virza konkrētos savienojumus, proti, kādā nolūkā tiek izvēlēti un kombinēti mākslinieki. Marko Meetamma un Helēnas Heinrisones duets neapšaubāmi ir spēcīgs, un tie ir mākslinieki, kuri nepazudīs uz otra fona un nepakļausies otra mākslinieciskajai atmosfērai. Taču mazliet piesardzīgu dara atminēšanās, ka tā nebūt nav pirmā reize, kad Helēnas Heinrihsones darbi galerijā Māksla XO tiek eksponēti līdz ar kādu ārvalstu mākslinieku, – šīgada martā notika kopīga izstāde ar Mišelu Kasteņē, savukārt pirms pāris gadiem bija aplūkojams Helēnas Heinrihsones veltījums gleznotājam Aleksam Kacam.
Gleznieciski dialogi ieguvuši pastāvīgu vietu mākslinieces daiļradē, taču es labi spēju iztēloties viņas darbus arī pašpietiekamā vienatnībā, un jādomā, vai pāru izstāžu organizēšana nav drīzāk kāds mārketinga triks, ar ko pievērst lielāku uzmanību galerijas piedāvājumam. Ja tas iedarbojas stimulējoši uz mākslinieka daiļradi, kāpēc gan ne.
Izstādi pavadošajā tekstā Marko atminas savu otro tikšanos ar Helēnu 2018. gada mesē ArtVilnius: "Sēdējām ArtVilnius VIP Lounge un dzērām fantastiskus, kvēlojošus kokteiļus, zilas gaismas un foršu, melnā tērptu cilvēku ieskauti." Uztvēru Marko jauko ironiju, taču arī šī izstāde atgādina VIP Lounge situāciju – VIP līmeņa mākslinieki rada mākslu mākslas dēļ, priecājas par to un viens par otru. Viss ir forši.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/helenas-heinrihsones-un-marko-meetamma-izstades-recenzija.-vip-limena-dialogs.-viss-ir-forsi-14227308

_______________________________________________________________________________________________

Īsumā par pašu galveno

Vilnis Vējš / 02/10/2019

Intas Rukas izstāde “Zem tām pašām debesīm” Mūkusalas Mākslas salonā līdz 26. Oktobrim
Mārtiņa Ratnika izstāde “Visi satelīti reiz sadegs” galerijā “Alma” līdz 11. oktobrim
Izstāde “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” galerijā “Māksla XO” līdz 7. oktobrim
[...]


Helēna Heinrihsone un Marko Mētams pie saviem darbiem izstādes  “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” galerijā “Māksla XO” atklāšanā. Foto: Renārs Derrings 

Galerijā “Māksla XO” satikušies divi prominenti mākslinieki, kurus no pirmā acu skata nekas nesaista – latviešu gleznotāja Helēna Heinrihsone un igauņu daudzpusīgais autors Marko Mētams. Izstādes dramaturģija balstīta tieši šajā nesaderībā – cik Heinrihsones žesti ir gleznieciski un atraisīti, tik Mētama – strikti un cieti. Heinrihsones darbus aizpilda atmosfērā iegremdēti, daudznozīmīgi tēli, bet Mētama – skaidri uzzīmētas sieviešu figūras, kas nozīmes meklējumus ārpus acīmredzamā iedzen strupceļā. Protams, kopīgais ir – tas izteikts jau stāstošajā nosaukumā “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni” – abi ļāvušies vieglprātībām, labam garastāvoklim un jokiem. It kā par svarīgām lietām šeit nav nekā. Savstarpēja apcelšanās un duelēšanās jokiem. Bet, no otras puses, mākslā tas nav mazsvarīgi – skatupunktu un noskaņojumu maiņa, spēle ar dažādiem priekšstatiem, savstarpēja izzobošana, sacensība atjautībā. Heinrihsone speciāli izstādei sacerējusi stāstiņu, kas mudž no stereotipiem par igauņiem, bet tikpat labi varētu būt par latviešiem: viņi nāk “No purviem”, mājo “Kokos” un dodas taisnā “Ceļā” uz mūžību (izcelti darbu nosaukumi). Savu varoņu izskatu māksliniece modelē, izmantojot iemīļotus motīvus – galvaskausus. Tādā veidā nelielā sērija iegūst negaidītus pašparodijas vaibstus. Tie ir jo labi saskatāmi, piemēram, darbā “Marko baidās no galvaskausa” – ieraudzījis latviešu mākslinieces slavenos galvaskausu gleznojumus, trauslais igauņu vīrietis vienkārši mūk! Kurš tad te ir izzobots? Marko Mētamam vispārinājumi, simboli un daudznozīmība ir sveši – viņš glezno mirklīgus novērojumus vai iedomas, par kuru saturu mēs varam pateikt tikai tik daudz, cik ietverts nosaukumā, piemēram: “Vienu nakti es satiku sievieti ar ļoti jocīgu uzvedību” vai ““Sieviete ar skaistiem, sarkaniem nagiem”. Kādēļ viena sieviete uzvedas jocīgi vai otra izbāzusi skaistos nagus caur apakšbiksēm, ne māksliniekam, ne mums, skatītājiem, nav ne jausmas. Varbūt tādēļ, ka Mētamam sievietes ir tikpat svešas un noslēpumainas radības kā Heinrihsonei igauņi? Neaizmirsīsim, ka mums ir darīšana ar jokiem, absurdu, tādēļ nav ko pārmest, ka mākslinieki ir stereotipu varā par sev nepazīstamo: piemēram, Marko Mētams nemaz neslēpj, ka redz sievietes kā seksualizētus objektus ar neloģisku uzvedību un ka cēlonis tam ir izslavētais “vīrieša skatiens”. Tomēr rezultāts ir patiesi smieklīgs, bet joka mehānisms maina novērotāja un  objekta attiecības. Mākslinieka ironijas bultas pavēršas pret viņu pašu – vienkāršo igauņu vīrieti, kas baidās no galvaskausiem un kuru nomoka neizskaidrojami piedauzīgi sieviešu tēli.

https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/recenzijas/24352-isuma_par_pasu_galveno/

________________________________________________________________________________________________

HELĒNA HEINRIHSONE un MARKO MÄETAMM “Kā Marko Mäetamm satika Helēnu Heinrihsoni”

Māksla XO galerija 29.08.-07.10.2019.


Viens no Igaunijas ievērojamākajiem laikmetīgajiem māksliniekiem Marko Mäetamm un viena no spožākajām Latvijas gleznotājām Helēna Heinrihsone pirmo reizi satikās 1998. gadā mākslinieku rezidencē Litografiska Academia Tidaholmā, Zviedrijā.
Ideja par kopīgu izstādi radās, abiem māksliniekiem atkal tiekoties pēc 20 gadiem - starptautiskā mākslas mesā ART VILNIUS 2018.
Izstāde ir par vēlmi "savienot nesavienojamo" vai izcelt vienam otru, vai sacerēt portretstāstu par mākslinieku un viņa mākslu.

Domas par draudzību ar pazīstamo igauņu mākslinieku aizveda mani līdz pārdomām par cilvēces attīstību cauri gadsimtiem. Ķermeņa pilnveidošanās, galvaskausa formas izmaiņas – no laukakmeņa līdz slīpētam briljantam.
Gleznas uztveramas kā attīstības ābece ar akvareļkrāsas vieglumu un joku pieskaņu - latvieši, zaglīga tauta, kas dzīvo kokos, un igauņi - kūdras purvu agrīnie iemītnieki.
(Helēna Heinrihsone, 2019.)

Esmu saticis Helēnu trīs reizes. Pirmā reize, man liekas, bija... 1998. gadā. Man bija iespēja piedalīties litogrāfijas rezidencē Tidaholmā, Zviedrijā. Viņi bija uzaicinājuši vienu mākslinieku no katras Baltijas valsts, un no Latvijas tika uzaicināta Helēna. Nezināju neko daudz par Latvijas mākslas ainu vai Helēnu un viņas darbiem. Un esmu pārliecināts, ka arī viņa nezināja par mani un maniem darbiem.
Otro reizi satiku Helēnu Art Vilnius 2018. Lai gan mēs viens otru nebijām redzējuši gandrīz 20 gadus, likās, ka esam seni, labi draugi. Un, salīdzinot ar Tidaholmu, Viļņā bija arī daudz jautrāk. Sēdējām Art Vilnius VIP Lounge un dzērām fantastiskus, kvēlojošus kokteiļus, zilas gaismas un foršu, melnā tērptu cilvēku ieskauti.
Trešo reizi satiku Helēnu pusgadu vēlāk Rīgā. Helēnas galeristei Ilzei bija radusies ideja izveidot mūsu kopizstādi, un es devos apskatīt Helēnas darbnīcu. Lai redzētu Helēnas darbnīcu, man vispirms bija jādodas uz Helēnas dzīvokli. Dzīvoklis bija prātam neaptverams! Helēnas viesmīlība bija satriecoša. Daudz sarkanvīna, garda ēdiena, interesantu sarunu par mākslu, lidmašīnu katastrofām un dzīvi uz Marsa. Visas nakts garumā. No rīta, kad es uzkāpu augšā uz Helēnas darbnīcu, viņa jau strādāja. Lielformāta gleznas visapkārt. Dažas jau pabeigtas, dažas tikko iesāktas. Nevēlējos viņu iztraucēt, tāpēc tikai skatījos apkārt, lai redzētu, vai es varu atrast kādas idejas saviem darbiem mūsu kopīgajai izstādei. Uz viena galda atradu grāmatu. Zelta grāmatu “1000 akti. Ūves Sīda kolekcija”(“1000 NUDES Uwe Scheid Collection”). Sāku to aplūkot, un tā mani ierāva savā valstībā. Pilnībā aizmirsu, kur es esmu un kāpēc, un kas es esmu. Un, protams, es aizmirsu par laiku un nokavēju savu autobusu atpakaļ uz Tallinu. Nācās palikt Rīgā vēl vienu nakti.
Kad es beidzot nokļuvu Tallinā, biju tik vīlies, ka mani tik ļoti aizrāva šī grāmata un ka es nebiju pietiekami aplūkojis Helēnas darbus, lai rastu kādas jaunas idejas. Pēc dažiem mēnešiem uzsāku savu jauno darbu sēriju par plikņiem un sievietēm. Neredzēju īpašu iemeslu, kāpēc es gribēju to darīt, bet es gribēju. Un es to izbaudīju. Tad pēkšņi sapratu – tas viss bija grāmatas dēļ, ko es biju redzējis Helēnas darbnīcā! Šie ir visi tie darbi, ko vēlos izstādīt un parādīt kopā ar viņu!
(Marko Mäetamm, 2019.)

https://www.makslaxogalerija.lv/news/429/53/29-08-19-10-2019-MARKO-MaeETAMM-HELeNA-HEINRIHSONE-Ka-Marko-Maeetamm-satika-Helenu-Heinrihsoni/

__________________________________________________________________________________________________

Tālas skaņas

Zanes Tučas izstāde Angst galerijā “Alma” līdz 8. martam
Mišela Kastaņē “Sievietes pasaule” un Helēnas Heinrihsones “Rozes un Morandi vāzes” galerijā “Māksla XO” līdz 11. martam 

Vilnis Vējš / 06/03/2019

Kā lai nosauc pēdējā laikā sakuplojušo izstāžu formātu – par mikroizstādēm vai sīkizstādēm? Līdzīgi mikrouzņēmumiem vai sīkpakām? Pirmajā saliktenī mulsina svešvārds, otrajā – it kā nicinošā pieskaņa. Tā kā nevaru izlemt, paskaidrošu, ka runa ir par izstādēm ar ļoti nelielu darbu skaitu. Iespējams, pat būtiskāk par nosaukuma piemeklēšanu būtu noskaidrot šī formāta popularitātes cēloņus – tie droši vien rodami kā ekonomiskos, tā estētiskos apsvērumos. Nekustamā īpašuma cenas aug un mākslas galerijām pieejamo telpu izmēri sarūk. Mākslas tirgus koncentrējas uz atsevišķu, starptautiski pieprasītu autoru promotēšanu, bet arī mākslai, ko varētu saukt par nekomerciālu, aug producēšanas izmaksas. Tiktāl ekonomika. Tālāk estētika: skatoties senos attēlos, kā izskatījās 19. gadsimta mākslas saloni vai mūsu pašu Nacionālais (tolaik – Rīgas) mākslas muzejs tā pirmsākumos, izbrīna, ka gleznas sakārtas cieši līdzās cita citai, viena virs otras. Acīmredzot cilvēkiem bija citi skatīšanās paradumi un uztveres spējas. Mūsdienās, savukārt, jau pēc attālumiem starp gleznām varam pateikt, cik laikmetīgā vidē tās izkārtas – glaunos muzejos vai kultūras namu foajē.
[…]

Toties par to, ka esam nonākuši īstā sievietes pasaulē, nav šaubu galerijas “Māksla XO” dziļākajā telpā, kurā iekārtota Helēnas Heinrihsones izstāde “Rozes un Morandi vāzes”. Kā gan citādi, ja autore ir latviešu glezniecības supersieviete! Arī šīs izstādes raksturs ir diezgan izklaidējošs, tādēļ fonā uzliksim sulīgu bigbendu. Tikai piecu, toties milzīgu akvareļu spēks ir vitāli dzidrajos krāsu laukumos, bet to sajust iespējams tikai, skatoties uz oriģināliem – nekādas reprodukcijas nederēs! Izstāde tapusi, iedvesmojoties no itāļu klusās dabas žanra klasiķa Džordžo Morandi (1890–1964) gleznotajiem priekšmetiem – iekļaujot tos mākslinieces jau aprobētā kompozīcijas shēmā. Morandi vāzes ir  mazas maziņas, bet tajās ietupinātie Heinrihsones ziedi – milzīgi. Sievietes pasaule ir burtiski uzsēdusies vīrieša lolojumiem virsū un smacē to nost. Darbi ir ļoti līdzīgi izstādē “Ar ūdenskrāsām” (2017) redzētajiem, faktiski veidojot vienu sēriju. Tomēr tā atgādina par vēl senākiem laikiem, kad latviešu mākslinieki mēdza gleznās iekļaut zelta lapiņas – Boriss Bērziņš, Juris Jurjāns un Normunds Brasliņš ir pirmie, kas nāk prātā. Sākotnēji lietots kā atsauce uz ikonu glezniecību un sakrālo gaismu, zelts atgriezās 20. gadsimta 90. gados – glezniecības krīzes laikā –, lai palīdzētu stutēt mākslas aizejošo formu komercpotenciālu. Helēna Heinrihsone savulaik ir eksperimentējusi visā diapazonā – no dziļi nopietna līdz izklaidējoši dekoratīvam. Šķiet, ka tagad, vēlreiz izspēlējot jau atrastus paņēmienus, viņa vienkārši iepriecina pati sevi. Un prieka pietiek arī skatītājam.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/8058-talas_skanas/

______________________________________________________________________________________________

Helēnas Heinrihsones izstādes recenzija. Starp realitāti un sajūtām

Helēnas Heinrihsones māksla iemieso to, ko gribas saukt par pilnasinīgu glezniecību, kura ir pilna ar enerģiskiem žestiem

SANTA MIČULE-HIRŠA / 29. aprīlis, 2018

Helēna Heinrihsone pieder to Latvijas gleznotāju lokam, kuru radošā darbība tiek piesaukta tikai slavinošās intonācijās. Iespējams, tam par iemeslu ir Helēnas Heinrihsones darbu nepretenciozā pašpietiekamība – rodas iespaids, ka māksliniece glezno tā, it kā pilnīgi nekas ārpus konkrētajiem audekliem, konkrētā radīšanas brīža un konkrētā mākslinieciskā impulsa nemaz neeksistētu. Dažādi kultūrvēsturiski kodi un atsauces ir novērojamas gan tematisko motīvu izvēlē, gan ekspresīvajā gleznošanas manierē, taču tās šķiet sekundāras un līdz galam neattiecināmas uz Helēnas Heinrihsones darbiem. Tiesa, norādīt, ka mākslinieku daiļrade neiekļaujas nekādu žanru vai virzienu rāmjos, ir kļuvis pārlieku klišejiski, taču Helēnas Heinrihsones darbos šo elementu ir tik daudz, ka atsevišķu «-ismu» uzskaitīšana patiešām būtu tikai bezjēdzīga formalitāte.

Iestudējuma motīvs
Apmeklējot mākslinieces izstādes, nevar neņemt vērā kādu citu slavas un atzinības aspektu. Helēnai Heinrihsonei notiek vairākas personālizstādes gadā, un viņu droši vien var dēvēt par vienu no Latvijas visbiežāk izstādītajām autorēm, taču šāds ritms mēdz novest radošas personas pie darbu un gatavu formulu atražošanas. Arī Helēnas Heinrihsones pēdējo gadu daiļradē ir izstādes, kas nav šķitušas īsti gatavas, bijis tikai tāds ieceres uzmetums, neattīstot idejas māksliniecisko potenciālu līdz galam. Tās ir pašsaprotamas blaknes, ko sniedz augsti atzīta klasiķa statuss, kuram vairs nav jāapliecina savs talants, – mākslas institūcijas darbus pieprasīs, sabiedrība izrādīs par tiem interesi arī tad, ja atsauksmes būs sliktas, taču visdrīzāk tādu nebūs, jo klasiķa statuss Latvijas kultūrvidē māksliniekiem piešķir savdabīgu imunitāti pret jebkāda veida kritiku. Trūkstot nepieciešamībai sevi pierādīt, pārsteigt skatītāju, mākslinieks nonāk tajā komforta zonā, kura nereti liek šķērsot trauslo robežu starp klasiku un salonismu, tādēļ šāds skatītāju un mākslinieku attiecību modelis ilgtermiņā iemidzina mākslas dzīvi.
Svarīgākās Helēnas Heinrihsones rokraksta iezīmes ir redzamas galerijā Māksla XO notiekošās izstādes Garām gleznu sērijā – mazliet banāls nosacītais sižets, kas tiek risināts caur sakāpinātu naivumu, spilgtu, savstarpēji kontrastējošu spektra krāsu laukumi, kas balansē starp figuratīvo un abstrakto un iemieso dzīves un mākslas pirmatnējību. Tikpat pazīstams ir arī uzveduma, iestudējuma motīvs, autore piesātina kompozīcijas un pašu tēlu kustības ar teatrāliem žestiem. Šoreiz tie veltīti attiecību tēmai, kas izspēlēta horeogrāfiskā dinamikā – antropomorfas pusfigūras dažādās kombinācijās pietuvinās un attālinās viena no otras, iemiesojot arī toņu, gaismēnu un laukumu savstarpējās attiecības uz audekla.

Maskarāde divvientulībā
Šo mentālo stāvokļu metaforas atsauc atmiņā Helēnas Heinrihsones 90. gadu beigu glezniecību, piemēram, tādas hrestomātiskas kompozīcijas kā Tuvināšanās mēģinājums (1996), Asaras pār krūtīm (1998), Skumjas (1998), jo arī tajos emocionālā pieredze precīzi izteikta, izmantojot pavisam askētiskus izteiksmes līdzekļus. Pietuvinājumi, sastindzināti deju kadri kopā veido lakonisku formu un krāsu montāžu, kuras intriga tiek saglabāta visā sērijā un neapsīkst vien pāris mehāniskās kombināciju variācijās.
Šajā nozīmē Helēnas Heinrihsones māksla iemieso to, ko gribas saukt par pilnasinīgu glezniecību. Tā ir pilna ar enerģiskiem žestiem, vibrējošu krāsu materializāciju, kuras vitalitāte liek gleznas skatīt kā kaut ko gandrīz bioloģiski dzīvu, iepretim glezniecībai kā sastingušu attēlu mākslai (par piederību tai gan diemžēl atgādina galerijas apgaismojuma lampu atspulgi uz audekliem). Tieši šis vitalitātes faktors Helēnas Heinrihsones darbos mani uzrunā visvairāk, jo tas aktivizē ļoti juteklisku mākslas uztveri, mijiedarbojoties ar izstādē redzamo ārpus intelektuālām konstrukcijām, kas mūsdienu kultūrā arvien biežāk dominē kā medijs starp skatītāju un mākslas darbu.
Helēnas Heinrihsones māksla atrodas kādā īpatnējā realitātes un sajūtu starptelpā, kur tās abas it kā krustojas, taču līdz galam vēl nepārklājas. Tās sižeti nav izvērsti stāstos, māksliniece koncentrējas uz privātiem impulsiem, dažādu situāciju un mirklīgu iespaidu izteikšanu, uzsverot to, kā tie atbalsojas mākslinieces spāniski temperamentīgajā iztēlē. Viņas glezniecība ir sirreāls arhetipisku tēlu karnevāls, kas izstādē Garām noris kā intīma maskarāde divvientulībā, nevis krāšņas dzīres.
Iespējams, kompozīcijas šoreiz organizētas, vairāk vadoties pēc intuitīviem principiem un atbrīvojoties no piesaistes sižetu un stāstniecības slodzei. Darbos ir mazāk mitoloģisku tēlu un simbolu kā citos ciklos, lielāka nozīme ir telpas (vai tieši antitelpas) ilūzijai, kas tiek panākta ar mērogu palīdzību, kā arī lakonisku lielizmēra laukumu saspēlei. Figūru kustības, to žestu trauslums kontrastē ar krāsu monumentalitāti, un tas izvēršas spriedzē starp glezniecību kā cilvēku izgudrotu valodu un cilvēcisko attiecību nepastāvīgumu, ievainojamību un trauslumu.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/helenas-heinrihsones-izstades-recenzija.-starp-realitati-un-sajutam-14196381

_____________________________________________________________________________________________

Stāsts par attiecībām

Recenzija par Helēnas Heinrihsones izstādi "Garām" galerijā Māksla XO

Vilnis Vējš
10/04/2018 

Izstāde Garām liecina, ka Helēna Heinrihsone ir atgriezusies. Jocīgi to teikt par mākslinieci, kura nekad no aktuālās mākslas dzīves nav attālinājusies – atcerēsimies, ka viņas iepriekšējās parādīšanās notika mazāk nekā pirms gada: galerija Māksla XO piedāvāja izstādi Ar ūdenskrāsām, kurā Heinrihsone izstādīja milzu akvareļus ar hipertrofētiem ziedu attēliem. Tā tika iekļauta Purvīša balvas ceturkšņa nomināciju sarakstā. Pēc īsa brīža fonda Mākslai vajag telpu organizētajā notikumu sērijā, kas bija veltīta Andra Grinberga mūža veikumam, parādījās miniizstāde ar Heinrihsones speciāli gleznotu Grinberga portretu (Lidojumā). Kur tad atgriešanās? Intervijā LTV Panorāmai māksliniece apgalvo, ka ir atgriezusies nevis pati, bet pie (intervija skatāma šeit).


Helēna Heinrihsone. Svētdiena, 2018

Pie autores pašinterpretācijas vēl atgriezīsimies, bet pirmajā acu uzmetienā pārsteidz vēl kas: to, ko mēs redzam jaunākajā izstādē, gandrīz var saukt par veco labo latviešu figuratīvo glezniecību, kura šobrīd pārdzīvo ne gluži uzplaukuma laikus. Varbūt autoritatīvās mākslinieces paraugam izdosies to restartēt? Heinrihsone bez šaubīšanās glezno cilvēku figūras, lai arī tās ir tik ļoti reducētas, ka dažbrīd atgādina krāsainus zobu rentgenus. Skatīties uz izstādes darbiem vienkārši kā uz abstrakcijām nozīmētu sevi apzagt, jo gleznās ir gan attēlojums, gan sižeti. Tie ir kodolīgi apspēlēti īsos nosaukumos: (Ciao!, Laimīgu Jauno gadu!). Atšķirībā no pavisam vecās labās figuratīvās glezniecības, kādu pazīstam no vecmeistaru darbiem un kuru, šķiet, joprojām pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā, šo varētu nosaukt par reformētu versiju – tās pašas redukcijas dēļ, kas apstājas burtiski pussolīti pirms figūra pārvēstos abstraktā laukumā. Kas tad šo reformu savulaik paveica? Pati Heinrihsone, kurš gan cits! Protams, ne viņa vien, vesela mākslinieku rinda, kas bija radoši aktīvi 20. gadsimta 70. un 80. gadu mijā. Tomēr Heinrihsonei tajā ir īpaša vieta, pa vidu latviešu mākslas Lielo Dāmu trijotnē (hronoloģiski pēc modernizētājas Džemmas Skulmes un mazliet pirms Aijas Zariņas, kas glezniecības līdzekļu vienkāršošanā gāja vēl tālāk un nonāca laikmetīgās glezniecības ikonas statusā). Tā ka Heinrihsones izstādē nevajag aizmirst, ka mums ir darīšana nevis ar stilizāciju vai atkārtojumu, bet īstu mantu – mākslinieces pašas veidotu radošo identitāti, kurai sekojuši daudzi citi. Par autentiskumu var pārliecināties, pārlapojot Māksla XO 2007. gadā izdotu katalogu turpat izstādē. 


Helēna Heinrihsone. Pretīm, 2018

Otra atgriešanās ir tematiska. Varbūt kādam liksies mulsinoši, ka klasiķe pievērsusies mīlas stāstiem, jeb kā mēs mēdzam teikt ikdienišķāk, attiecību problēmām. Gleznu taisnstūri ir attīrīti no liekām detaļām, katrā atstājot vien figūru pāri, kas nepārprotami izpilda kādu riesta horeogrāfiju – tuvojas, attālinās, met lokus viena ap otru. Labi, ir arī ainas, kur viens no partneriem bēg (Arlabvakar!) vai arī pāris tik ļoti sakļāvies, ka izskatās pēc viena laukuma. Te parādās vēl kāda raksturīga Heinrihsones kaislība – balansēt uz banālā un izsmalcinātā, pļāpīgā un lakoniskā robežām, vienmēr noturoties gaumīgajā pusē. Jo, protams, tērgāt par attiecībām iespējams bezgalīgi. Šīs mantas mums netrūkst ne literatūrā, ne kino, ne televīzijas un preses produkcijā, un var vienīgi pabrīnīties, kā tehnoloģiju un atsvešinātības laikmetā neaptrūkstas apspriežamu attiecību modeļu. Tomēr viena lieta ir klačoties par attiecībām, cita – tās izjust, kaut vai empātiski. Šeit glezniecība ar savu medijam raksturīgo vieliskumu, juteklību, intimitāti attiecībās ar skatītāju ir ne pats sliktākais palīgs.


Helēna Heinrihsone. Arlabvakar, 2018

Kad gleznotāji saka attiecības, deviņdesmit astoņos gadījumos no simta varat būt droši, ka viņi runā nevis par mīlestību, bet mākslu. Siltā un vēsā attiecības, tonālās attiecības, priekšplāna un fona attiecības, proporcijas, kas ir nekas cits kā attiecību samērs – tās ir pamata vienības, no kurām veidojas saruna par gleznotāja profesijas noslēpumiem. Atgriežoties pie sākumā ieteiktās intervijas, interesanti, ka Helēnai Heinrihsonei liekas svarīgi uzsvērt – viņa ir atgriezusies pie lielajiem spilgto krāsu laukumiem. Jāpiebilst, tieši kontrastējošu, piesātinātu krāsu laukumi ir viņas gadiem izstrādāta firmas zīme. Dzeltenie pret violetajiem, zaļie pret oranžajiem – lūk, arī mākslinieces nebeidzamo attiecību stāsti! Spektra pretējo krāsu sadures līnijās nav viegli skatīties, tik ļoti tās griež aci. Tomēr toņi, lai arī tikpat intensīvi kā agrīno darbu reprodukcijās, ir dziļāki, niansēti – lazējums, kas ienācis autores paņēmienu klāstā pirms gadiem desmit, virsmu it kā mīkstina. Laikam pavisam turpat, kur pabūts pirms daudziem gadiem, atgriezties tomēr nav iespējams - garām! Izstāde kā mīlas stāsts ar traģisku morāli.
Helēnas Heinrihsones jaunāko gleznu izstāde Garām galerijā Māksla XO skatāma no 5. aprīļa līdz 7. maijam.

http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/7387-stasts_par_attiecibam/

_______________________________________________________________________________________________

Gaistošais ķermenis

Pārdomas par Helēnas Heinrihsones izstādi “Lidojumā”

Tomass Pārups / 15/08/2017

Nav pārāk daudz mākslinieku, kuri spēj sīkas, varbūt pat nenozīmīgas, ikdienā sastopamas lietas it kā palikt zem palielināmā stikla un izcelt to, kas tās padara pievilcīgas. To Helēna Heinrihsone dara bieži – arī  šobrīd skatāmajā akvareļu izstādē galerijā “Māksla XO”, kur viņa gleznojusi ziedus mazās antīkās vāzītēs.
Man radies iespaids, ka viņu neierobežo nedz dziļi personīgie notikumi, no kuriem viņa iedvesmojas, nedz arī viņas modeļu personības spēks. Ikdienišķā atainojums viņas glezniecībā sabalsojas ar spēju vienlīdz izteiksmīgi parādīt to, kas jau pats par sevi ir spēcīgs. Izstādē “Lidojumā” MVT Vasaras mājā viņa gleznojusi Andra Grinberga portretu.
Lidojums, uz kuru norāda izstādes nosaukums, vairāk līdzinās brīvam kritienam. Gleznā no krusta krīt mākslinieces modelis – aizvērtām acīm un harmonisku sejas izteiksmi. Gan krustu, gan Grinbergu ieskauj koši krāsas laukumi. Varētu pat teikt, ka tie apskauj Grinbergu, jo viņa siluets uz to fona vietām izgaist. Viņa torsu un rokas iezīmē tikai daži izteiksmīgi krāsas triepieni.
Šī ir otrā reize, kad Heinrihsone gleznojusi Grinbergu. 1988. gadā tapušais darbs “Kazanova. Andra Grinberga portrets” šobrīd skatāms Zuzānu kolekcijas izstādē “TOP no top” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tas iedalīts kategorijā “Seksistiskākie darbi”.
Izvēle šādi iedalīt Grinberga portretu sākotnēji manī raisīja mulsumu, bet, apskatot nupat tapušo Heinrihsones gleznu, šķiet, ka abi portreti ar mulsinošo iedalījumu Zuzānu kolekcijas izstādē sāk sabalsoties. Ja 1988. gadā tapušais portrets ataino graciozu un pat maskulīnu modeli, tad Vasaras mājā redzamais darbs ir tam pilnīgs pretstats. Tajā Grinbergs nevis stalti pozē, bet nepretojoties krīt pretī nezināmajam. Šis portrets nav reprezentatīvs, bet izteikti estetizēts. Par spīti tam, ka Grinbergs krīt lejup, es te nesaskatu arī bezcerību.

Helēnas Heinrihsones glezna izstādē “Lidojumā”. Foto: Paulis Jakušonoks

Klasiskajā mākslā bieži aplūkota tēma ir “Kristus noņemšana no krusta”. Helēnas Heinrihsones gleznā Grinbergs neliekas nomocīts. Viņš patvaļīgi un mierpilni atbrīvojas vai tiek atbrīvots no sloga. Tādēļ es vēlētos izvairīties no izteikti reliģiskām konotācijām, rakstot par šo gleznu, tomēr darbs neizbēgami raisa asociācijas ar baznīcu altārgleznām un mākslas vēstures grāmatās redzētiem vecmeistaru darbiem. Vienlaikus nepamet pārliecība, ka krusts šeit nav tikai reliģisku dogmu piesātināts objekts, bet arī iztukšots, tīrs simbols. Un tā simboliskais spēks padara ainu vēl asāku.

http://arterritory.com/lv/teksti/300_vardos/6841-gaistosais_kermenis/1/

_________________________________________________________________________________________________

'Lai radītu, jābūt nemieram'.

Intervija ar gleznotāju Helēnu Heinrihsoni

Māra Kondrāte / 05.12.2017

Šovasar galerijā "Māksla XO" bija skatāma Helēnas Heinrihsones personālizstāde "Ar ūdenskrāsām", kas gleznotājai nesusi nomināciju "Purvīša balvai 2019".
Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 1973. gadā Helēna Heinrihsone nepārtraukti ir pierādījusi sevi kā vienu no spilgtākajām un nozīmīgākajām personībām Latvijas mūslaiku glezniecībā. Publikai viņa rādījusi vairākus desmitus personālizstāžu un aktīvi piedalījusies arī grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņas darbi iekļauti muzeju kolekcijās Vācijā, Krievijā un ASV. 2007. gadā viņa saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni, saņemta arī "Lielā Kristapa" balva – "Labākais animācijas mākslinieks" (2008). 2009. gadā saņemta pirmā nominācija "Purvīša balvai", bet 2016. gadā piešķirta "Mākslas akadēmijas balva".
Nominācijas pamatojums: "Lai pilnībā atklātu mākslinieka radošo ieceri, akvarelis nav pateicīgākā tehnika, jo pieprasa perfektu amata prasmi un izcilu jūtīgumu. Helēnas Heinrihsones izstāde nerunā par pasaulē pašreiz uzmanības centrā esošiem "globāliem" jautājumiem – politika, klimats, konflikti –, bet apskata to it kā nenozīmīgo, bet tajā pašā laikā ikkatra cilvēka visaugstāk novērtēto – miera, laimes un harmonijas izjūtu, ko sniedz skaistais," komentē mākslas zinātniece Astrīda Rogule.
  

Rozes jūsu darbos ir ierasts tēls, taču šoreiz tās kombinācijā ar vāzītēm izstādē bija skatāmas daudz maigākos toņos. Pastāstiet, kas Jūs iedvesmoja šai izstādei?
Pirmais iedvesmas avots ir brīnišķīgs rokas lējuma papīrs, izmērā 1,50 m x 1,05 m. Šāds papīrs izraisa lielu cieņu un pietāti. Mans uzdevums bija to pārāk nesaķēpāt, jo, strādājot ar akvareli, papīram jāļauj elpot. Savādāk var gleznot arī uz sienas vai grīdas. Rozes, tostarp tās, kas nāk arī no mana dārza, ir jau daudz studētas. Šoreiz otrais izstādes varonis pēc papīra ir mazās vāzītes. Visas ir manis pašas savāktas, pirktas, gan atrastas Talsu second-hand veikalā, gan vestas no Itālijas un Parīzes Clignancourt kvartāla. Ar ko tās izceļas? Ne jau ar savu lielo skaistumu, bet drīzāk ar pilsonisko rotāšanās veidu. Es tās uzlūkoju ar humoru. Iespējams, kādreiz tās cilvēkiem nozīmējušas daudz vairāk nekā man tagad, cilvēki bijuši laimīgi tādas vāzītes iegādāties, un, iespējams, tās novietotas goda vietā. Laikam mainoties, tās nonāk izgāztuvē vai dažādās vietās, kur cilvēki rokas un meklē kaut ko īpašu. Ceru, ka tie darbi netiek uzlūkoti tik nopietni, kā varētu būt. Turklāt es gleznoju vasarā, un vasara laukos ir ļoti piemērota akvarelim. Ļoti daudz domāju, ne tik par rozēm, bet cilvēku tieksmi rotāt savu dzīvokli, sevi – kā un ar ko tas tiek darīts.

Šajos darbos bija jūtams vasarīgs vieglums. Vai gadalaikam ir ietekme uz Jūsu radošo procesu?
Patiesībā nav. Man viens no mīļākajiem, dārgākajiem mēnešiem ir veļu laiks, kas gan citiem var likties draudīgs. Es kā skorpions mīlu rudeni – jo sliktāks un skarbāks laiks, jo man vairāk patīk.

Vai ir jābūt kādām īpašām iekšējām sajūtām, lai Jūs varētu gleznot? Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem?
Pirmkārt, jābūt nemieram. Redzu, ka šādu stāvokli, kas nāk pirms gleznošanas, neizjūtu tikai es. Tas pats ir Ivaram Heinrihsonam. Sākam vairāk strīdēties un krist viens otram uz nerviem. Tāpēc, ka pirms darba uzsākšanas atrodies tādā kā zemajā startā, kad viss traucē. Vajag ātrāk nonākt uz finiša taisnes. Ir jābūt uzkrājumam, kurš pats laužas ārā. Bet strādājot ir jānomierinās. Cilvēks kļūst uzbudināts, kā gatavojoties lielai ballei.
Iedvesmu dod ārējie un iekšējie faktori. Krājas dzīves rūgtums vai prieki, bet citreiz noteicošie ir ārējie faktori. Piemēram, ieraugi to pašu rozi saulē vai sniegā, vai lietū. Vismaz man tas ir divējādi. Un ir kaut kas tāds, kas tevī perinās – neapmierinātība, ilgas. Visi šie faktori stimulē darbu.

     Foto: Ivars Heinrihsons

Vai mākslas baudītājam ir būtiski saprast to, kādu domu mākslinieks darbā ielicis, vai katram pašam var veidoties sava ilūzija?
Protams, ka ir interesanti, kā cilvēki darbus uztver. Tomēr tas, kā darbu uztver skatītājs, mani ne mazākajā veidā neiespaido. Izņemot tuvākos draugus vai ģimeni, ir miljoniem cilvēku, līdz ar to nemaz nevar zināt, ko domāt, radot darbus. Tāpēc es par to nemaz nedomāju!

Kas, jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?
Kara ainas nav vērts gleznot. Ieslēdz TV vai citu aparatūru un vari redzēt visu pasauli, katru vietu uz zemeslodes. Visur arī ir iespējams aizbraukt. Laikam vērtīgākais ir garīgās vērtības, kas ir tevī. Tās, kas ir nepārejošas. Neesmu liels Bībeles lasītājs, bet domāju, ka galvenās ir tādas vienkāršās patiesības, cilvēciskums. Mākslā tagad ir tā, ka visi ir ļoti veikli mākslinieki. Var veikli uzgleznot, izkrāsot fotogrāfijas, var ņemt palīgā visādus palīglīdzekļus. Tāpēc citkārt naivs pašdarbnieks uzrunā pat vairāk, jo tā profesionālā rutīna citreiz ir vienkārši garlaicīga.

Kā raugāties kopumā uz tehnoloģiju ienākšanu mākslā?
Neticu, ka tas varētu pārņemt mākslu. Roku darbs vienmēr ir dārgāks nekā mehāniskas lietas. Modes tendences jau var novērot visu laiku. Parādās kāda spilgta personība, un, ja viņai veicas, viņa ieiet starptautiskā mākslās apritē. Pirms gadiem 10 parādījās gleznotājs Doigs, un pēkšņi izrādījās, ka glezniecība atkal ir modē. Ir tik daudz nejaušību. Regulāri apmeklējam ARCOmadrid un citas lielas meses, kur tagad var redzēt, ka ir tik daudz glezniecības, ir pat tekstils! Visas tendences griežas kā liels rats. Galvenais, lai pašam būtu azarts par to, ko dari.

Droši var sacīt, ka starp šā gada "Purvīša balvas" nominantiem esat viena no pieredzes bagātākajām māksliniecēm. Cik nozīmīga jums ir profesionālas žūrijas atzinība? Cik tas svarīgi, samērojot ar izstāžu apmeklētāju atzinību?
Es to negribētu salīdzināt. Tieši pirms desmit gadiem man bija izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kura arī tika izvirzīta "Purvīša balvai". Daži darbi tika izstādīti arī "Arsenalā". Domāju par "Purvīša balvām" – kā un ar ko izvirza? Protams, ir atšķirība - piepildīt muzeju vai galeriju. No vienas puses, var jau izvirzīt arī par vienu darbu. Un galu galā, kas ir balva? Balva ir žūrija. Vai tu esi apmierināts vai neapmierināts? Aizmirsti par savām emocijām, bet paskaties uz cilvēkiem, kas to balvu piešķir. Balvu nepiešķir nekāda elkdievība, kas varbūt būtu neietekmējama vai objektīva. Žūriju veido cilvēki. Tas ir interesanti. Saņemt nomināciju ir ļoti pagodinoši, bet neizslēdz, ka neapbalvotie darbi būtu sliktāki kā apbalvotie. Protams, tas ceļ cilvēka pašapziņu, īpaši jaunākam māksliniekam, turklāt var atstāt tīri ekonomisku iespaidu – piesaistīt pircējus – gan privātos, gan muzejus. Taču mākslinieka darbs nekļūst ne sliktāks, ne labāks no tā, ka tas ir apbalvots.

Kāda, jūsuprāt, ir Purvīša balvas nozīme Latvijas vizuālajā mākslā?
Tas ir ļoti svarīgi. Lai arī šī ir privāti iedibināta balva, uztveru to kā valstisku notikumu. Latvijā tik ļoti maz kas notiek, bet šis apbalvojums ir regulārs un sniedz arī naudas balvu. Mums ir bijušas cita veida balvas, bez naudas seguma. Tomēr tas, manuprāt, ir nepareizi. Ļoti priecājos un lepojos par to, ka mums tāda balva ir.

http://www.delfi.lv/kultura/news/art/lai-raditu-jabut-nemieram-intervija-ar-gleznotaju-helenu-heinrihsoni.d?id=49509523

_____________________________________________________________________________________________

Purvīša balvas nominanti. 2017. gada trešais ceturksnis

Arterritory.com
11/10/2017

Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2017. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 30. septembrim, Purvīša balvas ekspertu darba grupa balvai ir nominējusi Helēnas Heinrihsones, Rasas un Raita Šmitu izstādes, kā arī Ati Jākobsonu un Annu Ķirsi par kopdarbu alternatīvās kamermūzikas festivālam “Sansusī”.

Helēna Heinrihsone nominēta par personālizstādi "Ar ūdenskrāsām" galerijā "Māksla XO" (03.08.–02.09.2017.)

NOMINĀCIJAS PAMATOJUMS: “Lai pilnībā atklātu mākslinieka radošo ieceri, akvarelis nav pateicīgākā tehnika, jo pieprasa perfektu amata prasmi un izcilu jūtīgumu. Helēnas Heinrihsones izstāde nerunā par pasaulē pašreiz uzmanības centrā esošiem “globāliem” jautājumiem – politika, klimats, konflikti, bet apskata to it kā nenozīmīgo, bet tajā pašā laikā ikkatra cilvēka visaugstāk novērtēto – miera, laimes un harmonijas izjūtu, ko sniedz skaistais,” vērtē Astrīda Rogule.

http://www.delfi.lv/kultura/news/art/nosaukti-purvisa-balvas-2017-gada-tresa-ceturksna-nominanti.d?id=49326737
_______________________________________________________________________________________________

Helēnas Heinrihsone izstādes recenzija. Cilvēkēdājas puķes smiekli

Vilnis Vējš, mākslas kritiķis


Daudzkārt pārspīlējot attēlojamā objekta izmēru, māksliniece Helēna Heinrihsone tiek tuvāk tā skaistumam.

Helēnas Heinrihsones tuvās attiecības ar rozēm ir visiem (interesentiem) zināmas: tik zināmas, ka uz izstādes Ar ūdenskrāsām atklāšanu 3. augustā tuvākie viesi tika aicināti tās vairs līdzi neņemt. Tomēr rozes tur bija, un kādā brīdī tika noimprovizēta miniatūra instalācija: pie akvareļa, kurā attēlota Porte de Clignancourt vāzīte, tika iznesta pati modele. Tā izrādījās bērna sprīža augstumā. Savukārt gleznotajam rozes ziedam droši vien bija piemeklēts dublieris, jo ziedi pārāk ātri novīst, lai tos varētu uzgleznot, izlikt izstādē un vēlreiz aplūkot.

Spēle ar mērogu
Nelielajā uzstādījumā uzskatāmi atklājās Helēnas Heinrihsones viltība – mainīt lietu mērogu. Daudzkārtējā palielinājumā pazūd priekšstats par to patieso izmēru, un rozes pārtop par kaut ko citu: tās var atgādināt ledus krāvumus (Gustavsberg mērces traukā), piepūšamus peldriņķus (Krūmroze), ragainu jūras mīnu (Zaļā) vai asinskāri smejošu puķi – cilvēkēdāju no kulta mūzikla Mazais šausmu veikaliņš. Jāatklāj pats galvenais formālais trika parametrs: akvareļi ir tehnikai neparasti prāvi – to garākās malas sasniedz pusotru metru. Vāzītes, kurās ievietoti ziedi, tikai aptuveni ļauj nojaust mēroga proporcijas – tās pašas pārvēršas vairāk par arhitektūras nekā interjera elementiem. To, ka, piemēram, smējīgā puķe nemaz tik bīstama nav, drīzāk skurbumā bravūrīga, saprotam no trauka, kurā tā iesēdusies: darba nosaukums Špicglāzīte būs gana daiļrunīgs tiem, kas šāda veida traukus kaut reizi ir lietojuši, – viņi arī zinās, kādu šķidrumu no tā var uzsūkt.
Spēle ar mērogu ir Helēnas Heinrihsones iemīļots paņēmiens, tā jau ir izpaudusies tieši saistībā ar ziedu attēlojumu. Iespaidīgākais piemērs meklējams ne tik tālā pagātnē – tieši pirms desmit gadiem. 2007. gadā tapa eļļas gleznu cikls, kurā rozes bija attēlotas pavisam citā, dramatiskā izteiksmē: tās sarkanmelnas un stūrainas slējās uz gariem, dzelkšņainiem kātiem nenoteiktā izplatījumā. Gleznu izmēri bija vēl lielāki – divu metru augstumā. Toreiz Helēna Heirihsone pirmoreiz izmēģināja lazējošu tehniku, kas eļļas gleznojumus padara tuvākus akvarelim.
Mākslinieces personālizstādē Sveiks, kurmi! Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē tajā pašā gadā, par spīti draiskajam nosaukumam, valdīja saspringta gaisotne, jo rožu sērija bija kombinēta ar galvaskausu attēliem halucinogēni košās krāsās, tādējādi tika veidots klasiski romantisku dzīvības un nāves simbolu pretstats. Asā eksistenciālā izjūta Helēnas Heinrihsones darbos nekur nav pazudusi, tomēr šajā gadījumā mūs vairāk interesē, kāda loma tās izteikšanā ir tieši ziediem. Piebildīsim, ka to attēlojumam palielinājumā māksliniece ir pievērsusies laiku pa laikam – gan rožu tuvplānos 2004. gadā, tātad vēl pirms izstādes LNMM , gan akvareļu ciklā 2013. gadā, kad portretēja pavisam nevainīgas puķītes ar biedējošu sugas vārdu – lauvmutītes.

Patoss pazūd
2007. gadā publicētajā katalogā atrodams mākslinieces izteikums, ka rozes "… ar savu pilnību atgādina, cik nemanāma ir robeža starp skaistumu un pārspīlējumu". Tas, ka Helēnas Heinrihsones darbos liela nozīme ir krāsai, laikam vairs nav jāatgādina – viņas spēja pārvaldīt visu spektru ir hrestomātiska kvalitāte. Tomēr tieši ziedu gleznojumi it īpaši uzsver izmēra lomu – tas ir viens no iemesliem, kāpēc Helēnas Heinrihsones darbi reprodukcijās izskatās labi, bet nekad nesniedz to pašu iespaidu, ko dzīvē.
Paradoksālā veidā, tieši daudzkārt pārspīlējot attēlojamā objekta izmēru, viņa tiek tuvāk tā skaistumam, kas liktos varbūt pat banāls vai ikdienišķs mērogā viens pret vienu. Maigi rozā rožu ziedlapiņas nav necik mīlīgas, kad tās pārtapušas apbrīnojami vienmērīgos un niansētos, gandrīz abstraktos ģeometriskos laukumos teju metra rādiusā. Vai dzeltenās, kas variējas no vēsas citrona krāsas gandrīz līdz zaļai, vai baltas ledainās nokrāsās, vai asinssarkanas. Pārspīlētais patoss ziedu simboliskās nozīmes skaidrojumos pazūd, kad skatītājs tiek konfrontēts ar glezniecības vielu – krāsu pigmenta klājumu uz baltas virsmas lielā pietuvinājumā. Aizmirstas prātot par ziedu īso mūžu kā dzīves gala priekšvēstnesi, kad izstādes atklāšana priecīgi signalizē – kāda radošā iecere atkal ir pagalam, īstenota un ierāmēta skatītāja baudai.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/helenas-heinrihsone-izstades-recenzija.-cilvekedajas-pukes-smiekli-14179116

________________________________________________________________________________________________


                                                                          Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Pikniks okeāna krastā

ILZE AUZĀNE / 29.12.2016.

Galerijā Māksla XO ir skatāma Helēnas Heinrihsones izstāde I Love You

Jūtu mulsums, naivums un tiešums – galerijā Māksla XO ir apskatāma gleznotājas Helēnas Heinrihsones personālizstāde I Love You, kurā eksponētajos darbos ir attēloti jauni cilvēki (mīlas pāri) pasaules ievērojamāko arhitektūras objektu un ainavu fonā. To vidū ir Tadžmahāls Indijā, okeāna klinšainais krasts Portugālē, veca kapsēta Īrijā un pirmais sniegs tepat Latvijā. "Kurš gan ne reizi nav izbāzis mēli, kad snieg?!" viņa retoriski pajautā.
Helēnas Heinrihsones sešu gleznu cikls ir veltījums slavenajam amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam (1927), kuram nākamā gada 24. jūlijā apritēs deviņdesmit gadu, bet kurš turpina strādāt un lielākajās mākslas mesēs piedāvā arvien jaunus un jaunus darbus. "Tas uzrunā un mobilizē," uzsver gleznotāja, kura savā izstādē turpina attīstīt tēmu par cilvēku saistību ar dabu un viņu savstarpējām attiecībām. 

Jauni un veci
Līdzās Aleksam Kacam par Helēnas Heinrihsones iedvesmas avotu ir kļuvuši viņai apkārt esošie jaunieši – pozitīvi, skaisti un nedaudz bezrūpīgi –, kā arī viņas piedzīvoto ceļojumu iespaidi, kas ir sakrājušies vairāku gadu garumā. "Es negleznoju no atklātnītēm, es gleznoju tikai to, kur esmu bijusi," sarunā ar laikrakstu Diena atklāj māksliniece, kura redzēto ir ielikusi mīlnieku fonā un izmantojusi romantizētas īstenības attēlošanā.
"Šajos darbos ir tikai jaunieši, bet, ja mēs katrs ielūkotos savā sirdī un nemelotu paši sev, mums nāktos atzīt, ka cilvēks līdz pat pēdējam elpas vilcienam grib mīlēt un tikt mīlēts. Pat ja mūsu ķermenis ir novalkāts, iekšpusē nekas nav mainījies, jo mēs esam tie paši zēni un meitenes, kas bijām kādreiz," uzskata Helēna Heinrihsone, kuras gleznas jau februārī ceļos uz Spāniju un būs aplūkojamas laikmetīgās mākslas mesē Art Madrid ’17

Skaisti un saldi
"Pirms kādiem pieciem, septiņiem gadiem es nolēmu realizēt visu, kas man ienāk prātā. Man vairs nav laika pārdomām – ja man ir azarts, es ķeros klāt un apsolu izstādi, daudz nedomājot un pēc tam... mokoties," stāsta Helēna Heinrihsone, kuras jaunais darbu cikls ir tapis ar grūtībām, jo viss ir bijis tik skaisti un saldi, ka ir pazudusi stabilitātes sajūta zem viņas kājām. "Tas bija bīstami, bet man nebija, kur likties," viņa smejoties piebilst.
Vienā no gleznām ir redzams Atlantijas okeāns, kura putojošie viļņi triecas pret klintīm saulrieta gaismā. "Mums ar Ivaru (Heinrihsonu) tur bija pikniks," nelielajā zvejnieku ciematiņā Zambužeirā du Marā pieredzēto atceras māksliniece, kura šo mirkli ir uzgleznojusi dzeltenās, rozā un gaiši zilās krāsās. Taču tīšprātīgo banalitāti savos darbos viņa ir ierobežojusi ar ironiju. "Bez ironijas nevar tikt uz priekšu, bez tās tu nonāc strupceļā."

Brīvi un grūti
Pirms kāda laika viņas meita Anna Heinrihsone atzina, ka apbrīno savas mammas atļaušanos būt pilnīgi brīvai savā daiļradē. "Savukārt viņa ir pārliecinātāka nekā es, jo es katru reizi nonāku tādā punktā, kad nodomāju: es nemāku gleznot. Nemāku, un viss," atklāj Helēna Heinrihsone, par kuras lielākajiem uzmundrinātājiem ir kļuvuši tieši viņas ģimenes locekļi, it īpaši mazmeita Auguste, kura ir kļuvusi arī par viņas darbu varones prototipu.
Jāatzīmē, ka Helēnas Heinrihsones paraugs šajā izpausmes brīvībā ir vācu mākslinieks Gerhards Rihters (1932), kurš savā daiļradē ir ļoti daudzpusīgs: vienā brīdī viņš glezno abstrakti, bet jau nākamajā – fotogrāfiski reālistiski. Ja viņš vēlas uzgleznot tualetes papīra rulli, viņš glezno tualetes papīra rulli. "Tas viss ir uz manis pašas sirdsapziņas un rēķina. Tas viss notiek manā darbnīcā un pietiekami privāti, lai es nevienu neaizvainotu."

http://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/pikniks-okeana-krasta-14162733

________________________________________________________________________________________________

Izstāde par acīmredzamām jūtām un mīlestību

Īssaruna ar mākslinieci Helēnu Heinrihsoni

Lauma Laube - 28/12/2016


Ziemassvētku priekšvakarā, 22. decembrī, „Māksla XO“ galerijā tika atklāta Helēnas Heinrihsones izstāde „I Love You. Veltījums Aleksam Kacam“. Kā lasāms nosaukumā, tajā redzamās gleznas, kas apmeklētājiem pieejamas līdz 17. janvārim, ir veltījums amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam.
Helēna Heinrihsone Latvijas mākslas vidē darbojas jau kopš 1970. gadu sākuma. Savu jaunāko izstādi pati māksliniece izstādi raksturo šādi: „Jūtu mulsums, naivums un tiešums. Vispārpieņemtā skaistuma etalona izmantošana romantizētas īstenības attēlošanā. Jauni cilvēki – mīlas pāri (noskaņu) raksturojošā vidē – pasaules ievērojamāko arhitektūras objektu un ainavu fonā. Romantisks skatījums, kura tīšprātīgo banalitāti ierobežo ironija.”
Arterritory tikās ar mākslinieci, lai noskaidrotu vairāk par pašu izstādi, tās iedvesmas avotiem un to, kādēļ autores gleznas veltītas tieši Aleksam Kacam.

Helēna Heinrihsone. „Asulejo.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Pastāstiet nedaudz par pašu izstādi un to, ko tajā varēs ieraudzīt apmeklētāji!
Izstādē ir sešas manas gleznas, kas ir veltītas amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam. Kādēļ tieši Kacam? Kacs ir ļoti aktīvs cilvēks, aktīvs gleznotājs, kurš ar jauniem darbiem piedalās ļoti daudzās Eiropas mākslas mesēs. Viņam nākamgad būs 90 gadi. Kaca darbi ir nedaudz grafiski, viņš pēc izglītības ir dizaingrafiķis, viņam ir lieliskas litogrāfijas un lielizmēra gleznas (apmēram 2 x 4 metri). Parasti tajās ir attēloti cilvēku portreti, bieži tie ir profilā. Telpa starp šīm divām sejām ir tukšums – krāsu plakne. Tomēr manās gleznās ir arī iespaidi no ceļojumiem, kurus atsevišķi bija grūti realizēt, piemēram, Tadžmahals Indijā. Tas ir kaut kas neaprakstāms, bet kā to attēlot? Vienkārši gleznot Tadžmahalu? Tas būtu jocīgi. Vai gleznot okeāna krastu saulrietā un kā viļņi sitas gar klintīm? Tās ir tādas skaistas parādības līdz banalitātei, bet tomēr man bija kārdinājums tās pārcelt uz audeklu. Un ir vēl viens moments – apkārt man ir daudz skaistu, jaunu cilvēku tādēļ, ka ar savu mazmeitu bieži tiekos un draudzējos. Un šie jaunieši jau arī ir ļoti banāli savā skaistumā un tā atvērtībā. Tas viss kopā pārvērtās par manu izstādi I Love You. Tas viss ir banāli, arī izstādes nosaukums ir salds, bet es uz to pati parakstījos. Tomēr brīžiem man uznāca šausmas – es darbnīcā skatos apkārt uz gleznām ar sejām un domāju: “Nu, šausmas, ko es daru?” (Smejas) Bet es vairs nevarēju atkāpties. Visas ciešanas, mīlestība un pārdzīvojumi ir acīmredzamas tajās jaunajās sejās. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jebkurā vecumā cilvēki vēlas mīlēt un būt mīlēti, tomēr tas ir noslēpts aiz veciem ķermeņiem un nav tik acīmredzams. Šī izstāde ir par mīlestību, par jūtām. Tā ir acīmredzama, nekas nav apslēpts.

 
Helēna Heinrihsone. „Pie rozes. Taj Mahal.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Kā jūs raksturotu Kaca ietekmi uz jūsu daiļraidi? Tā ir gan krāsu, gan cilvēku portretu izmantošana?
Jā, tas ir valdzinājums attēlot šīs milzīgās cilvēku sejas. Es neteiktu, ka viņš konkrēti ietekmēja manu gleznošanu, bet šo izstādi Kacs ir ietekmējis ar savu monumentalitāti, ar savu vienkāršību. Turklāt mani ļoti uzrunā mākslinieki, kas līdz lielam, nozīmīgam gadu skaitam ir tik radoši. Kā mūsu Džemma Skulme, kādreiz arī Rūdolfs Pinnis. Viņam bija 90 gadu, vienā rokā ota, otrā – varbūt glāze šampanieša, bet darbi paliek arvien labāki un labāki. 

Un kā ir ar šiem mīlas pāriem, tiem iedvesmu guvāt tieši no apkārtējās vides?
Jā, mēs ar mazmeitu Augusti esam ciešā kontaktā, kopā ar viņas draugiem esam svinējuši gan Jāņus, gan mums ir arī citas lielas svinības un balles, kur viņi piedalās. Un, ja es viņus neredzētu, tad es viņus iztēlotos. (Smejas) Bet viņi eksistē, viņi visi ir brīnišķīgi, viņi mācās, grib labi dzīvot un vēlas ko vairāk par parastu ikdienu, viņiem ir mērķi. Viņi ir tāda brīnišķīga, jauna paaudze.


Helēna Heinrihsone. „Okeāns. Zambujera do Mar.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Vai visi arhitektūras objekti un ainavas, kas redzamas jūsu gleznās, nāk tikai no jūsu ceļojumiem?
Jā, nekas nav pārzīmēts no kartiņām, tas viss ir piedzīvots. Es parasti ceļoju ar draugiem vai ar vīru Ivaru. Paldies Dievam, tagad man bija iespēja to, kas ir iekrājies, ievietot starp cilvēku sejām, piemēram, sniegpārsliņas. Kurš gan nav bāzis ārā mēli, lai tās notvertu? Tas nav nekas oriģināls, bet tie ir tādi priecīgi momenti ar sentimentāli banālu mērci, un es to apzinos. 

 
Helēna Heinrihsone. „Sniegs.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Daži no Kacam veltītajiem darbiem būs redzami arī mākslas mesē ART MADRID’17, kur dosieties kopā ar „Māksla XO“ galeriju un citiem latviešu māksliniekiem. Vai tur jūsu gleznas būs redzamas pašam Aleksam Kacam?
Mēs it kā vēlamies Aleksam Kacam paziņot, ka ir kāds cilvēks, kas velta viņam izstādi. (Smejas) Bet to spriedīsim vēlāk. Es nedomāju, ka mākslinieks savos gados braukās pa visām mesēm, kurās piedalās, bet mēs vēl izdomāsim, kā paziņot. 

Un kā jums šķiet, kā Kacs varētu raudzīties uz šo viņam veltīto izstādi?
Ja viņam kaut nedaudz patiktu šie darbi, tad es būtu apmierināta. (Smejas) Bet, ja man kāds veltītu izstādi, kuras darbi mani neuzrunātu, man būtu vai nu pilnīgi vienalga, vai kaitinoši. To redzēsim, varbūt būs kāda reakcija. (Smejas

 
Helēna Heinrihsone. „Diskotēka.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/6234izstade_par_acimredzamam_jutam_un_milestibu/