publikācijas

Izstādes Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā recenzija. Ieskaties acīs tautumeitai Aiga Dzalbe / 2018. gada 2. decembris Olgas Šilovas četrpadsmitā personālizstāde raisa pārdomas un provocē diskusijas. Tajā skaidri atklājas mākslinieces pēdējos gados iecienītā radošā metode – viņa gluži kā pētnieks laboratorijā preparē kādu tēmu, kas viņu ir savaldzinājusi idejiskā vai formālā ziņā. Šāda pieeja ātri vien atsijā tēmā profesionāli vai citādi ieinteresētos skatītājus no tiem, kas mākslā meklē tikai pārdzīvojumu un baudu. Jādomā, ka izstādei Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā, kas ir aplūkojama galerijā Māksla XO, ir visai ievērojams ieinteresēto loks. Utopiska vēlme Galerijas lielajā zālē ir eksponēti Olgas Šilovas teju desmit gadu pārdomu augļi – nozīmīga mūsu valsts simbola – tautumeitas no piecu latu sudraba monētas – atveids granītā, bronzā, alumīnijā un poliuretānā. Utopiskā vēlme ieskatīties viņai acīs, rekonstruēt trīsdimensionālu latviešu brīvības alegorijas tēlu, iemiesot simbolu tēlnieci sākusi urdīt, skrupulozi strādājot pie Latvijas eiro monētas, uz kuras saskaņā ar tautas balsojumu bija jāpārceļ leģendārā sudraba pieclatnieka cilnis. Nevaru izšķirties, vai labāk šo mākslinieci urdošās vēlmes realizāciju uztvert un traktēt kā neoromantisku, sociālantropoloģisku vai tīri māksliniecisku – plastisku, tehnoloģisku –, tāpēc mēģināšu ātrumā aptvert visus trīs skatpunktus, kas dabiski iezīmējas Olgas Šilovas izstādes koncepcijā. Nākamais solis, kas varētu tikt gaidīts no tēlnieces, būtu iepūst dzīvību skulptūrā, animēt akmens tēlu – par to cilvēce sapņo kopš savas pastāvēšanas, tomēr nevienam (ja izslēdz dzeju un literatūru) tas nav izdevies pat mūsu galvu reibinošo tehnoloģisko sasniegumu laikā. Ar neoromantismu saistītais izstādes vērotāja skatpunkts vispirms vedina pievērsties mūžam karstajam jautājumam par Mildas vārda lietojumu tiklab attiecībā uz Riharda Zariņa mūzas Zelmas Braueres atveidu sudraba pieclatniekā, kā Kārļa Zāles Brīvības pieminekļa Latvijas tēlu, nereti abus jaucot un sapludinot vienā. Daudzus šī iesauka kaitina, šķiet necienīga, kā jau visas iesaukas. Tomēr tai ir visai cienījams pamats, proti, Milda ir nozīmīgs seno baltu mitoloģijas personāžs, par kuru drošas ziņas ir saglabājušās Lietuvā (viduslaiku akmens skulptūriņas, hidronīmi). Seno lietuviešu dievu panteonā Milda ieņem svarīgo mīlestības un brīvības dievietes vietu, un lielā mērā pēc līdzības ar to XIX gadsimta vidū jaunlatvieši mēģināja rekonstruēt arī Latvijas seno cilšu dievu panteonu. Jura Alunāna izstrādātajā latviešu mitoloģijas sistēmā, kas 1856. gadā publicēta Mājas Viesī, Milda figurē, taču to vis nevar teikt par citām tautas dzīvesziņas sistēmām, kas, pateicoties dievturu kustībai, Latvijā iedzīvojās pirmās brīvvalsts laikā, un vēl jo mazāk par tām, kas pagrīdē pārdzīvojušas padomju laikus. Tāpēc liekas paradoksāli, tomēr skaisti un pareizi, ka mūsu senču mīlestības un brīvības dieves vārds Milda ir pielipis Latvijas brīvības un valstiskuma simboliem, lai gan muļķīgi, protams, ka šodien vārda lietotāji nezina tā izcelsmi. Monētas spēks Cēlā tautumeita ar vainagu un vārpām kļuva par Latvijas tēla simbolu 1929. gadā, kad Latvijas Finanšu ministrija izsludināja konkursu par piecu latu monētu, paredzot, ka uz tās jābūt Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošas jaunas sievietes galvai, turklāt "jādod īpatnējs Latvijas jaunavas raksturtēls". Izstādē Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā Olga Šilova mēģina izprast šīs monētas – talismana, kas padomju okupācijas gados tika slepeni nodots no paaudzes paaudzei, – spēku. Viņa no sava mākslinieces, pieredzējušas tēlu radītājas skatpunkta kritiski vērtē sabiedrības tieksmi glorificēt mākslas darba modeli, kaut arī Riharda Zariņa mūza – viņa kolēģe un padotā, Valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves korektore – saskaņā ar sava laika sabiedrības priekšstatiem esot bijusi teju vai latvju sievietes ideāls. Zinot, cik jauki ir iejusties nacionālromantiskā sentimentā, kā arī kritiski domājot par tautu un tās simboliem, māksliniece ir koncentrējusies uz jautājumu: vai ir iespējams atšifrēt latviešu sievietes alegorijas vaibstus. Konceptuāli noslēpumainākais no darbiem ir gaisā iekārtais, bronzā atlietais vainags. Tas kā kroņlukturis levitē telpā līdzās videocilpai Meklējot Mildu, ko filmējusi Olgas Šilovas studente Mākslas akadēmijā Alise Sondore, kadros miksējot antīkās un klasiskās tēlniecības elementus ar sev līdzās dzīvojošu meiteņu sejas aprisēm. Tā izstādē antropoloģiski interesanti tiek risināti tēla/modeļa transformācijas jautājumi, nekādas konkrētas atbildes gan nesniedzot. Ideālais latviešu sievietes galvaskauss paliek guļam zemes klēpī, nācijas apziņā vai tomēr katru dienu redzams mums apkārt līdzcilvēku veidolā. Izstādē ikviens no mums var piemērot savas galvas aprises un piederības sajūtu šķietami bezpersoniskam tautumeitas vainagam. Pati māksliniece savu darbu traktē kā pētījumu, konceptuālu žestu ar vairākām uztveres dimensijām. Tomēr būtiski, ka tas ir radies un īstenojies, primāri risinot tīri mākslinieciskas, plastiskas problēmas, – viens un tas pats tēls jārada kā cilnis dažādos rakursos vai apaļskulptūra granītā, bronzā, alumīnijā un poliuretānā. Akadēmiski vēl sarežģītāku uzdevumu padara fakts, ka modelis ir alegorija, tātad konstrukcija, nevis dzīva būtne, tomēr arī tam nenoliedzami piemīt emocionalitāte – kultūras atmiņas emocionalitāte. Virtuozitāte, ar kādu Olga Šilova risina šo uzdevumu, ļauj ieteikt izstādi ne tikai kā sevišķi noderīgu paraugdemonstrējumu tēlniekiem un citiem māksliniekiem, bet visiem, kas grib atsvaidzināt, precizēt savus priekšstatus par vispārpieņemtiem identitātes simboliem. https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/izstades-_milda-tris-ceturtdalu-pagrieziena_-recenzija.-ieskaties-acis-tautumeitai-14209983 ____________________________________________________________________________________________ Rīgas silueti Vankūverā Raimonds Kalējs Olga Šilova. Gļebs Panteļejevs Shapes of Riga Winsor Gallery, Vancouver 19.05.–27.05.2015.
Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmā bija iekļauta arī 2015. gada 19. maijā Kanādā, Vankūverā, Winsor Gallery atklātā Olgas Šilovas un Gļeba Panteļejeva darbu izstāde „Rīgas silueti”. Izstādes iniciators – Latvijas vēstnieks Kanādā Juris Audariņš, to atbalstīja Latvijas Ārlietu ministrija, Latvijas goda konsuls Britu Kolumbijā Ēriks Savičs, Jūrmalas pilsētas dome un Valsts kultūrkapitāla fonds. Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru tēlnieku Olgas Šilovas un Gļeba Panteļejeva vārdi īpašus komentārus neprasa – katrs no viņiem ir spēcīga mākslinieciska vērtība mūsdienu Latvijas tēlniecībā un mākslā kopumā. Abi strādā ļoti plašā monumentālās tēlniecības, stājtēlniecības un sīkplastikas amplitūdā, kas ietver gan dažādos materiālos izpildītus pasūtījumu darbus, gan mākslinieciski augstvērtīgus objektus pilsētvidē. Izstāde Vankūverā sastāvēja no divām savstarpēji autonomām daļām, kuru kopsalikums vienā telpā bija veiksmīgi atrisināts, Šilovas darbus – fotogrāfijas un podestus ar bronzas figūriņām – novietojot pie galerijas izgaismotās sienas, savukārt Panteļejeva trīsdimensionāli apjomīgajiem objektiem atvēlot pārējo telpu. Šilovas ekspozīcijas daļu veidoja vienpadsmit inscenētas un Jāņa Deinata uzņemtas fotogrāfijas ar kontekstā pievienotām tikpat daudz bronzā atlietām filigrānām sieviešu figūriņām, kurās var atpazīt kino un populārās mūzikas dīvas Merilinu Monro un Laizu Minelli, Anglijas princesi Diānu, tradicionāli tērptu indiešu dejotāju, Botičelli Veneru, pasaulē pirmo sievieti, kas pārlidojusi Klusajam okeānam, amerikānieti Amēliju Mariju Erharti un citas etniski vai pasaules kultūrā hrestomātiski novērtētas dāmas, kas visas brīnumainā kārtā redzamas uz pazīstamajiem Rīgas arhitektūras siluetiem. Veidojot falsificēto fotoreportāžu, kuras aktrise, meistarīgi iejūtoties slavenību ādā, ir pati māksliniece, skatītājiem tiek piedāvāts ieraudzīt Rīgu no cita – globālāka skatpunkta un saskatīt tās vaibstos zīmes, ko gadsimtu laikā atstājušas visdažādākās kultūras un ietekmes. Slaveno sieviešu tēli fotogrāfijās un to bronzā glorificētie atveidi zināmā mērā suģestē un mulsina, tie liek uzdot jautājumus par identitāti un piederību vietējā un pasaules kontekstā. Ar šiem darbiem tiek aktualizēts jautājums par mūsu laikmeta radītajām kanoniskajām vērtībām, pieminekļiem un personībām, to nozīmi nākotnē, par to, kāda izskatīsies Rīga un pasaule, strauji pieaugot neskaitāmu kultūru mijiedarbībai un ietekmei. Visprecīzāk Olgas Šilovas mākslu raksturojusi kuratore Daiga Rudzāte tēlnieces katalogā: „Olgas Šilovas tēlniecība ir privāta, filigrāni izsmalcināta un emocionāla – gan formas šķietamajā vienkāršībā un plūstamībā, gan aizrautīgajā spēlē ar faktūru, gan dvēselisko vibrāciju daudzslāņainībā un dažkārt arī vieglajā ironijā par saviem tēliem. Varbūt nedaudz ireāla, kas skan neierasti mākslai, kura ir tik materiāla.” Teikto noteikti var attiecināt arī uz mākslinieces šībrīža radošās izteiksmes daudzpusību, kas ietver ne tikai tēlniecību, bet arī foto un konceptuālus projektus. Gļeba Panteļejeva ekspozīcijas daļa sastāvēja no vienpadsmit atsevišķiem darbiem. Katram darbam piemīt savs patstāvīgs vēstījums, kaut arī tos vieno kopēja mākslas valoda un izkopts autora rokraksts, ko var pazīt gan pēc izvēlētajiem noturīgajiem materiāliem (bronza, alumīnijs, nerūsējošais tērauds un koks), gan pēc intelektuāli plašā skarto tēmu loka: gravitācijas pārvarēšana, lidojums, garīgā un materiālā attiecības, kas pārtop zīmēs un simbolos. Ikviens darbs ir enerģētiski un intelektuāli piesātināts, kas attiecīgi skatītājam liek piepūlēt savas maņas un prāta spējas, lai spētu uztvert mākslinieka piedāvāto stāstu vai atrisināt šķietami pretēji fizikas likumiem vizualizēto rēbusu, kurā nav gravitācijas, kā tas redzams darbā „Tukšums”, kur divas smagnējas, budistu templim līdzīgas bronzas masas, sastiprinātas ar galdnieka līmspīlēm, izmisīgi cenšas atrauties viena no otras, lai brīvi paceltos levitācijā. Siluetā lauzīti transformētais, bet vēl joprojām atpazīstamais Rīgas Sv. Pētera baznīcas bronzā atlietais tēls simbolizē pretmetus starp garīgo un materiālo, tumšo un gaišo, savukārt sarkankokā no viena gabala grieztā kompozīcija „Attiecības”, kurā masas, ritmu, virzienu un faktūras ideālā harmonijā atveidots gludeklis un tējkanna, šķiet, ņemta no Borisa Bērziņa gleznas un atdzīvināta trīsdimensionālā telpā. Tēlnieka radošajā darbībā konceptuālismam ir pakārtota nozīme, daudz svarīgākas ir impulsu norādes, kas katru darbu un tā nereti daudznozīmīgo formālo un saturisko vēstījumu ļauj izdzīvot pilnībā. Šo apgalvojumu precīzi apliecina darbs „Ledājs”. Proporcijās samazinātā klasiskā lauku koka gultā, no sāna skatoties, redzami bronzā atlieti Alpu kalni ar zaļiem mežiem līdzīgu bronzas oksidējumu pakājēs un šķietami saules apmirdzētām pulētām kalnu smailēm, kas kopējo veidolu padara gleznieciski estētisku. Tomēr, apskatot objektu no augšas, atklājas tā duālā tulkojuma nozīme, jo skatam paveras guļošas sievietes auguma aprises. Kā viegli ironisks aicinājums atvērt sirdi mīlestībai un salauzt dvēseles ledu ir alumīnijā veidotais monumentalizētais baloža tēls ar nosaukumu „Ledlauzis”, kura mākslinieciskais vēstījums un pārlaicīgi simboliskā nozīme ir vienlīdz saprotama no Rīgas līdz Vankūverai.

http://www.studija.lv/?parent=7838

____________________________________________________________________________________________________

Tēlniece Olga Šilova: Cenšos saplūst ar dabu, ļauties intuīcijai un impulsiem, ieraudzīt zīmes

Anna Platpīre, pieci.lv galvenā redaktore

2015. gada 23. jūnijs

https://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/dzive/telniece-olga-silova-censos-saplust-ar-dabu-lauties-intuicijai-un-impulsiem-ieraudzit-zimes.a134873/

Olga Šilova ir tēlniece, viņa saukta arī par tēlniecības izcilāko sievieti Latvijā. Viņas darbi ir gan trausli un nelieli, gan arī lieli un monumentāli. Intervijā Latvijas Radio 5 - "Pieci.lv" māksliniece stāsta par to, kā ir būt sievietei tēlniecei, kā top viņas darbu jūtīgā metāla virsma. Privāta un saudzīga intervija, kas tikpat labi varēja noritēt viņas darbistabā.

Olga Šilova uzskata, ka vīrieša un sievietes veidoti tēlniecības darbi atšķiras, un tomēr vīrieša spēks vēl nenozīmē izcili paveiktu darbu. Māksliniece norāda, ka tēlniecībā liela loma ir plastiskam talantam, domāšanai un enerģētikai.
Olgas Šilovas darbi tagad skatāmi Dubultu mākslas telpā, kur izstādītas viņas cielavas un ozola zars. Viņa stāsta, ka darbs tapis iedvesmojoties no reāliem notikumiem - Rainis, tāpat kā šodien jauni un spējīgi jaunieši, devās prom no Latvijas, lai varētu sevi īstenot.
Viņas darbs "Pilsētas torņu skaitītājs" novietots pie Saules akmens - tas acinoši atlaidies zālē. Olga Šilova skaidro, ka savulaik statuja tapusi, ļaujot viņai brīvu vaļu izpausties. Tāpat arī Ziedoņa balva, kas tik trausla. Balvas aizsākumi meklējami jau 1991.gadā, kad viņas izstādītos darbus ļoti atzīnīgi novērtējis pats dzejnieks Imants Ziedonis.
Tajā pašā laikā māksliniece neslēpj, ka spēj sevi realizēt pat ne par 50 procentiem. Olga Šilova savu pieeju tēlnieceībai skaidro ar savu pieredzi studijās, kad bija ļoti rūpīgi jāstrādā ar materiālu.

____________________________________________________________________________________________________

Zvaigžņu kartes lasījums

Ieva Kulakova
03/02/2012

Olgas Šilovas izstāde “Sapņu kalendārs 2012” (fotogrāfi Jānis Deinats, Aigars Altenbergs, datorgrafika – Viesturs Staņislavskis) apskatāma galerijā “Māksla XO” līdz 6. februārim

Olgas Šilovas izstāde “Sapņu kalendārs 2012” ir izaicinājums ne tikai autorei, bet arī tās skatītājiem. Formā rotaļīga un izklaidējoša, tā iezīmē visai personisku sievietes atrašanās vietu Rietumu sabiedrības koordinātu sistēmā. Taču izstāde nav moralizējoša un tajā netiek dots autores personisks inscenētās situācijas novērtējums, tāpēc tā jo viegli var palikt spēles un izklaides žanrā. Tikai divos aspektos šeit parādās viegla, situācijas definēta ironija. Pirmais – sieviešu tēlu dialogos ar pilsētvidi inscenētajās fotogrāfijās. Piemēram, hindu dievietes Pārvatī eksponēšana Krastmalā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas nepabeigto “Stikla kalnu” fonā un vienlaicīgi tā salīdzinājums ar Šivas apskaidrošanās vietu – Kailāsas kalnu. Otrais – suvenīru veikala atmosfērā galerijas telpā. Taču kopumā izstādi var salīdzināt ar zvaigžņu karti, kur viens var priecāties par šī izstrādājuma estētiskajām kvalitātēm, otrs – izmantot to navigācijai. Šāds duālisms ļauj izstādi dēvēt par kontroversiālu, taču tas noteikti ir viens no tās veiksmes aspektiem.

Galerijā “Māksla XO” eksponēta jau trešā mākslinieces “Sapņu kalendāra” versija. Tā ievērojami atšķiras no abām iepriekšējām. Pirmais “Sapņu kalendāra” izmēģinājuma variants palika plašākai publikai neredzams un tika realizēts mākslinieces draugu lokā, otrais – piedzīvoja izstādes un publiski pieejama drukāta kalendāra formātu 2010. gada nogalē izstāžu zālē “Arsenāls”, un tagad šis trešais sapņu kalendāra laidiens. Visos variantos, kas ietver aptuveni divu gadu laika posmu, formālās pazīmes ir līdzīgas – centrā ir inscenētā fotogrāfija, kas izspēlē dažādus sieviešu tēlus. Abās publiskajās izstādēs tēlu galerija tiek papildināta ar ģipša sīkplastikas figūrām. Gan fotogrāfijās, gan ģipša skulptūrās, tēlu galerijas kopsaucējs ir pati autore, kas kā aktrise iedzīvojas dažādu sieviešu lomās. Tomēr māksliniece uzsver, ka šoreiz spēles idejiskais satvars ir mainījies.  

Ja sākotnēji, atsaucoties uz pasniedzējas darbu Mākslas akadēmijā, viņa vēlējās pētīt dabu no visvieglāk pieejamā modeļa – proti, sevis, un izveidot “kailo pašportretu”, un toreizējā idejas realizācija piedzīvoja paplašinājumu ar lomu spēli dēļ tā, ka “kailā patiesība nebija pietiekoši atraktīva”, tad šoreiz jau sākotnēji centrā ir populāru sieviešu ikonogrāfiskie tēli, kas tiek iedzīvināti Rīgas pilsētvidē (ar vienu izņēmumu – aprīļa kalendāra lapa ar Venēru no Sandro Botičelli gleznas “Venēras dzimšana” tapusi Jūrmalā). Tātad mākslinieces interesi par sievieti kā tādu nomainījusi interese par popkultūras klišejām un to piemērīšanu lokālajai situācijai.

Taču nevar nepamanīt, ka “Sapņu kalendāra” trešā versija vienlaicīgi ir arī mākslinieces trešais “sānsolis” no daudz tradicionālākas tēlniecības valodas, kurā viņa runājusi iepriekš un kurā lielākoties izmantojusi simboliski ietilpīgus tēlus, realizējot tos galvenokārt bronzā un alumīnijā. Un tieši šī atteikšanās no klasiskās tēlniecības izteiksmes (ko ideālā variantā raksturo paliekošs vēstījums, kas realizēts paliekošā darba materiālā) un uzmanības vēršana uz tagadnes idejas ilustrēšanu, iezīmē visnotaļ būtisku laikmetīgās mākslas problēmu – vēsturiskās perspektīvas zaudējumu, kas, kā to dēvē mākslas teorētiķis Boriss Groiss, rada “neproduktivitātes un izšķērdēta laika fenomenu” vai ilustrē “pāri paliekošo, lieko laiku”. [Boris Groys. Comrades of Time. E-flux journal #11. December 2009] Respektīvi, šajā gadījumā laikmetīgās mākslas mēdija izvēle ir noteikusi arī tēmas fokusējuma nobīdi vai vēl precīzāk – transformējusi paliekošo sievietes ideāla tēmu tagadnes ilustrēšanai. Tas gan nav obligāts priekšnoteikums, pārslēdzoties no “tradicionālās” uz “laikmetīgo” izteiksmes formu, tomēr pietiekami simptomātiski un uzrunājoši, lai vedinātu uz salīdzinošu vērtējumu.

Šis “sānsoļa” virziens uzrāda arī klasiskās tēlniecības izteiksmes līdzekļu izmantošanas noderību īslaicīgākos mākslas materiālos. Tā līdzīgā epatāžas žanrā strādājošais krievu mākslinieks Vladimirs Mamiševs-Monro kā savu agrīno iedvesmas avotu un skolotāju min krievu estrādes mākslinieci Allu Pugačovu, kura kopš 20. gs. 80. gadiem izcēlusies ar īpašu formveides izdomu savā skatuves grimā. Piemēram, aizkrāsojot dubultzodu nevis ar brūno, bet melno grimu, lai rastos ēnas efekts. Viņas izdoma arī Mamiševam-Monro ļāvusi uz savu seju skatīties kā “baltu lapu”, un sākotnēji, atsperoties no Hitlera tēla, viņš pārlēcis uz Merilinu Monro, un tālāk jau viņa iztēlei un iemiesošanās spējai nav bijušas robežas. Tikai atšķirībā no Šilovas viņš šos publiskos ikonu tēlus tikpat viegli izved sabiedrībā, parādoties te kā viena, te – otra slavenība, kas, nenoliedzami, arī viņa darinātajām gleznām un fotogrāfijām nodrošina papildus pievienoto vērtību. Taču tas nav Šilovas gadījums. Liekas, tieši tēlniecības prasmju ikdienas nemateriālā pielietojuma ideja ir bijusi noteicoša azartam, ar kādu viņa nodevusies izvēlēto populāro sieviešu tēlu pāriemiesošanās praksei. Taču arī inscenētā fotogrāfija, kuru māksliniece izmanto izstādes stāstošās daļas veidošanai, izmanto tos pašus klasiskās tēlniecības formveides paņēmienus.

Izstādē šādu tradicionālās un laikmetīgās mākslas pretstatīšanu iezīmē ne tikai materiāla un tēmas ilglaicības/ īslaicības, bet arī attēla semantiskās nozīmes problemātika. Proti, senajās kultūrās tēlniecība tradicionāli ir bijusi cieši saistīta ar mirušo iemūžināšanu. Un šeit viena no spožākajām tēlniecības virsotnēm tika sasniegta tieši Senās Romas skulpturālajos portretos – Romas “verismā” (lat. veritas – patiesība), kas aizsākās no senas romiešu sabiedrības patriarhālas tradīcijas – pēc ģimenes galvas miršanas, noņemt mirušajam sejas vaska masku, ko pēc tam glabāja īpašā skapī – sava veida ģimenes altārī. Šīs maskas nesa arī procesijas priekšā izvadīšanas rituāla laikā. Un patrīciešu ģimenēs šī tradīcija tika ievērota pat impērijas periodā, kas radīja loģisku nepieciešamību pārvērst neilglaicīgās vaska maskas marmorā un pēc tam tās izlikt visu apskatei. Šādi tika uzsvērta dzimtas senatne, un noteikta tās nozīme sabiedrībā. Lieki teikt, ka Romas skulpturālais portrets pārspēj jebkuru iespējamo fotoattēla naturālismu. Arī Šilovas izvēlētie sieviešu tēli pieder aizgājējām (izņēmums ir Pamela Andersone). Tāpēc izstāde asociatīvi pretstatāma personiskajai senču galerijas tradīcijai un iezīmē tās transformāciju savdabīgā senču suvenīru veikalā, kurā katrs pēc vēlēšanās var iegādāties savu ciltsmāti.

Taču vēl būtiskāka ir izstādē iezīmētā distance starp reālajām personām un viņu populārajiem attēliem, kas dzīvo savu mūžīgās slavas dzīvi un neko nestāsta mums par Normu Džīnu Mortensoni, Frīdu Džozefīni Makdonaldu vai Diānu Frensisu Spenseri – par viņu prieku, sāpēm, panākumiem un mulsumu. Proti, šādi skatītājs izstādē nokļūst 20. gs. intelektuāļa Žana Bodrijāra aprakstītajā attēlu pārsātinātajā “hiperrealitātes” telpā, kurā ieejot, varam vēlreiz atkārtot viņa piedāvāto reklāmas analīzes shēmu, kas stāsta, ka Marlboro cigarešu reklāmas patiesā tirgus prece ir nevis cigarete, bet gan pastaigas prieks Marlboro valstības kanjonos (reklāmas pievienotā zīmes vērtība).

Tā izstāde liek domāt par sievietes klišejiskajiem tēliem un uzdod jautājumu par to, kas diktē šīs mākslīgās pozas un izteiksmi, ko izmanto šie tēli – kurš patiesībā skata šos sapņus? Savulaik Džons Bergers BBC televīzijas raidījumu sērijā “Redzējuma veidi” un to pavadošajā grāmatā [John Berger. Ways of Seeing. London: BBC and Penguin Books. 1972. P. 47.] uz šo jautājumu piedāvāja samērā vienkāršu, bet loģisku atbildi, ko viņš saista ar to, ka “vīrietis darbojas”, bet “sieviete parādās”, un tas nav tālu no amizantās, dievturu ideoloģijā bāzētās, pirmā LR laika domātāja Valdemāra Reiznieka versijas, kas stāsta, ka “vīriešu vērtības ir varenas vai perfektas, bet sieviešu – skaistas”. [Valdemārs Reiznieks. Sievietes vieta pasaulē. Vitāloģisks pētījums. Rīga: J. Grīnberga izdevums. 1935. 71. lpp.] Proti, Bergers ir pārliecināts, ka tas vienmēr ir vīrietis, kas skatās uz sievieti. Arī tad, kad viņa pati uz sevi skatās, viņas iekšējais novērotājs ir vīrietis, un šādi “viņa sevi pārvērš objektā – un, jo īpaši, redzes objektā: ainā”. Respektīvi, ja viņa ir kaila, tad ne tāda, kāda ir, bet kādu to redz (grib redzēt) skatītājs. Tieši šajā mirklī parādās banalitāte kā izteiksmes nepieciešamība, jo jau pirmajā uzlūkojumā tā acumirklī atgriež mūs realitātē. Un pat vēl vairāk. Šī realitāte, solot labi zināmo seksualitātes izteikumu mehānismu, vienlaicīgi piedāvā seksualitātes subjektīvo apmaiņas iespēju. Tāpēc, protams, Šilovas izstāde stāsta ne tik daudz par sievietēm, kā vīriešiem – tā ir atbilstoša maskulīnās pasaules izpratnei un šī redzējuma kritiku, kas būtu raksturīgs feminismam, te lieki meklēt, lai arī dažas no varonēm ir zināmas feminisma kustības virzienā. Te parādās arī noteikts vardarbības aspekts no masu vizuālās kultūras puses pret individuālu personību, kur pēdējais, zaudējot tiesības uz savu attēlu, vienlaicīgi zaudē identitāti.

Tas skaidro, kāpēc izstādē mēs nevaram tuvoties attēlotajām personām no atsevišķa mākslas darba un individuālas personības rakursa, bet izstādes risinātie jautājumi jāapskata no “izrādes sabiedrības” viedokļa. Un tas pieprasa noteiktu politkorektumu tēmas interpretācijā. Tā izstādes varoņu lomās ir atrodamas visu rašu pārstāves. Tiesa, izteikti rietumnieciskā izpratnē, kas patiesībā slēpti turpina Rietumu kolonizācijas redzējumu un ko iespējams raksturot ar 1909. gadā publicētās “Harmsvorta pasaules vēstures” ilustrāciju ar parakstu “Melnīgsnējs skaistums un neglītums zem Britu karoga”. Tajā anglietes un ēģiptietes attēla parakstā tiek lietots epitets “skaistule”, kamēr uz sudānieti, nūbieti, ceilonieti un zulu cilts sievieti caur šī epiteta noklusējumu acīmredzami tiek attiecināts pretējais apzīmējums. Šis, protams, jau ir specifisks skaistuma izpratnes jautājums, kas līdzīgi kā gaumes kolonizācijas aspekts prasītu atsevišķu analīzi.

Bet, atgriežoties pie konkrētās Šilovas konstruētās zvaigžņu kartes politkorektuma no Rietumu redzējuma, absolūti uzkrītoša ir vīrieša iztrūkstošā fiziskā klātbūtne. Protams, specifiskais sievietes tēla redzējuma aspekts jau tika pieminēts, bet to papildina arī fakts, uz ko sarunā man norādīja pati māksliniece. Proti, ka aiz katra eksponētā sievietes tēla ir arī reāls vīrietis vai vīrieši. Arī aiz mākslinieces tāds ir viņas vīrs – tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Pirms pāris mēnešiem Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā bija skatāma apjomīga Panteļejeva personālizstāde. Tai viņš gatavojās divus gadus – aptuveni tik pat, cik ilgst Šilovas “sānsoļi”. Tā kā abu kopīgā darbnīca bija pilnībā atdota Panteļejeva darbam, māksliniece šo periodu izmantojusi citai mākslas valodas praksei. Tas līdzās ekonomisko apstākļu krīzes spiedienam, kas, nenoliedzami, arī ierobežo tēlnieku iespējas realizēt darbus materiālā, skaidro Šilovas mākslas transformāciju. Nu, atliek gaidīt, kas sekos tālāk?

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/718-zvaigznu_kartes_lasijums/

________________________________________________________________________________________

Rīgas torņu skaitītājs
Laima Slava / Studija /2007 Nr.6(57)
Olgas Šilovas skulptūra pie "Hansabankas" ēkas Rīgā

Jauns monumentālās tēlniecības darbs Rīgā - tas ir notikums, ko grūti pārvērtēt. Pie "Hansabankas" ēkas oktobra nogalē atklātais Olgas Šilovas omulīgais bronzas vīrs, kas, zālienā atlaidies, vēro Rīgas panorāmu, ir ļoti gaidīts mākslas akcents Daugavas otrā krastā, kura nākotnes vīzija pagaidām vairāk ir ekspertu kritisku viedokļu krustugunīs gaismota. Šķiet, šoreiz grūti nejusties vienkārši iepriecinātam, jo "Rīgas torņu skaitītājs" (starp citu, tā veidols nedaudz atgādina tēlnieka Aigara Bikšes pašreizējo tēlu) ir gan plastiski izteiksmīgs, gan proporcionāli veiksmīgs atvēlētajā laukumā bankas ēkas priekšā. 

Laima Slava: Kā tiki pie iespējas veidot šādu darbu?

Olga Šilova: Piedāvājums nāca no "Hansabankas". Banka skvērā pie galvenās ēkas gribēja uzstādīt skulptūru, mākslas darbu, kas nebūtu saistīts ar bankas darbību vai jebkādu citu noteiktu tēmu. 2005. gada septembrī viņi rīkoja nevis konkursu, bet aptauju. Tajā piedalījās Solveiga Vasiļjeva, Gļebs (Panteļejevs - L.S.) un es. Kaut ko pa nedēļu uzveidoju, neticēju, ka ir iespējams, ka tev piedāvā kaut ko, domājot tikai par mākslu. Tad banka aicināja mani pārlūkot savas nerealizētās ieceres, kaut ko, kas varbūt ir jau mēģināts veidot, bet ne tik lielā izmērā. Atcerējos, ka kādreiz man tieši šo darbu ļoti gribējās redzēt lielu. Tas ir pirmais darbs, kas šādā stilā man parādījās posmā, kad veidoju tās garās, izstieptās figūriņas. Bet arī šis darbs nenoformējās uzreiz. Līdz tādām formām es nonācu, kad staigāju ar mazo Teodoru pa Ventspili, - atradu stiepli un sāku kaut ko locīt. Eksperimentēt. Veidot mālā vai bronzā man tobrīd nebija iespēju, un tā bija mana iespēja, ko atradu.
Atceros, ka tas cilvēciņš sanāca par tievu un par garu - es viņu salocīju, un, lai salocītu, nācās saspiest viņam ceļgalus un paplatināt. Tā šajos locījumos parādījās tie plastiskie elementi, kas man ilgu laiku vēlāk bija pamanāmi. Tie bija pirmie formālie impulsi. Tas cilvēciņš tā arī pie mammas palika, kaut kur stāv uz kamīna. Pēc tam es to mēģināju veidot plastilīnā, bet darbs pazuda, es gan paspēju to nofotografēt. Trešais radās, jau veidots vaskā. Tā tas ceļš turpinājās vairākus gadus, kamēr parādījās mazulis, kas ir manā katalogā. Tagad šis darbiņš ir Dānijā, to no izstādes nopirka firma Royal K¯benhavn savai kolekcijai. Tas mani mazliet uztrauca, bet pat pie vislabākās gribas nav iespējams lielu izveidot tādu pašu kā mazu.

L.S.: Kāpēc tieši šo darbu tu vēlējies lielu?

O.Š.: Tajā laikā biju vēl ļoti naiva - domāju, ka ir tikai jāveido, un viss! Tagad es pret šo piedāvājumu izturējos ļoti pesimistiski, nekādi negribēju noticēt veiksmei... Toreiz es iedomājos, ka to var veidot uzreiz ģipsī. Tagad es veidoju māla skici, karkasu, ģipsi un tikai tad bronzu - visu, kā pienākas. Genādijs (Stepanovs - L.S.) man lēja ģipsi, viņš arī visas formas atlēja ar markām, lai tās precīzi saiet cita citā. Tehniskais process mani ļoti interesē, es par to visu laiku pati rūpējos.

L.S.: Kāda ir tava pieredze sadarbībā ar banku?

O.Š.: Varbūt tāpēc arī man bija vieglāk uzvarēt šajā aptaujā, jo "Hansabankas" kolekcijā jau sen ir iepirkti mani darbi. Dienā, kad bankā varēja apskatīt viņu kolekcijas mākslas darbus, kas izvietoti ēkā, es biju pārsteigta, ieraugot savas skulptūras, laimīga un glaimota, ka ir vieta, kur tās apņemas uzglabāt. Laimīga, jo ne brīdi man nelikās, ka tās būtu novecojušas, ka slikti izskatītos. Darbiem bija atrastas labas vietas, un tie nekā nebija zaudējuši. Bija laiks, kad daudzi mani darbi aizgāja uz ārzemēm. Un it kā pazuda. Nē, tie ­protams, paliek kolekcijās, tur arī tavs vārds saglabājas, tomēr tu īsti neesi par tiem drošs.

L.S.: Ar ko tu rēķinājies, veidojot lielo tēlu? Kādas bija tavas attiecības ar konkrēto telpu?

O.Š.: Vispirms  vajadzēja atrast izvietošanas vietu. Iztēloties, kā tas tur izskatīsies. Es zinu, ka darbam ir veiksmīgi un mazāk veiksmīgi rakursi. Virsuzdevums bija - lai lielajā skulptūrā tēls būtu tikpat svaigs kā mazajā skicē. Fiziski tas, protams, nav iespējams - tāds pats vieglums kā vienā elpā uztaisītam mazajam. Tas ir enerģijas jautājums. Te četri pieci mēneši ir jāstrādā! Bet jau pēc divām nedēļām tu vairs neko neredzi, atrodies ierobežotā telpā, nevari atkāpties, ir jāstrādā ar smadzenēm un noskaņojumu, jāizmanto daudz "iekšējo rezervju". Daļēji, man liekas, tas ir izdevies - to garu dabūt iekšā. Cilvēki, kas redz tēlu no priekšas, noteikti smaida! Tas ir patīkami.

http://www.studija.lv/?parent=885