PUBLIKĀCIJAS

... kopā iznāk cilvēciņš

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
23/03/2015

[...] No personas dziļumiem var nākt šādas iedomas, personas dziļumos kustas un virmo tas, kas veido telplaiku ikvienā no mums. Savu, tik grūti vārdos vai tēlos izsakāmo telplaiku. Jaunā gleznotāja Neonilla Medvedeva darbos, kas apskatāmi galerijā „Māksla XO”, savu telplaiku meklē miglā, kas kondensējas, saduroties pagātnes atgādnēm, tiešās tagadnes un apkārtnes redzējumiem, personiski privātajam un ‘citos’ iedomātajam. Varbūt man tikai tā šķiet, bet migla gleznotājai ir arī kā paslēptuve, glābiņš – tur (tepat blakus) ir tuvinieki, iemācītais, līdz šim saprastais, bet šaipus gleznai, kur stāvu es, skatītājs, valda brutālā, draudīgā iela. [...]

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/4537-..._kopa_iznak_cilvecins/

__________________________________________________________________________________________________

Neonillas varoņi
Eduards Dorofejevs
Neonilla Medvedeva. „Rīgas tēli”
Galerija „Māksla XO” 05.03.–31.03.2015.

 

 

 

Neonilla Medvedeva. Zvejnieks. 117x113 cm. 2015

 

 

Katrai pilsētai ir savs raksturs. Protams, tas veidojas no dažādiem faktoriem, bet pilsētu iedzīvotāji ir būtiska sastāvdaļa no tā noslēpumainā jēdziena, ko sauc par vietas garu. Nebūs pārspīlējums teikt, ka Rīgai arī ir sava īpaša atmosfēra un rīdziniekiem piemīt kaut kas unikāls, kas neļauj viņus sajaukt, piemēram, ar maskaviešiem vai parīziešiem. Bet, tā kā katram no mums ir sava Rīga, tad varbūt arī vārds „rīdzinieki” prasa padziļinātu un individuālu skaidrojumu. Savu versiju par Rīgas tēliem galerijā „XO” skaisti un saprotami parādīja māksliniece Neonilla Medvedeva.

Nosaukums „Rīgas tēli” labi noderētu kādai grandiozai fotoizstādei vai dokumentālai fotoreportāžai par galvaspilsētas iedzīvotāju neaptveramo daudzveidību. Taču Neonillas Medvedevas pēdējā gada laikā tapušie ogles un pasteļa zīmējumi ir par kaut ko pavisam citu. Sižeti un tēli, ko māksliniece izvēlējusies, nav nejauši, jo, portretējot savus draugus vai sevi pašu, viņa pratusi izveidot to dziļo emocionālo saikni, bez kuras cilvēka atveidojums paliek tikai tukša forma. Tas dod iespēju arī pilnībā realizēt sev izvirzīto mērķi – caur portretu parādīt cilvēka iekšējā miera stāvokli, harmoniju un līdzsvara meklējuma procesu. Izzinoša ir Neonillas varoņus ietverošā vide, ar kuras palīdzību māksliniece savieno dažādus vēsturiskos periodus, piešķir attēlotajai situācijai filozofiskāku dimensiju un ļauj cilvēka un vietas mijiedarbībai radīt mākslinieciski augstvērtīgu harmoniju.

Neonillas darbu priekšā pārņem sajūta, ko viņa pati visprecīzāk formulējusi, teikdama, ka tajos daudz ir domāts, bet nekas nav sadomāts. Skrupuloza realitātes pētīšana vienmēr bijusi viņas darbu pamats. Jau studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā Neonillas filigrānajam zīmēšanas stilam piemita dekadentisks spriegums, kas padarīja viņas rokrakstu tik īpašu un atpazīstamu. Šī izstāde apliecina, ka māksliniece joprojām saglabā savu neatkārtojamo individualitāti, kas slēpjas ne tikai zīmēšanas manierē vai izsmalcinātas pelēcīgās krāsu gammas lietojumā, bet daudz svarīgākajā spējā skaidri un godīgi apzināties, kur atrodas viņas dzīves „dārgumi”. Jo, kā minēja apustulis Lūka, turpat ir arī mūsu sirds. Neonillas sirds neapšaubāmi atrodas romantiskā pasaulē, kur trausli tipāži būtu sen sabirzuši, ja viņus nemanāmi neatbalstītu dabas fundamentālā kārtība. Viņa ir tur, kur biezas jakas var būt vienlaicīgi skaistas un neglītas, aizsargājošas un atkailinošas; kur cilvēki ūdeņu atspulgos redz dzīves nemainīgos pamatus; kur cilvēki prot ieraudzīt sarūsējuša skārda brieduma skaistumu un spoži izgaismotais Raiņa piemineklis rēgojas kādam aiz muguras kā sargeņģelis. Bet ļoti iespējams, ka viņas varoņu bezcerīgā tālienē vērstie, klusa izmisuma pilnie skati nav nekas cits kā godīgs mēģinājums saskatīt skaistumu tur, kur to sen neviens neredz.

 

 

 

http://www.studija.lv/?parent=7747

___________________________________________________________________________________________

Būtības alegorija

Šelda Puķīte
16/06/2011 

Neonillas Medvedevas izstāde "Būtības alegorija" galerijā Māksla XO līdz 5. jūlijam.

Jūnija pirmās nedēļas ikgadēji iezīmējas ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) diplomandu aizstāvēšanās laiku, kad drudžaini viens pēc otra tiek eksponēti vai/un prezentēti noslēguma darbi pēc četru vai divu mācību gadu ilgstošā studiju posma. Maģistrantūras programmā studējošo aizstāvēšanas grafiks tika izpildīts pagājušajā nedēļā, kad kā jau tradicionāli LMA ir pieņemts, aizstāvēšanu uzsāka glezniecības apakšnozare ar attiecīgajām meistardarbnīcām. Šogad maģistra grādu glezniecības nozarē ieguva tādi jau sevi ārpus akadēmijas sienām pieteikuši un atpazīstamību ieguvuši mākslinieki kā, piemēram, Kristīne Luīze Avotiņa un Anna Afanasjeva. Par tradīciju ir ieviesusies mākslinieku vēlme eksponēt savu veikumu izstādes formātā, tādēļ katru gadu komisijai nākas ceļot gluži vai pa visu Rīgu, lai apskatītu paveikto un nodrošinātu aizstāvēšanās procesu.

Grādu mākslās šogad ieguva arī gleznotāja Neonilla Medvedeva (1987), kuras maģistra darbs ar nosaukumu "Būtības alegorija" apskatāms personālizstādē galerijā Māksla XO "tepiķa zālē" līdz 5. jūlijam, kamēr pirmajā galerijas telpā šobrīd ir atklāta Harija Branta zīmējumu izstāde "Portreti" (apskatāma no 10. jūnija-5. jūlijam). Medvedevas izstādi iezīmē ne tikai maģistrantūras programmas atskaite, bet arī Erasmus apmaiņas programma, jo tieši ceļojums un mācības Grieķijā māksliniecei kļuva par atspēriena punktu darbiem, kas tapuši šajā dienvidu zemē, ļaujot reflektēt gan par citādo vietu, gan tās kultūru, uztaustot būtību. Jāsaka, ka būtība šajā gadījumā pamatu pamatos nav Grieķija, bet kā pati māksliniece to nodēvē "tīrā glezniecības izpausme". Tāpat jāmin, ka tā saucamo pirmizrādi šī izstāde ir pieredzējusi Thessaloniki pilsētā Grieķijā.

Grieķija un stereotipi
Pirms izstādes apskatīšanas jau bija zināms, ka par pamatu tēmai kalpos Grieķija, tāpēc gluži vai automātiski galvā projicējās tipiskās Grieķijas ainavas gaišos, bet piesātinātos toņos, izzīmētas Neonillai Medvedevai piemītošajā manierē, kur smalkās, gluži vai impresionistiska rakstura līnijas veidos skicēm līdzīgas pastkartes ainas. Nojausmas par šādu stereotipu radīja garlaicības sajūtu jau pirms darbu apskatīšanas, jo solīja gleznu nespēju pārsteigt informācijas pārsātināto skatītāju ar jaunu eksotisku attēlu. Laikam jau vispārsteidzošākais, nonākot galerijā kopā ar LMA vērtēšanas komisiju un citiem skatītājiem, bija divējādās sajūtas, no kurām tā īsti neviena neattaisnoja stereotipus. Tās reizē vēstīja, ka caur radītajiem darbiem esmu ieguvusi sajūtu par Grieķiju, bet nevienu brīdi tā man netiek pārdota kā biļete tūrisma birojā.

Vieta, kur rast distanci
Izstāde pārsteidz visdažādākajos veidos gan tīri formālā līmenī, gan savā netiešajā vēstījumā. Apmaiņas programmas var kļūt par kosmopolītisku pieredzi, kas gluži kā Sedrika Klapiša režisētajā filmā par franču studenta pieredzi Spānijā pārvēršas dažādu kultūru saskarsmes kokteilī ("Eirokokteilis", 2002). Tāpat tas var izvērsties par distancētību no ierastās vides, lai pabūtu meditācijā ar sevi, kā tas ir bijis konkrētās mākslinieces gadījumā. Medvedeva atzīst, ka Grieķija gluži nekļuva par viņas sapņu zemi vai vietu eirokokteiļa baudīšanai, bet tomēr ļāva iegūt vajadzīgo attālumu no esošā, iespējams pat izkāpt no rāmjiem, ko rada pierastā vide, tai skaitā lokālā mākslas vide. Tas redzams arī jaunradītajos darbos, kas parāda mākslinieces attīstību ne tikai pašā glezniecības tehnikā, bet arī vēlmē meklēt tālāk par acīmredzamo un eksperimentēt ar medijiem (izstādē eksponētas ne tikai gleznas, bet arī grafikas linogriezuma tehnikā un neliela instalācija).

Reprodukcija
Par būtisku elementu izstādes sakarā ir kļuvis reprodukcijas vai zināmu kultūras zīmju transformēšanas jautājums. Skatot jauno maģistrantu veikumu kopumā, jāsecina, ka daudzos darbos vērojama tendence izmantot jau radītas kultūras zīmes, lietojot tās kā simbolus vai pat veidojot gluži rimeikiem līdzīgus darbus. Var, protams, atrunāties ar postmodernisma vēl dzīvo elpu, mākslu, kas jau visa ir radīta un, ka mūsdienās atliek vien veidot atjautīgas citātu kompilācijas, tomēr nepamet sajūta, ka tas ir tikai attaisnojums profesionālajai nevarēšanai vai ideju trūkumam. Neonillas Medvedevas darbi gan pierāda, ka meistarīgs informācijas apstrādes paņēmiens (māksliniece tēlus daudzos izstādes darbos veido izmantojot foto reprodukcijas kā paraugu), veiksmīgas idejas un gleznieciskā izpauduma saaudums atņem iespēju diskutēt par citātu kompilācijām un to izmantošanu vai neizmantošanu, jo darbi nolasās.

Grieķijas gaisma
Ja iepriekš māksliniece savā krāsu paletē ir izmantojusi spilgtu krāsu toņus, kas vislabāk parādījās izzīmētajās, košajās līnijās, tad jauno darbu vidū iepriekš minētā tendence atspoguļojas tikai retā gleznā kā neliela, varbūt pat nedaudz traucējoša liecība par laiku pirms šī. Jaunā krāsu gamma ir tik gaiša un netverama, radot iespaidu, ka tā ir izbalējusi Grieķijas saulē un drīz attēls pazudīs pavisam. Gaismas un entropijas klātbūtne nav nejauša, jo kā paraugu māksliniece izmanto vecas fotogrāfijas un savās gleznās tās iekrāso ar, kā viņa pati izsakās, "nekrāsu", kas ir nespodra, pat varētu teikt netīru krāsu gamma pielīdzināma zemei vai tās radītajiem dubļiem. Tiek izmantota arī "nefaktūra", kas izpaužas kā krāsas klāšana pavisam plānās kārtās, radot caurspīdīguma efektu. Retro moments gan attēlu izvēlē, gan krāsās, kas tuvinātas nodzeltējuša, veca papīra toņiem, skatītajam ļauj nodoties nostaļģijai par ko senu un gaistošu, lai gan katram tas noteikti būs kaut kas cits. 

No zīmējuma līdz krāsu laukumam
Pirmā Medvedevas personālizstāde galerijā Māksla XO notika jau 2008. gadā, kas iezīmējās par veiksmes gadu mākslinieces ceļā uz atpazīstamību un novērtējumu. Šajā pašā gadā Medvedeva ieguva Borisa Bērziņa stipendiju zīmēšanā un arī turpmāk tika augstu novērtēta savā spējā veiksmīgi strādāt kā zīmētāja. Māksliniece ir atzinusi, ka viņas glezniecībā līnija ir tik pat būtiska kā krāsa. Tāpat 2008. gadā māksliniece ieguva arī SEB stipendiju glezniecībā. Šobrīd gan, apskatot izstādi, jāsecina, ka zīmējums ir izstudēts un redukcijas rezultātā līnijas sāk vairāk kalpot laukumu ierāmējumiem un pat grafikās, kurās zīmējums varētu kļūt par galveno dominanci, māksliniece izvēlas sargeņģeļus un alegoriskos tēlus veidot gluži kā laukumu sistēmas, papludinātus ar akvareli, lai pavisam viegli ar zīmuli iezīmētu to aprises.

No informācijas tēla līdz mākslas tēlam
Izstāde piedāvā jau reiz radītu attēlu un portretus, kas izspēlē reklāmas un mūsu ikdienas dzīves sajaukumu, spēlējoties ne tikai ar attēlu, bet arī ar skatītāja sajūtām. Māksliniece atsakās runāt par izstādes konceptu, tomēr tādi darbi kā Desktop un "Cukurmeitene" (instalācija, kas sastāv no gleznas un cukura pakas) vai "Tiesas alegorija" (linogriezums, zīmējums, akvarelis) liek domāt ne tikai par stereotipiem un kultūras zīmēm, bet arī tēlu uztveri kā tādu. Tā piemēram, kas būs pirmais, ko nolasa attēlā ar jauna puiša portretu, kam fonā iezīmētas palmas, ja netiek izlasīts nosaukums Desktop vai cik dzīvi un ieinteresēti skatītājs aplūkos mazas meitenes portretu gleznā, ja blakus neredzēs cukura paku uz kuras šī pati meitene ir vienkārši firmas zīmols, kaut kas, kam ikdienā netiek pievērsta uzmanība? Jā, var piekrist mākslinieces apgalvojumiem, ka glezniecība, tās valoda, radītās sajūtas ir visa pamatā, tomēr iespējams skatītājam netiek viss izskaidrots, lai mākslas un kultūras zīmes Grieķijas gaismas un retro foto dzeldinājumā ieturētajos darbos katrs nolasītu ar savām sajūtām. Neonillu Medvedevu jau agrāk ir interesējis dialogs starp dažādām zīmēm, piemēram, pirms diviem gadiem tapušajā bakalaura darbā veidojot cilvēka un zieda dubultportretus, kas raksturo viens otru. Tomēr jaunradītajos darbos acīmredzamais dialogs vairs nav tik izskaidrojošs, tik acīmredzams, drīzāk tas nolasās radītajās sajūtās, ko veido attēla, formas un vēstījuma mijiedarbe.

 http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/143-butibas_alegorija/3/