Publikācijas

Artura Bērziņa izstādes recenzija. Dvēseles elementārdaļiņas

Artura Bērziņa izstādes Patīknepatīkamība darbus vieno dvēseles tēma – tajos tiek meklētas tās iespējamās ārējās formas

Santa Mičule-Hirša / 28. marts, 2018, KD

Artura Bērziņa jaunāko personālizstādi Patīknepatīkamība, kas ir skatāma galerijā Māksla XO, virzījusi pētnieciska interese par attēlu, attēla informācijas nodošanas un uztveres mehānismiem, māksliniekam testējot tos caur filosofijas vēstures prizmu un nozīmīgu domātāju idejām. Mūsdienu kultūrā dažādi eksistences aspekti bieži tiek aplūkoti filosofisku uzstādījumu ietvaros, taču Arturs Bērziņš savos mākslas un filosofijas sapludinājumos nav patvaļīgs, viņa radošās izpausmes virza konkrēti uzdevumi, un šoreiz mākslinieks meklē atbildes uz jautājumu – "kā dvēsele spējusi parādīties dažādiem cilvēkiem" (no izstādes anotācijas).

Domu uz plaiksnījumi
Mākslinieka radītās variācijas par dvēseles būtību un tās ārējiem veidoliem atgādina ironiskas šarādes, kuru atrisinājums nav izsakāms konkrētās definīcijās, jo attēloti ir domu aizmetņi, uzplaiksnījumi. Šo fragmentu kopīgo nozīmi uztvert tik neliela izmēra ekspozīcijā nav iespējams – gan dvēseles tēma, gan tai veltītās teorijas ir vidusmēra izstāžu telpai pārlieku plašs tvērums, tāpēc skatītājam drīzāk tiek piedāvāts vien metodoloģisks ieskats, kā domāt un sistematizēt attēlos savas domas par dvēselisko.
Kā ierasts – un varbūt šī ierastība var mazliet traucēt –, miniatūrās gleznas gan uz to virsmas, gan darbu sarakstā papildina atslēgvārdi nozīmīgu filosofu (Kanta, Vitgenšteina, Platona) citātu veidā, demonstrējot skatītājam un lasītājam intelektuālos impulsus, kas virzījuši darba radīšanu, un piešķirot darbiem zināmu sižetiskumu. Izstādes Patīknepatīkamība darbus vieno dvēseles tēma, tajos tiek meklētas tās iespējamās ārējās formas – ja atminamies Artura Bērziņa sēriju Prātadarbi, šāds uzstādījums izraisa asociācijas ar dvēseles un prāta nošķīrumu, taču mākslinieks piedāvā daudz niansētāku dvēseles koncepcijas izpratni, nepretstatot to racionālai pasaules uztverei.
Nianses ir plašas, jo dvēseli Arturs Bērziņš meklējis gan augu, šūnu tuvplānu un cilvēka anatomijas attēlojumos, gan ģeometriskās abstrakcijās un ainaviskās etīdēs. Šajos tēlos mākslinieks necenšas atrast līdzības ar to sajūtu un priekšstatu kopumu, ko pieņemts uzskatīt par dvēselisko, – tēli un formas ir drīzāk abstrakts, simbolisks attēls idejām un teorijām par dvēseles smalkajām elementārdaļiņām.
Aizplīvurotā manierē varētu teikt, ka Arturam Bērziņam fiziskā pasaule allaž ir kaut kā cita attēls. Atsaucoties uz Ludvigu Vitgenšteinu, Patīknepatīkamībā ķermeniskais kalpo par dvēseles attēlu – tas ir vizuālu formu tvērums divu dimensiju plaknē, nevis attēls kā ilustrācija, kas atkārto jau zināmo. Kas Artura Bērziņa valodattēlus atšķir no idejiski līdzīgiem mēģinājumiem paust nevizuālas domas vai sajūtas? Galvenokārt interese par šo vizualizācijas procesu un uztveri, nevis rezultātu, līdz ar to arī viņa darbi ir ārējo formu meklējumi, nevis izdomājumi, kas tiecas skatītāju satricināt ar spilgtiem, efektīgiem elementiem. Artura Bērziņa glezniecība no tiem ir attālinājusies uzsvērti monohromās, lakoniskās kompozīcijās, kurās dominē purvaini melnbalta tonalitāte, ģeometrija un dabas motīvi. Jaunā un nebijušā vietā tiek izmantoti jau esoši vizuālie simboli gan no glezniecības vēstures, gan pavisam triviāla ikdienas attēlu kultūrslāņa.

Filosofija ikvienam
Artura Bērziņa māksla turpina savu konceptuālo pētījumu ceļu, reflektējot gan par attēla mākslas konvencijām, gan par vispārīgiem cilvēka domāšanas un uztveres paradumiem. Pētījumus viņš strukturē caur sev nozīmīgu vai vienkārši interesantu filosofu un teorētiķu domām. Fotogrāfiju zīmējumi vai zīmētās fotogrāfijas kļūst par vizuālās filosofēšanas telpu. Iespējams, ka intelektuālās vēstures kopainā Artura Bērziņa radītā telpa vairāk piederīga tā dēvētajai virtuves filosofijai, taču laikmetīgajā mākslā, kurā vidusskolas līmeņa filosofijas jautājumi nereti tiek aplūkoti kā sarežģīta metafizika, rezultāts ir smalki erudīts. Artura Bērziņa darbos nav šī pirmatklājēja naivuma, taču tajos nav arī dižu filosofisko ambīciju, un šķiet, ka mākslinieks pats sevis radīto uztver kā lasītāja piezīmes bez pretenzijām uz kādu īpašu apskaidrību lietu un parādību izpratnē.
Jāuzsver, ka, salīdzinot ar iepriekš redzēto, izstādē Patīknepatīkamība apkopotie Artura Bērziņa darbi ir kļuvuši grafiskāki, dialogu ar glezniecības tradīcijām biežāk aizstāj shēmu kompozīcijas, kas nedaudz atgādina grafiskā dizaina principus. Vairāki attēli veidoti no milimetru papīra rūtiņām – skrupulozais paņēmiens piešķir kompozīcijām matemātisku izteiksmi. Varbūt tā ir cīņa ar skatīšanās garlaicību? Ķermenis, dvēsele, prāts Artura Bērziņa kompozīcijās darbojas pēc savdabīgiem atspulgu principiem, mākslinieks cenšas tiem piemeklēt tādas vizuālās formas, kas uzvedinātu uz jaunām atziņām par pasauli mums apkārt.
Ikvienam apmeklētājam konkrēto autoru un ideju lasīšanas pieredze ir atšķirīga. Tiem skatītājiem, kuri ar Artura Bērziņa citēto autoru mantojumu nav pazīstami nemaz vai ir pazīstami tikai konspektīvi, ievērojama daļa no Patīknepatīkamības intelektuālā piedzīvojuma nav pieejama, jo nosaukumos ietvertie vai paskaidrojošie citāti ir vien pieturzīmes bez izsmeļošas informācijas. Taču sajust jebkādas dziļuma pakāpes estētisku baudījumu var arī bez filosofiskās sagatavotības – dvēseles tēma, tās stimuli, patika un nepatika droši vien ir pazīstama ikvienam.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/artura-berzina-izstades-recenzija.-dveseles-elementardalinas-14194199

____________________________________________________________________________________________________

Nojaust ķermeni, kura nav

Recenzija par Artura Bērziņa darbu izstādi „Patīknepatīkamība”

Pēteris Bankovskis / 21/03/2018


Galerijā “Māksla XO” līdz 3. aprīlim Artura Bērziņa darbu izstāde „Patīknepatīkamība”. Aplūkojami 17 darbi (daži sastāv no vairākām daļām), visi izpildīti ar krāsainiem zīmuļiem uz audekla, kas uzlīmēts koka pamatnei un pārklāts ar geso (tā ir tāda substance, ko veido krīts, pigments un kāda saistviela, piemēram, truša ādas līme – grunts, vārdu sakot). Darbi izmēros nelieli, visumā blāvi (ejot garām pa Elizabetes ielu un pavirši paskatoties galerijas logos, tikpat kā nekas nav saskatāms). Tā nu tas ir.
Taču būtu maldīgi iedomāties, ka izstāde ir neievērojama. Katram darbam ir pierakstīts, “pēc kā” tas guvis savas tapšanas ieganstu, iemeslu, pamudinājumu,  grūdienu, dzenuli, impulsu, inspirāciju, iedvesmojumu, iedrošinājumu. Vai, kā dažs baznīckungs teiktu, kādā nodomā mākslinieks lūdzies, atvainojos, ņēmis zīmuļus un sēdies pie radīšanas. Tātad – pēc kā. Mazie zīmējumi (gleznojumi) radušies pēc Dhammapadas, Platona, Aristoteļa, Epikūra, Lukrēcija,  Imanuela Kanta, Džona Loka, Benedikta Spinozas, Ludviga Vitgenšteina atsevišķu izteikumu izlasīšanas, pēc Bruno Vasiļevska un Žorža Serā atsevišķu darbu atsaukšanas atmiņā.


Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. Dvēsele - versija 3 - pēc Ludviga Vitgenšteina - Filosofiskie pētījumi. 2017. Foto: Renārs Derrings

Cik var noprast, Arturu Bērziņu ir nodarbinājušas ķermeņa un dvēseles, ķermeniskā un dvēseliskā mijattiecības, varbūt pat šo fenomenu definīcija, balstoties uz apjautu par eiropeiskās domāšanas tradīcijas klātbūtni un pamājot sveicienu teravādas budismam. Ko lai ar to visu iesāk skatītājs? Dažs mākslas kritiķis, saburtojis lakoniskos teksta fragmentus un norādes uz klasiķiem, viegli var uzķerties uz āķa un sākt darīt kaut ko tādu (pēc izvēles): intelektualizēt, dekonstruēt, teoretizēt, kontekstualizēt, politizēt, intertekstualizēt, romantizēt, banalizēt, relativizēt, kas zina, varbūt pat feminizēt vai seksualizēt. Ticiet man, ja tā labi iesēžas pie datora, var uzrakstīt jebko par jebko. Bet Bērziņš diezin vai sagaida ko tādu. Visticamāk, viņš vispār nealkst lasīt blēņas par domas un zīmēšanas darbu, kas taču ir tikai un vienīgi viņa paša noslēpums, bet citu rakstītais par “to visu” – tikai A4. Te gan jāpiebilst, ka man, rakstot šīs rindiņas, tieši tāpat jebkurš komentārs “no malas” par to, kāpēc vārdi sarindojušies tādos un ne citādākos izteikumos, šķitīs vien A4. Tas taču saprotams, neviens mēs nespējam iepazīt pats sevi, toties tiecamies noticēt, ka spējam un, galvenais, nez kāpēc vēlamies iepazīt citus, svešos, citādos.


Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. Pēc Aristoteļa - On soul un Nikomaha ētika I. 2017. Foto: Renārs Derrings

Tad kāpēc viņš izstāda? Kāpēc liek klāt tekstus, kāpēc atsaucas uz klasiķiem, kurus noteikti nepārzina Heidelbergas pēcdoktora studiju līmenī? Varbūt (un es arī tik vien spēju kā atsaukties uz Vitgenšteina “Filosofiskajiem pētījumiem” latviešu tulkojumā), tāpēc: “Gadījumos, kad valoda ļauj nojaust ķermeni un nekāda ķermeņa nav, mēs vēlamies sacīt, ka ir gars.”
Un gars tur ir klāt stāvējis: katrā izvēlē, katrā fiziskajā kustībā, katrā nemitīgi mainīgajā zīmējošās rokas sasaistē ar domājošo prātu. Lasot Riharda Kūļa latvisko Kantu, brīžiem neko nesaprotot, bet spontāni izceļot, izvelkot no filozofiskā dūksnāja te vienu, te citu vārdu vai vārdu pāri, negaidīti, pa mikrosekundei, pa momentam kaut kur, iespējams, galvas rajonā, uzliesmo apskaidrība, ceļš uz Dhammapadas XXVI nodaļu. Vai arī paaudžu atmiņas fragmentā, kas uz laiku pieder šim tagadnes cilvēkam, ieskanas kaut kas no Pītijas sacītā Delfu Apolona templī.
Kopš brīža, kad pirms kādiem gadiem ieraudzīju Artura Bērziņa mazās, brūnīgās purva ainaviņas (ko gan citu cilvēks var gleznot tajā apkaimē), man šis vīrs šķita tāds, kas pārāk nelielās un neizliekas par to, kas viņš nav. Mākslinieku vidē tas nav pašsaprotami. Un likās, ka tajās glezniņās var redzēt, kā gars liek māksliniekam vēlēties un censties pacelties pāri akaču rāvai.

Tā arī tagad. Ne velti šābrīža izstādē Bērziņš, cita starpā, lieto Bruno Vasiļevska gleznu zīmes. Jo tā ir tīra manta vai, izmantojot viņa atrasto precīzo vārdu – patīknepatīkamība – stāvoklis, kad varbūt ir iespējams iziet no “sīki” cilvēciskā, no lipīgā nošķīruma patīk / nepatīk. Zem darba, kurā izmantota Vasiļevska “Ainava”, attīrīta no ainaviskā, no klātesamības šķituma, savās pozīcijās atstājot vien ēnas, Bērziņš raksta ‘delight’ un ‘uneasines’ un norāda uz Džona Loka “Eseju par cilvēka sapratni”. Acīmredzot uz šī darba otrās grāmatas 20. nodaļas 5. paragrāfu. Tur lasām: “On the contrary, the thought of the pain which anything present or absent is apt to produce in us, is what we call hatred. Were it my business here to inquire any further than into the bare ideas of our passions, as they depend on different modifications of pleasure and pain, I should remark, that our love and hatred of inanimate insensible beings is commonly founded on that pleasure and pain which we receive from their use and application any way to our senses, though with their destruction. But hatred or love, to beings capable of happiness or misery, is often the uneasiness or delight (izcēlums mans – P.B.) which we find in ourselves, arising from a consideration of their very being or happiness. Thus, the being and welfare of a man's children or friends, producing constant delight in him, he is said constantly to love them. But it suffices to note, that our ideas of love and hatred are but the dispositions of the mind, in respect of pleasure and pain in general, however caused in us.”


Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings

Zaiga Ikere ‘uneasiness’ un ‘delight’ tulko kā ‘nemiers’ un ‘prieks’, Arturs Bērziņš – ‘nepatika’ un ‘patika’. Turklāt viņš pazaudē vienu ‘s’ burtu un reducē sarežģīto dihotomiju uz patīk / nepatīk. Džons Loks, šķiet, šādu redukciju drīzāk attiecina uz nedzīvām, nesajūtošām lietām, pieļaujot to destrukciju. Nosaucot izstādi par “Patīknepatīkamību” un atkārtoti uzsverot Vitgenšteina iedomu, ka cilvēka ķermenis ir labākais cilvēka dvēseles attēls, Bērziņš, iespējams, kaut kādā veidā pauž nemieru, trauksmi par to, ka ķermenis galu galā vienmēr ir ceļā uz pārtapšanu par kaut ko nedzīvu. Kas zina, varbūt gars, kas nenoliedzami ir klātesošs izstādē, ir trauksmes gars.

http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/7349-nojaust_kermeni,_kura_nav/

____________________________________________________________________________________________________

Purvīša balva 2017. –
Izstādes katalogs (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga / Latvija). – Rīga: Mākslas platforma,
2017. – 12.–15., 48. lpp.


 

 

___________________________________________________________________________________________________

Arturs Bērziņš: 'Nav konvencijas par to, kas ir māksla!'

DELFI Kultūra | 15. marts 2016 21:33

 
"Purvīša balvas" 2015. gada ceturtā ceturkšņa nominanti nu jau kādu laiku ir zināmi. Starp viņiem ir arī mākslinieks Arturs Bērziņš par personālizstādi "Attēldarbi".

Arturs Bērziņš mākslu apguvis Latvijas Mākslas akadēmijā. 2009. gadā iegūts maģistra grāds glezniecībā, 2014. gadā – maģistra grāds vizuālās mākslas un kultūras vēsturē un teorijā. Kopš 2008. gada mākslinieks sarīkojis 20 personālizstāžu, kas ir konceptuāli pētījumi par latviešu glezniecības tradīcijām, kultūras un sistēmu veidošanās struktūrām, laiku, tā ritējumu un domāšanas tradīcijām. Mākslinieks piedalījies arī vairāk nekā 20 grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs.

Kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska par darbu "Attēldarbi" saka: "Mākslinieks pats atzīst, ka – līdzīgi muzikāliem skaņdarbiem – šī izstāde, kuras partitūra ir attēls, ir par interpretācijām un intonācijām. Manuprāt, šai darbībā autors ir sasniedzis apbrīnojamu vieglumu un virtuozitāti, keidžisku asprātību, caur kuru teksti un attēli ir dekonstruēti un atkal salikti jaunās, intriģējošās skaņu kombinācijās."

Kā radās ideja personālizstādei "Attēldarbi"?
Gadījās pēdējos gados šur un tur lasīt un dzirdēt par cilvēkiem raksturīgo pasaules uztveri. Tā esot vizuāla (vismaz Rietumu civilizācijā), cilvēki galvenokārt par lietām spriež pēc to izskata. Caur attēliem ar masām manipulē varas institūti, ar mērķauditorijām strādā reklāmisti un tamlīdzīgi. Nolēmu noskaidrot, kas tas attēls tāds ir.

Ko simbolizē izstādes nosaukums?
Vārds "Attēldarbi" tulkojams kā "darbi par attēliem".

Kāds ir galvenais vēstījums, ko vēlējāties nodot ar šo izstādi?
Šāda veida māksla ir kā pētījums. Dažkārt pētījums ir ar sākotnēju hipotēzi, citreiz bez. Šoreiz pētījums bija bez skaidri formulētas hipotēzes. Eksperimentāls. Bez pozitīva rezultāta garantijas. Tā radās pārdesmit darbu. Savienojot tajos ietvertās idejas, varēja izdarīt vairākus secinājumus. Svarīgākais no tiem bija – nav pamatoti spriest par lietām un pasauli pēc to attēla. To arī varētu uzskatīt par izstādes vēstījumu.

Jums raksturīga īpaši izkopta zīmējuma-gleznojuma tehnika, proti, zīmuļa zīmējums uz koka dēlīšiem, ko papildina filozofiski teksti. Kādēļ tieši šāds radošās izteiksmes līdzeklis? Kā nonācāt līdz tam?
Pamata materiālam ir jābūt cietam, stabilam un lētam. Apzīmējamajai virsmai - gludai un nedaudz graudainai. Nobeigumam - matētam, bez traucējošiem atspīdumiem. Koka dēlis ir ciets. Uzlīmēts audekls to stabilizē. Biezo ģipša grunti var tonēt un slīpēt saskaņā ar nepieciešamību. Zīmējuma materiāliem pigmenti ir kopīgi, atšķiras saistvielas. Visām ir trūkumi. Krāsu zīmuļiem to, šķiet, ir vismazāk.

Strādājot pie vienas citas darbu sērijas, atklājās, ka mākslas zinātnieki krāsu zīmuļus uzskata par tādu kā otršķirīgu tehniku. Arī tas iespaidoja krāsu zīmuļu izmantošanu - neciešu hierarhijas!

Pirms "Attēldarbiem" strādāju pie sērijas "Prāta darbi". Toreiz daudzi skatītāji neiepazinās ar darbos ietvertajām idejām, jo izmantotie teksti nebija ērti pieejami. "Attēldarbos" centos šo trūkumu novērst. Darbos iekļāvu tekstu citātus kā attēla daļu.

Kā izvēlaties filozofu tekstus? Vai zīmējumi ilustrē filozofu tekstus vai arī otrādāk – vispirms radāt zīmējumu un tikai tad piemeklējat tam piemērotu tekstu?
Darbus taisu par konkrētu priekšmetu. Ja atrodas teksts, kurā ir kaut kas par izvēlēto priekšmetu, izskatu iespēju to izmantot. Ar zīmējumiem tiek pārbaudītas tekstos sastaptās idejas. Tajā pašā laikā tekstus arī interpretēju, iespējams, ne vienmēr korekti. Gadās, ka teksts tiek izmantots tikai, lai akcentētu kādu citu tekstu. Tekstiem jābūt latviešu vai krievu valodā, vienkāršākie der arī angļu valodā.

Vai mākslas baudītājam ir būtiski saprast to, kādu domu mākslinieks darbā ielicis, vai katram pašam var veidoties sava ilūzija?
Ir mākslas darbi, kuros ir skaidras domas. Ir mākslas darbi, kuros ir neskaidras domas. Domas mākslas darbos var būt arī atklātas vai slēptas. Citiem vārdiem - nolasāmas vai nenolasāmas. Ar skaidrajām un atklātajām domām skatītājam būtu jāiepazīstas.

Kas, jūsuprāt, ir mākslas būtība?
Nav konvencijas par to, kas ir māksla. Nav skaidrs, kurus izstrādājumus, darinājumus, darbības, idejas, akcijas un tamlīdzīgi var pieskaitīt mākslai un kurus ne. Un kurā brīdī pieskaitīt? Jo kaut kas var kļūt par mākslas darbu uz laiku. Vai arī, piemēram, tikai konkrētā vietā. Esmu iepazinis tikai daļu no mākslas faktiem, turklāt nelielu. Šķiet, nevar noteikt būtību kaut kam tik neskaidram un nepilnīgi iepazītam kā māksla.

Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem? Vai tā ir kāda īpaša literatūra, mūzika, pasākumi?
Iedvesmu neizmantoju. Darbības sākums ir apkārtnes novērojumos, dažādas izcelsmes tekstos un mūzikā.

Kāda, Jūsuprāt, ir "Purvīša balvas" nozīme Latvijas mākslā?
"Purvīša balva" pēc savas dabas ir kā mākslas kritika. Daļēji publiska. Lakoniska, tādā kā "tvītu" formātā. Izteikti vērtējoša. Tās nozīme līdzinās mākslas kritikas nozīmei.

Balvas sakarā prātā palikušas dažas notikušās diskusijas. Vairāk tās skārušas balvas ekspertu kompetences jautājumus. Finālistu izstādes Arsenālā nekad nav sasniegušas oriģinālo notikumu līmeni. Reizi divos gados viens mākslinieks saņem vērā ņemamu naudas summu. Par šo naudu var uztaisīt mākslu. (Var arī neuztaisīt.) Kas būtu citādāk Latvijas mākslā, ja šādas balvas nebūtu? Vai būtu mazāk mākslas darbu? Vai tie būtu citādāki, mazāk interesanti?

Ko Jums pašam nozīmē nominācija "Purvīša balvai"?
Ekspertu komisijas lielākā daļa redzējusi izstādi. Tagadējās ekspertu komisijas (vismaz lielākās tās daļas) gaume un intereses kaut kādā mērā saskan ar manām.

http://www.delfi.lv/kultura/news/art/arturs-berzins-nav-konvencijas-par-to-kas-ir-maksla.d?id=47189061

_________________________________________________________________________________________________

Nosaukti Purvīša balvas nominanti. 2015. gada ceturtais ceturksnis

Arterritory.com
14/01/2016

Purvīša balvas 2017 neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2015. gada ceturtā ceturkšņa (oktobris – decembris) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un fināla atlasei nominējusi māksliniekus – Arturu Bērziņu, Maiju Kurševu un Kristu Dzudzilo. Purvīša balvas laureāts tiks noskaidrots 2017. gada februārī.

Arturs Bērziņš nominēts par personālizstādi “Attēldarbi” galerijā “Māksla XO” (17.12.2015.–19.01.2016.)
Nominācijas pamatojums: “Arturs Bērziņš analizē, burtiski preparē pa daļām, kāpēc mēs redzam tā, kā mēs redzam. Ar ko atšķiras skatīšanās vakar no skatīšanās šodien, kā atšķiras attēli, atkarībā no skatīšanās tehnikas un apstākļiem. Bērziņš grib saprast pasauli. Viņš domā par pasauli caur saviem nelielajiem zīmējumiem uz koka dēlīšiem, kur attēloti Latvijā ierasti ainaviski motīvi. Un, protams, vienkārši tas nav. Par to liecina tas, ka jau pagātnes dižie filozofi, kuru traktātu citātus mākslinieks iekļāvis savos darbos, neatlaidīgi nodarbojušies ar šo problēmu. Izstādes veiksme, ka koncepcija pilnībā sakļaujas ar tās formu. “Pilnīga” ainava tiek pamazām izģērbta līdz koka skeletam, un, pārsteidzošā veidā, tas veido perfektas un pareizas pilnības iespaidu,” stāsta Elita Ansone.

Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma / Aristotelis. Vers. 3 (pēc Aristoteļa „Poētika”).“ 2015

“Arturs Bērziņš šajā izstādē jaunā līmenī demonstrē savu tehniku. Tā šoreiz ir salikta, proti, zīmuļa zīmējums uz koka dēlīšiem un... – filozofisku tekstu lasīšana un refleksija par tiem. (Tehnikas otro sastāvdaļu, piebildīšu, reti kurš mākslinieks ir apguvis.) Zīmējumi nav ilustrācijas filozofiskām (Platona, Aristoteļa, ... Vitgenšteina) teorijām – zīmējumi ir filozofiska domāšana ar vizuālās izteiksmes līdzekļu palīdzību. To varētu pateikt arī ar paradoksa palīdzību: Kants varētu nonākt pie savas teorijas par telpu kā tikai mūsu uzskates jeb vērojuma (Anschauung) formu, skatoties uz Artura Bērziņa vienu no zīmējumiem šajā izstādē, taču, būdams ģeniāls domātājs, izdarījis to neatkarīgi un pirms Bērziņa,” skaidro Jānis Taurens.

“Mākslinieks pats atzīst, ka – līdzīgi muzikāliem skaņdarbiem – šī izstāde, kuras partitūra ir attēls, stāsta par interpretācijām un intonācijām. Manuprāt, šai darbībā autors ir sasniedzis apbrīnojamu vieglumu un virtuozitāti, keidžisku asprātību, caur kuru teksti un attēli tiek dekonstruēti un atkal salikti jaunās, intriģējošās skaņu kombinācijās,” papildina kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska.[...]

 http://www.arterritory.com/lv/zinas/5292-purvisa_balvas_nominanti._2015._gada_ceturtais_ceturksnis/

________________________________________________________________________________________________

                                                                                                    Foto: Renārs Derrings

Pasaule visu laiku attēlojas

Intervija ar mākslinieku Arturu Bērziņu 

Odrija Fišere
14/01/2016

Nulle kā Purvīša balvai izvirzītā mākslinieka Artura Bērziņa darbus pirmo reizi pamanīju pirms vairākiem gadiem kādā grupas izstādē. Šķiet, tā notika Latvijas Mākslas akadēmijas telpās. Mākslinieks bija uzgleznojis vairākas miniatūras ainavas. Domāju, ka darbiem nebija ne vainas, tomēr neviens no tiem manā atmiņā nav saglabājies. Toties prātā palikusi ir autora koncepcija, ka mākslai ir jābūt pieejamai visiem, un attiecīgi no tās izrietošā darbu cena. Šai koncepcijai autors sen vairs neseko, bet konceptuālu pieeju savās mākslinieciskajās izpausmēs viņš ir saglabājis.

Savā jaunākajā personālizstādē „Attēldarbi“, kas skatāma galerijā „Māksla XO“ vēl līdz 19. janvārim, viņš pievēršas attēlam kā tādam. Mākslinieks izmanto filozofu – Aristoteļa, Platona, Kanta, Vitgenšteina, Pjatigorska, Hjūma, Augustīna – dažādus tekstus, kas aplūko attēlu un to, kā mēs uztveram pasauli. Un kāda tā paliek mūsu atmiņā. Arturs Bērziņš atzīst, ka, gatavojoties šai izstādei, viņam visinteresantāk bija strādāt pie darba „Bez nosaukuma. Arhīvi“, kas atsaucas uz Augustīna „Atzīšanās“ 10. grāmatu: „Un es nonāku atmiņu laukos un plašajās pilīs, kur sakrāti neskaitāmi attēli no visa, ko vien atnesušas sajūtas.” Minētajā Artura Bērziņa darbā ir redzama ainava, kuru viņš jau vairākkārt ir zīmējis pēc fotogrāfijas. „Tagad pēc atmiņas uzzīmēju, kādu es to atceros no 2008. gada, neskatoties tā laika fotogrāfijā. Un blakus ir darbs, kurš tapa, skatoties uz izdrukātu vietas attēlu.“

Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma. Arhīvi (pēc Augustīna „Atzīšanās“).“ 2015

Jāsaka, visvairāk darbu izstādē ir tapuši, reflektējot par Vitgenšteina idejām, viņa uzdotajiem jautājumiem. Vai aptuvens, neskaidrs jēdziens vispār ir jēdziens? Vai aptuvenais, izplūdušais, miglainais attēls, ir mums noderīgāks? Vai no šī izplūdušā attēla mēs varam atgūt skaidru attēlu? Vai ikdienas valoda ir iespējama skaidra, lai mēs varētu nekļūdīgi komunicēt? Un tā tālāk. Artura Bērziņa interese par Vitgenšteina teorijām bija novērojama jau viņa iepriekšējā izstādē „Prāta darbi“ (2012), bet pētnieciska pieeja dažādiem cilvēka uztveres jautājumiem attiecībā gan uz mākslu, gan uz dabu bija manāma vēl agrāk – sākot jau no pašas pirmās personālizstādes „Nomalība“ (2008). Par to, viņš 2009. gadā saņēma Dienas Gada balvu kultūrā, kā arī tika nominēts Purvīša balvai. Vēl viena nominācija Purvīša balvai mākslinieku sasniedza 2011. gadā par izstādi „Bez nosaukuma (tautiskais romantisms)“.

Arturs Bērziņš. „Zīme / Lieta (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015

Vai šīs izstādes ideja mudināja pievērsties filozofu tekstiem, jeb tekstu lasīšana rosināja darbu idejas?

Attēls mani vienmēr ir interesējis un domāju, ka mūsu pasaules uztvērums pamatā ir vizuāls. Mani neinteresē māksla, kas ir tikai kā tāda matemātisku vienādojumu risināšana, pretmetu saskaņošana. Vairāk interesants šķiet domu lauks, veidot par to kādu apskatu. Tādus kā atgādinājumus. Manā iepriekšējā izstādē „Prāta darbi“ bija daži darbi par attēlu ar atsauci uz Vitgenšteina „Traktātu“. Viņam bija sava attēlu koncepcija, un par to es biju uztaisījis darbus – tā tīri intuitīvi, paņēmis tos „Traktāta“ paragrāfus, kas bija par attēliem, kā tādiem, un ar tiem saistīto problemātiku. Vēl, darāmo darbu – ieceru sarakstā, piefiksēju, ka iepriekš jau tiku atzīmējis vietas no citiem tekstiem, kas bija par attēliem. Un tad man saslēdzās viss vienā kamolā tas, ka par attēliem daudzi ir domājuši un rakstījuši.

Pamatideja bija – ņemt un izsekot, kā šīs koncepcijas, priekšstati ir attīstījušies – , bet sapratu, ka šis uzdevums nav manām spējām un resursiem atbilstošs. Tāpēc ņēmu to, kas man pagadījās, un tas jau bija gana apjomīgi. Atsevišķas idejas dublējās; lielu daļu nemaz neiekļāvu izstādē. Atradu vienu promocijas darbu Latvijas Universitātē, kas bija tieši par attēliem – ko tie pārstāv un ko nepārstāv. Sapratu, ka par attēliem, īpaši 20. gadsimta otrajā pusē, ir sarakstīti tādi blāķi, ka šī izstāde der tikai kā priekšvārds. Pat varbūt priekšvārda sākums. Tā neder nedz par antoloģiju, nedz par pētījumu. Kā visiem mākslinieciskajiem pētījumiem, šiem darbiem piemīt fundamentālas problēmas, un tās ir metodoloģiskas. Ja mēs ņemtu tādā akadēmisku pētījumu kontekstā – šis mēģinājums neiztur nekādu kritiku. Tāpat kā teju jebkurš cits mākslinieciskais pētījums.

Arturs Bērziņš. „...Ēnas... (pēc Platona „Valsts“).“ 2015
Un vispār šie gūstekņi neko citu neatzītu par īstenību kā tikai ēnu ēnas. No darba Septītās grāmatas sākuma daļas.

Kā tev šķiet, kāpēc attēls ir tik ļoti kairinājis domātāju prātus? Kāpēc vispār par to būtu jārunā?
Faktiski mums nekā cita arī nav, kā tikai attēli. Kaut kādā ziņā izstādē to var arī izsecināt.

Pasaule visu laiku attēlojas...“?
Es pārfrāzēju Keidža teikumu, kurā viņš teica, ka pasaule visu laiku atskaņojas. Ar skaņām ir savādāk, nekā ar vizuālu attēlu. Kāds viens priekšmets atskaņoties nevar, bet vizuāli attēloties var.
Bet izstādē ir atsauces arī uz citu autoru idejām. Piemēram, Platonam redzamā pasaule ir tikai tās ēna. Šeit domāju tekstā „Valsts“ aprakstīto alas līdzību. Tāpat „Valstī“ un arī citos darbos viņš rakstīja, ka redzamā pasaule ir tikai šķitums, kas sasaucas arī ar ēnas metaforu. Citiem vārdiem varētu teikt, ka uztvērumi ir tikai priekšmetu ēnas – priekšmetu tēli. Savukārt Kanta „Tīrā prāta kritikā“ par tēlu teikts aptuveni tā – ja mēģinātu priekšmetu attīrīt no uztvērumiem līdz „serdei“, noņemtu visu to, ko mēs uztveram ar maņām, beigās paliktu tikai tēls. Faktiski mums no pasaules nekas cits kā tēls nav pieejams. No tā par pasauli spriest nevar.
Izstādē „Prāta darbi“ aplūkoju Kanta tekstu „Prolegomeni“, kurā skaidri parādījās, ka lietu būtība (vai kā Kants to saka – lieta pati par sevi) cilvēkam nav pieejama. Būtiskais – tas ir nepārejošais, nemainīgais. Viņš to attiecināja arī uz tādu lietu kā dvēsele; uz savu tāpat kā cita dvēseli. Tēls, tas ir tas, ar ko mēs operējam, tāpēc, manuprāt, bija svarīgi šādu izstādi uztaisīt, tādā vienkāršā veidā reflektēt par šo visu.  

Vai teksts, kas iekļauts darbos, būtu jāuztver kā attēla paskaidrojums?
Te vislabāk ir uzreiz ķerties pie viena no darbiem, kas ir izstādē. Tas tapis pēc Vitgenšteina „Filosofiskajiem pētījumiem”, kuros lasām, ka attēls ir nolasāms tad, ja tam ir paraksts vai paskaidrojums. Tad ar attēla starpniecību mēs varam arī komunicēt. Līdzīgi Benjamina tekstā „Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā“ min par avīžu attēliem. Piemēram, ir kaut kāda fotogrāfija no kaut kādas notikuma vietas un apakšā ir paraksts; tā ir atslēga attēla saprašanai. Šādā pat veidā arī manos darbos ir iekļauti paraksti – lai varētu izmantotos attēlus nolasīt. Lai būtu, cik iespējams, skaidrs, kāpēc tas vai tas attēls ir izvēlēts un tādā un tādā veidā izmantots. Arī lai nevajadzētu iet uz bibliotēku, meklēt grāmatu; lai to visu varētu izdarīt uz vietas. Bet, ja kādam nešķiet tas pieņemams, viņš var arī „nogriezt“ tekstu nost. Darbos attēlu daļa ir nodalīta no tekstu daļas.

Bet tad tas uzreiz būs cits darbs.
Jā, tas būs cits darbs. Cilvēki var abstrahēties no tā un nolasīt kā vien vēlas, bet es gribēju, lai šī atsauce uz tekstu, ko piedāvāju, ir pieejama.

Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma. Salikts attēls? (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Vai šā koka vizuālais attēls ir salikts un no kādām daļām tas salikts? No 47. paragrāfa beigu daļas.

Tātad, tev ir svarīgi, ka skatītājs uztver tieši to domu, ko tu esi gribējis pateikt. Tevi neinteresē skatītāja interpretācija?
Es gribētu, lai rēķinās ar to, kā mākslinieks ir domājis darbu. Lai šī interpretācija būtu pieejama. Savādāk tiešām bieži ir tā, ka mākslinieks neko nesaka, vai teic, ka darbā viss ir iekšā, bet pēc tam brīnās: „Ai, neviens mani nesaprot!“ Bet iespējams, daļa šo manu darbu tāpat nav saprotama, kaut arī tajos ir šie teksti. Un, protams, vēl ir jāizlasa darba nosaukums. Šoreiz darbiem ir nosaukumi, vismaz lielākajai daļai. Protams, skatītājs arī tos var ignorēt un turpināt veidot pats savas interpretācijas. Tad skaidrs, ka mēs ar skatītāju esam komunicējuši dažādās valodās – viens otram nesaprotamās.

Tu tomēr pretendē uz to, ka skatītājs ir sagatavots, ka viņš ir pazīstams ar šo filosofu darbiem.
Nē, es skaidri apzinos, ka viņš tāds nav. Daži tādi ir, bet lielākā daļa nav. Tāpēc es arī piedāvāju šos tekstus, kas, manuprāt, ir saspiests galējais variants, bet kas tomēr paver iespēju skatīt darbu, kā es to biju domājis. Tādējādi skatītājam ir iespēja pieslēgties kaut kādam plašākam domu laukam, kas vairs nav saistīts ar mani, jo viņam šī izstāde ir tāda kā pieslēguma vieta kaut kam. Šeit ir daudz pieslēguma vietu.

Kas notiek, ja skatītājs nepieslēdzas? Vai tu to sajūti?
Nē, es to nesajūtu. Arī tad, ja viņš pieslēdzas, visbiežāk, to nesajūtu. Atpakaļsaišu gadījumi ir ļoti reti. Tomēr šī sinerģija man ir svarīga. Kaut kādā veidā mākslinieki citos gadsimtos ir palaiduši gaisā kādus novērojumus, atradumus, domas. Es tās esmu uztvēris. Te ir tā sinerģija – tas mani iespaido un es attīstu tālāk šo domu, vai arī, iespējams, neattīstu, bet degradēju.

Tātad tu esi starpnieks...
Jā, esmu tikai starpnieks, nekas cits es neesmu. Nepretendēju, ka šeit ir kāda mana oriģināla doma. Ir dažas manas šaubas un dažas manas provokācijas. Ja mēs ņemam divas pieslēguma vietas – Aristotelis un Platons – tad tās iet „pa īso“, tur „šauj korķus ārā“. Tās ir klaji pretrunīgas un ir noliktas blakus. Platona „Valsts“ utopijā gleznotājus atdarinātājus iekšā nelaiž. Atdarinātājiem tur viss ir liegts. Atdarināšana ir nevērtīgāka par tīri poētisko. Savukārt Aristotelim atdarināšana ir vērtīgāka par tīri poētisko, abstrakto.
Starp citu, veidojot darbus, es mēģināju kaut kādā veidā arī distancēties no tā, ko es attēloju. Attēli nav sintezēti, tie nav savienoti no vairākiem attēliem vai no galvas izdomāti. Meklēju to vietu, ko man vajag, lai darbs strādātu. Tas ir mans pienesums, ka es izvēlējos piemērus, kā apskatīt tekstos sastaptās domas. Kadrējums ir vienīgais, pie kā es strādāju.

Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma / Aristotelis. Vers. 3 (pēc Aristoteļa „Poētika”).“ 2015
Ja kāds gleznotājs bagātīgi izziestu visskaistākās krāsas, tad viņš tomēr nespētu mums sagādāt tādu baudu kā tas, kas uzgleznojis attēlu bez jebkādām krāsām.

Un šajos attēlos nav arī nekā personiska.
Personisks ir tas, ka es tos esmu izvēlējies. Tās ir vietas, kuras es iztēlē redzēju, lasot tekstus. Šo vietu attēli jau bija manā atmiņā – teksti tos izsauca. Ja šīs vietas attēla nebija manā fotoarhīvā, es braucu speciāli tās dokumentēt. Paralēli, protams, es veidoju pierakstus un pēcāk izvēlētos attēlus liku kopā ar tekstiem.
Piemēram, darbā par Aristoteļa tekstiem krāsainie laukumi veidojās tā, ka es paņēmu visus krāsu zīmuļus, kas man bija. Sašķiroju pa krāsām. Paņēmu no meitas spēļu kauliņu, kuram ciparu vietā ir krāsas. Un tad metu kauliņu. Zīmuļi rotēja, katrs savas krāsas ietvaros. Līdz ar to šis darbs neatspoguļo manu gaumi. Tomēr nav tik traki kā Keidžam – viņam, šķiet, interesantāki par paša izveidotiem skaņu salikumiem, bija, piemēram, satiksmes trokšņi. Klausoties satiksmes skanējumā viņam nebija sajūtas, ka ar viņu kāds runā. Toties, klausoties Bēthovenu viņam bija sajūta, ka ar viņu kāds runā. Keidža pieeja man šķiet vērtīga. Centos, lai darbos būtu, cik iespējams maz manis. Kontrolēju intonāciju. Mēģināju neiejaukties attēlos.

Tas, ko pasaule nejauši piedāvā ir interesantāk, nekā tas, ko cilvēks spēj radīt?
Ko gan cilvēks spēj radīt? (Aizdomājas.) Mēs jau tikai savienojam savādāk, nekas jauns nerodas. Nekādu vielu jau cilvēks nevar uztaisīt. Mēs tikai kaut ko iznīcinām. Piemēram, darbs izstādē – tajā izmantots kaut kad nozāģēts koks. Kaut kur ir iznīcināta zemsedze un paņemta pildviela gruntīm. Ir arī sadedzināts koks, jo gruntij es bieži lieku klāt pelnus. Tā veidojas vajadzīgās cietības virsma. Tie visi ir kaut kādi atlikumi, kaut kas mazāks par to, kas kādreiz ir bijis.

Arturs Bērziņš. „Zīme / Lieta (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015

Tu runā par fizisko, materiālo līmeni.
Bet tāpat ir ar citām lietām.
Darbos „Zīme un lieta“ apskatīju attiecības, kas veidojas starp zīmi un lietu, kuru tā apzīmē. Šajā izstādē es to salīdzinu ar kādu reālu priekšmetu. Priekšmetu pārstāv tā attēls. Var teikt arī, ka tēls. Zīme šeit parādās kā degradēts tēls. Ceru, ar šiem darbiem tas ir aprādīts. Un zīmes ir kā vārdi.
Darbā „Bez nosaukuma (pēc Hjūma „Pētījums par cilvēka sapratni“)“ apskatīts cilvēka iztēles potenciāls. Iztēle atmiņās, priekšstatos nekad nesasniedz uztvērumu spilgtumu. Līdzīgu situāciju Hjūms akcentēja arī domu sakarā.

Vai sanāk, ka tu nodarbojies ar degradāciju?
Fiziskā nozīmē – protams! Tie visi, varētu pat teikt, ir atkritumi.
Katrā mākslas darbā jābūt kādai atšķirīgai idejai. Diemžēl, ideju, kā tādu, vispār nav pārāk daudz. Īpaši jau, interesantu ideju. Variēt krāstoņus man nešķiet interesanta ideja. Tā drīzāk ir tāda tautoloģija. Cita starpā Vitgenšteins „Traktātā“ aprādīja par filosofijas tautoloģismu.

Kāpēc tad vispār ar to nodarboties?
Es neko labāku sev nevaru atrast. Es gribētu nodarboties ar filosofiju, bet mana kapacitāte ir par mazu, ar mūziku – arī nav dotību. Māksla kā tāds hibrīds kaut kādā veidā dod man iespēju.

Arturs Bērziņš. „Bez nosaukuma. Zils (pēc Hjūma „Pētījums par cilvēka sapratni“ un Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Hjūms: Pieņemsim, ka kāds cilvēks jau trīsdesmit gadu ir novērojis un pilnīgi iepazinis visāda veida krāsas, izņemot, piemēram, kādu īpašu zilas krāsas toni, ar kuru viņam nekad agrāk nav nācies sastapties. Noliksim viņam priekšā visus šīs krāsas dažādos toņus, pakāpeniski pārejot no tumšāka toņa uz gaišāku, izņemot šo vienu nokrāsu; protams, viņš ievēros tukšo vietu, kur pietrūkst šī toņa, un sajutīs, ka šajā vietā ir lielāka atstarpe starp krāsu pārejām nekā jebkurā citā. Tagad es izvirzu jautājumu – vai viņam ir iespējams, balstoties tikai uz iztēli, radīt sevī ideju par šo atsevišķo toni, kaut gan sajūtu orgāni viņam nekad agrāk nav to devuši?
Vitgenšteins: Un salīdzini ar šādu gadījumu: es parādu dažādas nokrāsas zilās krāsas paraugus un saku: „Krāsu, kas kopīga tiem visiem, es saucu „zils“.

Kā tu izdomāji, ka pievērsīsies mākslai, ka vēlies studēt akadēmijā?
Man viss bija apnicis, domāju – jāpaņem atvaļinājums un jāstājas akadēmijā. Tā bija kā izklaide. Man šķita, ka es daudzmaz jēdzīgi beidzot pavadīšu atvaļinājumu. Pirmajā iestāšanās reizē man bija nesekmīgas atzīmes, bet nākamajā gadā kaut kā tiku. Vispirms sešus gadus izklaidējos gleznotājos. Tad vēl divus mākslas zinātniekos.
Jebkurš darbs, manuprāt, ir izklaide. Gan tas, ko darīju pirms mākslas, gan arī māksla. Nenoliedzu, ka tas, ko es daru ir izklaide. Un arī skatītājs, faktiski, lielā mērā izklaidējas izstādēs. Domāju arī manās. Māksla tāda ir – tā izklaidē. Ņem jebkuru skaņdarbu, dziesmu, jebkurš mākslas darbs piesārņo ēteru. Kaut kādu brīdi tas mūs atslēdz pašus no sevis. Tas, kas nav izklaide – tukša istaba un tu tajā.

Vai domāšana arī ir izklaide?
Tieši tas brīdis, kad esi ar sevi, – būt šeit un tagad – , tā nav izklaide, bet tad, kad tu lasi filosofu tekstus, vai raksti kādu tekstu – tā ir izklaide, protams. Izklaides jau ir dažādas – Bahs mūs izklaidē vienā veidā, Keidžs citā un vēl kāds – vēl citā. Es zinu, ka daudzi man nepiekritīs tajā, ko saku par izklaidi. Kad es strādāju firmā, man bija totāla sajūta, ka es vienkārši izklaidējos. Izšķīstu citu priekšrakstītā darbībā. Tas nebija eksistenciāls moments, tu vienkārši darbojies un gandrīz jebkura darbība ir izklaide. Un māksla ir darbība. Tur neko nevar darīt.

Arturs Bērziņš. „Attēls / Paraksts (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi“).“ 2015
Ļoti iespējams, ka, sakot: „Es domāju viņu,“ – man parādās kāds attēls, piemēram, kā es viņu uzlūkoju utt.; bet attēls ir tikai kā ilustrācija stāstam. No viena paša attēla lielākoties vispār nav iespējams neko izsecināt; vienīgi zinot pašu stāstu, mēs zinām, kā jāizmanto attēls.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/5293-pasaule_visu_laiku_attelojas/