Publikācijas


Mišela Kasteņē un Helēnas Heinrihsones izstādes recenzija. Sieviešu un ziedu seriāls

Galerijas Māksla XO kārtējais tandēms šoreiz sapārojis latviešu un franču glezniecību – Helēnu Heinrihsoni ar Mišelu Kasteņē.

Stella Pelše/ 9. marts, 2019

Abas izstādes vieno košas krāsas un vēl kāda interesanta, laikā nobīdīta saikne, kuras pārbaudīšanai ziņkāre lika pameklēt Helēnas Heinrihsones agrāko darbu reprodukcijas. Nojausma apstiprinājās daļēji – Mišela Kasteņē pašreizējais stils tiešām nedaudz atgādina Heinrihsones 80. gadu nogales figurālos darbus (Uzruna (Rūdolfs Pinnis), Saulrietā (Montas Kromas portrets), abi 1987; Valda Villeruša portrets, 1990, u. c.), kuros figūras tuvinās ģeometrizētiem siluetiem un arī fonu veido spilgtu, kontrastējošu krāslaukumu salikumi. Tiesa, kopumā šīs gleznas ir ekspresīvākas un nav tik konsekventi aplikatīvas.

Popārta garšvielas
Lai gan ārzemju viesmākslinieki Rīgas galerijās nav ļoti bieža parādība, Mišelu Kasteņē varētu uzskatīt par šeit labi pazīstamu, jo šī ir jau ceturtā viņa personālizstāde Rīgā. Taču pašlaik redzamais diezgan būtiski atšķiras no iepriekšējām reizēm, tas liecina par pastāvīgiem meklējumiem un eksperimentiem kolāžveida glezniecības virzienā. Agrākās ainiņas no senām amatierfotogrāfijām, tēlotas gleznieciski irdenākā stilā, tika atkārtotas un pavairotas uz viena audekla, savstarpēji pārklājoties, vai arī dažādi attēli tika saplūdināti, optiski "sašķērējot" plakni diagonālās joslās.
Mišela Kasteņē jaunāko izstādi Sievietes pasaule apdzīvo kolāžas un akrila tehnikā veidotas, ģeometriski aplikatīvas figurālas kompozīcijas, kurās valda plakne un ornaments, no tām pilnībā izskaustas jebkādas apjoma vai triepiena paliekas. No virzienu viedokļa tā ir uzskatāma (neo)variācija par XX gadsimta ģeometrizējošā modernisma tēmu, kurai mazliet piešautas koši kičīgas popārta garšvielas. Identiski lineārās sieviešu galviņas (būtībā viena un tā pati sieviete visos darbos) autors paskaidrojis kā konkrētu apropriāciju, "kurai par iedvesmas avotu kalpoja ilustratora H. G. Pītera radītais tēls – Brīnumsieviete (Wonder Woman)".
XX gadsimta vidus amerikāņu komiksu pasaulē aizgūtais tipāžs, kas šeit noteikti nav tik pazīstams, ir galvu reibinošu piedzīvojumu supervarone, kas tagad "ielikta" krietni sadzīviskākās situācijās – staidzina sunīšus, skatās TV, cilā dzērienu glāzes. Viņas tēls atkārtojas portretos ar atšķirīgiem krāsu risinājumiem un tērpu detaļām. Iespaids kopumā šķiet hedoniski rotaļīgs un franču gaumei atbilstošs kā fovisma gleznotāja Anrī Matisa populārajā sentencē par mākslu kā labu atpūtas krēslu (fovisma spilgtumu arī var piesaukt kā nu jau gana senu "fona" elementu).
Tiesa, Brīnumsievietes feministiskā nots tiek krietni vājināta: šis tipāžs tiek pārvērsts dažādi tērptos, taču pēc sejas identiskos, klišejiskos, savā ziņā objektivizētos tēlos. Vai visas sievietes savā būtībā ir vienādas, par spīti dažādajiem tērpiem un atšķirīgai matu krāsai? Diez vai tam īpaši gribētos piekrist; te var aizdomāties arī līdz vīriešu pasaulē izlolotas esenciālās sievišķības klišejām. No otras puses, multiplicētās Brīnumsievietes var arī norādīt tikai uz tēlu pavairošanu kā noturīgu jaunrades metodi, kuras rezultātu tulkojums atstāts skatītāja ziņā.
[...]

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/misela-kastene-un-helenas-heinrihsones-izstades-recenzija.-sieviesu-un-ziedu-serials-14215860?fbclid=IwAR0ZUHU-sC64fHqXDbeRe-Jr75n0zoyJ21C5u--ieUreMDJQbOI5LqAvycs

___________________________________________________________________________________________________

Tālas skaņas

Zanes Tučas izstāde Angst galerijā “Alma” līdz 8. martam
Mišela Kastaņē “Sievietes pasaule” un Helēnas Heinrihsones “Rozes un Morandi vāzes” galerijā “Māksla XO” līdz 11. martam 

Vilnis Vējš / 06/03/2019

Kā lai nosauc pēdējā laikā sakuplojušo izstāžu formātu – par mikroizstādēm vai sīkizstādēm? Līdzīgi mikrouzņēmumiem vai sīkpakām? Pirmajā saliktenī mulsina svešvārds, otrajā – it kā nicinošā pieskaņa. Tā kā nevaru izlemt, paskaidrošu, ka runa ir par izstādēm ar ļoti nelielu darbu skaitu. Iespējams, pat būtiskāk par nosaukuma piemeklēšanu būtu noskaidrot šī formāta popularitātes cēloņus – tie droši vien rodami kā ekonomiskos, tā estētiskos apsvērumos. Nekustamā īpašuma cenas aug un mākslas galerijām pieejamo telpu izmēri sarūk. Mākslas tirgus koncentrējas uz atsevišķu, starptautiski pieprasītu autoru promotēšanu, bet arī mākslai, ko varētu saukt par nekomerciālu, aug producēšanas izmaksas. Tiktāl ekonomika. Tālāk estētika: skatoties senos attēlos, kā izskatījās 19. gadsimta mākslas saloni vai mūsu pašu Nacionālais (tolaik – Rīgas) mākslas muzejs tā pirmsākumos, izbrīna, ka gleznas sakārtas cieši līdzās cita citai, viena virs otras. Acīmredzot cilvēkiem bija citi skatīšanās paradumi un uztveres spējas. Mūsdienās, savukārt, jau pēc attālumiem starp gleznām varam pateikt, cik laikmetīgā vidē tās izkārtas – glaunos muzejos vai kultūras namu foajē.
[…]

Mišels Kasteņē. Ekspozīcijas skats

 
Mišels Kasteņē. Suņu pastaiga, 2018

Krietni jautrākos toņos ieturētas divas izstādes galerijā  “Māksla XO”. Pirmajā no tām jaunu darbu sēriju prezentē franču mākslinieks Mišels Kastaņē, kas galerijas pastāvīgajiem apmeklētājiem ir labi pazīstams. Izstādē “Sievietes pasaule” (Frauwelt) viņš pievērsies izklaides industrijas klasikas tēlam – Brīnumsievietei, kuru radījis ilustrāciju mākslinieks Harijs Dž. Pīters pagājušā gadsimta sākumā, bet kas mūsdienu publikai varētu būt zināma pēc supervaroņu filmas, kur titullomu tēloja Gala Gadota. Mākslinieciskas kaprīzes dēļ sievietes sejas, kas veidotas kā  trafareti, parādījušās uz ģeometrisku laukumu foniem. Jāatzīmē, ka autoram acīmredzami patīk efektīgi sieviešu tēli – kādā no iepriekšējām izstādēm viņš bija aizrāvies ar aktrišu Katrīnas Denēvas un Fransuāzas Dorleakas atveidiem, kas, jāsaka, neko daudz neatšķīrās no Brīnumsievietes. Abas aktrises – māsas – kopā filmējās klasiskajā režisora Žaka Demī mūziklā “Rošforas meitenes” (1967). Atzīšos, ka franču mūzikli man ir krietni tuvāki nekā supervaroņu komiksi, tādēļ šai izstādei fonā es labprāt iztēlojos Mišela Legrāna mūziku. Tā atgādina par laikiem, kad seksīgās māsas jau bija slavenas, bet vēl nebija piedzīvojušas šausmīgu traģēdiju (Fransuāza Dorleaka drīz pēc filmēšanās gāja bojā autoavārijā), un neviens vēl neķēra kreņķi, vai īsas kleitiņas, uzkasītas frizūras un tūtiņā savilktas lūpas tiešām ir sieviešu vai drīzāk neķītru vīriešu fantāziju pasaule. Tāla, bet neizbēgama asociācija.
[...]

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/8058-talas_skanas/

_________________________________________________________________________________________________

Mišela Kastaņē “Sievietes pasaule”

„Jau vairākus gadus esmu aizrāvies ar apkārtējās pasaules grafisku reducēšanu, meklējot jaunas sakarības starp zīmējumu un glezniecību. Jaunā gleznu sērija „Sievietes pasaule” („Frauenwelt”) zināmā mērā ir turpinājums manai iepriekšējai interesei par fotogrāfijas optisko dimensiju – attēla projekcijā un realitātes griezumā, ko rada foto rāmis. Kopš 2016. gada personālizstādes „Asfodeles” („Māksla XO” galerija) pamazām sāku zaudēt interesi par tāda veida reālismu, ko izraisa fotografēšanas process, par labu formu un krāsu līdzsvaram telpās.
Aizraujoties ar abstrakciju zīmējumos un gleznojumos uz stikla, meklēju veidu kā savest kopā abstrakciju ar figurālismu, vienlaicīgi saglabājot tos autonomus. Es nolēmu zīmēt pāri abstraktajām formām, kas veido gleznas fonu, viegli iezīmējot seju, kurai par iedvesmas avotu kalpoja ilustratora H.G. Pītera (H.G. Peter) radītais tēls – Brīnumsieviete (Wonder Woman). Vienā un tajā pašā gleznā sāku to attēlot vairākas reizes, un man iepatikās šis atkārtošanās efekts. Tagad šo grafisko glezniecības pasauli apdzīvo viena figūra, kas savā ziņā ir vispārināta persona. Tā šķiet pazīstama un tajā pašā laikā pilnībā atsvešināta no klasiskās cilvēka figūras koncepcijas, jo tās ķermenis ir formu krāvums.
Jo vairāk es gleznoju, jo vairāk mani pārsteidz efekts, ko izraisa šī unikālā persona, kas ir sieviete. Tajā ir kāda zinātniskās fantastikas sajūta, taču tā ir retro zinātniskā fantastika, jo seja acīmredzami ir no 1940. gadiem un izraisa asociācijas ar Marlēnu Dītrihu vai kādu viņas līdzinieci. Es izmantoju šo efektu, lai attīstītu savu kompozīciju un radītu pasauli, kas apšauba mūsu pašu pasauli,” Mišels Kasteņē, 2019.

https://www.makslaxogalerija.lv/news/402/53/14-02-11-03-2019-MICHEL-CASTAIGNET-Sievietes-pasaule/

_______________________________________________________________________________________________

Michel Castaignet. Meiteņu pasaule. - castagnet.com - 2018. - 12 lpp.
_____________________________________________________________________________________

Mišels Kasteņē. Kalni un ziedi.

Amerikāņu gleznotāja Agnese Mārtina (1912–2004) vairākus gadu desmitus pavadīja tuksnesī Ņūmeksikā, pašas uzceltā kleķa būdā. Viņa dzīvoja vienkāršu un vientuļu dzīvi un gleznoja ģeometriskas kompozīcijas no vienkāršām un aizvien vienkāršākām formām, blāvās un maigās, beigās gandrīz caurspīdīgās krāsās. Lielākoties tās bija horizontālas līnijas. Pēc Mārtinas nāves tika izdots diezgan pārsteidzošs viņas rakstu krājums. Izrādās, viņa bija arī rakstījusi – kaut ko līdzīgu dzejoļiem prozā – par dabu, iedvesmu, prāta skaidrību un patiesību. Viens dzejprozas darbs saucas “Nesatrauktais prāts”. Mišels Kasteņē ar šo tekstu ir labi pazīstams, un, nostājoties pie viņa lielā audekla “Asfodeles”, jūs varat to dzirdēt. Horizontālās līnijas, kurās es saskatu Sicīlijas ainavas pakalnu terases, man atgādina arī Mārtinas tuksnesi.
Franču gleznotājs Mišels Kasteņē 2013. gadā esot redzējis sapni, kurā kāds viņam teicis, ka viņam vienatnē jādodas uz Sicīliju un jāiekārto tur darbnīca. Nākamajā gadā viņš netālu no Sirakūzām nopirka nelielu zemes gabaliņu ar pussagruvušu māju. Šajā vientuļajā vietā, ar audekliem un krāsām gaidot sava priekšmeta parādīšanos, viņš pavadīja 2014. gada ziemu.
Viņš stāsta, ka esot tur devies, iztēlojoties, ka tās ir seno grieķu dievību zemes, un ar ieceri gleznot kaut ko ģeometrisku par dabas parādībām, tādām kā lietus, sniegs, krusa un vējš. Visas šīs parādības Mišels savā Sicīlijas darbnīcā arī piedzīvoja – tiešām arī darbnīcā, jo tā bija bez logiem un durvīm, un ar cauru jumtu –, taču tās nekļuva par viņa gleznu priekšmetu.
Gleznā “Hrons aprij savus bērnus” redzams titānu ķēniņš Hrons, no kura sešiem bērniem palikušas tikai rociņas. Mišels, šķiet, iztēlojās, ka Hrons simbolizē Laiku, pagātnes valdīšanu pār nākotni un Laika nepielūdzamo rijīgumu – Laika bērni paspēs no zemes paņemt tikai tik, cik paspēs.
“Erīnijas” – ar marmora galvām un kraukļu ķermeņiem – savukārt bija atriebes un sirdsapziņas pārmetumu dieves. Taisnīgas, bet nepielūdzamas, tās vajāja savu upuri līdz pasaules galam. Mišels raksta, ka tās uzgleznojis pēc tam, kad savā retrītā saņēmis ziņu par Parīzes 2015. gada 11. janvāra teroristu uzbrukumiem. Erīnijas, iespējams, izsakot viņa sirdsapziņas pārmetumus par savu prombūtni brīdī, kad šķita, ka visiem frančiem ir jābūt Francijā, jo šī vardarbība neiznīcina tikai dažus atsevišķus, brīvus cilvēkus vai Francijas pilsoņus, tā skar visus vienlaicīgi un kopīgi.
“Kalnā” ir redzams līdzenums, stāva nogāze un mazi asniņi, kas spraucas no tās laukā (jā, Sicīlijas zemes ir vulkāniskas – tās gan posta, gan baro). Šie mazie asniņi izlīda no sīpoliem, par kuriem vēlāk noskaidrojās, ka tie ir asfodelu sīpoli. Piecpadsmit dienas pirms Mišela aizbraukšanas asfodeles uzplauka – kā to redzam arī lielajā gleznā, kas, līdzīgi dienasgrāmatai, turpināta un papildināta visu Sicīlijas laiku. Grieķiem asfodeles simbolizēja pazemes pasauli jeb elli, jo ziedi ir bāli kā miesa bez asinīm. Kad Persefone – tieši šeit, Sicīlijā – attālinājās no savas mātes Dēmētras, lai tos saplūktu, viņu nolaupīja pazemes valdnieks Haīds. Kā ikviens var redzēt, atverot acis un palūkojoties sev apkārt, astoņus mēnešus Persefone pavada pazemē pie vīra, bet četrus – virszemē pie mātes. Tad arī viss saplaukst.
Mišela gleznās es saskatu lielu vitalitāti, spēku, mērķtiecību un cerību. Viņa askēze bija auglīga, viņa priekšmets parādījās. Grieķu dievi viņu nepievīla. Par spīti Laika nežēlībai un sirdsapziņas pārmetumiem. Un arī Mārtina, kuras tekstus Mišels esot gribējis iemācīties no galvas, raksta:

Visi ir izvēlēti un visi to zina / Arī augi un dzīvnieki / Ir tikai viss kas ir viss no visa

Viss ir Tas / Katra sīkākā doma un rīcība ir kādas brīnumainas uzvaras / Daļa un gabaliņš.

Agnese Gaile-Irbe, 2016

__________________________________________________________________________________________________

Redzamās un neredzamās līnijas izstādē galerijā «Māksla XO»

7. jūnijs, 19:11 | Māksla
Autori: Anete Lesīte, LTV Kultūras ziņu redaktore

Galerijā “Māksla XO” atklāj divu mākslinieku – pašmāju jaunā un radošā gleznotāja Ata Jākobsona un franču gleznotāja Mišela Kasteņē izstādes. Tās ir gana atšķirīgas, tomēr tajās ir arī kaut kas vienojošs – miera meklējumi un individuāls ceļš uz savu būtību.

Iespaidojoties no amerikāņu gleznotājas Agneses Martinas, kura vairākus gadu desmitus pavadīja tuksnesī pašas uzceltā kleķa būdā un gleznoja ģeometriskas kompozīcijas, franču gleznotājs Mišels Kasteņē redz sapni, kurā kāds viņam saka, ka jādodas uz Sicīliju un tur jāiekārto darbnīca. Viņš tiešām tur pamestā vietā nopērk pussagruvušu māju ar cauru jumtu, iztēlojas, ka tās ir seno grieķu dievību zemes, klausās šīs amerikāņu mākslinieces atziņas un meklē savu tēmu mākslā.

"Šie darbi man bija kā dienasgrāmatas. Es katru dienu vilku līnijas un centos atklāt ko jaunu. Un tā es pavadīju trīs mēnešus, velkot dažāda biezuma un krāsu līnijas. Pēdējās piecpadsmit dienās, kad dārzā uzplauka ziedi, nolēmu gleznot arī tos," stāsta Mišels Kasteņē.

Šie ziedi vārdā asfodeles grieķiem simbolizēja elli. Agrīnajā sengrieķu filozofijā runāja par divu veidu filozofiem, tiem kuriem vajadzēja civilizāciju, kas tos pabarotu, un tiem, kas varēja pārtikt no asfodelu ziediem. Franču mākslinieks Mišels Kasteņē piederot pie otrajiem.

Lūk, šajā darbā sengrieķu dievs Krons aprij savus bērnus – palikušas tikai rociņas – tā franču mākslinieks Mišels Kasteņē mēģina izprast laika nepielūdzamo rijīgumu.

Bet šīs erīnijas ar marmora galvām un kraukļu ķermeņiem tika uzskatītas par atriebes un sirdsapziņas dievēm, kuras vajāja savu upuri līdz pasaules galam. Tās mākslinieks uzgleznojis, kad saņēmis ziņu par Parīzes teroraktiem.

http://www.lsm.lv/lv/raksts/maksla/kultura/redzamas-un-neredzamas-linijas-izstade-galerija-maksla-xo.a186604/

__________________________________________________________________________________________________

Ekspresintervija ar Mišelu Kasteņē – izstādes “till the end of it” kuratoru  

Arterritory.com / 01/05/2014 
Foto: Kristīne Madjare

“till the end of it” 
Galerija “Māksla XO” , Rīga
1. maijs – 3. jūnijs, 2014 

Šodien, 1. maijā, plkst. 17.00 galerijā “Māksla XO” durvis vērs grupas izstāde ar četru mākslinieku piedalīšanos: trim franču autoriem – Mišelu Kasteņē (Parīze), Entoniju Farū (Londona), Džonu Kornu (Parīze) – un latvieti Kristapu Ģelzi (Rīga). Izstāde būs apskatāma līdz 3. jūnijam.
till the end of it pulcē četrus dažādu valstu māksliniekus, kas seko sava izvēlētā materiāla loģikai un kontekstam,” izstādes aprakstā pauž tās idejas autors un viens no dalībniekiem Mišels Kasteņē. “Izstāde izgaismo līdzīgo – modernisma atstāto pirmformu četru laikmetīgo mākslinieku darbos. Tā nav izstāde par modernismu vai šo mākslinieku atstāto vai pieņemto mantojumu. Izstāde pievēršas modernisma estētiskajām iezīmēm, kas panāktas, pakļaujot materiālu.”
Iepazīstinot ar Latvijas mākslas videi mazāk zināmajiem dalībniekiem, jāieskicē, ka Londonā dzīvojošais Entonijs Farū (Anthony Faroux, 1971) strādā glezniecības, filmu un video jomā. Modernisma ietekmes viņa darbos meklējamas Džordžo Morandi, Anrī Matisa un Filipa Gastona daiļradē. Mākslinieks bērnību vadījis gan pie Vidusjūras, gan Ņujorkā. 2007. gadā absolvējis Londonas Karalisko Mākslu akadēmiju. Savukārt Džona Kornu (John Cornu, 1976) mākslas meklējumi nepārtraukti virza viņu uz robežu starp minimālismu un konstruktīvismu un atgādina ne tikai Danielu Burēnu, bet arī Kazimiru Maļēviču. Vietējā auditorija, iespējams, saskatīs paralēles ar Andra Brežes darbiem. Kornu ieguvis mākslas doktora grādu Sorbonnas universitātē un ir pasniedzējs Rennas universitātē (Francijā). Viņš regulāri eksponē savus darbus Francijā un Beļģijā. Jaunākās izstādes, kurās viņš piedalījies, notikušas CIRCA, Monreālā (2014), no kuras viņš pa taisno ieradies Rīgā; Cneai, Parīzē (2011), Le Palais de Tokyo, Parīzē (2011) un Lionas Biennālē (2011). Saņēmis vairākas prestižas balvas un nominācijas. Džona Kornu darbi atrodas vairākās publiskās kolekcijās Francijā.

Parīzē dzimušajam Mišelam Kasteņē (Michel Castaignet, 1971) šī nav pirmā viesošanās Rīgā. Jau 2011. gadā galerijā “Māksla XO” notika viņa solo skate “In Memoriam Eiropa”, bet 2012. gadā – “Tranzīts”. Tā kā ideja par grupas izstādi till the end of it pieder tieši viņam, aicinājām Mišelu uz nelielu sarunu, kas notiek īsi pirms izstādes iekārtošanas.
Ideja par izstādi till the end of it pieder jums, esat ne vien tās dalībnieks, bet kopā ar Ilzi Žeivati arī kurators.
Jā, sākumpunkts bija grūtības izlemt, ko personālizstādē Rīgā rādīt šogad. Jo atvest līdzīgus darbus tiem, kurus redzējāt jau 2012. gadā, būtu garlaicīgi. Sapratu, ka gribu savu mākslu pretstatīt kam citam, līdz ar ko ideja par grupas izstādi sākotnēji dzima aiz visai savtīgiem nolūkiem.
Kā notika mākslinieku atlase? Esat izvēlējies sev līdzās likt divus franču un vienu latviešu autoru – Kristapu Ģelzi.
Kristapa jaunos darbus skoča autortehnikā redzēju pagājušā gada rudenī, kad galerija “Māksla XO” piedalījās mākslas mesē Preview Berlin. Viņš man stāstīja, ka darbi top, nevis pašmērķīgi cenšoties radīt noteiktu stilu, bet gan specifiskais darba process pats to neizbēgami rada. Īsāk sakot, tēlu nosaka materiāls un tehnika. Sapratu, ka to pašu varu teikt par savām strīpu gleznām.
Šoziemu pavadīju pie laba sava drauga, franču mākslinieka Entonija Farū, kurš mani uzaicināja padzīvot viņa darbnīcā Londonā. Kamēr viņš strādāja, mēs daudz pārrunājām darba procesu, un viņš teica, ka nespēj pēkšņi radīt kaut ko pilnīgi citādāku, jo veids, kā viņš strādā, vienmēr rada līdzīgu rezultātu. 
Džonu Kornu savukārt es pazīstu jau daudzus gadus, un arī par viņa darbiem varu teikt to pašu. Turklāt Džons vienmēr slavina 1950. gadu modernismu. Mūsdienu mākslā dominē attēls, bet toreiz mākslinieka pieeja bija daudz intelektuālāka, varēja izstādīt tukšu audeklu, un tam bija pamatīgs konceptuālais segums. Māksla šodien ir kļuvusi pārlieku dekoratīva. 
Izstādes till the end of it māksliniekus vieno tas, ka viņus nevada imperatīvs vai balss no augšas, ka tev ir jārada tieši šāda bilde. Bet drīzāk veids, kā viņi sāk pie kaut kā strādāt, neizbēgami noved pie noteikta galarezultāta. Tehnika kā kaut kas organisks. Noteikti nevēlos apgalvot, ka visi izstādes dalībnieki būtu modernisma atblāzma. Šie darbi ir laikmetīgi, un to uzreiz var pateikt. Tomēr visus četrus, manuprāt, vieno inteliģenta abstrakcija, jo nevienu no mums nevarētu nodēvēt par ekspresīvu mākslinieku.
Šodien netrūkst autoru, kas uz audekla vienkārši uzšņāpj Yo, Bitch, un kāds baņķieris bez mākslas izglītības to sajūsmā nopērk. Jo tas taču ir jautri! Laikmetīgā māksla ir pilna joku. Vēlējos radīt izstādi, kur mākslinieki nenodarbojas ar tik lētiem trikiem. 
Cik man zināms, par mākslinieku nekļuvāt, studējot mākslas akadēmijā. Jums ir pavisam cita izglītība. 
Jā, es nenāku no mākslinieku ģimenes, kaut zīmējis esmu kopš bērnības. Taču studiju jautājums nebija apspriežams, bija jāmācās kaut kas nopietns, tālab pabeidzu matemātiku un bioloģiju, kaut gribēju filozofiju un mākslu. Trīs mēnešus pat nostrādāju laboratorijā, bet nozvērējos – nekad vairs mūžā! Un aizbraucu uz Londonu, kurā tolaik plauka andergraunda mākslas un reiva kultūra, sapazinos ar māksliniekiem un sāku aizrauties ar video montāžu, savus darbus izrādot tehno ballītēs. Man apritēja 27 gadi, un es sajutos pārāk dumjš mākslinieku sabiedrībai, tāpēc apņēmos studēt mākslas vēsturi. Tā kā Francijas labākajās mākslas skolā var iestāties tikai līdz 26 gadu vecumam, man bija jāpaliek Anglijā, kur Midlseksas Universitātē apguvu estētiku un mākslas filozofiju. Diemžēl maģistra grāds mani samaitāja, jo pēcāk vairs nespēju nodarboties ar mākslu kā iepriekš. Uzsūktās zināšanas man sasēja rokas. Vienīgā, kas visa kursa laikā tikpat kā netika pieminēta, bija glezniecība. Tāpēc es sāku gleznot, un tā kā tolaik man bija jau 30 gadi, tad jāsaka, ka es nekad neesmu bijis jaunais mākslinieks.
Kad un kā sākās jūsu attiecības ar Rīgu?
Pirms pieciem gadiem mesē Art Vilnius 2009 iepazinos ar Ilzi [Žeivati, galerijas “Māksla XO” vadītāju – A. I.]. Pats biju atbraucis kopā ar vienu no meses dalībniekiem – franču Galerie Nivet-Carzon. Ilze iegādājās vienu manu litogrāfiju, kuru 2010. gadā iekļāva grupas izstādē “Litogrāfi” Rīgā. Vēlāk viņa ar mani sazinājās, vai es negribot galerijā “Māksla XO” sarīkot personālizstādi, un es piekritu! Pirmā personālizstāde notika 2011. gadā.
Rīgu es iemīlēju, bet, godīgi sakot, pirmajā reizē man tā patika vairāk, jo bija jauki nolupusi, arhitektūrā varēja sajust vēsturi. Šogad Rīga ir jau pārāk smuka. (Smejas) Turklāt, ja pirmajā reizē mani draugi Francijā raustīja plecus un divreiz pārjautāja, uz kādu pilsētu es īsti braucot, tad šogad jau saklausīju skaudību: “Ak, žēl, ka es netieku! Es arī gribētu uz Rīgu!” Vai saprotiet? Rīga kļūst par meinstrīmu! 

http://www.arterritory.com/lv/zinas/3531-ekspresintervija_ar_miselu_kastene_izstades_till_the_end_of_it_kuratoru/

___________________________________________________________________________________________

300 vārdos: “Saldā garlaicība” 

Anna Iltnere
04/07/2012
Foto: Renāŗs Derrings

Franču mākslinieks Mišels Kasteņē (1971) izstādi Rīgā nerīko pirmo reizi. Jau 2011. gadā galerijā “Māksla XO” notika solo skate “In Memoriam Eiropa”, bet 2009. gadā viņš piedalījās grupas izstādē “Litogrāfi” (arī galerijā “XO”), savukārt līdz 24. jūlijam tepat apskatāma viņa jaunākā darbu izstāde “Tranzīts”. Grūti izvairīties no tieksmes uzreiz salīdzināt mazliet mainīto piegājienu – ar tām gleznām, kas bija eksponētas pērn, datētas galvenokārt ar 2006., 2007. un 2008. gadu. Ir sajūta, ka gleznieciskās kolāžas tehnika, ar ko mākslinieks rotaļājas jau izsenis, no bangojošas jūras ir ieplūdusi upē un rāmi tuvojas kādai jaunai ostai. Kasteņē vairs “neizmētā” savus varoņus pa audeklu (sērijā At Odds With Space, 2007), arī nepiezīmē dzīvnieku un putnu galvas idilliskiem grupu portretiem kā negaidītus punktus uz “i”. Tā vietā viņš ar koka dēlīti savelk vienāda platuma diagonālas joslas, un divus vai pat trīs attēlus, no kuriem viena ir dabas ainava, sakombinē gleznā. Bet man patika, kad Kasteņē bangoja, nevis aprēķināja joslu skaitu. Taču tajā pašā laikā nezūd nojauta, ka tuvojas kāda cita piestātne, ka esam vēl tranzītā.

Prātā nāk Lī Krasnere, Džeksona Polloka sieva un saprāta balss, kura attiecībā pret sevi vairs nebija tik racionāla, taču nenoliedzami paškritiska – tas tiesa, jo šķērēja kopā pati savus darbus, kas nešķita gana labi esam, lai vēlāk no tiem formētu jau jaunu veselumu. Protams, Kasteņē kolāžas neparedz fizisku iejaukšanos, viss notiek uz viengabalaina audekla, taču jaunajos darbos pietrūkst dinamisma, kas citkārt ir Mišela trumpis. Par ko liecina kaut vai allaž viņa gleznās neiztrūkstošie ņirbošie krūmi un koku lapotnes, kas, punktotas kā ērkšķogu zapte, ir it kā noķērušas un “atskaņo” visas tās čalas, smieklus un sarunas, kas anonīmajām aizgājušo laiku grupas fotogrāfijām aizkadrā skan. Tikmēr “strīpotā” Traversee (2011) sērija domās uzbur Ļermontova frāzi “saldā garlaicība”, bet šiem eleganti un koši tērptajiem stāviem es tik un tā sekošu, lai redzētu, uz kurieni tie ved.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/300_vardos/1302-300_vardos_salda_garlaiciba/

_______________________________________________________________________________________________

 

Fau Alexandra. MICHEL CASTAIGNET. Castor & Pollux, 2012