Publikācijas

Nikni sižeti un seksuālā revolūcija

Intervija ar Ati Ieviņu

Vilnis Vējš / 30/08/2018


Galerijā “Māksla XO” līdz 18. septembrim apskatāma izstāde MAN IN ART, kurā piedalās mākslinieki no visām Baltijas valstīm. Līdzās jauniem darbiem redzami arī vēsturiski. Viens no tādiem ir Ata Ieviņa krāsu fotogrāfija “Andra Grinberga performance ar balodi” (1973). Lai gan Atis Ieviņš līdzās Mārai Brašmanei ir plaši pazīstams kā performances fiksējošu fotogrāfiju autors, šis attēls agrāk nav redzēts. Toties tas pārsteidz kā ar inscenējuma, tā pašas fotogrāfijas izteiksmību. Atis Ieviņš, fotogrāfs, tekstilmākslinieks un grafiķis, bieži ticis pieskaitīts retajiem popārta pārstāvjiem latviešu mākslā, tomēr viņa daudzu gadu laikā radītās sietspiedes psihedēliskās krāsās, kā arī fotoattēli labi iederas vairāku mākslas nozaru krustpunktā. Turklāt šie darbi varbūt visspilgtāk izsaka 20. gadsimta otrās puses seksuālās revolūcijas atbalsis šaipus dzelzs priekškaram. Tieši šī tēma likās būtiski paplašinām izstādes nosaukuma vēsturisko dimensiju.


Atis Ieviņš. Andra Grīnberga performance ar balodi. 1973.

Par izstādes publicitātes attēlu kļuvusi jūsu fotogrāfija no līdz šim nezināmas Andra Grinberga performances. Tas ir viens no diviem jūsu darbiem šajā izstādē.
Jā, otrs ir siets, kas savu laiku jau nokalpojis. Tomēr man tā likās baigā vērtība! Daudzreiz mazgāts – tajā laikā ar terpentīnu, jo nebija jau kā tagad, kad akrila krāsu vienkārši noskalo ar ūdentiņu. Bet labi, ka man liela daļa sietu ir saglabājušies pagrabā. Tajā skaitā pirmie, ar niknākiem sižetiem, jo tieši tie mani pamudināja pievērsties sietspiedei. Pie Heimrāta [Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļā] sietus izmantoja dekoratīviem audumiem.

Ko jūs saucat par “niknākiem”?
Nikni bija Grinberga uzstādījumi, un fotogrāfijas nevarēja tādā – oriģinālā – veidā izstādīt. Bet es neestetizēju tādā veidā kā citi! Tagad to, ko mēs darījām, sauktu par sesijām – tajā laikā tāda vārda nebija. Mēs lietojām vārdu “hepenings”. “Taisam hepeningu!” Kurš tad tajā laikā zināja kaut ko par performancēm… Varbūt [Jānis] Borgs. 

Hepenings bija pazīstams vārds?
Mēs tajā laikā izglītojāmies no informācijas par mūzikas – The Rolling Stones un Pink Floyd, tai nāca līdzi visāda informācija.

Vai estetizācija nozīmētu filtrus, retušas?
Es attēlus bojāju, pakļāvu iespējai pārnest uz sieta. Man tandēmā bija Aldonis Klucis, kurš tās lietas pārzināja. Viņš bija gados vecāks, bet mēs vienā laikā mācījāmies Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā. Es neestetizēju tāpēc, ka fotogrāfijas ir tādi forši, naturāli produkti. Kāpēc tur kaut ko noņemt, nogludināt? Vērtēšanas kritēriji, lai iekļūtu kādā no tā laika foto izstādēm, bija stingri. Gribējās jau man arī! Bet es kaut kā laikus attapos, ka Rīgas Foto klubs – kas tad tas bija? Amatieru klubiņš. Neviens tur nebija profesionāls mākslinieks. Gunāram Bindem paveicās, ka viņš strādāja tandēmā ar Arnoldu Plaudi. Plaudis bija ideju ģenerators. Bindem cepuri nost! Viņš man daudz ko ir iemācījis, bet principā mana pašmācība jau notika armijā – par to ir rakstīts, teksti ir pieejami. Man bija radošā cemme – uz akadēmijas fona grafikas nodaļa jau nebija nekas, es tur pat nelīdu. Tekstilmākslas nodaļa bija cita lieta, tur audumu apdrukām izmantoja sietus. Lai bildi dabūtu uz auduma, man vajadzēja pielāgoties. Fotogrāfs Aivars Āķis man kādreiz teica – man tas iepatikās uz visu mūžu –: “Ieviņ, tev ir foršas bildes! Ko tu viņas visu laiku bojā!”. 

Vai jums bija arī estētiska nepatika pret tā laika foto klubu stilu?
Nepatika, riebums. Man arī tagad riebjas, ko datorā dara. Es vienreiz satiku aktrisi Guntu Virkavu un smejos: “Guntiņ, vai tu atceries, pirms cik gadiem es tevi bildēju žurnālam “Kino”? Tu tagad uz žurnāla vāka daudz jaunāka izskaties!” 

Pastāstiet, lūdzu, par to fotogrāfiju, kas tagad apskatāma galerijā “Māksla XO”! Tai esot sava vēsture…
Es to atradu nesen. Zināju, ka man ir pāris tādu melnbaltu uzņēmumu. Ka braucām kaut kur – ar paltrakiem, balodi. Andris vienmēr pārspīlēja. Tad viņš ņēma kallas, tad vēl kaut ko. Es uz vietas mēģināju šķirot. Viņš bija ideju pārbagāts, galva pilna. Daudz bija arī kļūdainu, no konteksta izrautu lietu, to es pagājušogad novēroju Kalnciema ielā. Taču ja viņš nebūtu tik pozitīvi dulls… Mēs, vēl dzīvi esošie, kas ar viņu sadarbojās, īpaši agrīnajos gados, kas izbaudījām Ūnijas ielas bardaku, kur meitenes staigāja plikiem pupiem, – mēs esam unikāli. Tur īstā sula nāca ārā – tādā nozīmē, ka neviens netēloja… Katrs bija pats sev čempions. Mēs bijām tādi, kādi bijām. Mēs ar Māru [Brašmani], vēl nelaiķis Jānis Kreicbergs, kas bildēja.
Ko es gribēju uzsvērt, ka es toreiz mācījos akadēmijā un biju relatīvi bailīgs. Vecāki mani sponsorēja, un man gribējās “akušku” pabeigt. Bija ieaudzināts, ka, ja tu mācies, tad vajag pabeigt! Pirmkārt, es nelaidu bildes ārā –tie laiki bija tādi. Baigi negribēju apbēdināt vecākus. Otrkārt, līdz zināmai robežai es biju drosmīgs, bildēju un darīju, bet daži uzaicinājumi bija tādi, kur gāja tam laikam drusku par daudz. 

Tieši par to gribēju jautāt. Par seksuālo revolūciju – kā jūs to izjutāt? Tā iznāca cauri dzelzs priekškaram?
Manā komūnā (t. s. Mežaparka komūna, neformāla mākslinieku kopiena 70. gados – V.V.) bija lielāka revolūcija nekā ar Andri, jo tur es nelīdu iekšā. Tad tev jāskrubina kaut ko vairāk, varbūt Anitiņa Kreituse ko zina.

Bet jums pašam?
Nu, tas, ka pāris plikas meitenes bija gultā, jau nebija nekas. Viss vairāk vai mazāk gāja tādos ierastos tā laika salikumos. Paldies dievam, man bija labi draugi, kas varēja mani arī pabrīdināt – līdz kādai robežai. Skaidrs, ka, kamēr tu neko nedari, tu nevienu arī īpaši neinteresē. Tikko tu sāc atšķirties no citiem, tā… Bija tādi ziņotāji–entuziasti, ko tagad par čekistiem un visādi sauc. Es pilnīgi pievienojos Mārtiņam Braunam, kas vienā intervijā teica: “Lai taču viņi iet dirst!” Čekisti, manuprāt, beidzās pēc Staļina. Tas bija nopietni. Bet tajā laikā [70. gados] tie riņķoja kā tādas mušas… Tāpēc es tajā kompānijā biju tāds trausls – es taču zināju, ka arī tur bija ziņotāji! Kur tik tu maisījies, visur viņi bija! 1972. gadā man piedzima pirmie bērni, man taču vajadzēja kaut kā pelnīt. Maršruts uz “Planetāriju” – pa pagraba durvīm iekšā manā darbnīcā – bija ikdiena. Tur bija kafejnīca “Dieva auss”. Bet tur tak bija pilns ar viņiem! Vajadzēja būt galīgam stulbenim, lai nesaprastu, ka tur katru dienu bija dežūras. Jo tur salasījās visi tā laika foršākie džeki – Smelters, Cīlītis, Lūsis… Ja apnika augšā, turpinājām pagrabā. Tā bija dzīve.

Vai jūs būtu gribējis bildes veidot vēl izaicinošākas?
Bildējot viss bija gatavs. Es pat neaizdomājos. Man patika bohēma, patika sievietes. Andris jau arī prata… Tur bija jāžonglē… Tās, ko viņš reizēm veda, bija tik jaunas, tepat no Rozentālskolas. Man par likumdošanu jau sajēga bija. Tagad šīs bildes bieži vien lien ārā dažādos albumos – gandrīz izrādās, ka esmu bijis tā laika vienīgais hronists! Bet visu laiku bija jātur sevi sportiskā formā, lai to jezgu uztvertu brīvi. Nebija tā, ka es komandētu, kā modeļiem nostāties. Kusties pats, ja tu gribi rakursu! Kas tev liedz uzlikt garāku objektīvu, lai pievilktu tuvāk pupus, nevis līst klāt? Attiecības ar modelēm bija drīzāk čomiskas.
Man bija pašaizsardzības instinkts. Tas pats Kreicbergs, nelaiķis, mani brīdināja, ka viņam ir bijuši uzlidojumi. Vienreiz es piedalījos tādā samocītā pagraba dzeršanā, kur visi metās pliki – nu stulbi. Man viss tas ir saglabājies. Tā ir performance, ko tu sauktu par provokatīvu, bet man tā filmiņa ilgu laiku nostāvēja vispār neattīstīta. Tagad, kad ilgs laiks jau pagājis, es daudz ko tādu nobāztu… Es arī Andrim daudzas bildes nemaz nedevu, ko tagad nožēloju, jo tās bildes, ko viņš tagad ceļ ārā – tām ir aliņš uzlijis, saulē nodzeltējušas… Pērles! Dabas gleznojums, kas nāk līdzi tādai bohēmas bildei. Viena lieta, ka kādu bildi izceļ no konteksta, ilustrē ar to kādu tēmu, bet cita – ka filmiņas kadros fona detaļās redzams mans darbs. Tur visu to jezgu redz kopumā. Nedrīkst filmā vērtēt atsevišķi katru kadru. 

Vai gribat teikt, ka performance “Jēzus Kristus kāzas” (1972) Carnikavā nebija nekāds izņēmums?
Carnikava bija par haotisku. Es pat nezināju, ka tur ir kaut kāds scenārijs. Pēc tam baigā filozofija sāka līst ārā. Mani uzaicināja pēdējā brīdī. Pa vidu Andris jau bija sūdus sadarījis, kas man nebija jāzina. Aiz savas spontanitātes.

Bet no kurienes tā brīvdomīgā tauta radās? Cilvēki nebija kautrīgi? Latvieši jau tomēr ir diezgan puritāniski.
Tie bija tie, kas sekoja līdzi, kam interesēja foršas lietas. Es biju tāds brīvdomātājs – piemēram, mēs žurnālā “Veselība” ar galveno mākslinieci Aiju Ozoliņu vienojāmies par ilustrācijām problēmrakstiem, kurus neviens nelasītu, ja tur nebūtu kāds pups. Vienkārši tādi vingrinājumi. Mana mīļā mammīte, kas tagad jau kapiņos, strādāja tādā publiskā vietā kā aptieka, kur tantiņas sanāk. Un tur žurnāls “Veselība” ir vienīgais. Un tad sākās – mamma, kamēr taisa pulverīšus, dzird nopūtas: “Vai, nu tavs dēls gan…” Paralēles jau vilka tādas, ka lai nobildētu tās meitenes, man ar viņām visām vajag pamīlēties.

Kā sievietes salasījās tādas vaļīgas?
Kādas tur vaļīgas! Mēs no tās Carnikavas aizbraucām ātrāk, es mēģināju ar vienu komunicēt, teicu, ko tur aukstās smiltīs pa nakti, brauksim pie manis! Nē! Un, zini, es baigi džentlmeniski, nevis tādā ērgļa piegājienā. 

Es taisni to gribēju zināt: tad mākslas tur bija stipri vairāk nekā seksa?
Es nezinu, kādas bija visas meitenes. Es jau arī nebiju jau nekāds rātnais tajā laikā, bet no savām pozīcijām varu teikt, ka arī viņām tas nebija galvenais. 

Bet hepeningos nebija jau meitenes vien, bija arī džeki. Andris pats metās pliks.
Jā, “Zaļajās kāzās” bija arī džeki no mūzikas skolas, ar flautām. Es nezinu, kur viņš [Andris] tos dabūja. Vienkārši viņi uzradās manā tā laika iztēles filmā – jo es to visu kā filmu skatījos. 

Jūs esat strādājis arī ar profesionālām modelēm no Modeļu nama. Sievietes nebaidījās, ka fotogrāfijas kaut kur parādīsies?
Profesionālām modelēm nebija nekādu pretenziju. Galvenais bija mana kā autora ētika. Varbūt es, labu gribot, kaut kad arī nokļūdījos, dodot materiālus redaktoriem, lai viņi vērtē paši, ar ko likt kopā. Bet, ja ieliek ar kaut kādu maucību… Viens gadījums bija, es ārprātīgi pārdzīvoju. 

Vai jums likās, ka ir OK strādāt nevis, lai tūlīt izstādītu, bet nezināmai nākotnei?
Tā jau nebija. Man vienmēr ir bijis pamata darbs. Fotoreportieris. “Skolā un Ģimenē” kā mākslinieciskais redaktors nostrādāju sešpadsmit gadus. Bet tās hepeningu bildes es taisīju sirdspriekam. Man nekad galvenais nav bijusi apmaksātība. Man bija sava darba alga, man pietika. Par daudz pat reizēm bija, “Dieva ausij” arī pietika!

Atšķirībā no lielākās daļas fotogrāfu, jums bija mākslinieka izglītība.
No tīrajiem foto večiem es attālinājos, jo viņiem nebija izdomas. Tāpat kā tagad lielākajai daļai. Es tā vēroju – vai, vai, vai, jāmāca domāt! Man pāris reizes ir bijusi iespēja pastrādāt ar skolniekiem – par tehnoloģiju es runāju minimāli, bet par funktieri! Pirms dažiem gadiem bija plenērs pils dārzā. Visas meitenes uz ceļiem, pakaļas gaisā, bildē puķītes. Man kā skolotājam arī bija jāpiedalās, es arī bildēju. Bet ne jau puķītes, tās pakaļas! Saproti?

Es nevaru nepajautāt seksuālās revolūcijas sakarā –starp jums taču bija arī homoseksuāli cilvēki. Kā jūs pret viņiem izturējāties?
Neviens neko nezināja, es, piemēram, nezināju. Es vēl tagad nezinu! Tagad ir saasināti, ceļ ārā visas tās seksuālās orientācijas… Man nekad nav bijušas problēmas. Ja kāds bija citādāks, tad neuzkrītoši. Tas, ko tur kāds pa kaktiem pļurkstēja… “Dieva ausī” bija tāds zelta teiciens, nezinu, kurš to izdomāja, varbūt arī, ka es. Ja tu kaut kādā gadījumā neizdari līdz galam ar kādu meiču, tad tā meiča otrā dienā var atnākt un ar balzāmiņu uz lūpām citiem stāstīt, ka tas Ieviņš ir vai nu pederasts vai čekists. Bet man tādas runas ķērās pie sirds un sāpināja. Piemēram, teātrī man bija kolēģi, forši džeki, tagad jau nelaiķi, par kuriem runāja… Pat ja viņi būtu, mani tas neinteresēja. Man ar viņiem nebija nekādu problēmu. Mums bija radošas intereses, kopā zviedzām, iedzērām. Man ir pieci bērni, astoņi mazbērni, lai es greizi skatītos…

Klausoties jūsu stāstos, liekas, ka esat dzīvojis kā paradīzē, starp brīviem cilvēkiem. Vai neliekas, ka sabiedrība šodien atkal ir kļuvusi puritāniskāka?
Kas ir sabiedrība? Sabiedrība ir viena liela misene. Cilvēkiem, kas ir izglītoti, nevar piedēvēt šo puritānismu. Šodien, kad dzirdu tādas runas, vienkārši eju projām. Agrāk vairāk iekaisu, centos aizstāvēt savu pozīciju. Tagad taču puritānisms ir – vai kādam par daudz bērnu vai par maz, tram-pam-pam. Tur jābūt baigi izdomas bagātam, lai meklētu šādas problēmas.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/7698-nikni_sizeti_un_seksuala_revolucija/

________________________________________________________________________________________________

Man in Art. - izstādes katalogs. - Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 3.,8. lpp.

Man in Art. - izstādes katalogs. - Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 8. lpp.