Publikācijas

Kamēr neesmu aizmirsis

Vilnis Vējš / 28.02.2020

Liecieties mierā, ja gribēšu, pats pastāstīšu! – tā es parasti atgaiņājos, ja kāds pārāk uzstājīgi izprašņā par pagātnes notikumiem. Gaidu un nevaru sagaidīt to vecumu, kad uznāks vēlēšanās stāstīt, kā bija pirms gadiem desmit, trīsdesmit, piecdesmit, un it labi apzinos, ka tad, iespējams neviens vairs nevēlēsies manī klausīties. Tomēr nav jau tā, ka es neko neatcerētos. Tikai manas personiskās attiecības ar atmiņām ir visai pretrunīgas, tādēļ ar izbrīnu novēroju, ka arvien vairāk cilvēku vēlas dalīties atmiņās publiskajā telpā – sašaurinot, jo  īpaši mākslā. Atmiņas kļuvušas nupat jau par izplatītāko, pamatstraumes tēmu, kas mūs uzrunā no izstādēm un izrādēm, nerunājot nemaz par grāmatām. Ar mani kā skatītāju uzstājīgi vēlas dalīties atmiņās cilvēki, kas ir jaunāki ne tikai par mani, bet arī cits par citu. Lūk, šonedēļ vien aktuālas divas mākslas izstādes, kas katra savā veidā apcer atmiņu dabu. Turklāt nesen iznāca noskatīties divas teātra izrādes par to pašu, protams, atmiņu tēmu. Kristas Dzudzilo personālizstādi “Mīklaini kā spogulī” galerijā “Daugava” tikai vakar atklāja, tādēļ to vēl neesmu apskatījis. Bet par pārējo īsumā centīšos pastāstīt, kamēr neesmu aizmirsis.   

Lauras Veļas izstāde galerijā “Māksla XO” saucas “Prāta defragmentācija”. Galerijas sienas ir noklātas maziem kvadrātiņiem, kuros caur biezu caurspīdīgas plastmasas kārtu var saskatīt ainiņas, kuras fiksējuši nezināmi fotogrāfi nenoskaidrotās situācijās. Mākslinieces rokas pārgleznotas, protams. Ainiņas ir lielākoties sadzīviskas, situācijas pieder tām, kurās nekas īpašs nenotiek – kāds pozē tieši kamerā, kāda kompānija sasēdusies ap ugunskuru, kādam amatierim radusies vēlēšanās iemūžināt dabasskatu. Gleznošanas process arī ieviesis korekcijas – es varbūt nepazītu  uzgleznoto personu, pat ja dzīvē pazītu, bet es nepazīstu nevienu, protams. Tomēr autores lielais “knowhow” ir prasme nodibināt kontaktu starp attēlu un skatītāju, radīt paļāvību, ka kaut ko pazīstamu mazajos dzīves stopkadros spēs atrast ikviens. Nejaušs fotoattēls kā tilts starp mākslinieka un skatītāja pieredzēm pieder izplatītām stratēģijām mūsdienu mākslā – lai neizplūstu pārāk plašos salīdzinājumos, atgādināšu, ka šajā pašā galerijā esmu redzējis vairākas izstādes, kurās mākslinieces piedāvāja konstruēt asociācijas un stāstus, par pamatu ņemot senas amatieru fotogrāfijas – Vineta Kaulača un Anna Heinrihsone, piemēram. Tomēr saturs katrā gadījumā ir atšķirīgs, un tas izriet ne tikai no attēlu sižetiem, bet arī skatītāja empātijas, spējas saskatīt svešas dzīves brīžos kaut ko tuvu un pazīstamu. Ne velti Laura Veļa izstādes nosaukumā lieto defragmentācijas jēdzienu – sakārtošanu, sablīvēšanu kā attēlu lasīšanas metaforu.
[...]

https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/24594-kamer_neesmu_aizmirsis

__________________________________________________________________________________________________

Izplūdušo atmiņu katalogs. Lauras Veļas izstādes Prāta defragmentācija recenzija

Stella Pelše /LMA Mākslas vēstures institūts / 29.02.2020

Lauras Veļas izstādes Prāta defragmentācija glezniņās ir daudz portretu un figurālu ainu, kurās iekļuvuši daži mājdzīvnieki, taču netrūkst arī panaivi reālistisku dabasskatu ar bērziņiem un abstrahētu motīvu.
Sastapšanās ar milzumu mazu glezniņu, kas dažādā augstumā izraibina galerijas baltās sienas – dažas gan novietotas arī kā objekti uz postamentiem –, pirmajā mirklī var šķist pārsteidzoša, lai gan tas noteikti nav bezprecedenta gadījums. Izstādēs redzētas, piemēram, Vinetas Kaulačas daļēji hiperreālistiskās fotoalbuma izmēra urbānās ainiņas un Artura Bērziņa monohromie miniatūrie dabasskati. Taču šai izstādei nenoliedzami ir citāds vēstījums, lai arī bez zināmas sasaistes ar "jauno glezniecību" vai "jauno mākslu" Latvijā neiztikt. Tai raksturīgo aspektu vidū noteikti ir ikdienišķi piezemēti sižeti, zināma atteikšanās no gleznieciskās formas estetizēšanas par labu stāstam, brīvi klejojumi dažādu stilistisko virzienu laukā, kā arī reflektēšana par personisko vai kolektīvo pagātni.

Dārgumu sakārtošana
Lauras Veļas vārds droši vien būs zināms cītīgākiem jauno mākslinieku gaitu pazinējiem. Izstādēs viņa piedalās kopš 2014. gada; 2017. gadā ar izcilību absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un sarīkojusi pirmo personālizstādi Seja. Bez nosaukuma Kalnciema kvartāla galerijā. Tajā jau izpaudās glezniecības migrācija eksperimentālu autortehniku virzienā, izmantojot, piemēram, acu ēnas. Māksliniece radījusi arī instalācijas, videodarbus, animāciju un performances.
Kā vēsta gan galerijā Māksla XO skatāmās jaunākās izstādes Prāta defragmentācija anotācija, gan autores izteikumi citviet, šoreiz pamattēma ir atmiņa, proti, glezniņas ir tādi kā atmiņu kadri, un "defragmentācija" ir no datortehnoloģijām aizgūts secīgas failu sakārtošanas termins (māksliniece iepriekš studējusi informācijas tehnoloģijas). Konkrēts skaidrojums ir arī biezajiem stikliem, kas klāj nelielos darbiņus, tos pārvēršot par savdabīgiem klucīšiem: "Reizēm sajūtu atmiņas kā "sekreķiku" spēli, ko bērnībā spēlējām. Ik pa laikam notraušu smiltis no tām, lai aplūkotu, kā tās laika gaitā mainījušās, vai arī mainījusies ir tikai mana attieksme pret tām?" (no izstādes anotācijas). Glezniņu pielīdzināšana padomjlaika bērnu spēlītei ar zemē ieraktiem un stikliņu pārsegtiem "dārgumiem" izskaidro to formu, kurā reizēm izspēlētas arī telpiskās attiecības – kaut kas no gleznotā atrodas tuvāk stikla virsmai, proti, skatītājam, nekā kaut kas cits.
Žanriskā aspektā glezniņās ir daudz portretu un figurālu ainu, kurās iekļuvuši daži mājdzīvnieki, taču netrūkst arī panaivi reālistisku dabasskatu ar bērziņiem un abstrahētu motīvu. Dažs kvadrātiņš līdzinās samazinātam abstraktā ekspresionisma plūdinājumam vai ekspresīvi uztrieptam agrā modernisma "rimeikam". Skičveidīgā, ātrā maniere, kas brīžiem atgādina karikatūru zīmējumus, ir diezgan reālistiska, bet vienlaikus arī kombinēta ar akvareliskiem plūdinājumiem, kas tēlus bieži padara neskaidrus un grūti uztveramus.
Vairākums attēloto personāžu, šķiet, ir diezgan melanholiskā garastāvoklī vai piedalās kādā dīkā "tusiņā", kura dalībnieki krāšņo drūmo ikdienu ar cigaretēm un dzērienu traukiem. Cita darbu grupa attēlo mazītiņas, nekonkretizējamas figūriņas, piemēram, skrienam gar tādu kā jūras malu, peldamies koši zilā ūdens klajā, ejam pārgājienā pa draudīgi melnbaltu, izplūdušu ainavu vai stāvam durvju ailā.
Savukārt vienīgais lielākais izstādes darbs izskatās pēc monohromas portreta fragmentācijas (bez priedēkļa de-), kurā švīku un notecējumu mudžeklī izšķiramas vien atsevišķas anatomiskas detaļas, kas atgādina ausi vai aci. Līdzīga portretisku un figurālu motīvu netveramība, gan vairāk lineāri sablīvētā izpildījumā, savulaik izpaudusies latviešu mākslas autsaidera Georga Šenberga darbos, autoram integrējot dažādu skatpunktu un kustības fāžu iespējamību kā attālas kubisma un futūrisma atbalsis.

Kaleidoskopiskā identitāte
Anotācijā atrodamas atsauces uz to, ka "atmiņu kadri formē identitāti", ka "katra atcerēšanās reize pārraksta vienu atmiņu kadru un, līdzīgi kā pārstāstot stāstus, laika gaitā mainās" un ka "stāstītie stāsti veido fiktīvas atmiņas, kas ar mums nekad nav notikušas". Bet kas no tā ir pieejams skatītājam izstādes pieredzēšanas kontekstā? Neko daudz par šo identitāti kādā personību vienojošā nozīmē mēs neuzzinām; atliek ainu kaleidoskops, kas vienlaikus var nelikt mieru kā risināms uzdevums vai šifrējams rēbuss. Arī uz jautājumu, kas mainījies katrā atcerēšanās reizē un vai atmiņas ir vai nav fiktīvas, praktiski nav iespējams atbildēt. Tāpēc šādi komentāri iegūst drīzāk retorisku laikmetīgas filosofēšanas pieskaņu.
Atliek tikai pārbaudāmā iespēja, ka fiksētie mirkļi kādā intuitīvā līmenī var sasaukties ar uztvērēja atmiņām. Un te katram svarīgāks varētu būt kāds cits "sekreķiks". Man tāds pagājības atdzīvinātājs bija, piemēram, koši sarkanais bērnu mētelītis padomjlaika stilā, izkārts uz veļas auklas, kas savieno padrūmas daudzstāvu kaimiņmājas. Kopumā izstādē gan netiek akcentētas kādas sociālās reālijas (izņēmums varētu būt mājiens uz aizgājušo padomju režīmu – "kadrs" ar salutējošiem pionieriem), latviešu mākslai visai raksturīgā veidā pievēršoties privātai, individuālai pieredzei.
Diez vai katru gleznas "klucīti" vajadzētu pavadīt izvērstam komentāram, tomēr, iespējams, konkretizējoši izteikumi par tēliem un motīviem kopumā atvieglotu šo tiltu būvēšanu uz skatītāja atmiņām. Piemēram, glezniņu ar skumjo, pelēko zilonīti mēs ieraugām citādi, uzzinot autores skaidrojumu: "Es izlasīju interneta portālā par sociālo mobingu skolās un atcerējos to plastilīna zilonīti, ko man skolā klasesbiedri izmeta pa logu ārā un kas kā atmiņa, izrādās, man joprojām sēž iekšā. Ne saukta, ne aicināta tā iznira." (No raksta par izstādi portālā lsm.lv.) Taču tas nav uzzināms izstādē. Var saprast ierasto paļāvību uz modernisma tradīcijas glabāto formas pašpietiekamību un ar to saistīto skatītāja brīvību iztēloties, tomēr vērts arī pārdomāt tās ikreizējo noderību iecerētā vēstījuma paušanai.

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/izpluduso-atminu-katalogs.-lauras-velas-izstades-_prata-defragmentacija_-recenzija-14236670