Publikācijas
Katra atmiņa pārrakstās tagadnes kontekstā
Īssaruna ar mākslinieci Lauru Veļu / 18.02.2021
Ziemeļvalstu un Baltijas jauno mākslinieku balvas 2020 starptautiskā žūrija balvu glezniecībā piešķīrusi māksliniecei Laura Veļai par darbu “Laiks. Identitāte” – multimediālu instalāciju, kas sastāv no 144 glezniecības darbiem un atklāj laika un atmiņu nenoteiktību un abstrakciju.
Glezniecība ir medijs, kas neskaitāmas reizes pasludināts par mirušu un tomēr turpina dzīvot. Kāpēc jums tā ir svarīga un kas ir jūsu glezniecības būtiskākie raksturlielumi?
Es īsti nesaprotu šo vēlmi vispārināt un pasludināt kaut ko par mirušu vai nenozīmīgu. Tomēr bieži cilvēki to ir darījuši – gan runājot par grāmatām, gan melnbalto foto, radio vai televīziju. Iespējams, kādreiz viss kļūs digitāls, tomēr šobrīd uzskatu glezniecību par mākslas paņēmienu. Gaisā ir manāms tāds naidīgums pret glezniecību, mākslas biennālēs tai tiek atvēlēta ļoti maznozīmīga loma. Šķiet, reizēm tiek aizmirsts, ka tas jau ir tikai medijs. Man svarīgs ir vēstījums mākslā, tehnika, kādā tas tiek nodots, ir tikai pastarpināts lielums. Glezniecība no visiem medijiem ir tas, kur man ir vislielākā pieredze un prasmes. Protams, fotomāksla noteikti ir ieviesusi izmaiņas glezniecībā. Es neredzu jēgu hiperreālismam, ja “to” ir iespējams nofotografēt, tad lielais laika un materiālu ieguldījums neatspēkojas. Glezniecība nav vienīgais medijs, ar kuru darbojos, tomēr katru reizi, kad neizmantoju glezniecību, pārjautāju sev – vai tas ir tāpēc, ka nepieciešams, vai tikai tāpēc, ka skaitās stilīgāk? Mērķis ir ļoti būtisks. Ja mākslinieks izvēlas tādus izteiksmes veidus kā instalācijas, video, foto, performances, tad ir būtiski, ka tas nāk no sirds, patiesas vēlēšanās nevis izpatikšanas mūsdienu mākslas aktualitātēm. Manuprāt, arī glezniecība mūsdienās var būt tikpat aktuāla, ja ir patiesa. Protams, tai velkas līdz komercialitātes rēgs, bet nu un? Ja tā ir spēcīga māksla, kas spēj aizraut cilvēkus un mūsdienu vizuālajā pārsātinājumā vispār izraisīt emocijas, tad kāda gan atšķirība, kādu mediju izmanto.
Vai manai glezniecībai ir kādi būtiski raksturlielumi? Es noteikti par to nedomāju, radot darbus, bet, atskatoties, tie varētu būt eksperimenti ar formu, veidojot gleznobjektus – hibrīdus starp glezniecību un tēlniecību. Reizēm dusmojos, ka mani mākslas darbi nav skaisti, vismaz tādā latviskā izpratnē par skaistumu, tomēr, tos radot, atmetu jebkādas domas par izpatikšanu sabiedrībai.
Foto no personīgā arhīva
Runājot par savas daiļrades konceptuālo bāzi, minat, ka jūsu darbos rodamas atsauces uz “kvantu fizikas mitoloģiju”. Vai varat izskaidrot šo frāzi? Kas ir tās papildinošais jēdziens un kādā veidā jūsu glezniecība atrodas kontaktā ar kvantu fiziku?
Ak, jā, kvantu fizika. Tas salīdzinoši ir jaunums. Tur ir sava mistika, minējumi, sapņi - tas aizrauj līdzīgi fantāzijas filmām. Par kvantu fiziku bieži pārliecinoši izsakās cilvēki, kas nespētu pat vienu vienādojumu saprast vai atrisināt. Pārstāstot šīs teorijas, veidojas mīti. Mani mākslas darbi esmu es, savukārt daļa manis ir mana iepriekšējā dzīve jeb izglītība, kurā apguvu informāciju tehnoloģijas. Šo mācību lielākā daļa sastāvēja no augstākās matemātikas priekšmetiem un fizikas. Ātri vien sapratu, ka mana uztvere un domāšana nevelk līdzi garajiem vienādojumiem, drīz vien tos uztvēru vienkārši kā skaistu rakstu jeb dekorāciju. Vienīgais, kas saistīja un fascinēja, bija to nozīme, teorijas, ko tie atbalsta. Mums bija brīnišķīgs fizikas pasniedzējs. Tieši šajās mācībās sabruka mana iepriekšējā dzīves uztvere, kurā bija noteiktas, vienā veidā saprotamas lietas – kaut vai apjausma, ka skaitlis ir mūžīga tuvināšanās kādam punktam. Tas man šķita kas ļoti smeldzīgi skaists un poētisks. Attiecībā uz kvantu fiziku – tas ir mans veldzējums teorijās, ka šī pasaule ir uzbūvēta daudz sarežģītāk nekā mums šķiet. Savas domas saucu par mitoloģiju, jo, lai gan esmu daudz mācījusies fiziku, neuzskatu sevi par speciālistu vai tik advancētu, lai varētu izteikt apgalvojumus. Tomēr šis nezināmais sarežģītais varbūtību lauks sniedz daudzas iespējas, kļūst interesantāk dzīvot. Tāpat visas darbības, ko veicam apzināti vai neapzināti, iegūst jēgu, jo, iespējams, iekustinām lielākus procesus. Ar saviem mākslas darbiem raidu signālus laiktelpā ar varbūtību, ka tie iekustinās kādas daļiņas citos organismos.
Viens no jūsu pētījuma laukiem ir laiks. Bestsellera The Time Paradox: The New Psychology of Time That Will Change Your Life autors, psihologs Filips Zimbardo saka, ka indivīda attiecības ar laiku dziļi ietekmē viņa dzīvi. Ko esat sapratusi par jēdzienu “laiks”?
Esmu sapratusi to, ka neko nesaprotu. Domāšana par laika jēdzienu, līdzīgi kā par visuma bezgalības apjēgšanu, noved pie smadzeņu spēju robežas. Tādas, ko cilvēciskai būtnei apjēgt nav dots. Līdzīgi kā filmā “Trūmena šovs”, kad kuģo un kuģo pa jūru un attopies pret sienu. Tikai manai sienai durvis vēl nav parādījušās. Man ir mazohistiskas tieksmes taustīt savu garīgo spēju robežas. Līdzīgi kā ziņkārīgs cilvēks pieskaras savai ādai, bet neuzšķērž to, lai saprastu, kas iekšā. Mani fascinē laika poētiskā, filozofiskā, transcendentālā un netveramā daba. Es spēju tikai nest tālāk ziņu par laiku, izmantojot fenomenoloģisko redukciju, savu personīgo sajūtu un instinktu līmenī, tverot to maksimumu, kas man ir dots laika izpratnē – laika mirkļus jeb īsākos laika nogriežņus. Savos darbos vēlējos attēlot laika matricu ar šiem īsajiem, it kā maznozīmīgajiem laika mirkļiem. Katra atmiņa pārrakstās tagadnes kontekstā. Mana personīgā laika matērija. Lai piedzīvotu patiesu laika ritējuma izmaiņu, nemaz nav jālieto LSD, pietiek tik nostāties planka pozā, lai sajustu ķermeniski katru sekundi. Jāatzīst, ka jautājumā pieminēto bestselleru es neesmu lasījusi. Sāku izpēti par laiku, lasot Rietumu filozofijas “izejas punktu” – Sv. Augustīna grāmatu “Atzīšanās”. Mani pārsteidza tas, ka gadsimtiem cilvēki ir domājuši par laiku, gudrākie prāti pētījušie tā nozīmi, tomēr mūsdienu filozofija atgriežas turpat pie Sv. Augustīna atziņām. Laiks joprojām ir mūsdienu lielākais noslēpums. Tas, ka to primitīvi pielieto kā atskaites mehānismu, ir ļoti abstrakti. Protams, es saprotu, ka tas nepieciešams pasaules pastāvēšanai. Tomēr, vai nav pavisam jautri, ka piektajā stāvā rit pavisam citādāks laiks nekā pirmajā un ka pie melnā cauruma robežas visumā laiks ir apstājies? Manuprāt, laiks visskaistāk atrisinās mūzikā, – tas ir brīdis, kad mūsu prāts atceras iepriekšējo skaņu un jau ilgojas pēc nākamās...
Lauras Veļas maģistra darba instalācija "Laiks. Identitāte"
Jūsu glezniecībā zīmīga loma ir vēlmei eksperimentēt ar formu. Cik lielā mērā jūsu izmantotie formālie izteiksmes līdzekļi ir saistīti/pakārtoti jūsu mākslas naratīvam?
Sāku eksperimentēt ar formu un materiāliem, lai izietu no ilgstošas radošās krīzes. Apguvu laikmetīgās mākslas kursu pie Helēnas Demakovas, biju apžilbināta no izcilajiem māksliniekiem un to veikuma. Viss, ko redzēju savos darbos un citu mākslā, bija tik atkārtojumi no paveiktā, un šķita, ka nav jēgas pasauli piesārņot ar mākslu, kuras ir tik daudz un izcilākā paveidā. Meklēju jaunas formas un medijus, kas nav pārpludinājuši mākslas vēsturi, lai iekustinātu savu radošo sastrēgumu. Pēc vairākiem eksperimentiem sapratu, kādā veidā tos vēlos piemērot savas mākslas vēstījumam. Epoksīda sveķi, kas atgādināja stiklu, sasaistījās ar noslēpumu spēli manā bērnībā, kur nozīmīgos vēstījumus novietoju slēpņos, kurus pārsedzu ar stiklu. To atspīdošā virsma noderēja kā visu laiku sasaiste, jo atspoguļoja šī brīža īso laika nogriezni. Kas sākās tikai kā rotaļa ar materiāliem, attīstījās mākslas naratīva valodā.
Vai mākslai piemīt spēja mainīt cilvēkus? Vai tā spēj padarīt pasauli labāku?
Manuprāt, īstajā laiktelpas punktā jebkāda matērija var mainīt cilvēkus un padarīt pasauli labāku. Tas dod cerību eksistences nozīmīgumam. Īstajā brīdī pateikts vārds var gan graut, gan pacelt. Māksla manā izpratnē ir komunikācija. Mākslas darbi, kas rosina domāt, domāt kritiski, rosina iztēli – dod pienesumu sabiedrībai, bet tas, kā katrs indivīds to pielietos, paliek viņa ziņā. Tomēr vēsture liecina, ka laikos, kad sabiedrība nosliecās pa labu tikai materiālām vērtībām, dzimst haoss, nemieri un nelaimes. Mākslas pienesumu nomērīt nav iespējams – kā tā padara pasauli labāku un par cik? Savukārt mūsu laikmetā ir tieksme visas vērtības mērīt naudas izteiksmē. Līdz ar to māksla paliek par tādu apdraudētu, aizsargājamu parādību. Mana lielākā vēlēšanās ir, lai cilvēkiem, kas apskata mākslu, kaut mazliet kaut kas sakustētos smadzenēs, lai tie aizdomātos par tēmām, kuras citādi tie ikdienā palaistu garām, un lai kaut uz mirkli mainītu laika ātrumu.
Lauras Veļas maģistra darba instalācija "Laiks. Identitāte"
Vai māksliniekam ir svarīga atzinība?
Noteikti nerunāšu par visiem, tomēr es droši vien neesmu labākais piemērs, kam atbildēt uz šo jautājumu. Manas attiecības ar atzinību ir vienmēr bijušas nedaudz slimīgas. Agrā bērnībā mācījos Emīla Dārziņa “ģēniju skolā”, kur man stāstīja – ja neesi ieguvis konkursā pirmo vietu, esi nekas. Atceros, ka jutos kā mūzikas sacensību suns, kas skrien pēc mānekļa. Tad vienmēr, saņemot otro vietu vai atzinības rakstu, nebija prieka, bet vilšanās. Vēlāk ilgu laiku strādāju ar sevi, lai spētu izbaudīt mākslas procesu, lai dzinulis ir mākslas radīšana nevis atzinība. Šobrīd gribētos teikt, ka man atzinība vispār nav nepieciešama un esmu nirvānā, sazinājusies ar savu es, sēžu jogas pozā, pirkstiņus sacēlusi, bet tā nav. Es apskaužu tos māksliniekus, kuri ir pārliecināti, ka ir ģēniji, bet, iespējams, viņi ir iemācījušies labāk simulēt savu ģenialitāti. Man visu laiku ir šaubas – vai tas, ko daru, ir pietiekami labs. Novērtēšana no malas ir ļoti nepieciešama, bet kur gan to iegūt. Ģimene un draugi nav tie objektīvākie vērtētāji. Esmu novērojusi, ka daudzi vienkārši glaimo vai izsaka pieklājības frāzes, ka patīk, un dienas beigās es meklēju to patieso atzinību, kurai spētu noticēt. Atzinība ierosina arī nozīmīgus papildu procesus – izstādes, Kultūrkapitālfonda atzinību, mākslas kolekcionāru interesi. Es ļoti vēlētos, lai mani šis viss neiespaidotu, bet nav ko liekuļot, – man ir nozīmīga šī atzinība. Tā ir kā anonīmā alkoholiķa atzīšanās. Apkaunojoši mazliet, ja neesi pārliecināts, ka spētu visu dzīvi mazā stūrītī radīt savu mākslu, pat ja nevienam tā neinteresētu. Iespējams, bet es to negribētu pārbaudīt.
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/aktuali/25420-katra_atmina_parrakstas_tagadnes_konteksta
___________________________________________________________________________________________________
Kamēr neesmu aizmirsis
Vilnis Vējš / 28.02.2020
Liecieties mierā, ja gribēšu, pats pastāstīšu! – tā es parasti atgaiņājos, ja kāds pārāk uzstājīgi izprašņā par pagātnes notikumiem. Gaidu un nevaru sagaidīt to vecumu, kad uznāks vēlēšanās stāstīt, kā bija pirms gadiem desmit, trīsdesmit, piecdesmit, un it labi apzinos, ka tad, iespējams neviens vairs nevēlēsies manī klausīties. Tomēr nav jau tā, ka es neko neatcerētos. Tikai manas personiskās attiecības ar atmiņām ir visai pretrunīgas, tādēļ ar izbrīnu novēroju, ka arvien vairāk cilvēku vēlas dalīties atmiņās publiskajā telpā – sašaurinot, jo īpaši mākslā. Atmiņas kļuvušas nupat jau par izplatītāko, pamatstraumes tēmu, kas mūs uzrunā no izstādēm un izrādēm, nerunājot nemaz par grāmatām. Ar mani kā skatītāju uzstājīgi vēlas dalīties atmiņās cilvēki, kas ir jaunāki ne tikai par mani, bet arī cits par citu. Lūk, šonedēļ vien aktuālas divas mākslas izstādes, kas katra savā veidā apcer atmiņu dabu. Turklāt nesen iznāca noskatīties divas teātra izrādes par to pašu, protams, atmiņu tēmu. Kristas Dzudzilo personālizstādi “Mīklaini kā spogulī” galerijā “Daugava” tikai vakar atklāja, tādēļ to vēl neesmu apskatījis. Bet par pārējo īsumā centīšos pastāstīt, kamēr neesmu aizmirsis.
Lauras Veļas izstāde galerijā “Māksla XO” saucas “Prāta defragmentācija”. Galerijas sienas ir noklātas maziem kvadrātiņiem, kuros caur biezu caurspīdīgas plastmasas kārtu var saskatīt ainiņas, kuras fiksējuši nezināmi fotogrāfi nenoskaidrotās situācijās. Mākslinieces rokas pārgleznotas, protams. Ainiņas ir lielākoties sadzīviskas, situācijas pieder tām, kurās nekas īpašs nenotiek – kāds pozē tieši kamerā, kāda kompānija sasēdusies ap ugunskuru, kādam amatierim radusies vēlēšanās iemūžināt dabasskatu. Gleznošanas process arī ieviesis korekcijas – es varbūt nepazītu uzgleznoto personu, pat ja dzīvē pazītu, bet es nepazīstu nevienu, protams. Tomēr autores lielais “knowhow” ir prasme nodibināt kontaktu starp attēlu un skatītāju, radīt paļāvību, ka kaut ko pazīstamu mazajos dzīves stopkadros spēs atrast ikviens. Nejaušs fotoattēls kā tilts starp mākslinieka un skatītāja pieredzēm pieder izplatītām stratēģijām mūsdienu mākslā – lai neizplūstu pārāk plašos salīdzinājumos, atgādināšu, ka šajā pašā galerijā esmu redzējis vairākas izstādes, kurās mākslinieces piedāvāja konstruēt asociācijas un stāstus, par pamatu ņemot senas amatieru fotogrāfijas – Vineta Kaulača un Anna Heinrihsone, piemēram. Tomēr saturs katrā gadījumā ir atšķirīgs, un tas izriet ne tikai no attēlu sižetiem, bet arī skatītāja empātijas, spējas saskatīt svešas dzīves brīžos kaut ko tuvu un pazīstamu. Ne velti Laura Veļa izstādes nosaukumā lieto defragmentācijas jēdzienu – sakārtošanu, sablīvēšanu kā attēlu lasīšanas metaforu.
[...]
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/24594-kamer_neesmu_aizmirsis
__________________________________________________________________________________________________
Izplūdušo atmiņu katalogs. Lauras Veļas izstādes Prāta defragmentācija recenzija
Stella Pelše /LMA Mākslas vēstures institūts / 29.02.2020
Lauras Veļas izstādes Prāta defragmentācija glezniņās ir daudz portretu un figurālu ainu, kurās iekļuvuši daži mājdzīvnieki, taču netrūkst arī panaivi reālistisku dabasskatu ar bērziņiem un abstrahētu motīvu.
Sastapšanās ar milzumu mazu glezniņu, kas dažādā augstumā izraibina galerijas baltās sienas – dažas gan novietotas arī kā objekti uz postamentiem –, pirmajā mirklī var šķist pārsteidzoša, lai gan tas noteikti nav bezprecedenta gadījums. Izstādēs redzētas, piemēram, Vinetas Kaulačas daļēji hiperreālistiskās fotoalbuma izmēra urbānās ainiņas un Artura Bērziņa monohromie miniatūrie dabasskati. Taču šai izstādei nenoliedzami ir citāds vēstījums, lai arī bez zināmas sasaistes ar "jauno glezniecību" vai "jauno mākslu" Latvijā neiztikt. Tai raksturīgo aspektu vidū noteikti ir ikdienišķi piezemēti sižeti, zināma atteikšanās no gleznieciskās formas estetizēšanas par labu stāstam, brīvi klejojumi dažādu stilistisko virzienu laukā, kā arī reflektēšana par personisko vai kolektīvo pagātni.
Dārgumu sakārtošana
Lauras Veļas vārds droši vien būs zināms cītīgākiem jauno mākslinieku gaitu pazinējiem. Izstādēs viņa piedalās kopš 2014. gada; 2017. gadā ar izcilību absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un sarīkojusi pirmo personālizstādi Seja. Bez nosaukuma Kalnciema kvartāla galerijā. Tajā jau izpaudās glezniecības migrācija eksperimentālu autortehniku virzienā, izmantojot, piemēram, acu ēnas. Māksliniece radījusi arī instalācijas, videodarbus, animāciju un performances.
Kā vēsta gan galerijā Māksla XO skatāmās jaunākās izstādes Prāta defragmentācija anotācija, gan autores izteikumi citviet, šoreiz pamattēma ir atmiņa, proti, glezniņas ir tādi kā atmiņu kadri, un "defragmentācija" ir no datortehnoloģijām aizgūts secīgas failu sakārtošanas termins (māksliniece iepriekš studējusi informācijas tehnoloģijas). Konkrēts skaidrojums ir arī biezajiem stikliem, kas klāj nelielos darbiņus, tos pārvēršot par savdabīgiem klucīšiem: "Reizēm sajūtu atmiņas kā "sekreķiku" spēli, ko bērnībā spēlējām. Ik pa laikam notraušu smiltis no tām, lai aplūkotu, kā tās laika gaitā mainījušās, vai arī mainījusies ir tikai mana attieksme pret tām?" (no izstādes anotācijas). Glezniņu pielīdzināšana padomjlaika bērnu spēlītei ar zemē ieraktiem un stikliņu pārsegtiem "dārgumiem" izskaidro to formu, kurā reizēm izspēlētas arī telpiskās attiecības – kaut kas no gleznotā atrodas tuvāk stikla virsmai, proti, skatītājam, nekā kaut kas cits.
Žanriskā aspektā glezniņās ir daudz portretu un figurālu ainu, kurās iekļuvuši daži mājdzīvnieki, taču netrūkst arī panaivi reālistisku dabasskatu ar bērziņiem un abstrahētu motīvu. Dažs kvadrātiņš līdzinās samazinātam abstraktā ekspresionisma plūdinājumam vai ekspresīvi uztrieptam agrā modernisma "rimeikam". Skičveidīgā, ātrā maniere, kas brīžiem atgādina karikatūru zīmējumus, ir diezgan reālistiska, bet vienlaikus arī kombinēta ar akvareliskiem plūdinājumiem, kas tēlus bieži padara neskaidrus un grūti uztveramus.
Vairākums attēloto personāžu, šķiet, ir diezgan melanholiskā garastāvoklī vai piedalās kādā dīkā "tusiņā", kura dalībnieki krāšņo drūmo ikdienu ar cigaretēm un dzērienu traukiem. Cita darbu grupa attēlo mazītiņas, nekonkretizējamas figūriņas, piemēram, skrienam gar tādu kā jūras malu, peldamies koši zilā ūdens klajā, ejam pārgājienā pa draudīgi melnbaltu, izplūdušu ainavu vai stāvam durvju ailā.
Savukārt vienīgais lielākais izstādes darbs izskatās pēc monohromas portreta fragmentācijas (bez priedēkļa de-), kurā švīku un notecējumu mudžeklī izšķiramas vien atsevišķas anatomiskas detaļas, kas atgādina ausi vai aci. Līdzīga portretisku un figurālu motīvu netveramība, gan vairāk lineāri sablīvētā izpildījumā, savulaik izpaudusies latviešu mākslas autsaidera Georga Šenberga darbos, autoram integrējot dažādu skatpunktu un kustības fāžu iespējamību kā attālas kubisma un futūrisma atbalsis.
Kaleidoskopiskā identitāte
Anotācijā atrodamas atsauces uz to, ka "atmiņu kadri formē identitāti", ka "katra atcerēšanās reize pārraksta vienu atmiņu kadru un, līdzīgi kā pārstāstot stāstus, laika gaitā mainās" un ka "stāstītie stāsti veido fiktīvas atmiņas, kas ar mums nekad nav notikušas". Bet kas no tā ir pieejams skatītājam izstādes pieredzēšanas kontekstā? Neko daudz par šo identitāti kādā personību vienojošā nozīmē mēs neuzzinām; atliek ainu kaleidoskops, kas vienlaikus var nelikt mieru kā risināms uzdevums vai šifrējams rēbuss. Arī uz jautājumu, kas mainījies katrā atcerēšanās reizē un vai atmiņas ir vai nav fiktīvas, praktiski nav iespējams atbildēt. Tāpēc šādi komentāri iegūst drīzāk retorisku laikmetīgas filosofēšanas pieskaņu.
Atliek tikai pārbaudāmā iespēja, ka fiksētie mirkļi kādā intuitīvā līmenī var sasaukties ar uztvērēja atmiņām. Un te katram svarīgāks varētu būt kāds cits "sekreķiks". Man tāds pagājības atdzīvinātājs bija, piemēram, koši sarkanais bērnu mētelītis padomjlaika stilā, izkārts uz veļas auklas, kas savieno padrūmas daudzstāvu kaimiņmājas. Kopumā izstādē gan netiek akcentētas kādas sociālās reālijas (izņēmums varētu būt mājiens uz aizgājušo padomju režīmu – "kadrs" ar salutējošiem pionieriem), latviešu mākslai visai raksturīgā veidā pievēršoties privātai, individuālai pieredzei.
Diez vai katru gleznas "klucīti" vajadzētu pavadīt izvērstam komentāram, tomēr, iespējams, konkretizējoši izteikumi par tēliem un motīviem kopumā atvieglotu šo tiltu būvēšanu uz skatītāja atmiņām. Piemēram, glezniņu ar skumjo, pelēko zilonīti mēs ieraugām citādi, uzzinot autores skaidrojumu: "Es izlasīju interneta portālā par sociālo mobingu skolās un atcerējos to plastilīna zilonīti, ko man skolā klasesbiedri izmeta pa logu ārā un kas kā atmiņa, izrādās, man joprojām sēž iekšā. Ne saukta, ne aicināta tā iznira." (No raksta par izstādi portālā lsm.lv.) Taču tas nav uzzināms izstādē. Var saprast ierasto paļāvību uz modernisma tradīcijas glabāto formas pašpietiekamību un ar to saistīto skatītāja brīvību iztēloties, tomēr vērts arī pārdomāt tās ikreizējo noderību iecerētā vēstījuma paušanai.