Publikācijas

Tālas skaņas

Zanes Tučas izstāde Angst galerijā “Alma” līdz 8. martam
Mišela Kastaņē “Sievietes pasaule” un Helēnas Heinrihsones “Rozes un Morandi vāzes” galerijā “Māksla XO” līdz 11. martam 

Vilnis Vējš / 06/03/2019

Kā lai nosauc pēdējā laikā sakuplojušo izstāžu formātu – par mikroizstādēm vai sīkizstādēm? Līdzīgi mikrouzņēmumiem vai sīkpakām? Pirmajā saliktenī mulsina svešvārds, otrajā – it kā nicinošā pieskaņa. Tā kā nevaru izlemt, paskaidrošu, ka runa ir par izstādēm ar ļoti nelielu darbu skaitu. Iespējams, pat būtiskāk par nosaukuma piemeklēšanu būtu noskaidrot šī formāta popularitātes cēloņus – tie droši vien rodami kā ekonomiskos, tā estētiskos apsvērumos. Nekustamā īpašuma cenas aug un mākslas galerijām pieejamo telpu izmēri sarūk. Mākslas tirgus koncentrējas uz atsevišķu, starptautiski pieprasītu autoru promotēšanu, bet arī mākslai, ko varētu saukt par nekomerciālu, aug producēšanas izmaksas. Tiktāl ekonomika. Tālāk estētika: skatoties senos attēlos, kā izskatījās 19. gadsimta mākslas saloni vai mūsu pašu Nacionālais (tolaik – Rīgas) mākslas muzejs tā pirmsākumos, izbrīna, ka gleznas sakārtas cieši līdzās cita citai, viena virs otras. Acīmredzot cilvēkiem bija citi skatīšanās paradumi un uztveres spējas. Mūsdienās, savukārt, jau pēc attālumiem starp gleznām varam pateikt, cik laikmetīgā vidē tās izkārtas – glaunos muzejos vai kultūras namu foajē.
[…]

Toties par to, ka esam nonākuši īstā sievietes pasaulē, nav šaubu galerijas “Māksla XO” dziļākajā telpā, kurā iekārtota Helēnas Heinrihsones izstāde “Rozes un Morandi vāzes”. Kā gan citādi, ja autore ir latviešu glezniecības supersieviete! Arī šīs izstādes raksturs ir diezgan izklaidējošs, tādēļ fonā uzliksim sulīgu bigbendu. Tikai piecu, toties milzīgu akvareļu spēks ir vitāli dzidrajos krāsu laukumos, bet to sajust iespējams tikai, skatoties uz oriģināliem – nekādas reprodukcijas nederēs! Izstāde tapusi, iedvesmojoties no itāļu klusās dabas žanra klasiķa Džordžo Morandi (1890–1964) gleznotajiem priekšmetiem – iekļaujot tos mākslinieces jau aprobētā kompozīcijas shēmā. Morandi vāzes ir  mazas maziņas, bet tajās ietupinātie Heinrihsones ziedi – milzīgi. Sievietes pasaule ir burtiski uzsēdusies vīrieša lolojumiem virsū un smacē to nost. Darbi ir ļoti līdzīgi izstādē “Ar ūdenskrāsām” (2017) redzētajiem, faktiski veidojot vienu sēriju. Tomēr tā atgādina par vēl senākiem laikiem, kad latviešu mākslinieki mēdza gleznās iekļaut zelta lapiņas – Boriss Bērziņš, Juris Jurjāns un Normunds Brasliņš ir pirmie, kas nāk prātā. Sākotnēji lietots kā atsauce uz ikonu glezniecību un sakrālo gaismu, zelts atgriezās 20. gadsimta 90. gados – glezniecības krīzes laikā –, lai palīdzētu stutēt mākslas aizejošo formu komercpotenciālu. Helēna Heinrihsone savulaik ir eksperimentējusi visā diapazonā – no dziļi nopietna līdz izklaidējoši dekoratīvam. Šķiet, ka tagad, vēlreiz izspēlējot jau atrastus paņēmienus, viņa vienkārši iepriecina pati sevi. Un prieka pietiek arī skatītājam.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/8058-talas_skanas/

______________________________________________________________________________________________

Helēnas Heinrihsones izstādes recenzija. Starp realitāti un sajūtām

Helēnas Heinrihsones māksla iemieso to, ko gribas saukt par pilnasinīgu glezniecību, kura ir pilna ar enerģiskiem žestiem

SANTA MIČULE-HIRŠA / 29. aprīlis, 2018

Helēna Heinrihsone pieder to Latvijas gleznotāju lokam, kuru radošā darbība tiek piesaukta tikai slavinošās intonācijās. Iespējams, tam par iemeslu ir Helēnas Heinrihsones darbu nepretenciozā pašpietiekamība – rodas iespaids, ka māksliniece glezno tā, it kā pilnīgi nekas ārpus konkrētajiem audekliem, konkrētā radīšanas brīža un konkrētā mākslinieciskā impulsa nemaz neeksistētu. Dažādi kultūrvēsturiski kodi un atsauces ir novērojamas gan tematisko motīvu izvēlē, gan ekspresīvajā gleznošanas manierē, taču tās šķiet sekundāras un līdz galam neattiecināmas uz Helēnas Heinrihsones darbiem. Tiesa, norādīt, ka mākslinieku daiļrade neiekļaujas nekādu žanru vai virzienu rāmjos, ir kļuvis pārlieku klišejiski, taču Helēnas Heinrihsones darbos šo elementu ir tik daudz, ka atsevišķu «-ismu» uzskaitīšana patiešām būtu tikai bezjēdzīga formalitāte.

Iestudējuma motīvs
Apmeklējot mākslinieces izstādes, nevar neņemt vērā kādu citu slavas un atzinības aspektu. Helēnai Heinrihsonei notiek vairākas personālizstādes gadā, un viņu droši vien var dēvēt par vienu no Latvijas visbiežāk izstādītajām autorēm, taču šāds ritms mēdz novest radošas personas pie darbu un gatavu formulu atražošanas. Arī Helēnas Heinrihsones pēdējo gadu daiļradē ir izstādes, kas nav šķitušas īsti gatavas, bijis tikai tāds ieceres uzmetums, neattīstot idejas māksliniecisko potenciālu līdz galam. Tās ir pašsaprotamas blaknes, ko sniedz augsti atzīta klasiķa statuss, kuram vairs nav jāapliecina savs talants, – mākslas institūcijas darbus pieprasīs, sabiedrība izrādīs par tiem interesi arī tad, ja atsauksmes būs sliktas, taču visdrīzāk tādu nebūs, jo klasiķa statuss Latvijas kultūrvidē māksliniekiem piešķir savdabīgu imunitāti pret jebkāda veida kritiku. Trūkstot nepieciešamībai sevi pierādīt, pārsteigt skatītāju, mākslinieks nonāk tajā komforta zonā, kura nereti liek šķērsot trauslo robežu starp klasiku un salonismu, tādēļ šāds skatītāju un mākslinieku attiecību modelis ilgtermiņā iemidzina mākslas dzīvi.
Svarīgākās Helēnas Heinrihsones rokraksta iezīmes ir redzamas galerijā Māksla XO notiekošās izstādes Garām gleznu sērijā – mazliet banāls nosacītais sižets, kas tiek risināts caur sakāpinātu naivumu, spilgtu, savstarpēji kontrastējošu spektra krāsu laukumi, kas balansē starp figuratīvo un abstrakto un iemieso dzīves un mākslas pirmatnējību. Tikpat pazīstams ir arī uzveduma, iestudējuma motīvs, autore piesātina kompozīcijas un pašu tēlu kustības ar teatrāliem žestiem. Šoreiz tie veltīti attiecību tēmai, kas izspēlēta horeogrāfiskā dinamikā – antropomorfas pusfigūras dažādās kombinācijās pietuvinās un attālinās viena no otras, iemiesojot arī toņu, gaismēnu un laukumu savstarpējās attiecības uz audekla.

Maskarāde divvientulībā
Šo mentālo stāvokļu metaforas atsauc atmiņā Helēnas Heinrihsones 90. gadu beigu glezniecību, piemēram, tādas hrestomātiskas kompozīcijas kā Tuvināšanās mēģinājums (1996), Asaras pār krūtīm (1998), Skumjas (1998), jo arī tajos emocionālā pieredze precīzi izteikta, izmantojot pavisam askētiskus izteiksmes līdzekļus. Pietuvinājumi, sastindzināti deju kadri kopā veido lakonisku formu un krāsu montāžu, kuras intriga tiek saglabāta visā sērijā un neapsīkst vien pāris mehāniskās kombināciju variācijās.
Šajā nozīmē Helēnas Heinrihsones māksla iemieso to, ko gribas saukt par pilnasinīgu glezniecību. Tā ir pilna ar enerģiskiem žestiem, vibrējošu krāsu materializāciju, kuras vitalitāte liek gleznas skatīt kā kaut ko gandrīz bioloģiski dzīvu, iepretim glezniecībai kā sastingušu attēlu mākslai (par piederību tai gan diemžēl atgādina galerijas apgaismojuma lampu atspulgi uz audekliem). Tieši šis vitalitātes faktors Helēnas Heinrihsones darbos mani uzrunā visvairāk, jo tas aktivizē ļoti juteklisku mākslas uztveri, mijiedarbojoties ar izstādē redzamo ārpus intelektuālām konstrukcijām, kas mūsdienu kultūrā arvien biežāk dominē kā medijs starp skatītāju un mākslas darbu.
Helēnas Heinrihsones māksla atrodas kādā īpatnējā realitātes un sajūtu starptelpā, kur tās abas it kā krustojas, taču līdz galam vēl nepārklājas. Tās sižeti nav izvērsti stāstos, māksliniece koncentrējas uz privātiem impulsiem, dažādu situāciju un mirklīgu iespaidu izteikšanu, uzsverot to, kā tie atbalsojas mākslinieces spāniski temperamentīgajā iztēlē. Viņas glezniecība ir sirreāls arhetipisku tēlu karnevāls, kas izstādē Garām noris kā intīma maskarāde divvientulībā, nevis krāšņas dzīres.
Iespējams, kompozīcijas šoreiz organizētas, vairāk vadoties pēc intuitīviem principiem un atbrīvojoties no piesaistes sižetu un stāstniecības slodzei. Darbos ir mazāk mitoloģisku tēlu un simbolu kā citos ciklos, lielāka nozīme ir telpas (vai tieši antitelpas) ilūzijai, kas tiek panākta ar mērogu palīdzību, kā arī lakonisku lielizmēra laukumu saspēlei. Figūru kustības, to žestu trauslums kontrastē ar krāsu monumentalitāti, un tas izvēršas spriedzē starp glezniecību kā cilvēku izgudrotu valodu un cilvēcisko attiecību nepastāvīgumu, ievainojamību un trauslumu.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/helenas-heinrihsones-izstades-recenzija.-starp-realitati-un-sajutam-14196381

_____________________________________________________________________________________________

Stāsts par attiecībām

Recenzija par Helēnas Heinrihsones izstādi "Garām" galerijā Māksla XO

Vilnis Vējš
10/04/2018 

Izstāde Garām liecina, ka Helēna Heinrihsone ir atgriezusies. Jocīgi to teikt par mākslinieci, kura nekad no aktuālās mākslas dzīves nav attālinājusies – atcerēsimies, ka viņas iepriekšējās parādīšanās notika mazāk nekā pirms gada: galerija Māksla XO piedāvāja izstādi Ar ūdenskrāsām, kurā Heinrihsone izstādīja milzu akvareļus ar hipertrofētiem ziedu attēliem. Tā tika iekļauta Purvīša balvas ceturkšņa nomināciju sarakstā. Pēc īsa brīža fonda Mākslai vajag telpu organizētajā notikumu sērijā, kas bija veltīta Andra Grinberga mūža veikumam, parādījās miniizstāde ar Heinrihsones speciāli gleznotu Grinberga portretu (Lidojumā). Kur tad atgriešanās? Intervijā LTV Panorāmai māksliniece apgalvo, ka ir atgriezusies nevis pati, bet pie (intervija skatāma šeit).


Helēna Heinrihsone. Svētdiena, 2018

Pie autores pašinterpretācijas vēl atgriezīsimies, bet pirmajā acu uzmetienā pārsteidz vēl kas: to, ko mēs redzam jaunākajā izstādē, gandrīz var saukt par veco labo latviešu figuratīvo glezniecību, kura šobrīd pārdzīvo ne gluži uzplaukuma laikus. Varbūt autoritatīvās mākslinieces paraugam izdosies to restartēt? Heinrihsone bez šaubīšanās glezno cilvēku figūras, lai arī tās ir tik ļoti reducētas, ka dažbrīd atgādina krāsainus zobu rentgenus. Skatīties uz izstādes darbiem vienkārši kā uz abstrakcijām nozīmētu sevi apzagt, jo gleznās ir gan attēlojums, gan sižeti. Tie ir kodolīgi apspēlēti īsos nosaukumos: (Ciao!, Laimīgu Jauno gadu!). Atšķirībā no pavisam vecās labās figuratīvās glezniecības, kādu pazīstam no vecmeistaru darbiem un kuru, šķiet, joprojām pasniedz Latvijas Mākslas akadēmijā, šo varētu nosaukt par reformētu versiju – tās pašas redukcijas dēļ, kas apstājas burtiski pussolīti pirms figūra pārvēstos abstraktā laukumā. Kas tad šo reformu savulaik paveica? Pati Heinrihsone, kurš gan cits! Protams, ne viņa vien, vesela mākslinieku rinda, kas bija radoši aktīvi 20. gadsimta 70. un 80. gadu mijā. Tomēr Heinrihsonei tajā ir īpaša vieta, pa vidu latviešu mākslas Lielo Dāmu trijotnē (hronoloģiski pēc modernizētājas Džemmas Skulmes un mazliet pirms Aijas Zariņas, kas glezniecības līdzekļu vienkāršošanā gāja vēl tālāk un nonāca laikmetīgās glezniecības ikonas statusā). Tā ka Heinrihsones izstādē nevajag aizmirst, ka mums ir darīšana nevis ar stilizāciju vai atkārtojumu, bet īstu mantu – mākslinieces pašas veidotu radošo identitāti, kurai sekojuši daudzi citi. Par autentiskumu var pārliecināties, pārlapojot Māksla XO 2007. gadā izdotu katalogu turpat izstādē. 


Helēna Heinrihsone. Pretīm, 2018

Otra atgriešanās ir tematiska. Varbūt kādam liksies mulsinoši, ka klasiķe pievērsusies mīlas stāstiem, jeb kā mēs mēdzam teikt ikdienišķāk, attiecību problēmām. Gleznu taisnstūri ir attīrīti no liekām detaļām, katrā atstājot vien figūru pāri, kas nepārprotami izpilda kādu riesta horeogrāfiju – tuvojas, attālinās, met lokus viena ap otru. Labi, ir arī ainas, kur viens no partneriem bēg (Arlabvakar!) vai arī pāris tik ļoti sakļāvies, ka izskatās pēc viena laukuma. Te parādās vēl kāda raksturīga Heinrihsones kaislība – balansēt uz banālā un izsmalcinātā, pļāpīgā un lakoniskā robežām, vienmēr noturoties gaumīgajā pusē. Jo, protams, tērgāt par attiecībām iespējams bezgalīgi. Šīs mantas mums netrūkst ne literatūrā, ne kino, ne televīzijas un preses produkcijā, un var vienīgi pabrīnīties, kā tehnoloģiju un atsvešinātības laikmetā neaptrūkstas apspriežamu attiecību modeļu. Tomēr viena lieta ir klačoties par attiecībām, cita – tās izjust, kaut vai empātiski. Šeit glezniecība ar savu medijam raksturīgo vieliskumu, juteklību, intimitāti attiecībās ar skatītāju ir ne pats sliktākais palīgs.


Helēna Heinrihsone. Arlabvakar, 2018

Kad gleznotāji saka attiecības, deviņdesmit astoņos gadījumos no simta varat būt droši, ka viņi runā nevis par mīlestību, bet mākslu. Siltā un vēsā attiecības, tonālās attiecības, priekšplāna un fona attiecības, proporcijas, kas ir nekas cits kā attiecību samērs – tās ir pamata vienības, no kurām veidojas saruna par gleznotāja profesijas noslēpumiem. Atgriežoties pie sākumā ieteiktās intervijas, interesanti, ka Helēnai Heinrihsonei liekas svarīgi uzsvērt – viņa ir atgriezusies pie lielajiem spilgto krāsu laukumiem. Jāpiebilst, tieši kontrastējošu, piesātinātu krāsu laukumi ir viņas gadiem izstrādāta firmas zīme. Dzeltenie pret violetajiem, zaļie pret oranžajiem – lūk, arī mākslinieces nebeidzamo attiecību stāsti! Spektra pretējo krāsu sadures līnijās nav viegli skatīties, tik ļoti tās griež aci. Tomēr toņi, lai arī tikpat intensīvi kā agrīno darbu reprodukcijās, ir dziļāki, niansēti – lazējums, kas ienācis autores paņēmienu klāstā pirms gadiem desmit, virsmu it kā mīkstina. Laikam pavisam turpat, kur pabūts pirms daudziem gadiem, atgriezties tomēr nav iespējams - garām! Izstāde kā mīlas stāsts ar traģisku morāli.
Helēnas Heinrihsones jaunāko gleznu izstāde Garām galerijā Māksla XO skatāma no 5. aprīļa līdz 7. maijam.

http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/7387-stasts_par_attiecibam/

_______________________________________________________________________________________________

Gaistošais ķermenis

Pārdomas par Helēnas Heinrihsones izstādi “Lidojumā”

Tomass Pārups / 15/08/2017

Nav pārāk daudz mākslinieku, kuri spēj sīkas, varbūt pat nenozīmīgas, ikdienā sastopamas lietas it kā palikt zem palielināmā stikla un izcelt to, kas tās padara pievilcīgas. To Helēna Heinrihsone dara bieži – arī  šobrīd skatāmajā akvareļu izstādē galerijā “Māksla XO”, kur viņa gleznojusi ziedus mazās antīkās vāzītēs.
Man radies iespaids, ka viņu neierobežo nedz dziļi personīgie notikumi, no kuriem viņa iedvesmojas, nedz arī viņas modeļu personības spēks. Ikdienišķā atainojums viņas glezniecībā sabalsojas ar spēju vienlīdz izteiksmīgi parādīt to, kas jau pats par sevi ir spēcīgs. Izstādē “Lidojumā” MVT Vasaras mājā viņa gleznojusi Andra Grinberga portretu.
Lidojums, uz kuru norāda izstādes nosaukums, vairāk līdzinās brīvam kritienam. Gleznā no krusta krīt mākslinieces modelis – aizvērtām acīm un harmonisku sejas izteiksmi. Gan krustu, gan Grinbergu ieskauj koši krāsas laukumi. Varētu pat teikt, ka tie apskauj Grinbergu, jo viņa siluets uz to fona vietām izgaist. Viņa torsu un rokas iezīmē tikai daži izteiksmīgi krāsas triepieni.
Šī ir otrā reize, kad Heinrihsone gleznojusi Grinbergu. 1988. gadā tapušais darbs “Kazanova. Andra Grinberga portrets” šobrīd skatāms Zuzānu kolekcijas izstādē “TOP no top” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Tas iedalīts kategorijā “Seksistiskākie darbi”.
Izvēle šādi iedalīt Grinberga portretu sākotnēji manī raisīja mulsumu, bet, apskatot nupat tapušo Heinrihsones gleznu, šķiet, ka abi portreti ar mulsinošo iedalījumu Zuzānu kolekcijas izstādē sāk sabalsoties. Ja 1988. gadā tapušais portrets ataino graciozu un pat maskulīnu modeli, tad Vasaras mājā redzamais darbs ir tam pilnīgs pretstats. Tajā Grinbergs nevis stalti pozē, bet nepretojoties krīt pretī nezināmajam. Šis portrets nav reprezentatīvs, bet izteikti estetizēts. Par spīti tam, ka Grinbergs krīt lejup, es te nesaskatu arī bezcerību.

Helēnas Heinrihsones glezna izstādē “Lidojumā”. Foto: Paulis Jakušonoks

Klasiskajā mākslā bieži aplūkota tēma ir “Kristus noņemšana no krusta”. Helēnas Heinrihsones gleznā Grinbergs neliekas nomocīts. Viņš patvaļīgi un mierpilni atbrīvojas vai tiek atbrīvots no sloga. Tādēļ es vēlētos izvairīties no izteikti reliģiskām konotācijām, rakstot par šo gleznu, tomēr darbs neizbēgami raisa asociācijas ar baznīcu altārgleznām un mākslas vēstures grāmatās redzētiem vecmeistaru darbiem. Vienlaikus nepamet pārliecība, ka krusts šeit nav tikai reliģisku dogmu piesātināts objekts, bet arī iztukšots, tīrs simbols. Un tā simboliskais spēks padara ainu vēl asāku.

http://arterritory.com/lv/teksti/300_vardos/6841-gaistosais_kermenis/1/

_________________________________________________________________________________________________

'Lai radītu, jābūt nemieram'.

Intervija ar gleznotāju Helēnu Heinrihsoni

Māra Kondrāte / 05.12.2017

Šovasar galerijā "Māksla XO" bija skatāma Helēnas Heinrihsones personālizstāde "Ar ūdenskrāsām", kas gleznotājai nesusi nomināciju "Purvīša balvai 2019".
Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 1973. gadā Helēna Heinrihsone nepārtraukti ir pierādījusi sevi kā vienu no spilgtākajām un nozīmīgākajām personībām Latvijas mūslaiku glezniecībā. Publikai viņa rādījusi vairākus desmitus personālizstāžu un aktīvi piedalījusies arī grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņas darbi iekļauti muzeju kolekcijās Vācijā, Krievijā un ASV. 2007. gadā viņa saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni, saņemta arī "Lielā Kristapa" balva – "Labākais animācijas mākslinieks" (2008). 2009. gadā saņemta pirmā nominācija "Purvīša balvai", bet 2016. gadā piešķirta "Mākslas akadēmijas balva".
Nominācijas pamatojums: "Lai pilnībā atklātu mākslinieka radošo ieceri, akvarelis nav pateicīgākā tehnika, jo pieprasa perfektu amata prasmi un izcilu jūtīgumu. Helēnas Heinrihsones izstāde nerunā par pasaulē pašreiz uzmanības centrā esošiem "globāliem" jautājumiem – politika, klimats, konflikti –, bet apskata to it kā nenozīmīgo, bet tajā pašā laikā ikkatra cilvēka visaugstāk novērtēto – miera, laimes un harmonijas izjūtu, ko sniedz skaistais," komentē mākslas zinātniece Astrīda Rogule.
  

Rozes jūsu darbos ir ierasts tēls, taču šoreiz tās kombinācijā ar vāzītēm izstādē bija skatāmas daudz maigākos toņos. Pastāstiet, kas Jūs iedvesmoja šai izstādei?
Pirmais iedvesmas avots ir brīnišķīgs rokas lējuma papīrs, izmērā 1,50 m x 1,05 m. Šāds papīrs izraisa lielu cieņu un pietāti. Mans uzdevums bija to pārāk nesaķēpāt, jo, strādājot ar akvareli, papīram jāļauj elpot. Savādāk var gleznot arī uz sienas vai grīdas. Rozes, tostarp tās, kas nāk arī no mana dārza, ir jau daudz studētas. Šoreiz otrais izstādes varonis pēc papīra ir mazās vāzītes. Visas ir manis pašas savāktas, pirktas, gan atrastas Talsu second-hand veikalā, gan vestas no Itālijas un Parīzes Clignancourt kvartāla. Ar ko tās izceļas? Ne jau ar savu lielo skaistumu, bet drīzāk ar pilsonisko rotāšanās veidu. Es tās uzlūkoju ar humoru. Iespējams, kādreiz tās cilvēkiem nozīmējušas daudz vairāk nekā man tagad, cilvēki bijuši laimīgi tādas vāzītes iegādāties, un, iespējams, tās novietotas goda vietā. Laikam mainoties, tās nonāk izgāztuvē vai dažādās vietās, kur cilvēki rokas un meklē kaut ko īpašu. Ceru, ka tie darbi netiek uzlūkoti tik nopietni, kā varētu būt. Turklāt es gleznoju vasarā, un vasara laukos ir ļoti piemērota akvarelim. Ļoti daudz domāju, ne tik par rozēm, bet cilvēku tieksmi rotāt savu dzīvokli, sevi – kā un ar ko tas tiek darīts.

Šajos darbos bija jūtams vasarīgs vieglums. Vai gadalaikam ir ietekme uz Jūsu radošo procesu?
Patiesībā nav. Man viens no mīļākajiem, dārgākajiem mēnešiem ir veļu laiks, kas gan citiem var likties draudīgs. Es kā skorpions mīlu rudeni – jo sliktāks un skarbāks laiks, jo man vairāk patīk.

Vai ir jābūt kādām īpašām iekšējām sajūtām, lai Jūs varētu gleznot? Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem?
Pirmkārt, jābūt nemieram. Redzu, ka šādu stāvokli, kas nāk pirms gleznošanas, neizjūtu tikai es. Tas pats ir Ivaram Heinrihsonam. Sākam vairāk strīdēties un krist viens otram uz nerviem. Tāpēc, ka pirms darba uzsākšanas atrodies tādā kā zemajā startā, kad viss traucē. Vajag ātrāk nonākt uz finiša taisnes. Ir jābūt uzkrājumam, kurš pats laužas ārā. Bet strādājot ir jānomierinās. Cilvēks kļūst uzbudināts, kā gatavojoties lielai ballei.
Iedvesmu dod ārējie un iekšējie faktori. Krājas dzīves rūgtums vai prieki, bet citreiz noteicošie ir ārējie faktori. Piemēram, ieraugi to pašu rozi saulē vai sniegā, vai lietū. Vismaz man tas ir divējādi. Un ir kaut kas tāds, kas tevī perinās – neapmierinātība, ilgas. Visi šie faktori stimulē darbu.

     Foto: Ivars Heinrihsons

Vai mākslas baudītājam ir būtiski saprast to, kādu domu mākslinieks darbā ielicis, vai katram pašam var veidoties sava ilūzija?
Protams, ka ir interesanti, kā cilvēki darbus uztver. Tomēr tas, kā darbu uztver skatītājs, mani ne mazākajā veidā neiespaido. Izņemot tuvākos draugus vai ģimeni, ir miljoniem cilvēku, līdz ar to nemaz nevar zināt, ko domāt, radot darbus. Tāpēc es par to nemaz nedomāju!

Kas, jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?
Kara ainas nav vērts gleznot. Ieslēdz TV vai citu aparatūru un vari redzēt visu pasauli, katru vietu uz zemeslodes. Visur arī ir iespējams aizbraukt. Laikam vērtīgākais ir garīgās vērtības, kas ir tevī. Tās, kas ir nepārejošas. Neesmu liels Bībeles lasītājs, bet domāju, ka galvenās ir tādas vienkāršās patiesības, cilvēciskums. Mākslā tagad ir tā, ka visi ir ļoti veikli mākslinieki. Var veikli uzgleznot, izkrāsot fotogrāfijas, var ņemt palīgā visādus palīglīdzekļus. Tāpēc citkārt naivs pašdarbnieks uzrunā pat vairāk, jo tā profesionālā rutīna citreiz ir vienkārši garlaicīga.

Kā raugāties kopumā uz tehnoloģiju ienākšanu mākslā?
Neticu, ka tas varētu pārņemt mākslu. Roku darbs vienmēr ir dārgāks nekā mehāniskas lietas. Modes tendences jau var novērot visu laiku. Parādās kāda spilgta personība, un, ja viņai veicas, viņa ieiet starptautiskā mākslās apritē. Pirms gadiem 10 parādījās gleznotājs Doigs, un pēkšņi izrādījās, ka glezniecība atkal ir modē. Ir tik daudz nejaušību. Regulāri apmeklējam ARCOmadrid un citas lielas meses, kur tagad var redzēt, ka ir tik daudz glezniecības, ir pat tekstils! Visas tendences griežas kā liels rats. Galvenais, lai pašam būtu azarts par to, ko dari.

Droši var sacīt, ka starp šā gada "Purvīša balvas" nominantiem esat viena no pieredzes bagātākajām māksliniecēm. Cik nozīmīga jums ir profesionālas žūrijas atzinība? Cik tas svarīgi, samērojot ar izstāžu apmeklētāju atzinību?
Es to negribētu salīdzināt. Tieši pirms desmit gadiem man bija izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kura arī tika izvirzīta "Purvīša balvai". Daži darbi tika izstādīti arī "Arsenalā". Domāju par "Purvīša balvām" – kā un ar ko izvirza? Protams, ir atšķirība - piepildīt muzeju vai galeriju. No vienas puses, var jau izvirzīt arī par vienu darbu. Un galu galā, kas ir balva? Balva ir žūrija. Vai tu esi apmierināts vai neapmierināts? Aizmirsti par savām emocijām, bet paskaties uz cilvēkiem, kas to balvu piešķir. Balvu nepiešķir nekāda elkdievība, kas varbūt būtu neietekmējama vai objektīva. Žūriju veido cilvēki. Tas ir interesanti. Saņemt nomināciju ir ļoti pagodinoši, bet neizslēdz, ka neapbalvotie darbi būtu sliktāki kā apbalvotie. Protams, tas ceļ cilvēka pašapziņu, īpaši jaunākam māksliniekam, turklāt var atstāt tīri ekonomisku iespaidu – piesaistīt pircējus – gan privātos, gan muzejus. Taču mākslinieka darbs nekļūst ne sliktāks, ne labāks no tā, ka tas ir apbalvots.

Kāda, jūsuprāt, ir Purvīša balvas nozīme Latvijas vizuālajā mākslā?
Tas ir ļoti svarīgi. Lai arī šī ir privāti iedibināta balva, uztveru to kā valstisku notikumu. Latvijā tik ļoti maz kas notiek, bet šis apbalvojums ir regulārs un sniedz arī naudas balvu. Mums ir bijušas cita veida balvas, bez naudas seguma. Tomēr tas, manuprāt, ir nepareizi. Ļoti priecājos un lepojos par to, ka mums tāda balva ir.

http://www.delfi.lv/kultura/news/art/lai-raditu-jabut-nemieram-intervija-ar-gleznotaju-helenu-heinrihsoni.d?id=49509523

_____________________________________________________________________________________________

Purvīša balvas nominanti. 2017. gada trešais ceturksnis

Arterritory.com
11/10/2017

Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2017. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 30. septembrim, Purvīša balvas ekspertu darba grupa balvai ir nominējusi Helēnas Heinrihsones, Rasas un Raita Šmitu izstādes, kā arī Ati Jākobsonu un Annu Ķirsi par kopdarbu alternatīvās kamermūzikas festivālam “Sansusī”.

Helēna Heinrihsone nominēta par personālizstādi "Ar ūdenskrāsām" galerijā "Māksla XO" (03.08.–02.09.2017.)

NOMINĀCIJAS PAMATOJUMS: “Lai pilnībā atklātu mākslinieka radošo ieceri, akvarelis nav pateicīgākā tehnika, jo pieprasa perfektu amata prasmi un izcilu jūtīgumu. Helēnas Heinrihsones izstāde nerunā par pasaulē pašreiz uzmanības centrā esošiem “globāliem” jautājumiem – politika, klimats, konflikti, bet apskata to it kā nenozīmīgo, bet tajā pašā laikā ikkatra cilvēka visaugstāk novērtēto – miera, laimes un harmonijas izjūtu, ko sniedz skaistais,” vērtē Astrīda Rogule.

http://www.delfi.lv/kultura/news/art/nosaukti-purvisa-balvas-2017-gada-tresa-ceturksna-nominanti.d?id=49326737
_______________________________________________________________________________________________

Helēnas Heinrihsone izstādes recenzija. Cilvēkēdājas puķes smiekli

Vilnis Vējš, mākslas kritiķis


Daudzkārt pārspīlējot attēlojamā objekta izmēru, māksliniece Helēna Heinrihsone tiek tuvāk tā skaistumam.

Helēnas Heinrihsones tuvās attiecības ar rozēm ir visiem (interesentiem) zināmas: tik zināmas, ka uz izstādes Ar ūdenskrāsām atklāšanu 3. augustā tuvākie viesi tika aicināti tās vairs līdzi neņemt. Tomēr rozes tur bija, un kādā brīdī tika noimprovizēta miniatūra instalācija: pie akvareļa, kurā attēlota Porte de Clignancourt vāzīte, tika iznesta pati modele. Tā izrādījās bērna sprīža augstumā. Savukārt gleznotajam rozes ziedam droši vien bija piemeklēts dublieris, jo ziedi pārāk ātri novīst, lai tos varētu uzgleznot, izlikt izstādē un vēlreiz aplūkot.

Spēle ar mērogu
Nelielajā uzstādījumā uzskatāmi atklājās Helēnas Heinrihsones viltība – mainīt lietu mērogu. Daudzkārtējā palielinājumā pazūd priekšstats par to patieso izmēru, un rozes pārtop par kaut ko citu: tās var atgādināt ledus krāvumus (Gustavsberg mērces traukā), piepūšamus peldriņķus (Krūmroze), ragainu jūras mīnu (Zaļā) vai asinskāri smejošu puķi – cilvēkēdāju no kulta mūzikla Mazais šausmu veikaliņš. Jāatklāj pats galvenais formālais trika parametrs: akvareļi ir tehnikai neparasti prāvi – to garākās malas sasniedz pusotru metru. Vāzītes, kurās ievietoti ziedi, tikai aptuveni ļauj nojaust mēroga proporcijas – tās pašas pārvēršas vairāk par arhitektūras nekā interjera elementiem. To, ka, piemēram, smējīgā puķe nemaz tik bīstama nav, drīzāk skurbumā bravūrīga, saprotam no trauka, kurā tā iesēdusies: darba nosaukums Špicglāzīte būs gana daiļrunīgs tiem, kas šāda veida traukus kaut reizi ir lietojuši, – viņi arī zinās, kādu šķidrumu no tā var uzsūkt.
Spēle ar mērogu ir Helēnas Heinrihsones iemīļots paņēmiens, tā jau ir izpaudusies tieši saistībā ar ziedu attēlojumu. Iespaidīgākais piemērs meklējams ne tik tālā pagātnē – tieši pirms desmit gadiem. 2007. gadā tapa eļļas gleznu cikls, kurā rozes bija attēlotas pavisam citā, dramatiskā izteiksmē: tās sarkanmelnas un stūrainas slējās uz gariem, dzelkšņainiem kātiem nenoteiktā izplatījumā. Gleznu izmēri bija vēl lielāki – divu metru augstumā. Toreiz Helēna Heirihsone pirmoreiz izmēģināja lazējošu tehniku, kas eļļas gleznojumus padara tuvākus akvarelim.
Mākslinieces personālizstādē Sveiks, kurmi! Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē tajā pašā gadā, par spīti draiskajam nosaukumam, valdīja saspringta gaisotne, jo rožu sērija bija kombinēta ar galvaskausu attēliem halucinogēni košās krāsās, tādējādi tika veidots klasiski romantisku dzīvības un nāves simbolu pretstats. Asā eksistenciālā izjūta Helēnas Heinrihsones darbos nekur nav pazudusi, tomēr šajā gadījumā mūs vairāk interesē, kāda loma tās izteikšanā ir tieši ziediem. Piebildīsim, ka to attēlojumam palielinājumā māksliniece ir pievērsusies laiku pa laikam – gan rožu tuvplānos 2004. gadā, tātad vēl pirms izstādes LNMM , gan akvareļu ciklā 2013. gadā, kad portretēja pavisam nevainīgas puķītes ar biedējošu sugas vārdu – lauvmutītes.

Patoss pazūd
2007. gadā publicētajā katalogā atrodams mākslinieces izteikums, ka rozes "… ar savu pilnību atgādina, cik nemanāma ir robeža starp skaistumu un pārspīlējumu". Tas, ka Helēnas Heinrihsones darbos liela nozīme ir krāsai, laikam vairs nav jāatgādina – viņas spēja pārvaldīt visu spektru ir hrestomātiska kvalitāte. Tomēr tieši ziedu gleznojumi it īpaši uzsver izmēra lomu – tas ir viens no iemesliem, kāpēc Helēnas Heinrihsones darbi reprodukcijās izskatās labi, bet nekad nesniedz to pašu iespaidu, ko dzīvē.
Paradoksālā veidā, tieši daudzkārt pārspīlējot attēlojamā objekta izmēru, viņa tiek tuvāk tā skaistumam, kas liktos varbūt pat banāls vai ikdienišķs mērogā viens pret vienu. Maigi rozā rožu ziedlapiņas nav necik mīlīgas, kad tās pārtapušas apbrīnojami vienmērīgos un niansētos, gandrīz abstraktos ģeometriskos laukumos teju metra rādiusā. Vai dzeltenās, kas variējas no vēsas citrona krāsas gandrīz līdz zaļai, vai baltas ledainās nokrāsās, vai asinssarkanas. Pārspīlētais patoss ziedu simboliskās nozīmes skaidrojumos pazūd, kad skatītājs tiek konfrontēts ar glezniecības vielu – krāsu pigmenta klājumu uz baltas virsmas lielā pietuvinājumā. Aizmirstas prātot par ziedu īso mūžu kā dzīves gala priekšvēstnesi, kad izstādes atklāšana priecīgi signalizē – kāda radošā iecere atkal ir pagalam, īstenota un ierāmēta skatītāja baudai.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/helenas-heinrihsone-izstades-recenzija.-cilvekedajas-pukes-smiekli-14179116

________________________________________________________________________________________________


                                                                          Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji

Pikniks okeāna krastā

ILZE AUZĀNE / 29.12.2016.

Galerijā Māksla XO ir skatāma Helēnas Heinrihsones izstāde I Love You

Jūtu mulsums, naivums un tiešums – galerijā Māksla XO ir apskatāma gleznotājas Helēnas Heinrihsones personālizstāde I Love You, kurā eksponētajos darbos ir attēloti jauni cilvēki (mīlas pāri) pasaules ievērojamāko arhitektūras objektu un ainavu fonā. To vidū ir Tadžmahāls Indijā, okeāna klinšainais krasts Portugālē, veca kapsēta Īrijā un pirmais sniegs tepat Latvijā. "Kurš gan ne reizi nav izbāzis mēli, kad snieg?!" viņa retoriski pajautā.
Helēnas Heinrihsones sešu gleznu cikls ir veltījums slavenajam amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam (1927), kuram nākamā gada 24. jūlijā apritēs deviņdesmit gadu, bet kurš turpina strādāt un lielākajās mākslas mesēs piedāvā arvien jaunus un jaunus darbus. "Tas uzrunā un mobilizē," uzsver gleznotāja, kura savā izstādē turpina attīstīt tēmu par cilvēku saistību ar dabu un viņu savstarpējām attiecībām. 

Jauni un veci
Līdzās Aleksam Kacam par Helēnas Heinrihsones iedvesmas avotu ir kļuvuši viņai apkārt esošie jaunieši – pozitīvi, skaisti un nedaudz bezrūpīgi –, kā arī viņas piedzīvoto ceļojumu iespaidi, kas ir sakrājušies vairāku gadu garumā. "Es negleznoju no atklātnītēm, es gleznoju tikai to, kur esmu bijusi," sarunā ar laikrakstu Diena atklāj māksliniece, kura redzēto ir ielikusi mīlnieku fonā un izmantojusi romantizētas īstenības attēlošanā.
"Šajos darbos ir tikai jaunieši, bet, ja mēs katrs ielūkotos savā sirdī un nemelotu paši sev, mums nāktos atzīt, ka cilvēks līdz pat pēdējam elpas vilcienam grib mīlēt un tikt mīlēts. Pat ja mūsu ķermenis ir novalkāts, iekšpusē nekas nav mainījies, jo mēs esam tie paši zēni un meitenes, kas bijām kādreiz," uzskata Helēna Heinrihsone, kuras gleznas jau februārī ceļos uz Spāniju un būs aplūkojamas laikmetīgās mākslas mesē Art Madrid ’17

Skaisti un saldi
"Pirms kādiem pieciem, septiņiem gadiem es nolēmu realizēt visu, kas man ienāk prātā. Man vairs nav laika pārdomām – ja man ir azarts, es ķeros klāt un apsolu izstādi, daudz nedomājot un pēc tam... mokoties," stāsta Helēna Heinrihsone, kuras jaunais darbu cikls ir tapis ar grūtībām, jo viss ir bijis tik skaisti un saldi, ka ir pazudusi stabilitātes sajūta zem viņas kājām. "Tas bija bīstami, bet man nebija, kur likties," viņa smejoties piebilst.
Vienā no gleznām ir redzams Atlantijas okeāns, kura putojošie viļņi triecas pret klintīm saulrieta gaismā. "Mums ar Ivaru (Heinrihsonu) tur bija pikniks," nelielajā zvejnieku ciematiņā Zambužeirā du Marā pieredzēto atceras māksliniece, kura šo mirkli ir uzgleznojusi dzeltenās, rozā un gaiši zilās krāsās. Taču tīšprātīgo banalitāti savos darbos viņa ir ierobežojusi ar ironiju. "Bez ironijas nevar tikt uz priekšu, bez tās tu nonāc strupceļā."

Brīvi un grūti
Pirms kāda laika viņas meita Anna Heinrihsone atzina, ka apbrīno savas mammas atļaušanos būt pilnīgi brīvai savā daiļradē. "Savukārt viņa ir pārliecinātāka nekā es, jo es katru reizi nonāku tādā punktā, kad nodomāju: es nemāku gleznot. Nemāku, un viss," atklāj Helēna Heinrihsone, par kuras lielākajiem uzmundrinātājiem ir kļuvuši tieši viņas ģimenes locekļi, it īpaši mazmeita Auguste, kura ir kļuvusi arī par viņas darbu varones prototipu.
Jāatzīmē, ka Helēnas Heinrihsones paraugs šajā izpausmes brīvībā ir vācu mākslinieks Gerhards Rihters (1932), kurš savā daiļradē ir ļoti daudzpusīgs: vienā brīdī viņš glezno abstrakti, bet jau nākamajā – fotogrāfiski reālistiski. Ja viņš vēlas uzgleznot tualetes papīra rulli, viņš glezno tualetes papīra rulli. "Tas viss ir uz manis pašas sirdsapziņas un rēķina. Tas viss notiek manā darbnīcā un pietiekami privāti, lai es nevienu neaizvainotu."

http://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/pikniks-okeana-krasta-14162733

________________________________________________________________________________________________

Izstāde par acīmredzamām jūtām un mīlestību

Īssaruna ar mākslinieci Helēnu Heinrihsoni

Lauma Laube - 28/12/2016


Ziemassvētku priekšvakarā, 22. decembrī, „Māksla XO“ galerijā tika atklāta Helēnas Heinrihsones izstāde „I Love You. Veltījums Aleksam Kacam“. Kā lasāms nosaukumā, tajā redzamās gleznas, kas apmeklētājiem pieejamas līdz 17. janvārim, ir veltījums amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam.
Helēna Heinrihsone Latvijas mākslas vidē darbojas jau kopš 1970. gadu sākuma. Savu jaunāko izstādi pati māksliniece izstādi raksturo šādi: „Jūtu mulsums, naivums un tiešums. Vispārpieņemtā skaistuma etalona izmantošana romantizētas īstenības attēlošanā. Jauni cilvēki – mīlas pāri (noskaņu) raksturojošā vidē – pasaules ievērojamāko arhitektūras objektu un ainavu fonā. Romantisks skatījums, kura tīšprātīgo banalitāti ierobežo ironija.”
Arterritory tikās ar mākslinieci, lai noskaidrotu vairāk par pašu izstādi, tās iedvesmas avotiem un to, kādēļ autores gleznas veltītas tieši Aleksam Kacam.

Helēna Heinrihsone. „Asulejo.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Pastāstiet nedaudz par pašu izstādi un to, ko tajā varēs ieraudzīt apmeklētāji!
Izstādē ir sešas manas gleznas, kas ir veltītas amerikāņu māksliniekam Aleksam Kacam. Kādēļ tieši Kacam? Kacs ir ļoti aktīvs cilvēks, aktīvs gleznotājs, kurš ar jauniem darbiem piedalās ļoti daudzās Eiropas mākslas mesēs. Viņam nākamgad būs 90 gadi. Kaca darbi ir nedaudz grafiski, viņš pēc izglītības ir dizaingrafiķis, viņam ir lieliskas litogrāfijas un lielizmēra gleznas (apmēram 2 x 4 metri). Parasti tajās ir attēloti cilvēku portreti, bieži tie ir profilā. Telpa starp šīm divām sejām ir tukšums – krāsu plakne. Tomēr manās gleznās ir arī iespaidi no ceļojumiem, kurus atsevišķi bija grūti realizēt, piemēram, Tadžmahals Indijā. Tas ir kaut kas neaprakstāms, bet kā to attēlot? Vienkārši gleznot Tadžmahalu? Tas būtu jocīgi. Vai gleznot okeāna krastu saulrietā un kā viļņi sitas gar klintīm? Tās ir tādas skaistas parādības līdz banalitātei, bet tomēr man bija kārdinājums tās pārcelt uz audeklu. Un ir vēl viens moments – apkārt man ir daudz skaistu, jaunu cilvēku tādēļ, ka ar savu mazmeitu bieži tiekos un draudzējos. Un šie jaunieši jau arī ir ļoti banāli savā skaistumā un tā atvērtībā. Tas viss kopā pārvērtās par manu izstādi I Love You. Tas viss ir banāli, arī izstādes nosaukums ir salds, bet es uz to pati parakstījos. Tomēr brīžiem man uznāca šausmas – es darbnīcā skatos apkārt uz gleznām ar sejām un domāju: “Nu, šausmas, ko es daru?” (Smejas) Bet es vairs nevarēju atkāpties. Visas ciešanas, mīlestība un pārdzīvojumi ir acīmredzamas tajās jaunajās sejās. Bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka jebkurā vecumā cilvēki vēlas mīlēt un būt mīlēti, tomēr tas ir noslēpts aiz veciem ķermeņiem un nav tik acīmredzams. Šī izstāde ir par mīlestību, par jūtām. Tā ir acīmredzama, nekas nav apslēpts.

 
Helēna Heinrihsone. „Pie rozes. Taj Mahal.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Kā jūs raksturotu Kaca ietekmi uz jūsu daiļraidi? Tā ir gan krāsu, gan cilvēku portretu izmantošana?
Jā, tas ir valdzinājums attēlot šīs milzīgās cilvēku sejas. Es neteiktu, ka viņš konkrēti ietekmēja manu gleznošanu, bet šo izstādi Kacs ir ietekmējis ar savu monumentalitāti, ar savu vienkāršību. Turklāt mani ļoti uzrunā mākslinieki, kas līdz lielam, nozīmīgam gadu skaitam ir tik radoši. Kā mūsu Džemma Skulme, kādreiz arī Rūdolfs Pinnis. Viņam bija 90 gadu, vienā rokā ota, otrā – varbūt glāze šampanieša, bet darbi paliek arvien labāki un labāki. 

Un kā ir ar šiem mīlas pāriem, tiem iedvesmu guvāt tieši no apkārtējās vides?
Jā, mēs ar mazmeitu Augusti esam ciešā kontaktā, kopā ar viņas draugiem esam svinējuši gan Jāņus, gan mums ir arī citas lielas svinības un balles, kur viņi piedalās. Un, ja es viņus neredzētu, tad es viņus iztēlotos. (Smejas) Bet viņi eksistē, viņi visi ir brīnišķīgi, viņi mācās, grib labi dzīvot un vēlas ko vairāk par parastu ikdienu, viņiem ir mērķi. Viņi ir tāda brīnišķīga, jauna paaudze.


Helēna Heinrihsone. „Okeāns. Zambujera do Mar.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Vai visi arhitektūras objekti un ainavas, kas redzamas jūsu gleznās, nāk tikai no jūsu ceļojumiem?
Jā, nekas nav pārzīmēts no kartiņām, tas viss ir piedzīvots. Es parasti ceļoju ar draugiem vai ar vīru Ivaru. Paldies Dievam, tagad man bija iespēja to, kas ir iekrājies, ievietot starp cilvēku sejām, piemēram, sniegpārsliņas. Kurš gan nav bāzis ārā mēli, lai tās notvertu? Tas nav nekas oriģināls, bet tie ir tādi priecīgi momenti ar sentimentāli banālu mērci, un es to apzinos. 

 
Helēna Heinrihsone. „Sniegs.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

Daži no Kacam veltītajiem darbiem būs redzami arī mākslas mesē ART MADRID’17, kur dosieties kopā ar „Māksla XO“ galeriju un citiem latviešu māksliniekiem. Vai tur jūsu gleznas būs redzamas pašam Aleksam Kacam?
Mēs it kā vēlamies Aleksam Kacam paziņot, ka ir kāds cilvēks, kas velta viņam izstādi. (Smejas) Bet to spriedīsim vēlāk. Es nedomāju, ka mākslinieks savos gados braukās pa visām mesēm, kurās piedalās, bet mēs vēl izdomāsim, kā paziņot. 

Un kā jums šķiet, kā Kacs varētu raudzīties uz šo viņam veltīto izstādi?
Ja viņam kaut nedaudz patiktu šie darbi, tad es būtu apmierināta. (Smejas) Bet, ja man kāds veltītu izstādi, kuras darbi mani neuzrunātu, man būtu vai nu pilnīgi vienalga, vai kaitinoši. To redzēsim, varbūt būs kāda reakcija. (Smejas

 
Helēna Heinrihsone. „Diskotēka.“ 2016. Foto: Renārs Derrings

http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/6234izstade_par_acimredzamam_jutam_un_milestibu/

_________________________________________________________________________________________________

Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”

Paula Lūse
25/09/2015 

Foto: Renārs Derrings

Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]


Helēna Heinrihsone "Rūbensa gaismā" 2015, audekls/eļļa, 120x120

http://www.arterritory.com/lv/dzivesstils/atklasanas/5053-fotoreportaza_izstades_pasportrets_atklasana_galerija_maksla_xo/

_________________________________________________________________________________________________

Izstādes Dienasgrāmata recenzija. Nirēji dodas iekšā saulē

Autors: Aiga Dzalbe. Kultūras Diena 2015. gada 23. aprīlis 12:41

Helēna Heinrihsone glezno tā, it kā visa pasaule būtu uzziedējusi koši zilos, zaļos, sārtos, dzeltenos toņos
Vai tā varētu būt, ka par gleznotāju Helēnu Heinrihsoni viss, ko var pateikt, jau ir pateikts? Apmēram tāpat, kā tas vietējā mākslas dzīvē šobrīd šķiet par Ilmāru Blumbergu un dažiem citiem ar rūpīgiem biogrāfiem un labu publicitāti nodrošinātiem māksliniekiem. Bet vai par Pikaso viss jau ir pateikts vai, teiksim, par saullēktu un saulrietu?

Brīvs dzīves vērojums
Pa gabaliņam no Helēnas Heinrihsones personiski monolītā glezniecības stāsta mēs katru gadu redzam turpinājumos. Visvairāk gabaliņu vienkopus varēja ieraudzīt personālizstādē Sveiks, kurmi!, kas notika 2007. gadā LNMM Baltajā zālē, taču pēc tās, izrādās, pagājuši jau vairāk nekā septiņi gadi, kuros māksliniece apzināti šķiet raisījusies prom no līdz tam sev piekabinātajām atsaucēm uz mākslas vēsturē iecienītajiem simboliem un memento mori tēmu (krusti, galvaskausi, dzīvas un vītušas rozes u. c.). Tā vietā nācis brīvs apkārt notiekošās dzīves vērojums, savā ziņā līdzīgs viņas skatījumam pagājušā gadsimta 80. gados.
Piemēram, 2012. gada novembrī galerijā Māksla XO notika izstāde Dzīvoklis, par kuru māksliniece skaisti izteikusies: "Dzīvoklis ir kā nolemtība, dzīvs organisms, kas elpo līdzi iemītniekiem. Glabā pagātnes nospiedumus – mīlestību, naidu, ticību un vilšanos. Dzīvoklis ir bērnība un vecums. Dzīvoklis ir gari koridori, spoguļi, grāmatas, konfektes, eglīšu rotājumi, vajadzīgas un pilnīgi nevajadzīgas lietas. Patvērums, par kura ķīlnieku tu kļūsti."
2013. gada jūlija vidū turpat galerijā Māksla XO notika izstāde Karstums, par kuru savukārt skaisti izteicies kritiķis Pēteris Bankovskis portālā arterritory.com: "Bet hrestomātiski pazīstamā un latviešu mākslas pazinēju cienītā un mīļotā Helēna Heinrihsone ar lielizmēra akvareļiem, kuros redzams pa vienam vai dažiem atraitnīšu ziediem [..] uzrunā garāmgājējus un uzsmaida tiem bravūrīgi, bet arī it kā caur asarām tagad – pašā vasaras vidū. Bravūrīgi, jo, ziniet, tie izmēri: lielāko darbu garākā mala ir vairāk nekā pusotra metra, un izcilais akvareļpapīrs ir tik dārgs. Bet caur asarām? Nu labi, labi, Heinrihsone jau jums neizrādīs, ka raud, un varbūt viņa nemaz arī negrib raudāt. Varbūt patiesi ir tā, ka Košragā ik gadus stādījusi, stādījusi atraitnītes, līdz beidzot tā pavisam vienkārši sagribējies tās uzgleznot. [..] Ir sajūta, ka Heinrihsone ar šīm atraitnītēm kaut ko vēlas mums, garāmgājējiem, pateikt. Gluži tāpat kā līdz šim ar savas izjustās un nereti tik ekspresīvi uztrieptās personiskās pasaules palīdzību." Par nākamajām ekspozīcijām, šķiet, neviens nevienam publiski neko netika pavaicājis.

Negaidīti daudz dabas
Skatoties uz piecām jaunākās izstādes Dienasgrāmata gleznām, atliek vien nopūsties: jā, Helēna Heinrihsone vienmēr ir lieliska! Gleznās jaušama autores personība, no kuras strāvo viedums, vitāla, tieša, brīva un līksma dzīves izjūta. Visas piecas ir lielizmēra eļļas gleznas, kas tapušas šoziem darbnīcā pēc vasarā Saunaga jūrmalā darinātajām plaukstas izmēra skicēm vai akvareļiem. To tematika ir māksliniecei visu mūžu raksturīga – jūra, nirēji, peldētāji –, tāpat arī krāsu lietojums, kas Helēnu Heinrihsoni neļaus sajaukt ne ar vienu citu mūsdienu glezniecības daudzveidīgo attieksmju un prakšu jūklī, par kuru viņai, starp citu, ir savs regulāros pasaules mākslas mesu apmeklējumos balstīts viedoklis.
Helēna Heinrihsone glezno tā, it kā visa pasaule būtu uzziedējusi koši zilos, zaļos, sārtos, dzeltenos toņos. Tieši krāsu salikumu valdzinājums neļauj atraut acis no šīm varbūt parastajām abstrahētajām ainavām, kurās kā tāda monogramma neuzkrītoši atkārtojas jūrmalnieku pārīša stilizētās kailfigūras. Īpaši izteiksmīgu kolorīta dramaturģiju panāk vijolīšu krāsas uzliciens – izstādē pat pieķēru sevi pie domas, ka gleznās meklēju to, līdzīgi kā, piemēram, koncertā gaidu, kad skaņas savienosies kādā autoram specifiskā veiksmīgā harmonijā, vai kino – kad aiz sižeta līkločiem nepārprotami pazīstami ieskanēsies režisora balss.
Interesanti, vai Helēna Heinrihsone savas krāsu kompozīcijas režisē kontrolēti, kā to savulaik mācījis Vasilijs Kandinskis, vai spontāni, kā vairākums abstrakcionistu, ekspresionistu un neoekspresionistu līdz pat šodienai? Pieņemu, ka brīvi spontāni, to apliecina stāsts par gleznā Nirēji jau galerijā, māksliniecei veidojot ekspozīciju, iegleznotajām zaļajām pleznām.
Salīdzinot jaunākos darbus ar iepriekš nobriedušajiem priekšstatiem par Helēnas Heinrihsones glezniecību, var apgalvot, ka tajos ir negaidīti daudz dabas, mierīgu un stihisku dabas noskaņu portretējumu. Tikai viens no Dienasgrāmatas darbiem ir stāstošs, turklāt simboliski intriģējošs – Ceļš no jūras, kurā nirēji nirst nevis jūrā, bet dodas iekšā saulē. Tā kompozīcija ir risināta ar dinamisku vērienu, un intensīvie, enerģētiskie krāsu klājumi ļauj noticēt, ka debesmala patiešām mēdz saplaukt košos ziedos.

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/izstades-dienasgramata-recenzija-nireji-dodas-ieksa-saule-14095676
_____________________________________________________________________________________________

HELĒNAS HEINRIHSONES IZSTĀDE „DIENASGRĀMATA”

Renāte Berga, LMA Mākslas zinātnes nozares 1.kursa studente

Helēnas Heinrihsones izstādes nosaukums „Dienasgrāmata” vedina uz konkrētu, literāru, vārdos izsakāmu stāstu saskatīšanu. Tomēr uz audekla atainotajās piezīmēs izteikts kas vairāk – tās veido nosacītu stāstu, tādu, kas nekad nebeidzas, kas ir noslēgts un turpina pats sevi, kā iemūžināts dienasgrāmatas lappusēs. Katra glezna ir iepriekšējās papildinājums un nākamās aizsākums, katra ir epizode no kopuma, kas šķietami savienojas. Varbūt sižeta nemaz nav. Varbūt uz audekliem izteiktais notiek uzreiz, vienlaicīgi,unlīdz ar to skatītājs var atrasties notikumu ielokā, pašā centrā, būt šeit un tagad, nevis sekot kādam secīgam notikumu atstāstam. Katrs stāsts rada jaunu, neatkarīgu telpu ap sevi. Līdzīgi arī gleznas – tās uzbur košu un saulainu pasauli galerijas baltajā zālē.
Nav svarīgi, kādā secībā apskatīt gleznas, jo nav būtiski – viss sākas vai beidzas ar „ceļu no jūras”. Varbūt saule ir norietējusi, diena ir beigusies, varbūt gluži pretēji – nakts un priežu mežs ievelk un sola noslēpumainu dienas turpinājumu.Gleznā ietvertā mistērija ir galvenā.
Katra glezna ir īpaša ar noskaņu, ko tā rada. Krāsu salikumi – zilie, dzeltenie, sārtie un violetie... Tumši violetie laukumi gleznām piešķir dziļumu, trešo dimensiju. Ir telpa, kurā atrodas skatītājs, un ir gleznas plakne. Šo abu telpu saplūšana atkarīga no skatītāja atvērtības gleznai un gleznas iespējas uzrunāt un piesaistīt, ieintriģēt skatītāju ar noslēpumu. Violetie laukumi ir vēl kaut kas aiz gleznas plaknes, tas ir negaiss, vilnis, tumsa, kaut kas spēcīgs un līdz galam neatklājams, šķietami bezgalīgi dziļš un visaptverošs. Pretstatā likts mirkļa trauslums - nirēju radītās šļakatas ūdenī, kas drīz norims.
Aktīvo kustību ,un notikumu virpuli uz brīdi apstādina un nomierina zem milzīgajām, koši zilajām debesīm zvilnošās figūras. Debesu statiskums ir tas, ka sniedz atelpu. Koši zilās debesis ir tikpat spēcīgas, cik drūmi violetais negaiss. Debesis sniedz nesatricināmu drošību, tomēr blakus ir negaiss, spēks, ar kuru nevar cīnīties. Gleznā apvienota liela enerģija – miers, dinamika un trausla romantika. Paradoksālas attiecības un divas figūras, kurām šī ārējā pasaule ir tikai fons.
Helēnas Heinrihsones jaunākas gleznas ir kā spilgtas vasaras atmiņu epizodes, kurām māksliniece ir pratusi uzburt noslēpumainības plīvuru, līdz galam visu neatklājot. Dienasgrāmatā pierakstītas, bet ne līdz galam atklātas epizodes, kas ļaus tās neaizmirst, tā, lai, vārdos izteikta, nezustu burvība.
_____________________________________________________________________________________________

Helēna Heinrihsone Hipokrāta dārzā

Pēteris Bankovskis / 02/07/2013 

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/2468-helena_heinrihsone_hipokrata_darza/

Puķkopju rakstos lasām, ka atraitnīšu mēnesis ir aprīlis. Un patiesi – Rīgas parkos pavasaros aizvien var vērot, kā dārznieces izstāda šo tik ierasto puķīšu dēstus. Maijā atraitnītes itin visiem garāmgājējiem uzsmaida it kā bravūrīgi, it kā caur asarām, bet tad jau drīz vien stādiņi izstīdzē, ziedi sačervelējas un nobirst, un viss.
Bet hrestomātiski pazīstamā un latviešu mākslas pazinēju cienītā un mīļotā Helēna Heinrihsone ar lielizmēra akvareļiem, kuros redzams pa vienam vai dažiem atraitnīšu ziediem, galerijā “Māksla XO” uzrunā garāmgājējus un uzsmaida tiem bravūrīgi, bet arī it kā caur asarām tagad – pašā vasaras vidū.
Bravūrīgi, jo, ziniet, tie izmēri: lielāko darbu garākā mala ir vairāk nekā pusotrs metrs, un izcilais akvareļpapīrs ir tik dārgs. Bet caur asarām? Nu labi, labi, Heinrihsone jau jums neizrādīs, ka raud, un varbūt viņa nemaz arī negrib raudāt. Varbūt patiesi ir tā, ka Košragā ik gadus stādījusi, stādījusi atraitnītes, līdz beidzot tā pavisam vienkārši sagribējies tās uzgleznot. Jā, bet kāpēc tad viegli, akvareliski dzidri? Un vienlaikus tādā izmērā? Vai lai kādam ienāktu prātā tie divi Džordžijas O’Kīfas atraitnīšu gleznojumi, kas turklāt nemaz nav akvareļi? Diezin vai. Protams, ja ir vēlēšanās, var saskatīt ļoti attālu indiānisku līdzību Heinrihsones un O’Kīfas sejas vaibstos, taču ne jau gleznotāju likteņos un darbu “omnibusā”.
Ir sajūta, ka Heinrihsone ar šīm atraitnītēm kaut ko vēlas mums, garāmgājējiem, pateikt. Gluži tāpat, kā līdz šim ar savas izjustās un nereti tik ekspresīvi uztrieptās personiskās pasaules palīdzību. Nešķiet, ka atraitnītes Elizabetes ielas galerijā tūrisma sezonas laikā būtu uzradušās tikai un vienīgi komerciālos nolūkos. Un tas, ka tās tur parādījās dažās dienas pirms Jāņiem, var tikt saprasts dažādi. Jo, redziet, arī jūnijs ir atraitnīšu mēnesis.  Jūnija beigās šīs puķītes sēj, lai tad pavasarī būtu dēsti, ko izstādīt dārzos un parkos. Kas zina, varbūt Helēna Heinrihsone šovasar sēj, lai nākamgad stādītu kaut ko, par ko pati nemaz vēl nenojauš. Tādas jau ir tās spēles: mēs saņemam kādu impulsu un izvēršam par kaut ko, kas tajā brīdī nevis tikai šķiet, bet patiešām ir svarīgs, piemēram, īstenojam nepārvaramu vēlmi skaisti, atraisīti akvarelēt kaut ko tik ļoti pazīstamu, tik pašsaprotamu, atmetot visu lieko un visu daudznozīmīgi interpretējamo. Un nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā stūra. Nu jā, to mēs nezinām nekad.
Vienmēr aktuāla ir stresa situācija starp pazemību un augstprātību.  Tajā mēs visi karājamies kā tādas pussprāgušas mušas Dieva izliktajos tīklos. Sevišķi jau, ja jūtamies radošas personas. Mēs gribam būt pašpietiekami un nicinām svešus skaidrojumus par savu darbu, bet vienlaikus sagaidām, ka kāds sapratīs mūsos to, ko paši nesaprotam.
Kā ļaunā pamāte pasakās. Labu gribot, viņa ieprecējusies ģimenē, kur ir savi paradumi un tradīcijas, labu gribēdama, viņa visu to izjauc un brīnās, ka bērni no vīra iepriekšējās laulības viņu nesaprot. Gribētos sapratnes, bet nez no kurienes uzrodas naids. Stiefmütterchen – tā vāciski sauc atraitnīti. Pārtulkojot būtu – pamātīte. Kaut kā ne visai labi skan latviski. Tā nu, kad lēdijas Mērijas Elizabetes Benetas selekcionētās un 1812. gadā britu dārzkopju sabiedrībai pirmoreiz prezentētās puķītes nonāca līdz Krievijas impērijas Baltijas provinču vācisko muižu dārziem, vietējie dārznieki tās no mātītēm pārtaisīja pa