Publikācijas

Labi attīstīta sakņu sistēma

Autors: Ilze Auzāne. 2016. gada 18. septembris

Foto: Anrijs Požaskis

 

Tavs miers ir beigts, ja tu meklē atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem, uzsver māksliniece Anna Heinrihsone, kuras jaunākā izstāde skatāma galerijā Māksla XO.

Pirms gada galerijā Māksla XO bija skatāma Annas Heinrihsones personālizstāde Augusts ar 40 miniatūrām, kurās māksliniece turpināja jau agrāk savos darbos aizsāktās tēmas – grumbas un krūmi. "Tas bija sānu dzinums," par šo ekspozīciju saka autore, kura jau tajā laikā bija aizrāvusies ar domu par sakņu tēmai veltītu izstādi un radījusi pirmo zīmējumu Vilku kārkls. "Agrāk es saviem darbiem meklēju jēgu un pamatojumu, bet tad mana mamma (Helēna Heinrihsone – I. A.) sāka arvien biežāk teikt, ka viņa vēlas atļauties pilnīgu brīvību savā daiļradē," stāsta Anna Heinrihsone, kura iedvesmojusies no viņas sacītā.
Galerijas Māksla XO Baltajā zālē ir eksponēti vairāki ogles zīmējumi. Mākslinieces uzmanības lokā ir nokļuvuši gan jūras krastā izskaloti nesaprotami murskuļi, gan lauku mājas mazdārziņā sastādīto augu saknes. "Oktobrī es tās roku ārā un brīnos: ak dievs, kāds skaistums!" atklāj māksliniece. "Man pietiek ar vienu šādu mazu dabas apliecinājumu, lai es ieraudzītu pasauli kopplānā, nevis sadalītu sīkumos," paskaidro Anna Heinrihsone.

Ticības atrakšana
"Saknes ir neparasti veidojumi. Tās ir kā gals un sākums vienlaikus. Esmu tām pateicīga par daudziem laimīgiem apskaidrības mirkļiem," izstādes pieteikumā raksta māksliniece. Galerijas Kupola zāle ir iekārtota kā svētnīca, uz kura altāra ir novietota Bībele. "Es to atradu humānās palīdzības veikalā Talsos," stāsta Anna Heinrihsone. Bībeles iepriekšējā īpašnieka atzīmētie teikumi viņu ir mudinājuši pasvītrot savējos. "Sākumā ļoti kautrīgi, bet pēc tam jau drošāk es sāku zīmēt tajā arī skices," piebilst Anna Heinrihsone. Starp Bībeles lapām viņa ir salikusi herbāriju un zīmējumu tapšanā izmantotās fotogrāfijas.
Galerijas Kupola zālē ir eksponēti Annas Heinrihsones uzzīmēto varoņu prototipi kā pieklusināti izgaismotas skulptūras, mežģīnēs sapucēts nokaltis kadiķis kā katoļu Dievmāte, kuras rokās ir ielikta ķirbja sakne, un galds kā smilšu kaste ar "sekrētiņiem", kas ir atsauce uz mākslinieces bērnības izklaidi, kad mežā starp koku saknēm izraktās bedrītēs ielikuši kādu dārgumu, uzlikuši stikliņu un aizbēruši ciet, lai pēc nedēļas ("bet nekad jau nevarēja tik ilgi nociesties") skrietu skatīties, kas ar to ir noticis. Annas Heinrihsones jaunākajos "sekrētos" atklājas krucifiksi un citi simboli: "Priekšmetiem, kuri norāda uz reliģiju, nav tieša sakara ar to. Tie ir kā ticības simboli, kas apliecina, ka ir iespēja ticēt un rast atbildes arī caur jebko citu."

Aspazijas puķes
Izstādes nosaukums Mans miers ir beigts ir izšūts ar stikla pērlītēm uz balta galdauta. Tā ir rindiņa no Aspazijas pirmā dzejoļu krājuma Sarkanās puķes (1897), kuru pagājušajā gadā Valmieras teātrī iestudēja režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. "Tavs miers ir beigts, ja tu meklē atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem," par nosaukuma izvēli saka Anna Heinrihsone, kura šim iestudējumam ir veidojusi kostīmus. Patlaban viņa veido tērpus režisores Indras Rogas komēdijai Muiža kaņepēs pēc Aleksandra Ostrovska lugas motīviem. Pirmizrāde notiks 30. septembrī Valmieras teātrī.
Starp šiem augiem ar labi attīstīto sakņu sistēmu savu iemīlēšanos uz piecdesmit gadu sliekšņa piedzīvos muižas saimniece Raisa Pavlovna Gurmižska, kuru atveidos aktieris Imants Strads. "Es priecājos, ka viss sasaistās," piebilst māksliniece, kuras ikdiena šobrīd tiek sadalīta starp Valmieru un Rīgu. 18. septembrī Dailes teātrī tiks pirmizrādīta krievu režisora Genādija Ostrovska psiholoģiskā drāma Mīļākais pēc viņa paša sarakstītā darba motīviem. Šim iestudējumam Anna Heinrihsone ir radījusi scenogrāfiju un kostīmus. "Genādijs ir attāls Aleksandra Ostrovska radinieks," viņa atklāj vēl vienu saskarsmes punktu.

Augusta Sukuta zemzemene
Šā gada maijā Madlienas būvvaldē tika izdota atļauja par vides objekta Potjomkina aka realizēšanu bijušās Ķeipenes dzelzceļa stacijas teritorijā, kas ir kļuvusi par iecienītu kino mīļotāju apskates vietu. "Tur visu laiku notiek rakšanas darbi, jo mainīgie laikapstākļi liek noprast, ka tie ir spēcīgāki par cilvēku iedomām," stāsta Anna Heinrihsone. Viņa ir iesaistījusies šajā vērienīgajā kinoforuma Arsenāls dibinātāja Augusta Sukuta izlolotajā projektā, kas būs veltījums Sergeja Eizenšteina filmai Bruņukuģis Potjomkins (1925). "Vairākiem puišiem noslīka gumijas zābaki, es nezināju, ka var būt tādi dubļi," atzīst māksliniece.
Pirms daudziem gadiem Ķeipenē tika radīts milzu galds ar diviem krēsliem, pie kuriem piesēst kino dižgariem. Pirms diviem gadiem te tika uzstādīta arhitekta Anda Sīļa radītā dzelzceļa tuneļa parafrāze kā foruma Arsenāla piemiņas zīme. Šobrīd zem zemes tiek guldīta milzīga metāla tilpne kā zemūdene. "Tas ir Augusta Sukuta brīnišķīgais monumentālais poētisms, kas ļauj aprakt šādu objektu. Tas ir tāpat, kā es paņemtu un apraktu visus savus darbus, uztaisītu lielus "sekrētus". Varbūt tiešām tā ir jāizdara: jāuzliek stikls un jāaprok jūrmalā. Starp citu, tā ir laba doma," piebilst Anna Heinrihsone.

http://www.diena.lv/kd/maksla/labi-attistita-saknu-sistema-14154605

___________________________________________________________________________________________________

“Joks ir tāds, ka viņi visi ir miruši!”

Saruna ar Annu Heinrihsoni par viņas personālizstādi “Augusts” galerijā “Māksla XO” 

Vilnis Vējš
11/09/2015

Profesora Andra Freiberga mīļotā skolniece, Oļģerta Krodera īpaši cildināta, Večellas Varslavānes publiski atzīta par savu radošo mantinieci – Anna Heinrihsone teātra pasaulē pēdējos divdesmit gadus ir pazīstama kā viena no vadošajām kostīmu māksliniecēm. Scenogrāfes talantu, kuru viņai bijis mazāk iespēju izpaust uz skatuves, komplektā ar īpašu vērienu viņa apliecina korporatīvajos pasākumos, piemēram, Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas afterpārtijā, pārvēršot naktsklubā visu Latviešu biedrības ēku. Tomēr atkal un atkal Anna atgriežas pie glezniecības. Tas, starp citu, viņai kā ievērojamo gleznotāju Helēnas un Ivara Heinrihsonu atvasei ir reizē dabiski, bet sagādājis arī ne vienu vien skeptisku skatu. Kaut gan nu jau vairs ne – Annas Heinrihsones darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Mūkusalas Mākslas salona, Ulda Pīlēna biroja un citās kolekcijās. Ilgstoša sadarbība viņu saista ar galeriju “Māksla XO”, kurā apskatāma viņas jaunākā personālizstāde “Augusts”. 

Anna Heinrihsone. “1956.” 2015. Foto: Renārs Derrings 

“Augusts” nav tava pirmā personālizstāde šogad. “Vīna studijā” bija pārskats par paveikto kostīmu mākslā – sākot no diplomdarba līdz jaunākajām izrādēm Nacionālajā un Valmieras teātrī. Kā tu atrodi laiku un motivāciju starp visu citu darboties arī glezniecībā?
Atrast laiku būtu tas mazākais. Motivācija? Droši vien ir tā, ka nejūtos līdz galam piederīga teātrim. Visu laiku gribu nostiprināt pozīcijas gan vienā, gan otrā jomā. Kādēļ es nejūtos līdz galam teātrī? Par iemesliem pat nav vērts interesēties. Man liekas, ka es piederu glezniecībai, bet tā kā neesmu iekšā visos procesos, laikam man ir nepieciešamība visu laiku stutēt kāju vārtiņos, kamēr tie ir vaļā. Varbūt arī pavērsies līdz galam… ne jau tā, ka es vēlētos ielīst starptautiskos procesos, bet vienkārši pašai sev... Jo es jūtu, ka tas ir mans lauks, loģiski, ka visu laiku gribu tajā ieiet. 

Vai tev šķiet, ka tur jau neesi? Izstādes rīko regulāri!
Droši vien par maz interesējos, kas notiek apkārt. Esmu it kā savā pasaulē. Laika pietrūkst, lai skatītos apkārt. Tad ir nepieciešams uztaisīt izstādi, lai apskatītos, kur esmu šobrīd – citādi jau tu nevari saprast, kādā lokācijā atrodies! Nevari saskatīt savu vietu vispārējā laukā. Tā kā esmu aizrāvusies ar lauksaimniecību, minēšu piemēru: es vispirms sadzenu mietiņus laukā, lai redzētu, kur kas notiks, kādi ir orientieri. Līdzīgi ir nolikt savu punktiņu vispārējā ainavā, lai saprastu, kā tas viss izskatās. Bet tieši kāpēc man tas nepieciešams – to nevar izskaidrot. 

Anna Heinrihsone. “1937.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Vai tam nav sakars ar pašnoteikšanās tiesībām? Glezniecībā tu pati visu vari izvēlēties, turpretī teātrī daudz ko nosaka direktors, režisors, aktieri.
Viena lieta, kā tu izdomā savu konceptu, bet otra, kad sāc gleznot! Visu laiku atduries pret dažādām paņēmienu lietām. Izvairoties no kaut kādām klišejām vai izvairoties uztaisīt kaut ko pārāk… Visu laiku jāatgādina sev koncepts, lai neaizbruktu citā grāvī tāpēc vien, ka piemēram, patīk kāds paņēmiens. Man tā bija ar lazējumiem. Vai visu “izgrabināt”… Pirms es sāku gleznot, uzstādu mērķus, ko es gribu izdarīt šajā reizē. Es tos visu laiku čekoju. No šīs prāta asināšanas jūtu tādu pašu baudu kā no trenažieru zāles.

Anna Heinrihsone. “Augusts.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Visu pēdējo izstāžu pamats ir pavisam konkrētas ģimenes fotogrāfijas, kuras tu  gleznieciski interpretē.
Jā, tam acīmredzot jāpieliek  punkts ar šo izstādi. Vēl vairāk uzjundīt… Sākumā, kad gleznoju vecos cilvēkus (izstāde “Vecums”, galerija “Māksla XO”, 2010), šādas saistības nebija. Es pat noliedzu, ka gleznām ir kāds sakars ar maniem radiniekiem. Teicu, ka ir vispārēja vecu cilvēku mīlestība un tā… Bet jauno izstādi acīmredzot ir uzjundījusi izrāde “Balle būs” Valmieras teātrī, kas bija atskats uz simt gadiem Latvijas vēsturē (Laura Gundara luga, režisors Reinis Suhanovs – red.). Es sapratu, ka nevaru balstīties uz kaut kādām abstraktām bildēm, modes grāmatām un tamlīdzīgi. Jo katra desmitgade ir par konkrētu likteni. Tad izdomāju, ka ņemšu tēva ģimeni, kuras arhīvā ir saglabājušās fotogrāfijas no 1905. gada līdz pat mūsdienām. Šajās vienas ģimenes bildēs ir balstīti izrādes kostīmi. Es izveidoju mapes, kurās bija jaunība, bērni, karš un tā tālāk. uzņemtas… Fotogrāfs lielākajai daļai, kas uzņemtas 30., 40. gados, 50. gados, ir viens un tas pats. Viņš bija profesionāls fotogrāfs, manu vecvecāku draugs, un tie kadri vienkārši ir tik jūtīgi, ka viss sakārtojas – tu jūti, kas tajā brīdī notiek! Kompozīcija, gandrīz smarža... Es it kā izdzīvoju viņu dzīvi un biju ļoti pārsteigta par tās intensitāti. Tagad, noslēdzot šo tēmu ar izstādi, es izdzīvoju šo dzīvi jau koncentrētākā veidā.
Ideja ir tāda,  ka pie vienas sienas ir portreti – nav pat būtiski, ka tā ir mana vecāmamma, vienkārši sievietes portreti, kas skatās uz tiem mirkļiem dzīvē, kad tūlīt būs kaut kāda baigā jautrība, baudīšana. Bet joks ir tāds, ka viņa ir mirusi, un tie, kas taisās baudīt dzīvi, arī ir miruši. Kā vecās lapas mežā, kas dod vietu kaut kam jaunam augt. Varbūt šī doma nav pabeigta. Kā vēja pūsma, kura ir un vairs nav. Tur pat nav īpaši ko skumt, jo viņi dzīvoja tik pilnasinīgi, ka es sāku sev uzdot jautājumu – vai tu arī ar tādu baudu dzīvo? Iznāk kā psihoterapija... Man gan nepatīk, kad saka, ka kāds gleznojot ir kaut ko sapratis vai nodarbojas ar psihoterapiju, – man šķiet, ka tāda glezniecība noder amatieriem, kas paši sev glezno, mājsaimniecēm. Bet es ceru, ka šī sajūta par pilnasinīgo, skaisto dzīvošanu ir manās gleznās.

Anna Heinrihsone. “Pēcpusdiena.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Šī konkrētā ģimene ir bijusi ļoti artistiska no neatminamiem laikiem…
Jā. Ir viena fotogrāfija, ko mēs ar papu atradām – mums abiem bija kultūršoks. Kad omamma (tēva māte) nomira, dzīvoklī bija divi koferi ar fotogrāfijām. Tēvs ilgu laiku, kā jau intraverts cilvēks, nevēra vaļā. Tad koferus aizveda uz laukiem, un mēs abi sākām skatīties. Uznāca baigais vilnis – kāda intensitāte ir bildēs! Piemēram, mans opaps bija Latvijas armijā, un viena fotogrāfija ir šāda: fonā jauks mežiņš, omamma ir uzvilkusi armijas formastērpu un salutē, bet otrā bildē viņa ir tikai apakšbiksēs… Protams, mēs jau zinām, kas bija pirms tam, un kas bija pēc tam! Kad tu savu ģimeni tā redzi, vesela diena aiziet. Es ļoti lepojos, ka viņi bija tādi… teiksim, radoši. 

Tava ģimene ir radoša no abām pusēm, bet to mēs šoreiz izlaidīsim, jo par šo tēmu jau diezgan daudz rakstīts.
Jā, vienā  bildē, visgarākajā, ir redzams “vagoniņš” – tas ir jāliek pēdiņās. “Vagoniņš” mūsu ģimenei ir svēta lieta. Tas ir tad, gad visi saķeras viens aiz otra un skrien. Šeit tas redzams tādā rudens mežā.

Teici, ka negribi aizķerties aiz kāda paņēmiena. Ko tas nozīmē?
Es negribu, lai tā ir fotogrāfiju pārgleznošana, viens. Ka tas ir vienkārši motīvs – otrs. Lai saglabātu vieglumu, es jau ziemā sāku eksperimentēt ar lazējumiem, uzslāņojumiem kārtu pa kārtai. Es izjutu gandarījumu un tā, bet tad es sapratu, ka pārstrādāju, un visu atkal nomazgāju nost. Lai dabūtu vieglumu, ir jāpacīnās. Lai tā nav vienkārši fotogrāfija! Savukārt kompozīcijai  pamatā ir sajūta, ka tā ir kā atmiņas uzplaiksnījums, izstieptas ainavas. Ir bilde, kur notiek notikums un apkārt izstiepta ainava kā laiks. Piemēram, mežā notikums ir desmit centimetru garš, bet viss darbs kopā aizņem metru – tāds kompozīcijas paņēmiens. Portretiem savukārt ir grūti taisīt nevis līdzību vai grimasi, tādu vai šitādu degunu, bet tieši izteiksmi. Interesanti, ka portrets veidojas pats, un ir jāsaprot, kurā brīdī apstāties. Portretus gan es vairākas reizes mazgāju nost un mēģināju no jauna, lai dabūtu to vieglo izteiksmi, ka cilvēks ir nevis portretēts, bet tas ir viņš, pareizāk, viņa. Skatiens nav izzīmēta acu zīlīte, bet seja.

Anna Heinrihsone. “Vilma.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Sieviete ir attēlota vairākos tērpos, bet gandrīz nemainīgu seju. Uzreiz nemaz nevar saprast, vai viņa vienkārši labi zināja, kā pozēt fotogrāfam, vai tu vienu un to pašu seju esi iemontējusi gleznošanas procesā.
Protams, viņa zināja, kā pozēt, bet pamatā ir nejauša bilde, nav pat būtiski, kā es to atradu. Sākumā es domāju, ka portrets ir kā portrets, kas skatās uz notikumu, bet tad sapratu, kas svarīgi ir, ka viens cilvēks atskatās uz savu dzīvi vai to, kas tur notiek. Tuvāk, tālāk – tā kā samirkšķinot acis – viens mirklis, un cilvēks ir pagājis tālāk. Samirkšķini vēlreiz – un viņš pienācis tuvāk. Es vēlējos tādu iespaidu radīt.

Tavas izstādes parasti nav būvētas vienkārši kā gleznu virkne. Tev ir bijušas ar objektiem, pat zaru kaudzi (“Mežā. Eduards Roess.” Galerija “Māksla XO”, 2012 – red.). Vai šajos inscenējuma elementos izpaužas tavas scenogrāfes intereses?
To dēļ ir ļoti grūti manus darbus parādīt savādāk, nekā tie ir izlikti sākotnējā izstādē. Es nezinu, vai tie der citām izstādēm. Piemēram, ir ļoti grūti izveidot lielāku izstādi no vairāku personālizstāžu darbiem, jo tad gandrīz jātaisa atsevišķas istabas. Katra izstāde bijusi kā noslēgts notikums, stāstiņš. 

Ko vienā no gleznām nozīmē zaķis, suns un zābaks?
Tā to arī varētu  nosaukt… Tas ir laimīgs bērns. Šī glezna nav taisīta kopējā kontekstā, es to izvilku no senākām, lai paskatītos, un šobrīd tā ir kā cits skatu punkts. Tā ir pie trešās sienas. Respektīvi, ir portreti, kas skatās uz notikumiem, un ir šis bērns, kas skatās uz portretiem. Trešais nezināmais – bērns maskā, kas, iespējams, vēl ir dzīvs. Atšķirībā no pārējiem.

Parastais jautājums – starp kādiem citiem darbiem notiek šī personālizstāde? Es zinu, ka esi ļoti aizņemta.
Izstāde sasaucas ar visu pārējo, ko es tagad daru. Strādāju pie Bulgakova romāna “Meistars un Margarita” iestudējuma Valmiera teātrī (režisore Indra Roga – red.), un laiks apmēram sakrīt – trīsdesmitie gadi. Es, saskatījusies fotogrāfijas, jau it kā zinu, kā tur viss bija. Man nav jāmeklē papildu materiāli, kā izskatījās bikses vai apakšbikses. Diezgan pieblīvēts gads, bet jā, šobrīd konkrēti domāju par Meistaru un Margaritu. Vēl ir Rakstniecības muzeja jaunās ekspozīcijas projekts, un tur ir diezgan līdzīgi principi. Paša muzeja ideja bija ekspozīcijas nosaukums “Dziesma”, tā sastāv no laika un noskaņas fragmentiem, no kā it kā sastāv cilvēka dzīve. Bērnība, skola, mīlestība, karš, protests… Šis viss palīdz. 

Anna Heinrihsone. “Vilma un sēne.” 2015. Foto: Renārs Derrings

Tu teici, ka pēc ģimenes fotogrāfijām gleznoto izstāžu sēriju vajag slēgt…
To teica Ilze Žeivate, un es viņai piekrītu!

Kāda būs nākamā?
Ir jau iesākta! Kā brīnišķīgajā filmā “Lielais skaistums” teica vecā mūķene, kad galvenais varonis prasīja, kādēļ viņa ēd tikai saknes… Lai gan iemesls bija acīmredzams, jo viņai nebija zobu, – vienīgais, ko viņa filmā pasaka, ir, ka saknes ir jāēd, jo tās ir pats galvenais. Es pievērsīšos saknēm! 

http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/5006-joks_ir_tads,_ka_vini_visi_ir_mirusi
__________________________________________________________________________________

Simboliskais vecis ar spieķi

Vilnis Vējš
31/07/2012
Foto: Katrīna Ģelze

Annas Heinrihsones izstāde “Mežā. Eduards Roess” līdz 28. augustam apskatāma galerijā “Māksla XO”

Izstāde vēl nebija atklāta, kad interneta portālā Delfi jau parādījās pirmie viedokļi. Lūk, “Gan jau ģimenes draugs V. Vējš atkal samurgos kādu slavas rakstu”, pareģo kāds anonīms komentētājs. Lai notiek! Nemaz negrasoties noklusēt savas draudzīgās attiecības ar mākslinieci, brīdinu, ka tos, kas uzskata, ka laba recenzija ir slikta recenzija, ka māksliniekiem un kritiķiem jāturas divās naidīgās nometnēs un ka pazīšanās var melnu pārtaisīt par baltu un otrādi, turpmākajā tekstā gaida vilšanās. Mana nostāja visos trijos jautājumos ir tieši pretēja, pat vairāk – uzskatu, ka nekāds pārpersonisks skatupunkts uz mākslu nemaz nav iespējams. Tādēļ šis nav ne slavas raksts, ne arī īsta recenzija, bet drīzāk piedāvājums atminēt dažus izstādes motīvus, kas varētu radīt papildu fonu izstāžu zālē tieši redzamajam, katrā ziņā neko tam neatņemot.                       

Diez vai galerijas “Māksla XO” baltā zāle līdz šim piedzīvojusi tik nozīmīgu pārbūvi vienas izstādes vajadzībām – Anna Heinrihsone esošo plānojumu papildinājusi ar divām starpsienām, kas savienotas taisnā leņķī un sadala telpu divās daļās. Vienai, mazākajai, sienas krāsotas tumši pelēkas, un tā kalpo kā ievads otrajai, kas, tradicionāli balta, apliekusies ap pirmo. Uzreiz noprotams, ka ne jau vēlme palielināt sienu platību bijusi šādas starpsienu izbūves iemesls – kā tas parasti notiek, kad izstādēs ir tik daudz rādāmā materiāla, ka visam nepietiek vietas. Pieeja ir cita: šī nav pārskata izstāde, kas rādītu visu mākslinieka noteiktā laika posmā paveikto. “Mežā. Eduards Roess”, kā to rāda jau nosaukums, vairāk piederīga izstāžu kā viena projekta tipam. Eksponātu patiesībā nav nemaz tik daudz, lai tos nevarētu izkārtot tradicionāli – pa zāles perimetru. Drīzāk sevi liek manīt viena no Annas Heinrihsones darbības jomām – scenogrāfija, kurā telpas semantikai ir krietni lielāka slodze nekā nepieciešams glezniecības izstādē. Divu telpu dalījums rosina skaidrot to ar kādu pretstatu pāri – piemēram, iekšpuse un ārpuse, līdz un aiz, pirms un pēc. Tomēr iespējamās atbildes ir vairākas – ienākot no ielas (ārpuses), mēs vispirms nokļūstam telpā (iekšpusē), aiz kuras seko vēl viena telpa... Vai arī – izstāde piedāvā iespēju to aplūkot pa apli, izejot cauri vienai telpai, tad nākamajai un, lai nokļūtu ārpusē, vēlreiz šķērsojot pirmo.

Savu versiju piedāvā eksponātu raksturs. Pirmajā izstādīti objekti, kurus varētu uzskatīt par dabiskiem, autentiskiem, ja vien to novietojums izstāžu zālē pats par sevi jau neradītu estetizētu instalāciju: pa labi – sausu zaru krāvums, līdzīgi kā meža izcirtumos, pa kreisi – maza fotogrāfija. Māksliniece nepārprotami atsaucas izplatītajam paņēmienam veidot izstādes no gataviem objektiem, ar sastatījuma un kompozīcijas līdzekļiem tiem piešķirot jaunu saturu. Šādai manierei atbilst arī fotogrāfijas izmantojums – tā ir nepārprotami sena un ņemta no ģimenes arhīva, kaut gan publicitātes materiālos tas nav īpaši uzsvērts. Tomēr Heinrihsones projektam nebūtu precīzi piedēvēt dokumentālas asamblāžas stilistiku vai aktuālo identitātes meklējumu tematiku, kas bieži vien pavada līdzīgu materiālu izmantojumu – izstādīto priekšmetu saistība nemaz tik viegli rokās nedodas. Izstādes anotācijā galerijas mājas lapā gan minēta zaru līdzība ar grumbām fotogrāfijā attēloto večuku sejās. Tas droši vien ir pamatoti, ņemot vērā autores iepriekšējās personālizstādes tēmu “Vecums” (galerija “Māksla XO”, 2010), lai gan konkrētajā fotogrāfijā grumbas nemaz nav saskatāmas. Jāatzīmē, ka zari bija attēloti vienā no toreiz izstādītajām gleznām – tie apvija kāda padzīvojuša pāra galvas kā vainagi. Šim motīvam Annas Heinrihsones mākslā ir vēl senāka priekšvēsture – 2010. gadā režisors Viesturs Meikšāns Valmieras teātrī iestudēja Edvarda Virzas poēmas “Straumēni” skatuves versiju. Kostīmus darināja Heinrihsone. Zari rotāja ne tikai personāža galvas, bet bija attēloti arī apdrukā uz kostīmu auduma. Šis pats zīmējums bija izmatots arī izrādes plakātā – zari atgādināja plaužu anatomisko zīmējumu. Tātad varētu pieņemt, ka arī šajā izstādē zariem un attēla sižetam ir vizuāli simboliska līdzība.

Šādā versijā it kā nesaderīgo “gatavo” eksponātu saistība apstiprinās otrajā izstādes telpā, kas pilnībā atvēlēta glezniecībai. Centrālo vietu tajā aizņem trīs liela izmēra gleznas, ka veido pat ne triptihu, bet vienu veselu darbu. Centrālajā daļā gleznots stipri palielināts fotogrāfijas motīvs ar vecu vīru, kurš vicina spieķi pret fotogrāfu. Tā acīmredzot ir izstādes nosaukumā minētā persona. Aiz viņa redzama arī no fotogrāfijas jau pazīstamā sēdošā sieviete. Bet ar to arī līdzība fotogrāfijai beidzas – gleznas laukumā ap figūrām ienākuši zari no pirmās ekspozīcijas daļas: tie veido mudžeklī savītu līniju ornamentu. Tas savukārt paplašinās abās malējās darba daļās, pārejot plašākas ainavas attēlojumā. Kopējā kompozīcija veidojas kā kamols, kura centrā ir vecākais pāris, bet malas atstātas ainavas panorāmai kā platekrāna kino. Centrālajā gleznojumā izmantotie koku un ainavas motīvi sasaucas ar neliela izmēra glezniņām, kas izvietotas tajā pašā telpā, tomēr nostāk no trīsdaļīgās kompozīcijas. Tie uztverami kā studijas, motīva studijas vai variācijas.

Gleznu stilistika ne tuvu nav dokumentāla vai pakārtota izpētes mērķiem, kā vedinātu domāt ekspozīcijas ievaddaļa. Fotoreālistiskas iezīmes gan saskatāmas figūru melnbaltajā atveidojumā, tomēr to modelējumā samanāmas skaidras mākslinieciska rokraksta pazīmes. Tās vēl izteiktākas ir dabas tēlojumā, kurā izmantoti daudzi specifiski gleznieciski līdzekļi – sākot ar stilizētu līniju ritmiem un beidzot intensīvām krāsu attiecībām (koši dzeltenais rapšu (?) lauks un zilas debesis fonā pret pelēkajiem koku stumbriem un zaļu zāli priekšplānā). Salikums rada viegli sirreālu iespaidu, kaut gan figūru ekspresijā vērojamas arī psiholoģiska raksturojuma iezīmes. Ekspozīciju papildinošajos nelielajos darbos savukārt melnbaltu gleznojumu papildina viegli siltie toņi pagleznojumā vai otas rakstā, radot līdzību ar izbalējušiem polaroīda uzņēmumiem.

Teātra pasaulē Anna Heinrihsone ir pazīstama kā kostīmu māksliniece ar īpatnēju stilu. Viena no tā iezīmēm ir spilgti tēli, kas atklājas savstarpējās attiecībās un darbībā. Spilgti un oriģināli tēli ir raksturīgi arī viņas sižetiskajai glezniecībai. Šādā kontekstā atklājas izstādes strukturālā dalījuma pamats – informācija, ko satur naturālie elementi, kalpo par iemeslu iztēlei, kuru atveidot spēj tikai glezniecības ieroču arsenāls. Stilizēta attēlojuma ritmika un krāsu risinājums dokumentālo materiālu līdz ar dabas motīviem pārvērš drīzāk simboliskā nekā pētnieciskā vēstījumā.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/1382-simboliskais_vecis_ar_spieki/

_________________________________________________________________________________________________

Gribu dzīvot tagad. Intervija ar Annu Heinrihsoni

Autors: Undīne Adamaite. 2012. gada 10. augusts

Māksliniece Anna Heinrihsone pēta vecuma švīkas, kopā ar leģendāra Maskavas teātra šuvējām rokas pa kažokādu atgriezumiem, jūtas neomulīgi istabā bez grāmatām.
«Pagājušonakt man bija sapnis – galeriste saka – tā siena bija tikai uz atklāšanu, jauc nost. Un man tik žēl!» – mākslinieces Annas Heinrihsones istabā gleznieciskās kompozīcijās á la «Rundāles pils jaunā ekspozīcija» lēnām vīst izstādes atklāšanā sadāvinātie ziedi. Līdz 26. jūlijam galerijā Māksla XO skatāma mākslinieces jaunākā izstāde Mežā. Eduards Roess, kurā «galvenajā lomā» ir mazs pabalējis melnbalts fotouzņēmums, retro cakainām maliņām, kam vienam pašam atvēlēta vesela telpa. 

Pavecs pāris. Vīrietis brillēs vicina spieķi pret fotogrāfu. Vairāk dullojas nekā dusmīgs. Aiz muguras sēž sieviete lakatiņā un jaunas meitenes starojošā vēlīgumā nolūkojas uz «vīra gabala» ālēšanos.

Izstāde tikko atklāta, bet neticami darbīgās mākslinieces darbnīcā jau top tērpi Mihaila Bulgakova Zojas dzīvolim Indras Rogas režijā. «Šausmīgi sarežģīts gabals. Kā jau Bulgakovs. Daudzslāņains un tā ievelk! Sākums ir tāds, ka pilsētā ir šausmīgs karstums un visi līmējas gar sienām, mirst un ģībst, tieši tāds kā tagad (intervija notiek svētdien, 30. jūlijā – red.). Vakar man jau likās – kāds staigā aiz muguras,» smejas māksliniece, kuras darbnīcā visās malās ir spoguļi.
Krievu klasikas vilni turpinās arī Felika Deiča Mežaiņa (A. Čehovs – red.) iestudējums Valmieras Drāmas teātrī, bet kulminācija būs nākamā teātra sezona leģendārajā Maskavas Dailes teātrī (MHAT), kur pēc veiksmīgā V. Sigareva Kareņina iestudējuma tā pati radošā grupa – režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, piepulcējot komponistu Jēkabu Nīmani, – uzaicināta iestudēt Aleksandra Suhovo-Kobiļina triloģiju Krečinska kāzas, Lieta un Tarelkina nāve.

Kas tā ir par fotogrāfiju, no kuras sanāk vesela izstāde?
To man parādīja papus. Tiešām nesaprotu, kur viņš pirms tam to bija slēpis. Mums citreiz Baznīcas ielā pie vecākiem notiek pasēdēšana, un tad tiek ņemta ārā kaste ar fotogrāfijām. Melnbaltās bildes. Ļoti daudz, jo savulaik paps pats bildes kopēja. Principā mēs visas fotogrāfijas zinām no galvas. Pēkšņi uzpeldēja šī bilde, kas ir tas Eduards Roess. Fotogrāfija ir uzņemta Ainažos 50. gados. Tā dāma, kas ir redzama fonā, ir viņa jaunā draudzene. Iepriekšējā sieva tika novesta tik tālu, ka viņa aizgāja uz mežu un sajuka prātā. Tas ir jauki (smejas) – stāstam.
Mani interesēja veco cilvēku tēma, kas man joprojām ļoti patīk. Fotogrāfijā likās ļoti dīvaini, ka kundzīte tik labvēlīgi smaida par to nešpetno veci. Nu tāda mīlestība! Jo vairāk skatos uz  bildi, jo man liekas, ka viņš tieši viņas dēļ ir ņiprs un iet ar štoku virsū. Bildē var skatīties un atklāt emocijas no jauna. Tad, kad paps pateica, ka tā ir vectēva jaunā draudzene, viss bija skaidrs. Jaunas jūtas.
Es sākumā fotogrāfiju uztvēru kā sev nepiesaistītu. Likās, ka izstādē nav jāstāsta par vecvectēvu. Jo, tiklīdz to uzraksta uz papīra, liekas, ka stāsts pārņem sajūtu. Iespējams. Bet, protams, izstādes atklāšanā visi prasīja. Es dzirdēju – kāds jau pārstāsta citam. Tas ir tieši tā, kā tam stāstiņam ir jādzīvo.

Piesakot izstādi Vecums (galerija Māksla XO, 2010, nominēta Purvīša balvai), uzsvēri, ka tev ir svarīgi parādīt – par vecumu iespējams arī ironizēt, «tas nav tikai kaut kas skumjš un traģisks». Vai vienmēr var
?
Ironizēt būtu veselīgi visu laiku, jo tas atrauj no parastā skatpunkta un pagriež visu citādi. Patiesībā būtu labāk ironizēt par sevi nekā par citiem. Ja tu ironizē par citiem, tas tev vienmēr atnāk atpakaļ (smejas). Tai robežai ironijas ziņā, protams, jābūt ļoti neaizskarošai. Ja blakām ir tieši tāds pats otrs cilvēks tavā vecumā – nevis bērni, mazbērni un nevis jaunāks –, ja ir atbalsts kā šajā bildē, tad tu vari ironizēt, jo esi uz līdzīgiem pamatiem.
Es braucu uz Nacionālo teātri ar diviem tramvajiem, jo man ir slinkums iet (smejas). Man patīk tramvajā vērot cilvēkus. Tie cilvēki, kas ir pa divi, viņi harmoniski vienojas, pat ja strīdas un visu laiku viens otru baksta. Viņi pilnīgi mierīgi var par visu ironizēt. Tie neapmierinātie ir tie, kas ir vieni. Bet tas jau tā visur dzīvē jebkurā vecumā. Neapmierināts ir tas, kurš ir pilnīgi viens, kuram nav kam atdot enerģiju vai kaut kādu savu devu informācijas.

Vai cilvēks ir viens vai kopā ar kādu, tavuprāt, ir liktenis vai tomēr paša izvēle
?
Paša izvēle ir tādā ziņā, cik tu daudz pats tiec skaidrībā ar sevi. To es esmu pārbaudījusi uz sevis. Ja tu nesaproti, ko tu gribi, tev arī attiecības ir tādas. Varbūt tas izklausās kā no mācību grāmatas, bet tā ir. Kamēr netiec skaidrībā par savu dzīves asi, tev ir kaut kādas attiecības, bet tās ir tādas, lai aizbāztu caurumus, iespējams. Tāpēc jau es sāku gleznot to vecumu. Man likās tik žēl, ja cilvēks saprot, ko viņš grib, un dabū to tikai pašā vecumā. Tā, ka vairs nav laika to izbaudīt. Tāpēc man visu laiku gribas ātrāk tikt ar sevi skaidrībā, dzīvot un to izbaudīt. Nevis «tad jau skatīsies, kā būs, un tad jau redzēs», bet tieši tagad. Liela daļa cilvēku dzīvo kopā. Bet kas no tā sanāk? Vai tas sniedz gandarījumu? Tādā ziņā es esmu mazliet maksimāliste. Ja tu dzīvo vai kaut ko dari kopā, gribas līdz maksimumam, lai ir tiešām pa īstam, nevis tādā puskājā.

Pēc izstādes tev nāksies iegrimt krievu dramaturģijā. Tev ir īpaši tuvi autori?
Man vispār patīk lasīt krievu valodā. Es iemācījos lasīt vispirms krieviski, tikai pēc tam latviski. Man lasīt iemācīja vecaistēvs. Pirmais, ko viņš man iemācīja no galvas, bija Čukovska Muha Cahatuha. Ļoti mīļš dzejolis. Mamma (gleznotāja Helēna Heinrihsone – red.) ir ļoti daudz lasījusi krieviski. Viņa jau bērnībā lasīja tādus gabalus, ko es tikai tagad lasu. Atceros diskusiju ar vecvecmāmiņu un mammu. Manai vecvecmāmiņai šausmīgi nepatika Čehovs, jo viņš izsmej inteliģenci. Ironizē. Man savukārt Čehovs patīk. Tieši tas, kā viņš ironizē, ir tik smalki, ka tulkotā veidā to nekādi nevar saprast. Šis «būtu jau labi, bet vai tad nu varēs...». Tā ir ironizēšana, kas man patīk.

Ar kuru no Čehova trim māsām jūties visradniecīgāk?
Negribētos asociēties ne ar vienu. Viņš ir tik nomācošs, savā ziņā bezcerīgs. Tā tiekšanās, kaut tu skaidri zini – viņas nekad to nedabūs… Bet, piemēram, es varētu asociēties ar tēvoci Vaņu (smejas).
Man vecaistēvs 18 gados uzdāvināja sēriju – pasaules literatūra krievu valodā. Man patīk Cvetajevas dzeja. Krievu valoda ir tik satriecoša...Var just saknes, katrs vārds ir izaudzis no kaut kurienes. Lasīju rakstu par vārdu «krasnij» (sarkans – krievu val.). Krasnaja ploščadj. Tas ir skaistais, nevis sarkanais laukums. Bulgakovs man patīk. Meistaru un Margaritu es izlasīju 14 gados, man to Maskavā iedeva mammas draudzene. Iesietu tādā samizdatā. Atceros, lasīju lidmašīnā visu ceļu no Maskavas līdz Rīgai. Atnācu mājās un lasīju, lasīju, lasīju, kamēr visu izlasīju. Liekas jocīgi, ka kāds mēģina Meistaru un Margaritu iestudēt teātrī. Uzfilmēt vēl var. Maskavā redzēju vienu uzvedumu. Man tas likās šausmīgs.

Jūsu Kareņins Maskavas Dailes teātrī ir novērtēts ļoti atzinīgi, kāda kritiķe pat pieteica kā potenciālo sezonas notikumu. Piecas recenzijas Maskavā, kur ir simtiem teātru,  ir nopietns kompliments. Kritiķi Reiņa Suhanova scenogrāfiju raksturo kā high-tech stilā ieturētu un Vronski sauc par mūsdienu hipsteru. Ko tev tas nozīmēja kā kostīmu māksliniecei? Nācās pētīt Maskavas aktuālo modi?
Tur man ļoti patika strādāt, jo šuvējas bija brīnišķīgas dāmas. Pat ne šuvējas, bet viņiem tur ir tāds departaments, kas visu menedžē. Piemēram, Jeļena Petrovna. Viņa nekad nesteidzas. Smalki pirksti ar gredzeniem. Tu redzi, ka viņā iekšā ir paaudžu paaudzēs nodots cēlums. Mēs ar viņu braucām ar metro uz audumu veikaliem, un viņa mācēja iznest savu dāmas tēlu cauri visām miskastēm. Ziemā mēs nesāmies šaušalīgus gabalus pa sniega putru! «Nu, Annuška, kak vi, uspevaiķe?» (Nu, Anniņ, vai tiekat līdzi? – no krievu val.) Vienam mētelim man bija iecerēta kažokādas apdare, un viņa saka: «Aiziesim nopirksim, ja vajadzēs.» Tad abas dāmas saskatās, viena kaut kur aiziet, atnes milzu maisu un izber uz galda – viss galds bija nokrauts ar ūdeles kažokādas gabaliņiem! Man pilnīgi elpa aizsitās. Es tīri sievišķīgi sāku rakņāties. Teicu: «Ārprāts! No kurienes jums tāda bagātība?!» Nu, mēs jau nemaz visiem to nerādām, tikai tiem, kurus mīlam. Lūk, ar to es tiešām varu lepoties. Viņām patika, ko viņas te šuj un menedžē. Tad, kad mēs aizbraucām jau par nākamo izrādi runāt, viņas tiešām, mani redzot, bija priecīgas.

Viesturs Meikšāns intervijā saka (Lauku Avīze, 20.07.12), ka triloģijā nekritizēs šodienas Krieviju, ko XIX gadsimta ironiskais absurdists Suhovo-Kobiļins pieļautu, jo uzskata, ka pārāk maz zina, lai to varētu atļauties. Vai tev ir priekšstats, kā krievu inteliģence patlaban jūtas Putina Krievijā?
Diemžēl ir sanācis tā, ka padomju periodā bija ļoti daudz mākslinieku, kas brauca šurp. Maniem vecākiem bija draugi, tādā veidā tika uzturēti sakari ar viņiem, tika diskutēts. Tad, kad iesākās visa tā atdalīšanās un Latvijas patstāvības process, arī inteliģentie cilvēki apvainojās un sakari kopš tiem laikiem vairs nav palikuši. Bet tie, kas tagad pamazām tiek dibināti…Mēs izvairāmies par to runāt. Protams, viņi kritizē un vēršas pret pastāvošo iekārtu, tas pats par sevi saprotams, bet tur ir arī ļoti daudz kā cita – emocijas pret Krieviju kā pret dzimteni. Protams, tu kritizē Putinu, bet tev ir arī lepnums par Krieviju. Tas ir ļoti jūtīgi. Viņi to visu uztver personiski.

Kā Ņikitas Mihalkova vecākā meita Anna 1993. gada dokumentālajā filmā Anna. No 6 līdz 18 uz tēva jautājumu, vai viņa mīl Krieviju, brīdi klusē, samulst, tad sāk raudāt un aizskrien pa lauku.
Ja attiecības nav tādas, ka tu sēdi ar vīnu visu nakti un diskutē, jautājumam par Krieviju un politiku nemaz nevar ķerties klāt. Es vismaz izvairos. Tas ir pat intīms jautājums.
Kad mēs ielidojām Šeremetjevas lidostā, man parasti pretim bija šoferis. Vienreiz viņš jau kuro reizi man atbrauc pretī un saka: «Ziniet, brauksim pa citu ceļu, lai jūs redzētu, kā vēl var iebraukt Maskavā.» Mēs braucam, tur ir sabūvētas baisas mājas, un es tā uzmanīgi skatos uz viņu. Šoferis saka: «Koņečno, ja ņe strašnij, ja prosto hotel pokazaķ, kak v Moskve živut!» (Es neesmu briesmīgs, vienkārši gribēju parādīt, kā Maskavā dzīvo – no krievu val.) Tā ir tā viņu ārkārtīgā beznosacījuma sirsnība, kas vismaz man nodzēš visas negācijas. Mēs katru gadu bērnībā ar vecākiem braucām uz Maskavu. Protams, Maskava tagad ir daudz savādāka. Nesavākta emocionālā ziņā. Vecās mājas, un pa vidu iebliezti milzu raupji, robaini stikla kluči.

Ja tev Maskavā kāds miljardieris teiktu – Anna Ivarovna, man tik ļoti patīk jūsu stils, dodu pasakainu bagātību, uzzīmējiet manas ģimenes portretus – lidmašīnu un suni arī. Vai tu apsvērtu piedāvājumu?
Drīzāk, ja viņš palūgtu dizainēt kādu apģērbu, es par to padomātu. Uzgleznot? Nē. Manā izpildījumā tas ir gandrīz nereāli. Zīmēt vai gleznot es viņu noteikti neņemtos. Jau privāti taisīt kādam apģērbu ir šausmīgi grūti. Lai gan man taisni pavasarī tagad bija vairāki pasūtījumi. Uzzīmēt – tas ir līdzīgi, kā cilvēks aiziet pie zīlnieces un gaida, ka viņa pateiks tieši to, ko viņš grib. Tad, kad tev pasaka vai parāda kaut ko ne tā… Es pieņemu, ka miljardieris nenovaldītu savas emocijas (smejas). Es laikam tomēr atteiktos.

Bail, ka nošautu?
Nuja. Nē, man negribas līst iekšā tur, kur nav mana joma. Katram, man liekas, jāapzinās savas robežas. Nav kauns pateikt, ka es to nevaru. Galīgi ne.

Tava mamma gleznotāja Helēna Heinrihsone intervijās ir stāstījusi, kā ir audzināta pati un kā audzinājusi arī tevi – labāk palasi, traukus nomazgās kāds cits. Vai tu esi to novērtējusi?
To teica tā mammas vecmāmiņa, kurai nepatika Čehovs. Dieva dēļ, es neesmu snobs. Bet, kad es iepazīstos ar cilvēkiem, grāmatas – tas man ir viens no kritērijiem. Neapzināti to ievēroju. Man bija kāds pasūtījums – filmēšanas vajadzībām vajadzēja iet uz cilvēku mājām, fotografēt vidi. Kad iegāju vairākos dzīvokļos, likās – ārprāts, kaut kā šausmīgi pietrūkst. Tik neomulīgi, pat nevar saprast – kāpēc. Pēc tam skatos fotogrāfijas – tur vispār nav grāmatu. Bet tas jau nenozīmē, ka es bērnībā būtu izlasījusi visu pasaules literatūru. Taisni otrādi. Es to tikai tagad ņemu pie saknēm.

Ne jau par kvantitāti stāsts. Pati attieksme, uzstādījums ir brīnišķīgs.
Tieši tā attieksme plus vēl kādi optimisma gēni panākuši, ka man tagad viss šausmīgi patīk. Man patīk mazgāt traukus. Man patīk ravēt, jo man nekad neviens to nav licis darīt. Es no rīta pieceļos – man patīk mazgāt iepriekšējās dienas traukus no rīta. Sakārtoju domas un visu nākamo dienu, un man tā nav nekāda problēma. Ir kaut kādas sadzīviskas lietas, kas man krīt uz nerviem, bet tiešām man viss patīk. Atceros no bērnības, es vasarā dzīvoju pie omammas Saulkrastos kooperatīvu vasarnīcā, blakus dzīvoja kaimiņi, kuri audzināja savu meitu, kā pienākas. Es gulēju līdz vienpadsmitiem, vai nu līdz cikiem man ienāca prātā gulēt, bet kaimiņu meitene jau bija izravējusi dārzu un nomazgājusi traukus, un vēl visu kaut ko palīdzējusi. Es gulēju, lasīju. Kad pēc pusdienām gāju saukt: «Vizma, nāc ārā spēlēties!», viņai bija jāmazgā trauki (smejas). Es arī savai meitai nelieku mazgāt traukus. Mūsu kaimiņi vasarnīcā noteikti domāja, ka es esmu šausmīgi izlaists, izlutināts bērns, kuram nav nekādu pienākumu, un tā arī bija. Bet vai tas nozīmē, ka es par sliktāku cilvēku esmu izaugusi?

Diez vai. Tā čakluma lieta bieži ir pārspīlēta.
Jā, diez vai. Man liekas, nevajag bojāt bērnam viņa laimes sajūtu, jo kad tad viņš vēl tādu dabūs? Tādu pilnīgu laimes, brīvības sajūtu, kad tev katra diena ir tavs personisks piedzīvojums, – nevajag ielikt bērnu kalpa režīmā.
Man tas liekas pareizi. Cilvēks taču nevar visu dzīvi veltīt kalpošanai. Lai vismaz sākumā viņš ir brīvs. Tad varbūt arī pēc tam viņš tieksies būt brīvs. Un beigās jābūt brīvam. Es ar skaudību skatos uz ārzemju pensionāriem, kuri ir tik nodrošināti, ka viņi var atkal būt kā bērni. Mana mammas māte dzīvo Dānijā jau daudzus gadus, un mēs vairākas reizes esam bijušas ciemos. Viņiem tas sociālisms ir tādā līmenī, ka vecie cilvēki ir kā bērni. Viss ir tā nodrošināts, ka viņi atkal ir kā bērnudārzā. Nekas nav jādara. Grupiņās brauc apkārt pa ārzemēm, atkal skatās un priecājas. Tas cikls ir sanācis tik harmonisks.

http://www.diena.lv/kd/intervijas/gribu-dzivot-tagad-intervija-ar-annu-heinrihsoni-13961830

_________________________________________________________________________________________________


Foto: Publicitātes attēls 

Anna Heinrihsone par izstādi "Vecums" galerijā "Māksla XO" (2010. gada 16. decembris - 2011. gada 11. janvāris) izvirzīta prestižajai "Purvīša balvai", ko pasniegs 2013. gadā

 "Izstāde uzrunāja ar nepārprotamu mākslinieka vēlēšanos pateikt ko svarīgu, sev eksistenciāli nozīmīgi atrisināmu. Ar atļaušanos ķerties pie slidenas tēmas, kas nereti kļūst spekulatīva, priecājoties, piemēram, par krunku interesanto faktūru vecu cilvēku sejās vai vienkārši tiecoties iežēlināt skatītāju. Annas Heinrihsones variants pārliecināja ar gleznojumu šķietamo nepretenciozitāti, centrējoties uz vienu, ideju sublimējošu darbu, kuram apkārt dažādu komponentu kopskaņā domām par šo neizbēgamo fenomenu, kas piemeklēs katru no mums, radīta aizkustinošas sirsnības atmosfēra, " tā izstādi vērtē ekspertu grupas pārstāve Laima Slava.

http://kultura.delfi.lv/news/entertainment/art/nosaukti-pirmie-cetri-purvisa-balvas-2013-nominanti.d?id=38195021

 ________________________________________________________________________________________________