Publikācijas

Zīle Ziemele. // Outlands. Survival Kit 10. - izstādes katalogs. -
Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018. - 7.-19., 32. lpp.

Zīle Ziemele. // Outlands. Survival Kit 10. - izstādes katalogs. -
Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018. - 32. lpp.

_________________________________________________________________________________________________

Zīle Ziemele. // Mantojums. Art Cēsis. - izstādes katalogs. - Cēsis: Art Cēsis, 2017. - 56.-59., 75. lpp.

___________________________________________________________________________________________________

Nosaukti nākamās Jeune Creation Europeenne biennāles dalībnieki

Arterritory.com
10/04/2017

Pagājušā nedēļā noslēdzās jauno mākslinieku konkurss, kura mērķis bija atlasīt 8 māksliniekus, kuri pārstāvēs Latviju starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē Jeune Creation Europeenne (JCE).  Izraudzīto mākslinieku darbi divu gadu laikā apceļos 9 Eiropas valstu galerijas un mākslas centrus.
Lai noteiktu oriģinālākos, profesionālākos un kopējai Latvijas ekspozīcijai atbilstošākos māksliniekus, konkursa pieteikumus vērtēja speciāli izveidota žūrija. Tās sastāvā bija: mākslas zinātniece un kuratore Diāna Barčevska, mākslas kurators Kaspars Vanags, māksliniece Maija Kurševa, scenogrāfs Alberto di Džennaro, JCE Biennale kurators Latvijā Dāvis Kaņepe.
Latvijas atlases konkursā piedalījās 57 jaunie mākslinieki. Par šī gada perspektīvākajiem māksliniekiem žūrija atzina Mētru Saberovu, duetu „Golf Clayderman“, Zīli Ziemeli, Tomu Harjo, Sandru Strēli, Rūdolfu Štammeru, Raiti Hroloviču, Andreju Lavrinoviču.

ARHĪVS:
Jaunais mākslinieks Klāvs Loris ieguvis Grand Prix balvu Parīzē
Jauno mākslinieku tramplīns. Ekspresintervija ar Dāvi Kaņepi

Mētras Saberovas daiļradi žūrijas pārstāvji raksturo kā hiperreālu un skarbu. “Viņas attieksmē redzama 100% pārliecība feministiskās mākslas varai, kurai viņa ziedo savu ķermeni,” uzsver Maija Kurševa.
“Golf Clayderman” darbi pauž mīlīgu patērētājsabiedrības kritiku. Asprātīgs un huligānisks jauno mākslinieku – Aksela Bruka un Margrietas Dreiblates, duets, kas caur vairākām mākslas tehnikām rada mūsdienīgu kiču un marazmu ar “lielu mīlošu sirdi”. – tas nav citāts?
Zīlei Ziemelei piemīt stāstnieces talants un pietāte pret akadēmiskās glezniecības mantojumu, kas nav šķērslis mūsdienīgām izpausmēm. “Plakanākajos ikdienības stāstos nojaušamas vertikālas švīkas – sapņi par garīgumu te sazemēti ar tumšām zemapziņas dzīlēm,” par Zīles darbiem stāsta Kaspars Vanags. 

ARHĪVS:
Īssaruna ar konkursa “SEB stipendija glezniecībā” laureāti Zīli Ziemeli

Toma Harjo fotogrāfijas ir īsi un kodolīgi vēstījumi, kuros  iekodēti plaša spektra jautājumi. Tajos jūtama spriedze – kaut kas nelāgi dīvains ir noticis vai notiks.
Sandras Strēles veidotie trīsdimensionālie objekti ir organiski gleznu paplašinājumi telpā. Kā stāsta Alberto di Džennaro, viņas gleznas kā rūpīgi ierāmēti logi sapludina ārējo pasauli ar iekšējo.
Rūdolfs Štammers teicami pārzina laikmetīgās mākslas globālo leksiku,“ apgalvo Kaspars Vanags. „Viņa materiālu izvēle lieliski akcentē sviestā sagājušo 21. gadsimtu – porcelāns un polimēri.“ Savukārt Maija Kurševa piebilst, ka dažādu brutālu materiālu apvienošanas rezultātā mākslinieks rada fizioloģisku un erotisku asociāciju plūsmu.
Raitis Hrolovičs turpina savdabīgu reālisma līniju latviešu vīrišķības mākslā: Borisam Bērziņam raksturīgās okera un pelēkā gradācijas, Oļega Tilberga MIG bišu stropu paramilitārā romantika, Andra Eglīša apsēstība ar šķūnīšu dēļiem. “Raitis uzspridzina glezniecības definīciju. Viņa gleznas izraujas no rāmjiem, šķiet, rāmji paši ir aizbēguši,” apgalvo Dāvis Kaņepe.
Andrejs Lavrinovičs. Būvmateriālu veikals un interneta tumšās dzīles. Viņa darbus var izmantot par postinterneta gaumes indikatora testu, kas, kā norāda Kaspars Vanags, nedaudz atgādina šaha spēli ar mākslīgo intelektu – precizitāte rezultātos un atsaldēti nehumānas komunikācijas šarms. 

Laikmetīgās mākslas biennāle “Eiropas jaunrade” 2017 – 2019 ir deviņu valstu (Francijas, Dānijas, Polijas, Latvijas, Portugāles, Spānijas, Čehijas, Rumānijas, Itālijas) sadarbības iniciatīva, kuras mērķis ir dot atspēriena iespējas Eiropas jaunajiem māksliniekiem un veicināt viņu atpazīstamību pasaules mērogā. Šī būs jau devītā biennāle, bet Latvija tajā piedalīsies otro reizi.
Biennāli Latvijā organizē Vides risinājumu institūts (VRI) sadarbībā ar Kaņepes Kultūras centru. VRI ir starptautiska platforma, kurā satiekas zinātnieki, mākslinieki, inženieri un citu jomu pārstāvji, lai risinātu sarežģītas vides problēmas un kopīgiem spēkiem modelētu nākotnes attīstības scenārijus. VRI ir arīdzan Cēsu Vecā alus brūža kompleksa īpašnieks un saimnieks. Tajā attīsta Zinātnes, mākslas un gastronomijas centru “Brūzis”. 2018. gada vasarā JCE Biennale ietvaros „Brūzis“ uzņems ceļojošo izstādi ar 72 mākslas darbiem no 9 Eiropas valstīm.

http://arterritory.com/lv/zinas/6498-nosaukti_nakamas_jeune_creation_europeenne_biennales_dalibnieki/

_________________________________________________________________________________________________

Zīle Ziemele. Dialogs ar svešiniekiem

ZĪLE ZIEMELE: «Pēdējā laikā dzirdu, ka citiem dzīvē notiek dažādi trakumi, man zvana un stāsta šausmīgus atgadījumus... Es nezinu, man gribas paklusēt. Jo liktenis man bijis ļoti labvēlīgs. Šķiet, ka mani kāds sargā» / F64

Līga Rušeniece,

«Līdz šim man pat ir ļoti veicies – esmu novērtēta, esmu pamanīta. Man ir daudz draugu un kolēģu, kuri arī ir ļoti talantīgi, bet viņi vēl nav pamanīti,» saka jaunā māksliniece Zīle Ziemele, kuras pirmā personālizstāde Rīgā apskatāma galerijā Māksla XO.

Baznīcas kā liesmojoši zirgi
«Man ir bijušas vairākas mazas izstādes, bet šī ir pirmā tādā vietā, ko visi zina,» atzīst jaunā māksliniece Zīle Ziemele, kuras darbi līdz šim izstādēs redzēti galvenokārt ārpus Rīgas. Par iespēju iekļūt galvaspilsētas mākslas apritē šobrīd vēl Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studentei ir jāpateicas galerijas Māksla XO vadītājai Ilzei Žeivatei, kura Zīles Ziemeles gleznas pavasarī redzējusi jauno mākslinieku darbu izstādē Spriedze. «Viņu tik ļoti esot ļoti uzrunājušas manas gleznas, ka pat sapnī tās rādījušās. Interesantākais, ka darbā, kurā es biju gleznojusi ikonu, viņa saskatījusi trīs liesmojošus zirgus, bet patiesībā tās bija trīs baznīcas...» stāsta Zīle Ziemele.
Lai gan Mākslas akadēmijā studentiem ir īpašas lekcijas par to, kā māksliniekiem jāgatavojas izstādēm, Zīle strādājusi «bez stratēģijas, bet daudz». «Nebija jau tā, ka līdz šim es publiski nebiju rādījusi savus darbus, tāpēc man nebija, kā reizēm ir jaunajiem rakstniekiem pirms pirmās publikācijas, baiļu par to, ka nesapratīs. Šo izstādi es uztvēru kā likumsakarīgu nākamo soli. Jā, negaidīti ātri, jo tik jauni gleznotāji nav bijuši Māksla XO. Parasti tomēr ir jāpabeidz maģistra līmeņa studijas, tad tevi ievēro un viss process notiek daudz lēnāk,» atzīst Zīle Ziemele. Izstādē Zeltnesis un ēna apskatāmi 15 darbi, tie tapuši šogad Padujā, Antverpenē, Rīgā un Cēsīs. «Par attiecībām. Es esmu jauna sieviete, man tas viss vēl ir ne tik ļoti skaidrs, ir dažādi samezglojumi. Mums ikvienam ir vajadzīgs cilvēks blakus, bet uz priekšu mums jāiet vienam.»
«Šis man bija ļoti intensīvs gads,» nosaka jaunā māksliniece. Pirms gada viņa saņēmusi SEB stipendiju glezniecībā, kas nodrošinājusi iespēju vienu mēnesi pavadīt pašas izvēlētā vietā Eiropā. «Pati sev rīkoju loteriju, jo man bija trīs iespējamie varianti - Paduja, Antverpene un Porto. Divas reizes pēc kārtas izvilku Paduju, tur arī aizbraucu,» smaida Zīle Ziemele. Vēl viens mēnesis vasarā tika pavadīts Cēsīs, kur īpaši kompaktā, apmēram 12 cilvēku kopā restauratora vadībā tiek apgūtas glezniecības senās tehnoloģijas.

Ekskluzīvs piepildījums
«Kad man bija astoņi gadi, ome mani aizveda uz kristīgās mākslas studiju Rīdzē, tās vadītāja bija Iveta Gaile, kas šobrīd ir Rīgas Kristīgās vidusskolas direktore. Tur es gāju ilgu laiku, pēc tam izdomāju, ka iešu uz rozīšiem. Vispār tas jau nav nekāds pārsteigums, jo mamma ir beigusi tekstilnodaļu lietišķajos, tētis, lai arī bez speciālas izglītības, ir restaurators, jau vairāk nekā 20 gadus restaurē Jēzus baznīcu - lielāko koka baznīcu Latvijā,» stāsta Zīle Ziemele. «Tētis ir vienīgais ģimenē, kurš iet uz baznīcu. Es par šiem jautājumiem domāju pati, eju savu ceļu un ļoti lēnām. Pirms četriem gadiem, kad iestājos akadēmijā, vairāk sāku par to interesēties. Tas bija laiks, kad man šķita, ka esmu labākā starp kursabiedriem, esmu spējīgākā, nesapratu, kāpēc citi glezno kaut kādas šausmas, un tad mani nolika pie vietas. Kad aizbraucu studēt uz Antverpeni Erasmus programmā, notika līdzīgi, es vairāk sāku cienīt līdzcilvēkus. Kāds tam sakars ar ticību? Apjausma, ka ir kaut kas virs tevis, ka ir arī blakus,» saka Zīle. Pusgadu ilgās studijas Erasmus programmā Antverpenē viņai raisījušas arī dažādas pārdomas. «Es pirmo reizi ilgu laiku biju viena pati. Tur esot, sapratu, ka varu dzīvot citur, bet vienlaikus domāju par to, kāpēc vajag vai nevajag dzīvot Latvijā. Kāpēc vajag? Šī ir ļoti ekskluzīva vieta, kur dzīvot. Mēs esam pati Eiropas nomale, noslēpta no citiem, bet te ir augstvērtīga kultūra, kluss un tīrs gaiss. Eiropas centrā ielas ir pārpildītas ar cilvēkiem un mašīnām, bet Latvijā tā nav. Ir patīkami būt no tādas vietas, par kuru citiem vispār nav priekšstata.»
Nākamā gada vasarā Zīle absolvēs Mākslas akadēmijas bakalaura programmu, par tālākiem plāniem īstas skaidrības viņai neesot. «Skatīšos, kā būs. Es ceru, ka viss neaizies negribētā pašplūsmā, bet, cerams, aizies negaidītā gultnē. Tā vismaz noticis līdz šim. Man nav izjūtas, ka es sekotu straumei tāpēc, ka nav citu variantu. Man piedāvājumi atnāk. Cīņa par izdzīvošanu mākslā mani īsti neinteresē. Jaunākie brāļi Miķelis un Indriķis izvēlējās neiestāties augstskolā, bet sākt attīstīt paši savu biznesu, bet mani tāda veida adrenalīns neinteresē. Man šķiet, ka es varētu jebkurā jomā gūt piepildījumu, nav tā - ja es negleznošu, tad dzīve ir apstājusies. Tomēr man ļoti patīk gleznot, šķiet, ka man tas arī padodas. Protams, vēl neesmu saskārusies ar realitāti skarbā formātā. Man pat ļoti ir veicies līdz šim - esmu novērtēta, pamanīta. Man ir daudz kolēģu - mani draugi, kuri arī ir ļoti talantīgi, bet viņi vēl nav pamanīti.»

Būs ko atcerēties
«Es jau daudz klenderēju apkārt pa pasauli,» atzīst jaunā sieviete. Ceļojumi bijuši dažādi, arī spontāni, arī biļetes par eiro no Ķelnes uz Barselonu. «Pēdējos gados katru vasaru vienu mēnesi esmu klenderējusi apkārt pa Eiropu, vienu gadu mēs, draugu kompānija, aizstopējāmies līdz Budapeštai. Reiz stopējām pa Francijas dienvidiem. Stopēšana ir izdzīvošanas spēle - no rīta piecelies līdz ar sauli, pagatavo brokastis, sapucējies, lai īstajā laikā izietu uz ceļa un sāktu stopēt. Šādi ceļojot, satiec interesantus cilvēkus, bet pa lielam neko daudz neredzi. Pieļauju, ka, braucot ar tūristu autobusu, iespējams redzēt vairāk objektu. Ceļojot pa Francijas dienviddaļu, līdzi ņēmām tikai guļammaisus, jo tur telts nebija nepieciešama, laiks bija ļoti silts, no rītiem pat nebija rasas. Lūk, tā bija izdzīvošana. Vienīgais mīnuss šādam dzīvesveidam - nevar gleznot, jo visu laiku esi ceļā, tas paņem daudz spēka. Tomēr tas dod drošību un piederību pasaulei. Mūsdienās tas ir nepopulāri, jaunieši vairs nestopē, jauniešiem vairs nav interesants dialogs ar svešiniekiem,» stāsta gleznotāja. Šādi ceļojot, iztērēti vien kādi 200 eiro, bet šogad mēnesis Padujā izmaksājis 2000 eiro. «Viss ir relatīvs, var dzīvot gan tā, gan tā.» Zīle ir pārliecināta, ka piedzīvojumi viņu daudz vairāk atrod tad, kad viņa dodas pastaigās. «Antverpenē daudz staigāju kājām. Izstādē liela daļa darbu tapuši - gāju, kaut kas notika, kaut ko ieraudzīju.»

Gadumijā arī iespējami dažādi piedzīvojumi, bet jau skaidrs, ka pārāk tālu no mājām tie viņu neaizvedīs. «1. janvāra rītā man jāpasniedz brokastis Tezē svētceļniekiem,» teic Zīle. Viņa gribējusi uzņemt desmit jauniešus, tētis - piecus, mamma - divus, vienojušies par trim. «Saskaitījām, cik mums mājās ir krūzīšu... Atbrīvojām istabu, vietas pietiks. Pati dzīves laikā esmu satikusi ļoti daudz ļoti viesmīlīgu cilvēku, un ne tikai stopējot. Man šķiet - tas ir tikai cilvēcīgi. Un arī interesantāk. Manuprāt, gatavojoties ciemiņu uzņemšanai, cilvēki paši sasparojas, ir iemesls pacensties parūpēties par sevi. Būs ko atcerēties.»

Izvērtējot aizvadīto gadu, Zīle atzīst, ka pirms gada pat iedomāties nav varējusi, ka notiks tik daudz skaista. «Pirms gada pat biju mazliet vīlusies dzīvē, šķita, ka visu varu, es, es, es... Tagad arī redzu, ka apkārt cilvēki dara daudzas skaistas lietas.»

***
http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/196149-zile-ziemele-dialogs-ar-svesiniekiem.htm

______________________________________________________________________________

ZELTNESIS UN ĒNA

„Skolā man mācīja, ka figūra jāsāk zīmēt ar galvas ovāla ievietošanu  lapā.
Figūra jāsāk zīmēt no pēdām – tā vēlāk apgalvoja citi.
Vienu nakti iebridu parka zālienā, oranža laternas spuldze, starp zāles stiebriem kašņājas naktstārpi.
Ja oli sviedīsi pret zemi, tas tur arī paliks. Ja sviedīsi gaisā, tas atkal atgriezīsies.
Ja skatiens atdursies pret bruģi, tas visdrīzāk tur arī paliks, citas kustības prasa lielāku muskuļu piepūli.
Kad biju maza meitene, mana labā kāja gāja šurpu turpu pie kreisās, soļus nepadevās skaisti likt. Man tas bija mazsvarīgi. Viņi visi taču visu laiku mānījās, bieži biju ērcīga.
Reiz, kad biju maza meitene, devu tētim solījumu nekad nemelot. Ja dabūšu grāmatu par Simbu.
Grāmata par karali lauvu, ko saņēmu dāvanā – tā nebija tā, par ko biju sapņojusi. Šī bija saīsināta versija un arī bildes nebija tik krāsainas. Nospriedu, ka drīkstu pie dotā solījuma tik ļoti strikti vairs nepieturēties. Grāmata par karali lauvu, tā bija pirmā, kuras lapaspusēs es pati saburtoju savu pirmo teikumu.
Rietumos cilvēki lasa no labās puses uz kreiso, austrumos cilvēki lasa no kreisās puses uz labo. Hieroglifi sakārtoti viens zem otra, tos lasa no augšas uz leju. Austrālijā cilvēki staigā otrādi, ar pēdām gaisā.
Skaties, grāmatai ir vāks, uz tā virsraksts, reizēm arī autora vārds.
Kad aizšķirsi līdz beigām, tur būs vēl viens vāks, apstājies pie grāmatas mugurpuses.
Aizmugurē parasti rakstīts kas nenozīmīgs par rakstnieku, kur dzimis un audzis.
Kādās skolās studējis un kā pavada brīvo laiku.
Vēl  rindkopa par romānā vēstīto.
Ir astoņi no rīta, figūra iestādīta pret dienvidiem. Zila gaisma.  Ataust kāds sapnis. Maza istaba, tās sienas aplīmētas ar dažādām ceļazīmēm un avīžu izgriezumiem, vietām nosmērētas ar kaut ko, bet neviens neatzīstas.  Durvīs izurbināts mazs caurumiņš, caur to var redzēt koridoru- balta siena, uz tās uzzīmēts zieds. Pielīmēts norvēģu lasis, Nefertite caururbjoši veras.  Ibiss žļembā tumšu cauruli.
Tālāk neatceros, izgaisis. “

"Pasaka" ir par manu ceļojumu. Šobrīd tas stāsta par brīdi, kad esmu Antverpenē. Notikumi ir pavisam reāli, balstīti uz situācijām un cilvēkiem, kas man šobrīd fiziski ir blakus. Mums ir jāstrādā visiem kopā vienā lielā studijā, kopā 12 cilvēkiem, domāju, ka mana redzējuma virzību šie personāži ir pastarpināti ietekmējuši. Kursabiedri pārsvarā strādā katrs pie savas tēmas, jūtos starp viņiem nedaudz kā sūklis, bet dabīgas izcelsmes!

                                                                                                             Zīle Ziemele, 2016.