publikācijas
"Figurāls džezs" - darbus izstādē "Četras gleznas" raksturo Kristaps Zariņš
Santa Lauga, Zigfrīds Muktupāvels / Kultūras rondo, 16. janvāris, 2023
Galerijā "Māksla XO" līdz 4. februārim skatāma Kristapa Zariņa izstāde “Četras gleznas”, kas aptver četrus lielformāta darbus, kuri tapuši 2022.-2023. gadā.
"Darbi apzināti ir lieli 3x6 metri, šajā izstādē ir mazāki - 2x4 metri, kur skatītājs var ieiet tiešā nozīmē, ja grib, var neiznākt arī ārā. Tas atkarīgs no mākslas ietilpības, dziļuma un spēka, vai skatītājs viņā arī paliek. Tas, protams, ir tēlaini teikts, bet doma tāda ir," par izstādi stāsta Kristaps Zariņš.
"Lieli darbi ir arī tāpēc, ka skatītājs, ja grib, var pielikt degunu pie audekla - paostīt, pagaršot biezo krāsu, bet viņš var arī atkāpties, jo ne vienmēr tā kompilācija, kas kairina acis, ir domāta skatīties tuvu. Ir domāts atkāpties, jo citreiz tie tēli ir saprotami atkāpjoties."
Darbos radīta transcendentāla vide bez laika un telpas robežām, kurā satiekas dažādu laiku vēsturiski tēli ar dažādu gadu Kristapa Zariņa gleznu varoņiem. Kā ievads jaunajai izstādē kalpo 2021./2022.gada mijā radītā glezna "Laipni lūgti!". "Gleznas centrā divas figūras - El Greco un Sieviete-Eņģelis ar rozēm no Fra Angelico gleznas - mājas saimnieki, kuri aicina ienākt...," raksta izstādes veidotāji.
"Tāpat tur ietverti vēsturiski jociņi un izklaides. (..) Ja zina mākslas vēsturi, vai kāds darbs ir iesēdies prātā no skolas sola, manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mākslinieks spēlējas, spēlē džezu gan ar visiem zināmiem tēliem, gan mazāk zināmiem un kompilē to ar savu krāsu spēli, līnijas izpratni, plūsmas, kompozīcijas izpratni. Kā tas skan kopā un varbūt arī atstāj kādu tēlu, ko apspēlēt pirms aizmigšanas vai pēc aizmigšanas, vai visu atlikušo mūžu," turpina Kristaps Zariņš.
Lūgts raksturot izvēlēto žanru, Kristaps Zariņš atbild, ka tas ir figurāls džezs ar priekšplānu, vidusplānu un tālāko plānu. Ar zināmām diagonālēm un apzinātu skatītāja vadāšanu aiz rokas, nevis aiz deguna, jo tas ir cieņpilns process, gan gleznas esība, gan skatītāja klātbūtne. Tas ir atbildīgs process gan no mākslinieka, gan skatītāj puses.
"Vienmēr ir skatītājam tiesības izsaukties - ai, kāds mēsls, piemēram. Vai tikpat labi skatītājs var izsaukties - vai, cik skaisti un iepriecinoši, vai vienkārši, ja tā vibrācija ir jūtama un skatītājs vibrē līdzi, mērķis ir sasniegts. Viņš var vibrēt gan pozitīvi, gan negatīvi, var būt arī balansā," uzskata Kristaps Zariņš. "Gleznai, lai viņa būtu pabeigta, jābūt tādai, kas stāv uz kājām, ne krīt vai ceļas, bet stāv un ir pati par sevi."
_________________________________________________________________________________________________
PERSONAL STRUCTURES - Reflections (Venēcija 2022). –
Izstādes katalogs (Sast. European Cultural Center). – Itālija: European Cultural Center , 2022. – 538 lpp.
PERSONAL STRUCTURES - Reflections (Venēcija 2022). –
Izstādes katalogs (Sast. European Cultural Center). – Itālija: European Cultural Center , 2022. – 134-135. lpp.
__________________________________________________________________________________________
Šī nav pīpe
Intervija ar Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Kristapu Zariņu
Auguste Petre / 19.01.2022 /
Foto: Kristīne Madjare
Pagājušā gada rudenī apritēja četri gadi, kopš Latvijas Mākslas akadēmijas rektors ir gleznotājs Kristaps Zariņš. Šo gadu laiku nozīmīgas izmaiņas skārušas ne tikai Latvijas laikmetīgās mākslas procesus kopumā, bet arī konkrētāk – akadēmisko un kultūrpolitisko telpu. Viens no būtiskākajiem jaunievedumiem, par kuru, kā sarunā atzīst Zariņš, bijis jācīnās vismaz 10 gadus, ir praktiskās doktorantūras studiju programma, kuru kopā realizē visas trīs Latvijas kultūras augstskolas. Vienkārši sakot, šīs doktorantūras studijas ir iespēja dažādu nozaru praktizējošiem māksliniekiem iegūt augstāko zinātnisko grādu savā nozarē, īstenojot mākslinieciski augstvērtīgu darbu.
Par praktisko doktoru nesen kļuvis arī Kristaps Zariņš. Divu gadu studiju procesā Polijas-Japānas Informācijas tehnoloģiju akadēmijā viņš radījis monumentālu glezniecības darbu sēriju jeb vizuālu alfabētu par tēmu “laiks, telpa un apziņa”. Šīs 12 lielformāta gleznas varētu dēvēt par asprātīgu un spilgtu ievadlekciju mākslas vēsturē, kur katrs tēls, krāsa un faktūra risina kompozīcijas kopējās attiecības. No “Pasaules sākotnes” (Gistavs Kurbē, 1866) līdz konceptuālisma sākumam (Marsela Dišāna “Strūklaka”, 1917) un tā joprojām Kristapa Zariņa darbi darbojas kā ceļvedis pieredzētām un vēl nebijušām atmiņām.
2022. gada sākumā mēs satikāmies uz sarunu par šiem darbiem, doktorantūru un vizuālās uztveres nozīmi.
Ko tev kā māksliniekam nozīmē doktorantūra? Vai šis jaunais statuss kaut ko maina?
Mākslas augstskolu asociācijas (ELIA) konferencē bijusī Vīnes Mākslas akadēmijas dekāne izteica tādu ķecerīgu domu, ka praktiskā doktora grāds kaut kādā veidā varētu atsaukties uz mākslinieku darbu cenām, piemēram, mākslas mesēs. Nu, tas, protams, izsauca tādu kontraversālu reakciju klausītājos, bet viņa to pateica. Otra lieta, kas izskanēja, – ka svarīgs ir nevis rezultāts – milzīgs, kvalitatīvi izaicinošs gala darbs, bet process un cilvēka prāta attīstība. Respektīvi, svarīgs ir pats doktorants un viņa garīgais un zinātniskais apvārsnis.
Bet, ja runājam par mani, tad, pateicoties ELIA un citiem tīkliem, es sen jau pazinu Pāvelu Novaku – poļu mākslinieku un pasniedzēju Varšavas Mākslas akadēmijā un arī Polijas-Japānas Informācijas tehnoloģiju akadēmijā. Šajā akadēmijā es arī ieguvu šo doktora grādu, kas angliski skaitās PhD in the field of Arts and Conservation, tātad restaurācijā jeb saglabāšanā.
Praktiskā doktora studiju programmas ieviešana pie mums bija garš process, aptuveni 10 gadu garumā, liels nopelns tur ir Dr. art. Andrim Teikmanim. Un šajā sakarā es varu teikt, ka gribētos, lai mēs [Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Kultūras akadēmija un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija] iedibinām arī eksterno praktisko doktorantūru. Šo pieredzi es ieguvu Polijā, un tas nozīmē, ka mākslinieki, kuri apkopot savu radošo praksi, var to darīt bez trīs gadu studiju cikla, jānokārto tikai eksāmeni svešvalodā un savā mākslas jomā. Tad māksliniekam tiek piešķirts promocijas darba vadītājs, ar kuru konsultējoties tiek apkopota, izpētīta mākslinieka daiļrade un tās vēsture.
Principā sanāk iegūt doktora grādu par savu jau ilgtermiņā veikto radošo darbību.
Jā, un es varu minēt piemēru – kad man bija pirmais zooms ar Polijas augstskolas dekāni, kura atbild par manu programmu, es izteicos vairāk... teiksim tā, zinātniskā noskaņā ar mākslas vēstures un laikmetīgās mākslas apskatu. Dekāne man pateica: “Nē, nē, Zariņa kungs, primāri mēs no jums sagaidām jūsu personiskās domas par jūsu personisko devumu mākslā.” Tas man bija tāds kā zibens spēriens, es sapratu, ka tā ir cita opera. Tajā pašā laikā tas man bija atvieglojums, jo es sapratu, ka man nebūs jāsēž bibliotēkās, bet gan darbnīcā.
Tas ir ļoti ciešā saistībā ar to, ko jau minēji par doktorantūru kā procesu. Un tomēr šajās gleznās no promocijas sērijas ir iekļautas ļoti daudzas mākslas vēstures atsauces.
Manās acīs ir divu veidu mākslinieki. Varbūt tas skanēs kaut kā primitīvi, bet – vieni ir tie, kuriem forma ir tik spēcīga, ka saturs kļūst par formu, un ir tādi, kuriem gribas vēl kaut ko pateikt paralēli formai. Manuprāt, es piederu pie tiem otrajiem, jebkura mana izstāde līdz šim ir bijusi veltīta kaut kādam notikumam manā galvā vai manai refleksijai par to, kur es dzīvoju, kas notiek visapkārt, kāds ārā ir laiks un tamlīdzīgi. Es radu ciklu, un katra šī izstāde ir tāds cikls, kurā es mainu arī tehniku, kurā es spēlējos ar to, kas ir tā sauktā profesionalitāte jeb izteiksmes līdzekļi. Šajā gadījumā es izvēlējos formātu 3 x 6 metri, spēlējoties ar teicienu, ka, ja glezna ir liela un nepārliecina, tad tā nav pietiekoši liela (smejas), bet to nesaku es, to savās esejās, ja atmiņa mani neviļ, citē Maikls Bieruts.
Vai doktorantūras kontekstā bija nozīmīgi, ka darbu izmērs ir tik apjomīgs?
Tas citāts man atausa atmiņā, kad es jau biju uzgleznojis gandrīz visus darbus. Bet šajā aspektā es nonācu pie domas, ka, citējot citu autoru darbus un klejojot pa gadsimtiem, es it kā radu mākslas alfabētu, ar kuru izstāstīt savu stāstu, lietojot šos citātus kā burtus. Tas ir viens. Un otrs, ka es ar saviem darbiem aktualizēju skatītāju aizdomāties jeb painteresēties, kas ir šie citāti, tādā veidā liekot viņiem sērfot pa muzejiem un interneta vietnēm, atrast šos citātus un papildināt savas zināšanas mākslas vēsturē un artefaktu kolekcionēšanā. Trešā lieta ir, ka es paņemu ne tikai ārējo jeb redzamo daļu, bet arī iedziļinos tehnikā, kurā šie darbi ir radīti. Kā tu redzi, tur ir faktūra, tur ir plāni un biezi, štrihs, štrihs ar tūbiņu, tur ir klusinātas krāsu attiecības, spēcīgas krāsu attiecības, tur ir silti vēsais. To darbu, kur ir Sezāna kalns, es uzbūvēju, balstoties Sezāna lauzto triepienu tehnikā, ko pēc viņa pārņēma kubisti un tā tālāk. Piemēram, šajā darbā (Beavers) viss sākās ar Bēklina nāves salu, iztek upe, kas tajā pašā laikā ir Gauja, tā tek un rada to kompozīcijas zigzagu, un pa to peld [Džona Everta] Milē prerafaelītu Ofēlija, virs viņas levitē Karavadžo tēls, kuram ir nogrieztas kājas, un es esmu ielicis āķus, it kā reflektējot par kapteini Āķi (smejas).
Tas ir ļoti skrupulozs darbs. Vai pirms gleznošanas procesa tu shematizēji šos vēsturiskos darbus un izvēlējies, kurus motīvus apvienosi vienā gleznā? Vai tas bija vairāk intuitīvs process?
Kā kuram darbam, bet pārsvarā es atradu vienu tēlu, ar ko sākt. Tie ir mākslinieki, kas man ir interesējuši jau sen. Procesā es gan pēc atmiņas, gan pēc interneta un grāmatu avotiem meklēju tēlus, kuri var papildināt manu stāstu un veidot kompozīciju, uz kuru ir interesanti skatīties, kas mani aizgrābj. Ne vienmēr tie bija tēli, citreiz tas bija krāsu laukums. Nav noslēpums, ka katram māksliniekam ir krāsu palete, un nereti krāsa mani aizveda pie kāda mākslinieka. Protams, es spēlējos ar vēstures citātiem, vēl es mēģinu būt asprātīgs. Katrā darbā ir kaut kādas jautras lietas, jo es negribu būt akadēmiski nopietns, tas man nav raksturīgi. Nu, vismaz glezniecībā (smejas).
Kā ir – vai reālie profesionālie apstākļi un darba vide spiež mainīt darbības formu?
Jā! Piemēram, Lotreks bija pietiekoši bagāts un varēja atļauties piegleznot vienu darbnīcu, aizslēgt durvis un noīrēt nākošo. Rihteram viss ir sterils, palīgi ir savilkuši audeklus, viss jau ir salikts... Pirms pāris dienām, stiepjot atkal kārtējo audeklu, es pieķēru sevi domājam – redz, cik labi Rihteram, es ar tā gribētu! Bet es neesmu tik slavens un nevaru atļauties ne tik lielas sterilas telpas, ne maksāt naudu palīgiem. Tajā pašā laikā es atceros teicienu, ka, lai nodzīvotu kvalitatīvu dzīvi, tev ir jābūt spējīgam pašam sevi apkalpot. Tātad, cik ilgi tu vari apvilkt to divmetrīgo rāmi, tik ilgi tu arī viņu glezno. Ja tu viņu vairs nevari apvilkt, tad pārej uz mazākiem formātiem.
Uz ārzemēm es parasti nebraucu sauļoties, bet pārsvarā vazājos pa muzejiem, un tās ainiņas, kuras es citēju savos darbos, uzplaiksnī atmiņā. Var jau teikt, ka tas ir ilustratīvi, bet tajā pašā laikā laikmetīgā māksla prasa zināmu sakabi jeb skatītāja uzrunāšanu, es teiktu, biežāk ar saturu nekā ar formu. Tāpēc ka, lai saprastu formu... tas ir tāpat kā ar simfonisko mūziku. Lai uztvertu skaņu gammu, ir vajadzīgas zināšanas šajā jomā. Ar formu var pārsteigt, bet tai ir jābūt vēl lielākai par lielu! Teiksim, kā tā Aniša Kapūra “vagīna” (Dirty Corner, 2015), kas bija izlikta Versaļas pils dārzos. Vai tas pats Demjens Hērsts, kurš Venēcijas biennālē izgāja uz prātam neaptveramiem resursiem, izmēriem, finansējumu un tamlīdzīgi.
Ja runājam tavu darbu kontekstā, vai tu tiešām tici, ka jebkurš cilvēks, tos redzot, uzreiz saskatīs arī izmantotās atsauces?
Nē, bet tāpēc jau es saku, ka es aktualizēju pasaules mākslas vēsturi. Teiksim, šeit es spēlējos ar tūbiņām, man kādreiz bija tāda izstāde “Vulkāns” galerijā “Māksla XO” Konventa sētā, kur es spiedu krāsu no tūbiņām līdzīgi kā Zeltiņš, Bērziņš. Darbos es citēju arī pats sevi.
Mūsu sarunas sākumā tu pieminēji, ka praktiskās doktorantūras ieviešana bija ļoti svarīga visām kultūras akadēmijām Latvijā. Kā tu šobrīd vērtē šo procesu, kad tas jau ir iesācies?
Pirmās atsauksmes ir dažādas. Ir labas, jo ir tā sadarbība starp mūziķiem, mākslu un kultūru.
Viņi arī faktiski sadarbojas savā starpā?
Viņi lasa tā sauktos starpposmu referātus un klausās viens otru, līdz ar to viņi bagātinās. Otrkārt, viņi apmeklē kopīgas lekcijas. Viens viedoklis no dažiem studentiem ir tāds, ka esot par daudz uzsvars uz teorētiskajām lekcijām un par maza laika radošajam darbam. Taču pluss ir ārzemju pasniedzēji. Varētu teikt, divi plusi, viens mīnuss.
Piemēram, Rasa Jansone šobrīd ir mana doktorante, mēs praktiski esam kolēģi. Nu, ko es varu iemācīt Rasai Jansonei? Pašlaik to procesu varētu saukt par koleģiālu mācīšanos – es kaut ko mācos no Jansones, viņa – no manis. Tagad Latvijas Mākslas akadēmijas lietošanā ir bijusī Bioloģijas fakultātes ēka Kronvalda bulvārī, un tur mitināsies mūsu praktiskās doktorantūras studenti – faktiski viņiem trīs gadus tiks nodrošināta darbnīca. Protams, mūsu studenti nevar būt priviliģētāki par citu augstskolu studentiem, bet doktorantūra ir augstākais līmenis studiju procesā, un darbnīcas ir nepieciešamas, tas ir kā trīs gadus pavadīt rezidencē. Tajā pašā laikā es saprotu to, ka doktorantūra nav balva par mūža ieguldījumu, bet tas ir mācību process, savas darbības finalizēšana. Nevis kāda cita vārdā, bet savas skaidrības vārdā.
Runājot par to, ka drīzumā tiks ieviestas izmaiņas, kas skar augstskolu mācībspēku kapacitāti – akadēmijai būs jānodrošina, ka 40% pasniedzēju ir doktora grāds. Vai šis faktors bija stimuls paātrināt praktiskās doktorantūras izveidošanu?
Skaidrs, ka jā. Cita starpā, otrs stimuls bija tas, ka atkal jau Lietuvā, Igaunijā šāda prakse bija, bet Latvijā nav ne laikmetīgās mākslas muzeja, ne arī praktiskā doktora studijas. Ja mēs atgriežamies sarunas pašā sākumā, tad jāsaka, ka bieži vien teorētiķis ar grādu var it kā nomīcīt, iemīt zemē mākslinieku bez grāda, piemēram. Bet šajā gadījumā tam māksliniekam, ja viņš grib kauties ar pildspalvu un domu, (protams, māksla pati par sevi nes domu), šis doktorantūras process sagatavo rakstu zīmju kaujai. Tu vari būt vislabākais mākslinieks savās un varbūt vēl kādu divu citu cilvēku acīs, bet tevi teorētiski iemīca burtu čupā un viss.
Protams, rakstiskais aspekts taču arī stimulē un mudina nokomunicēt vizuālo mākslas darbu.
Arī, jā. Pēdējā laikā es savu tekstu ilustrēju ar Lika Tijmana izstādi, ko redzēju Palazzo Grassi Venēcijā. Man kā vienkāršam skatītājam garšas kārpiņas apmierina tas, ko es redzu. Apskatot Tijmana gleznu, man teksts īstenībā nav nepieciešams, jo man pietiek ar to spēku, ko es nolasu no gleznas. Protams, kad gribējās uzzināt kaut ko vairāk, es pie dažām bildēm izlasīju arī tekstu. Bet kopumā teksts man ir sekundārs, primāra ir vizuālā valoda. Un man liekas, ka zināmā mērā tā ir vizuālās mākslas recepte, ka primāri ir tas, ko tu redzi, un tikai tad tu lasi, nevis – tu lasi un tad tu redzi.
Man bija saruna ar krievu režisoru Aleksandru Šeinu, kurš uzņēmis filmu "VMajakovskis", to rādīja Kaņepes Kultūras centrā. Un es ar viņu sastrīdējos. Viņš teica: “Nu, ko tu vispār sajēdz, māksliniek?! Bet es – režisors, es iesaistu miljonus, naudu un cilvēkus.” Un es viņam atbildēju, ka man glezna ir pilnība. Es skatos uz gleznu, un man vairāk nekāda informācija nav nepieciešama – man tur viss ir: filozofija, teksts, domas. Man neko vairāk nevajag.
Piekrītu, ka pastāv mīts, ka tekstam vienmēr ir jābūt klātesošam. Man šķiet, ka tiek daudz domāts par to, kā mākslu iztulkot skatītājam, bet tas tulkojums bieži nemaz nav nepieciešams.
Nav, ja ir spēcīgs tas, ko tu redzi. Bet ja tu redzi vienu punktu...
Nu, tas atkarīgs arī no uztveres.
Es tagad nesen otro reizi mūžā biju Prado muzejā Madridē. Šoreiz vairs nelikās, ka mani gāž no kājām, toties es papētīju tos glezniecības piegājienus. Piemēram, ka galvu Velaskess ir pats gleznojis, bet zirgus nē, to ir darījuši palīgi. Bet meistarība ir ārprātīga. Man liekas, ka mūsdienās to meistarību nemaz nav iespējams sasniegt viena iemesla dēļ – cilvēks ir samaitāts ar tehniku. Cilvēks nemaz nevar censties pēc tādas meistarības, jo ir tehnisks attēls. Un tas vienmēr būs precīzāks ciparu izteiksmē, bet viņš nebūs tik precīzs kā amora bulta.
Piemēram, Holbeina pikseļu daudzums... tur pikseļu ir vairāk nekā jebkurai digitālai kamerai! Vai Kristians Šāds, Berlīnes jaunā reālisma mākslinieks, ļoti reti kur atrodams. Kad tu redzi tos darbus dabā… nu, viņš ir tikpat labs kā Holbeins. Neskatoties uz to, ka Holbeinam nebija fotogrāfijas. Tāpēc es studentiem tā arī saku – primārais glezniecības amata apguvē ir skatīties. Iemācīties uzzīmēt krūzīti un atšķirt, vai tā ir no porcelāna, fajansa vai māla; tas ir ceļš saprast, ka apakšējam plakstiņam ir biezums, un tas gammu treniņš ir mācīties redzēt, skatīties uz priekšmetiem.
Un nobeigumā vari rakstīt, ka svarīgi ir pīpēt. Pīpēšana ir svarīga tāpēc, ka tu apstājies un nesabojā to, kas varbūt jau ir labs, vai arī paskaties vēlreiz kritiski uz savu darbu.
https://arterritory.com/index.php
_____________________________________________________________________________________________
Kristaps Zariņš. Laiks. Telpa. Apziņa (Sastādītājs - Kristaps Zariņš, teksts - Kristaps Zariņš). - Rīga: Kristaps Zariņš, 2021. - 72 lpp.
_________________________________________________________________________________________
.jpg)
Kristapa Zariņa personālizstādē "Laiks. Telpa. Apziņa" varēs redzēt viņa jaunāko veikumu
Baiba Kušķe / LR1 2020.gada 10. marts
Gleznošana man ir kā meditācija, kas nomierina, līdzsvaro un noņem spriedzi – saka gleznotājs, Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš, kuram 12.martā galerijā „Māksla XO” atklās personālizstādi „Laiks. Telpa. Apziņa”. Izstādē varēs redzēt viņa jaunāko veikumu, kura centrālais darbs ir izmēros ļoti vērienīgā glezna „Arkādija”.
Darbi kopumā ir ļoti blīvi gan vizuāli, gan saturiski. Mākslas klasikas citāti tajos mijas ar autora šodienas redzējumu, kas kā allaž ir vērīgi ass un gana ironisks.
„Pateicoties gleznošanai, es stāvu uz zemes un šo zemes spēku jeb enerģiju es varu izmantot, vadot Mākslas akadēmiju un mācot studentus. Glezniecība ir atelpa, svaigs gaiss pēc ikdienas darba, vieta, kur aizmirsties,” atzīst Kristaps Zariņš.
Jaunās izstādes centrālais darbs ir milzīga – trīs metrus augsta un sešus metrus gara – glezna „Arkādija”. Tā pilnībā aizņems visu vienu galerijas "Māksla XO" sienu.
Ar nosaukumu „Arkādija” autors norādījis to, ka gleznā redzama transcendentāla vide bez laika un telpas robežām, kurā satiekas dažādu laiku vēsturiski tēli ar dažādu gadu Kristapa Zariņa gleznu varoņiem. Homērs, Jēzus Kristus ar 12 apustuļiem, bultu cauršautais svētais Sebastians ir tikai daži no personāžiem, kas savīti kopā ar atsaucēm gan uz pašmāju klasiķa Jūlija Federa gleznu „Gaujas leja”, gan vācu renesanses meistara Hansa Holbeina slaveno gleznu ar galvaskausu.
_________________________________________________________________________________________________
Man in Art. - Izstādes katalogs (Sastādītāja - Ilze Žeivate, teksts - Remigijus Venckus). - Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 4.,11. lpp.
_________________________________________________________________________________________
Latvijas Mākslas akadēmijas jaunais rektors - Kristaps Zariņš!
Saruna ar jaunievēlēto rektoru
Paula Lūse
30/06/2017
28. jūnijā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektora amatā tika ievēlēts gleznotājs un līdzšinējais LMA prorektors prof. Kristaps Zariņš. Par jauno rektoru nobalsoja 45 no 78 LMA Satversmes sapulces dalībniekiem. Uz LMA rektora amatu pretendēja arī LMA prorektors studiju un zinātniskajā darbā Andris Teikmanis un LMA Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītājs Aigars Bikše. Līdzšinējais augstskolas rektors Aleksejs Naumovs ieņem rektora amatu kopš 2007. gada un viņa pilnvaru termiņš beidzas 2017. gada septembrī.
Nākamajā dienā pēc vēlēšanām Arterritory tikās ar Kristapu Zariņu, lai pajautātu par sajūtām jaunajā amatā un plāniem saistībā ar LMA turpmāko darbību un attīstību.
Kādas ir sajūtas, esot ievēlētam LMA rektora amatā?
Pamodos no rīta un domāju, ja pateikts A, tad jāsaka B.
Ko tas nozīmē?
Ja esi izvirzījis savu kandidatūru un tevi ievēl, tad jāapzinās atbildība un darba daudzums. Molberts droši vien tiks izmantots retāk, jo, iespējams, gleznošanai vairs nebūs tik daudz brīva laika, kaut gan līdzšinējo rektoru pieredze liecina, ka šos darbus var arī apvienot. Purvītis, paralēli rektora amatam un gleznošanai, vēl vadīja muzeju. Tas, protams, ir izaicinājums un zināma veida pārbaude. Kā mēs visi zinām, mūsu kolektīvs ir radoši spēcīgs ar nenoliedzami lielām radošām personībām, un, lai noturētu mākslas studiju kvalitātes līmeni, kas ir akadēmijai, ir jāiegulda liels darbs. Mūsu studenti ir izglītoti un inteliģenti, jo no pasniedzējiem uzsūc radošo un zināšanu līmeni visās apakšnozarēs, sākot no dizaina, glezniecības, vizuālās komunikācijas, tekstila, scenogrāfijas, tēlniecības, grafikas, līdz pat mākslas vēsturei.
Kāds ir jūsu pienesums un izvirzītie mērķi kā LMA rektoram turpmākajiem gadiem?
Viena no iecerēm ir izveidot praktisko doktorantūru, kur būtu iespēja aizstāvēt ne tikai teorētisko, bet arī prakstisko darbu, lai izveidotos sasaiste starp radošo darbu, pētniecību un zinātni. Tas gan ir jau iesākts darbs, kuru es turpināšu attīstīt.
Kā nākamo mērķi var minēt jaunu telpu izveidošanu studiju procesam, jo studentu skaits pēdējo gadu laikā ir palielinājies, tehnoloģijas attīstās, un tās pieprasa mūsdienīgu studiju infrastruktūru. Ir doma kopā ar PIKC RDMV (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola - P. L.) izveidot prototipēšanas darbnīcu RīgaMakerspace A. Briāna ielā 13, kur radošas idejas tiktu īstenotos eksperimentālā veidā, lai pēc tam rastos sasaiste ar potenciālo ražotāju. To plānots izveidot tuvāko 3 - 4 gadu laikā. Paredzētas telpas formveidei, kokapstrādes darbnīcām, metāla, modes, digitālo mediju studiju darbībai. Sākot ar 2021. gadu A. Briāna iela 13 kļūs par vietu, kur studentu un docētāju idejas, skices un 3D modeļi pārtaps funkcionālos un taustāmos prototipos, kurus iespējams komercializēt, mākslinieku un dizaineru radītos produktus ieviešot tirgū.
Tiek domāts arī par bijušā akadēmijas rektora Jāņa Kugas māju Ikšķilē, ko mums pirms vairākiem gadiem dāsni novēlēja viņa radinieki. Arī šis ir jau iepriekš plānots projekts, līdz šim esam veikuši arhitektoniski - mākslinieciskās izpētes darbus vietējās nozīmes kultūras piemineklī. Māja plānota kā starpdisciplināra studiju vieta, kur notiks plaša spektra dažādu specialitāšu lekcijas, bet vasarā tā kalpos par vietu mākslinieku un dizaineru rezidencēm. Tam, protams, nepieciešams finansējums, un tādēļ mēs aktīvi piesaistām Eiropas Savienības fondu finansējumu projektu īstenošanai. Mūs atbalsta arī Ikšķiles novada pašvaldība, mēs esam parakstījuši sadarbības līgumu par turpmāko sadarbību.
Ir doma arī izbūvēt LMA ēkas bēniņus. Šajās telpās jau daļēji notiek studiju process, bet ir vēl izbūves iespējas.
Jau ilgāku laiku mērķtiecīgi virzāmies uz LMA filiāles izveidošanu Kuldīgas Mākslas un radošā klastera ietvaros, tur sadarbībā ar Kuldīgas novada pašvaldību notiek starptautiskas starpdisciplināras lekcijas - no kuratoru praksēm un gleznotāju plenēriem līdz pat dizaina studijām.
Lai īstenotu šīs ieceres ir nepieciešami finanšu resursi. Tapēc ļoti priecājamies un pateicamies mecenātu Borisa un Ināras Teterevu fonda sniegtajam atbalstam un ceram, ka arī turpmāk mēs veiksmīgi sadarbosimies.
Padziļinātas atsevišķu nozaru studijas, piemēram, kuratoru lekcijas, varētu ieviest arī tepat akadēmijā.
Jā, pamazām par to tiek domāts. Uzstādījums varētu būt tāds, ka, paralēli tai lielajai domai par mākslu, radošumu varētu apskatīt arī no mākslas menedžmenta puses, jaunos māksliniekus izglītojot par mūsdienu mākslas izaicinājumiem un iespējām, par to, kā integrēties un veidot savu patstāvīgo darbību gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Svarīgi ir izveidot arī regulāru lekciju kursu angļu valodā, jo mums ir daudz Erasmus studentu, līdz ar to veidojas starptautiska vide, kas mūsu studentiem ir nepieciešama, lai rosinātu domāt plašāk un izveidotu jaunus starptautiskus sakarus.
Bet jebkurš jaunievedums vai risinājums ir jāveic mierīgi un pārdomāti, jo tas mūsu kuģis ir liels, un pagriezieni notiek lēnām, bet pārliecinoši.
Dažbrīd rodas sajūta, ka atsevišķas nodaļas Latvijas Mākslas akadēmijā baidās no kaut kā jauna ieviešanas.
Katrai mākslas augstskolai ir sava tradīcija, bet ar studentu iniciatīvu un aizstāvot viņu intereses jebkuras pārmaiņas ir veicamas. Kad bija rektoru kandidātu pārrunas, Studentu padome izvirzīja trīs prioritātes jaunajam rektoram - tradīciju saglabāšanu, domu atvērtību un skaidrību finanšu izlietojumā. 98 gadu garumā LMA ir sekmīgi virzījusi mākslas izglītību Latvijā. Tādēļ uzskatu, ka uz tradīcijam balstīta novitāte ir apsveicama, skaidrs, ka vajag sekot līdzi laikam un arī izvērtēt un pārdomāt savu darbu, atrast labās un ne tik labās lietas, un kopā ar studentiem iet tālāk.
Kurām nodaļām, jūsuprāt, vajadzētu īpaši pievērst uzmanību?
Pašlaik dizaina nodaļā, kurā ietilpst metāla mākslas, modes mākslas, fukcionālā dizaina un vides mākslas apakšnozares, ir ļoti spēcīgi organizēta un gūst atpazīstamību, pateicoties LMA Dizaina Diplomandu dienām, LMA Modes skatēm un mūsu studentu sekmīgai dalībai starptautiskos konkursos, piemēram, Evijas Šaiteres iegūtā čempiona balva starptautiskā konkursā Fashion Future for Hong Kong 2016, Danas Jasinkēvičas dalība International Arts of Fashion konkursā Sanfrancisko, Santas Celitānes uzvara jauno dizaineru darbu konkursā Salone Satellite Maskavā u. c. mūsu studentu starptautiskie panākumi. Bet tas ir arī tā iemesla dēļ, ka mūsdienu sabiedrībā aug pieprasījums pēc laikmetīga dizaina risinājumiem.
Manuprāt, būtu jāpievērš lielāka uzmanība tieši vizuālām mākslām. Līdzīgi kā Klāvs Loris ieguva Grand Prix balvu laikmetīgās mākslas biennālē “Eiropas jaunrade” (JCE. Jeune creation Europeenne. Biennale d'art contemporain), arī citiem jauniem māksliniekiem vajadzētu aktīvāk piedalīties konkursos. Un Mākslas akadēmijai būtu javeicina šo iespēju spektru. Domāju, ka ir nepieciešams arī izveidot atsevišķu konkursu vai balvu trīsdimensionālajai mākslai, kurā ietilptu keramika, stikla nozare, tēlniecība un instalācijas. To varētu nosaukt, piemēram, latviešu plakātista, dizainera, gleznotāja Gustava Kluča vārdā, kurš radīja trīsdimensionālas formas, kas ir aktuālas vēl joprojām.
Akadēmijai vajadzētu kļūt vēl redzamākai gan Latvijas, gan Eiropas un pasaules kontekstā, lai arī pēdējo desmit gadu laikā ir paveikts milzīgs darbs. Mums ir 120 partneru sadarbības skolas Eiropā un tagad Erasmus+ ietvaros arī Honkongā, Ņujorkā, Miami u. c. Tā, piemēram, 2017. gada LMA maģistru programmas diplomdarbu Zinātniskās atestācijas komisijas goda priekšsēdētājs bija Pratt institūta Mākslas skolas dekāns profesors Gerijs Šnaiders (Gerry Snyder), 2016. gadā tas bija Floridas starptautiskās universitātes (Florida International University), Mākslas un Mākslas vēstures nodaļas vadītājs, asociētais profesors Jaceks Kolasinskis (Jacek J. Kolasiński) un 2015. gadā tas bija Honkongas Politehniskās Universitātes Dizaina skolas dekāns profesors Kēss de Bonts (Cees de Bont). Šī starptautiskā sadarbība veicina LMA atpazīstamību un sniedz jaunas iespējas mūsu studentiem darboties pasaules mākslas arēnā.
Tikko tika pasniegtas arī pirmās trīs gleznotāja Valdemāra Tones stipendijas, un tās laureāti to izmantos kā atbalstu savām studijām ārzemēs. Mums ir svarīgi, lai izveidotos atgriezeniskā saite ar akadēmiju, un studenti ar lepnumu novērtētu pavadīto laiku šeit.
Un kā varētu popularizēt mākslas zinātnes nodaļu?
Pirmkārt, ir jāsāk ar savstarpēju komunikāciju studiju ietvaros. Mākslas zinātnes nodaļai būtu jākļūst par aktīviem mākslas kritikas (ang. val. Art Critique) nesējiem pārējām apakšnozarēm. Mākslas zinātniekiem jāsadarbojas ar jaunajiem māksliniekiem un dizaineriem, analizējot radošos procesus. Svarīga ir savstarpēja sadarbība un sinerģija. Studentiem ir jāsaprot, ka viņu intereses ir saskaņā ar LMA pasniedzēju vēlmi veidot mūsdienīgu un draudzīgu studiju vidi. Domāju, ka svarīgi ir izveidot arī jaunu sadaļu LMA mājas lapā par absolventiem, kur mēs varam redzēt tos savus varoņus un uzklausītu pozitīvu kritiku, kā rezultātā tas veidotu kopēju nākotnes ainu.
Droši vien ieteicamas būtu arī argumentētas kritikas studijas, lai mākslas vēsturnieki spētu profesionāli analizēt norises mūsdienu mākslā, un mākslinieki iemācītos neapvainoties - citādi bieži vien esam ļoti jūtīgi.
Tā ir! Viens ir uzrakstīt visu pozitīvi, bet jāmācās argumentēti un analītiski domājoši stāstīt par to, ko redz. Un tas būtu jāmācās ne tikai mākslas vēsturniekiem, bet absolūti visiem.
Lielākā daļa no minētajiem mērķiem ir jau iepriekš iesākti projekti, bet kas varētu būt tieši jūsu jaunievedums kā LMA rektoram?
Nolikt molbertu un krāsas rektora kabinetā.
Nezinu, vai to varētu saukt par mērķi, bet uzskatu, ka rektoram būtu regulāri jātiekas ar visu apakšnozaru pasniedzēju un studentu saimi, jo ir lietas, ko var atrisināt uzreiz, bet ir lietas, kurām nepieciešamas diskusijas un radoši smiekli un asaras.
Personīgi vēlētos sakopt LMA dārzu, kas ir akadēmijas sētā. Izveidot skaistu un atmosfērisku vidi, jo tomēr ir vasaras mēneši, kuros tur varētu darboties, izveidot, piemēram, starptautisku vasaras skolu ar semināriem, lekcijām un domu apmaiņām.
Kurš, jūsuprāt, ir bijis ietekmīgākais Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, kuru varētu ņemt par paraugu?
Nenoliedzami, Vilhelms Purvītis, jo viņš dibināja un radīja akadēmiju. Kā arī uzskatu, ka vēl šobrīd rektora amatā esošais Aleksejs Naumovs ir ļoti daudz izdarījis, lai Latvijas Mākslas akadēmiju padarītu starptautiski zināmu. Protams, man ir pārdomas par to, kā būt tikpat stipram un veiksmīgam kā iepriekšējiem rektoriem, bet darbs dara darītāju. Domāju, ka viss virzās pozitīvi, un galvenais, lai ir tie talantīgie studenti!
________________________________________________________________________________________________
Un atkal "ziedošu jaunavu pavēnī" (Sastādītāja un galvenā redaktore - Helēna Demakova, teksts - Helēna Demakova, Kristaps Zariņš). - Rīga: Rīgas Marsela Prusta biedrība, 2017. - 36 lpp.
______________________________________________________________________________________
Iezīmētā teritorija
Raimonds Kalējs
Kristaps Zariņš. „Privāti”
Galerija „Māksla XO”
06.04.–04.05.2017.
Vērtējot pēc pēdējā gada laikā radīto darbu un sarīkoto personālizstāžu skaita, Kristapu Zariņu gandrīz var pielīdzināt itāļu baroka mūzikas ražīgākajam komponistam Antonio Vivaldi, kuram bija piešķirti gluži vai neierobežoti resursi iedvesmas mūzu kontos. Līdzīgi minētajam mūziķim, kurš ar savu hiperaktivitāti spēja līdzās skaņdarbu sacerēšanai strādāt par pedagogu, vadīt orķestri un piedevām vēl būt ordinēts priesteris, arī Zariņš, neskatoties uz laikietilpīgo prorektora administratīvo un pedagoga darbu Latvijas Mākslas akadēmijā, spēj atlikušās diennakts stundas atlicināt gleznošanai, kas šoreiz bija rezultējusies zīmuļa un akrila tehnikā izpildītu darbu sērijā personālizstādē „Privāti” galerijā „Māksla XO”.
Paanalizējot gleznotāja interešu attīstību hronoloģiski, jāsecina, ka tematiski šī ekspozīcija turpināja iepriekšējās, pērnā gada martā šai pašā galerijā skatāmās personālizstādes „Dārzs” stīgu, spēlējot viegli erotisku prelūdiju florālajam pavasara ziedonim un priekšplānos akcentēti iesaistot Botičelli veneriskajām grācijām līdzīgos jaunavu tēlus. Atšķirībā no minētās izstādes, šoreiz autors ekspozīcijas viengabalainību bija panācis ar kvadrāta formātiem, tikai variējot to parametrus no kamerdarbu lieluma – sākot no 30 x 30 cm – līdz monumentāliem – 140 x 140 un 150 x 150 cm izmēra darbiem. Tehnikas izvēlei ir būtiska loma gleznu vēstījuma kontekstā, jo krāsainie zīmuļi simboliski norāda uz atgriešanos pie bērnišķīgi tieša apkārtējās pasaules krāsu redzējuma, atmetot pieaugušo sabiedrības uzspiestās normas un ienirstot fantāzijas brīvībā – fantāzijas, kas aplūkotajā gadījumā ļāvusi dabā esošo personisko telpu piepildīt ar legāli seksuāli rosinošiem jaunavīgiem augumiem. Reālais, mākslinieka un viņa dzīvesbiedres iekoptais Jūrmalas mājas daiļdārzs šajās gleznās pārvērsts par oāzi priežu meža vidū, par krāšņu filmas kadru vai teātra skatuvi, kuras scenogrāfiskās kompozīcijas pamatā ir sirreāli erotisku elementu sintēze ar botānisku precizitāti traktētajos priežu stumbros, neskaitāmajās daudzkrāsainajās puķēs un falliskajos burkānos, kas panteiskā vienotībā satikušies ar grāciju figūrām, skeletiem un uz sētas sēdošajām vārnām. Meiteņu kailie ķermeņi teatrāli izspēlē visdažādākās lomas, sākot no augus stādošām vai ravējošām dārzniecēm, līdz pat vāveriski veikli kokos sakāpušām nimfām, kuru vaļīgās pozas pasvītro pavasara hormonālo vētru diktēto libido.
Tēlojums zīmuļu tehnikā uz audekla prasa papildu slodzi un koncentrēšanos un vienlaikus piešķir darbiem emocionālu ekspresivitāti, kas iegulst štrihos, to ritmu vibrācijās un krāsās, viešot gluži vai metafizisku un noslēpumainu noskaņu. Lai arī privāti iezīmētā teritorija ir dziļi personiska, tā, duāli uztveramās zīmēs un alegorijās ietērpta, hipotētiski atklāj autora domu gammu, ļaujot skatītājam izvēlēties sev tuvāko interpretāciju – piemēram, ziemīgi vēsā toņkārtā ieturētajā darbā ar mironi viens saskatīs simbolistu iecienīto nāves tēlu, kamēr cits – tēlainu rudens salnas atspoguļojumu.
Kristapa Zariņa darbos nav panorāmisku plašumu vai žanriski viegli sagremojamu tēmu – ir tikai privāta un šajā gadījumā publikai atslepenota personiskās dzīvestelpas vizualizācija, kuras pamatā ir analītisks dabas vērojums un tās strukturēts dalījums krāsās un formās, nekautrīgi tieša savu fantāziju eksponēšana, kā arī profesionāla spēja to visu servēt kvalitatīvā kompozīcijas estētikā. Skatītājam tika piedāvāta ekskluzīva iespēja kļūt par personiski uzrunātu un aicinātu viesi Zariņa Jūrmalas rezidences Ēdenes mūžzaļi ziedošajā dārzā un ielūkoties mākslinieka domu skatuves aizkulisēs.
Šajā izstādē bija redzami Kristapa Zariņa teiksmainā dārza ziediņi. Augļi bija nogatavojušies nākamajā – maija otrajā pusē atvērtajā personālizstādē „Un atkal „ziedošu jaunavu pavēnī”” Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē.
http://studija.lv/?parent=8204
______________________________________________________________________________________________________
APRITĒ: Dārzs un krāsaini zīmuļi
KRISTAPS ZARIŅŠ: «Izstādei Privāti visi darbi tapuši ar krāsainajiem zīmuļiem. Tā ir savdabīga atgriešanās bērnībā, bet mākslinieks jau visu laiku zināmā mērā ir ar bērna acīm. Bērnībā cilvēka rūpes ir saistītas ar izaugsmi, jo bērns attīstās nemitīgi. Un tieši tas bērnus atšķir no pieaugušajiem – viņi nemitīgi meklē un izzina, un tajā pašā laikā veido pieredzi. Tagad, 55 gadu vecumā, zīmējot ar zīmuli, pieredze krustojas. Kaut kas līdzīgs notiek arī augu pasaulē – rozei, kas aug netālu no priedes, ir pavisam cita pieredze nekā tai, kas aug blakus citai rozei» / F64
Līga Rušeniece, 5.aprīlis, 20:29
«Sākoties mācību gadam, es studentiem uzdevu atgriezties bērnībā – zīmēt ar krāsainiem zīmuļiem, lai viņiem radītu citu dimensiju, uzplēstu savu radošo zemi. Pirms to uzdevu studentiem, pats izmēģināju,» stāsta gleznotājs Kristaps Zariņš. Rezultātā tapušas divas izstādes, pirmā no tām – izstāde Privāti – no rītdienas skatāma galerijā Māksla XO.
Mākslinieks Kristaps Zariņš atklāj, ka patiesībā viņš iedvesmojies pats no savas izstādes Dārzs, kas bija skatāma pērn, precīzāk - iedvesmas avots ir tas pats dārzs. Mākslinieka personiskā interese ir tā, ka šie darbi zīmēti ar krāsainiem zīmuļiem, un tas nozīmē, ka darba process bijis fiziski grūts, jo zīmuļu pretestība pret audeklu nav tik viegla, tāpēc šo darbu tapšanas procesā neiztrūkstoša sastāvdaļa ir sāpošas roku locītavas. «Pēc tam darbi lazēti, un vietām, kur lazējuma rezultātā pazūd zīmulis, ir pāriets pāri ar eļļu, otu un štrihu, lai atdarinātu zīmuli. Skatoties uz puķēm, priedēm, pļaujot zāli, rokot zemi, kopjot dārzu, man galvā notiek arī dažādas fantāzijas un vīzijas, un dārzs pārvēršas par filmu, par teātra skatuvi, tas arī ir zīmēts. Es mēģināju radīt sirreāli erotisku sastāvdaļu kopumu,» stāsta Kristaps Zariņš. Šo darbu sēriju mākslinieks dēvē par kamerdarbiem, jo to izmēri ir 70x70 centimetru lieli, bet lielākie darbi ir 140x140, turklāt kvadrāts ir forma, ko viņš jūtot vislabāk.
Pēc Lieldienām Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tiks atklāta mākslinieka otra darbu izstāde Un atkal ziedošu jaunavu paēnā, un tajā, savukārt, būs apskatāmi lielformāta darbi. «Sanāca ražīgs pavasaris - no zīmuļiem līdz zvetēšanai ar lielu otu,» nosaka mākslinieks.
Ilgus gadus mākslinieka vasaras māja bija pie Āsteres ezera, bet tur bijuši daudz lielāki plašumi - zeme ap trim hektāriem, turklāt augsne bijusi tik auglīga, ka, kā mākslinieks teic, zemē varēja iespraust otu, un izauga roze. Pēdējos trīs gadus viņš ir prom no Rīgas un nu dzīvo Jūrmalā. «Dārzs liels nav, bet darba pietiek, jo ir jau cīņa - priedes ir skaistas, bet tās apēd augsni un atstāj baltu smilti, puķēm nemitīgi jādod ēst - gan zirgu mēslojumu, gan citu barību. Jūrmalā, kur ir baltā smilts, nemitīgi baltā smilts jāved prom uz kāpu un vietā jāliek auglīga zeme. Es neesmu liels dārza speciālists, šajā ziņā vairāk uzticos sievai. Mākslinieks ietekmējas no vides, kurā viņš atrodas. Šobrīd esmu vietā, ko ieskauj simtgadīgas priedes un apakšā ir oāze. Un tā rezultātā top gleznas.»
Nākamnedēļ, 10. aprīlī, Kristapam Zariņam būs pusapaļa dzimšanas diena, bet 55. jubilejas balles nebūšot, nedaudz tiks atzīmēts kopā ar kolēģiem Latvijas Mākslas akadēmijā, kur Kristaps Zariņš ir arī prorektors jaunrades un administratīvajā darbā. Citu gadu pats sev sarūpējot kādu ceļojumu, bet šogad, izskatās, mazliet tiks svinēts tepat.
http://nra.lv/kultura/206149-aprite-darzs-un-krasaini-zimuli.htm
_______________________________________________________________________________________________
Miesa pret puķēm
Raimonds Kalējs
Kristaps Zariņš. „Dārzs” /Galerija „Māksla XO” /18.02.–15.03.2016.
|
Galerija „Māksla XO” ar kalendāru regularitāti liek radoši sarosīties tās pārstāvētajiem māksliniekiem, lai tie neatslābtu apātijā un laiku pa laikam atrādītu sabiedrībai sava darba augļus personālizstādēs. Tostarp arī gleznotājam Kristapam Zariņam, kura vārds ir labi pazīstams ne tikai Latvijā, bet pēdējo gadu laikā – kopā ar Alekseju Naumovu piedaloties ilglaicīgajā mākslas projektā „Pasaules pilsētas” – arī Honkongā, Ņujorkā, Deli un citviet. Pēc trīs gadus ilga, ārēji šķietama miera bija pienākusi kārta jaunāko darbu skatei personālizstādē „Dārzs”, kura pilnībā apliecināja gan mākslinieka uzticību jau ierastajai figurālajai graciozu meiteņu tematikai, gan arī ieintriģēja ar tik specifisko ziedu motīvu tēlojumu un to dekorativizāciju, kas šķita pilnīgi jauns pavērsiens Zariņa mākslā. Būtiskas novatoriskas pārmaiņas skārušas arī gleznotāja tehnisko arsenālu, kurā līdzās audeklam, eļļai un akrilam ienācis papīrs, akvarelis un jauktas tehnikas, padarot gleznojumu filigrāni gaisīgu un vieglu. Formātu palielinājums būtiski paplašina tēlojamās florālās vides fragmentu un iluzori pietuvinās Deivida Hoknija darbu monumentālajiem izmēriem – bet, atšķirībā no brita panorāmiskās tendences savās gleznās ietvert pēc iespējas plašāku ainavas priekšmetisko stāstu, Zariņš ar botāniķa cienīgu iedziļināšanos fokusējas uz atsevišķu krāsās un ziedu formās bagātu kadru tēlojumu. |
http://www.studija.lv/?parent=7966
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Mākslinieks Kristaps Zariņš pie sava pašportreta “Palete”: “Manu darbu raksturo bezatlikuma tehnoloģija. Savu pašportretu veidoju uz jau ar krāsu čupām pietaisītas paletes, kas vairs nav ērti lietojama, tajos brīžos es parasti paletes apgleznoju. Tāpēc ir tik dažādi biezumi, pīpes jociņš ir prasts, bet mēģināju iegleznot to, pēc kā mani var atpazīt – augstas pieres. Darbs ir pieliets ar laku, lai virsma izlīdzinās un nekas nekrīt nost.”
Pilnīgi slepeni!
Ivars Runkovskis
02/04/2013
Foto: Katrīna Ģelze
Kristapa Zariņa personālizstāde “Slepenais muzejs / Le Musee Secret” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 23. aprīlim
28. marta novakarē galerijā “Māksla XO” atklāja Kristapa Zariņa izstādi “Slepenais muzejs / Le Musee Secret”, kuras “ideja aizgūta no 1899. gadā Parīzē izdotas erotikas grāmatas, kam par pamatu kalpojuši Senās Grieķijas mīti un varoņteikas”. Izstādīti 7 palielāki darbi un 3 mazāki darbi. Katram no tiem līdzās neliela ilustrācija no minētās “erotiskās” grāmatas, kas rāda, kā attiecīgā tēma ir traktēta oriģinālā. Darbu nosaukumi ir patiesi sengrieķu mītu cienīgi, piemēram, “Kalisto žēlabas”, “Biblias pārvēršanās strautā”, “Sirēnas”, “Danaīdas”, “Nimfas” “Salmacijas lūgšana” un citi.
Atklājot izstādi, Kristaps Zariņš īsi norādīja uz izstādes formālo “kodolu”, t.i., vēlmi pretstatīt figūras kā dzīvo, reālo (kurām gan krāsas esot speciāli “nomazgātas”, lai maksimāli samazinātu figūru telpiskumu) un dekorācijas tām apkārt – kā mākslīgo, konstruēto, sadomāto.
Domāju, ka, analizējot gleznās redzamo nosacīti “erotisko” figūru attiecības ar to apņemošajām “dekorācijām”, var apjaust arī izstādes saturiskās aprises.
Tātad – “kailo” sieviešu ķermeņi. Te svarīgi sajust miesas smalko modulējumu, izmantojot silto un vēso krāsu toņus. Ķermeņu virsma kļūst it kā “plāna”, caurspīdīga, amorfa un apkārtējo “dekorāciju” vidē uztverama gandrīz kā plakana. Krāsu vibrējošo violetie, zaļganie un dzeltenie toņu kombinācijas dara miesu rēgaini spokainu, “nedzīvu”. Kopā ar plakanumu tas dod dīvaina sastinguma, kokainības sajūtu. Var pat teikt, ka figūras ir skulpturālas, “mehāniskas”, androīdas. Tajās ir tā mistiskā sajūta, kas pavada vecu fotogrāfiju skatīšanos – liekas, ka toreiz, pagātnē, cilvēki bija uzbūvēti no citiem apjomiem, citām sejas izteiksmēm. Tie izjūtas kā sveši, mizerabli, mazliet smieklīgi, naivi un... skumji. Kristapa gleznoto figūru “nevarība” un “stūrainums” drīzāk rada asociācijas ar viduslaiku tēlniecību, ikonu figūrām, ne ar antīkā skaistuma ideāliem. Varbūt tā, īpatnā veidā, tiek apspēlēta arī 19. gadsimta beigu erotikas bilžu pasaule, kurā erotika bieži maskējās aiz antīko figūru “atļautā” kailuma.
Īstenībā jau sieviešu figūras gleznās nemaz nav kailas, bet tādā “pseidomierā” sastinguši veidojumi, amorfi un reizē kokaini, “nomazgātu” krāsu laukumi. Figūras ir pat mazliet pabaigas, un, man liekas, piepildītas ar īpašu iekšēju sāpīgumu, izmisumu, intravertumu.
Par kādu gan kaislīgumu te runāt? Vai erotiku? Vai gan par erotiku var nosaukt sievietes ķermeņa (cilvēciskas būtnes vispār) situāciju apkārtējo krāsu plakņu, zobratu, sviru agresīvā mehānismā? Vidē, kur “dekorācijās” valda “harmoniska” disharmonija. Pasaulē starp krāsu aktīvo faktūru enerģijām un monotonu plakņu stindzinošām masām. Šaubos. Drīzāk tā ir kāda izdzīvošanas stratēģija pagātnes arhetipiem (uz kuriem mēs it kā noskatāmies ar līdzjūtīgu, skumīgu, tādu kā pārākuma pilnu sajūtu) un arī... viena no garīgas izdzīvošanas metodēm mūsdienu situācijā. Saglabāt pozu, robustu un inertu “caurspīdīgumu” pretrunīgā Laika masā. Saglabāt klusu, naivu skaņu spalgu, trokšņainu “dekorāciju” vidū. Tā ir kā tieksme pēc savāda, sastinguša, metafiziska iekšēja miera.
Ja janvārī Kristapa Zariņa iepriekšējā izstādē “Sejas” Mūkusalas mākslas salonā cilvēka veidols bija kā dominējošs, arhitektoniski uzbūvēts instruments ar vientulīgu, mazliet robustu, mazliet griezīgu skaņu starp/virs to raksturojušām plaknēm (telpām), tad šeit situācija ir cita – cilvēks kā smalka, “nomazgāta” skaņa (krāsa) ielikta aktīvā krāsu, ritmu, faktūru orķestrējumā (rāmī).
“Dekorācijas” ap figūrām daudzviet ir atklātas ekspresijas pilnas, tām ir aktīva, urdoša, brīžiem pat liekas, ka negatīva enerģija. Neraugoties uz košajām krāsām, it kā priecīgajiem, fakturētajiem krāsu “makaroniem” – viss kopums ap figūrām ir ass, griezīgs, saspriegots. Formu drāma, kas tur risinās, nav izklaide. Te tieši uz formu dzīvi būtu attiecināmi vārdi par “vardarbīgu kaislību” laiku sengrieķu eposos. Tā ir forma, kura nevilina, neglāsta, nemāna, neieaijā, bet “plēš” uztveri, ir opozīcijā pati sev un pati sevi “apēd”. Vide, kurai “iekšas nāk ārā”.
Triepieni vietumis burtiski robusti izcērt telpu. Tā ir tāda kā skulpturāla glezniecība. Daudz materiāla “cietības” un līdz ar to arī pretestības. Vietumis atkal krāsu klājums veido gludas, masīvas, sevī inertas, vienaldzīgas plaknes. Un tas, ko citi saskata Kristapa darbos kā ironiju, humoru, manuprāt, drīzāk traktējama kā ķecerība, traģiska zobgalība, kariķējums, ļauns un izmisis smīns. Bet ne baidīšanās. Īstenībā tā ir skarba, atklāta saruna formu valodā par eksistences izmisumu un bailēm. Šajā ziņā – visu cieņu Kristapa drosmīgajai atklātībai.
Iepriekš aprakstītās formas kolīzijas rada darbu uztverē atbilstošas emocionālās kolīzijas. Zariņa darbi ir uztverei ne-ērti, provocējoši. Bet kas ir teicis, ka mākslai jābūt ērtai un patīkamai? Ka tā nevar izzināt mūsos mūs pašus ar izsvarotas disharmonijas, disonanses palīdzību. Kāpēc gan ne?
Starp citu – pārdomām. 1899. gadā, kad tika iespiestas Le Musee Secret ilustrācijas, Gogēns uzgleznoja “Divas Taiti sievietes”, kurā arī plakani, sastinguši gleznotās puskailu sieviešu figūras tika ievietotas tropiskās audzelības enerģijas dekorācijās, bet sešus gadus vēlāk parādījās Sezāna “Lielās peldētājas”. Protams, tām gleznām ir pavisam cita formu semantika, bet es tikai gribu pateikt, ka varbūt Kristapa māksla kaut kādā veidā pat vairāk pieder 19. un 20. gadsimta mijai nekā šodienai.
Var pieņemt vai noliegt to, ko savās gleznās dara Kristaps Zariņš, bet nevar noliegt izaicinošu konsekvenci runāt par šodienas pretrunām, izmantojot/saglabājot figurālās glezniecības stāstījuma tradīciju, t.i., runāt ar/caur cilvēka figūras situāciju krāsu attiecību pasaulē.
Kristaps Zariņš intervijās, mazliet pozējot, teic, ka viņam jau neesot tāda vienota rokraksta. Patiešām, viņa gleznas ārēji var būt pietiekami variablas, bet iekšēji, es uzskatu, tā tomēr ir monolīta garīgā pasaule ar savu domāšanas loģiku, vērtību sistēmu un attieksmi pret pasauli. Varbūt šis ir viņa paša iekšējais “slepenais muzejs”? Kas zina!
Tāda ir mana Kristapa radīto formu interpretācija. Kādam tā noteikti būs citādāka. Vēl kādam – pavisam cita. Tas ir normāli! Māksla taču ir personīgs notikums – vizuālo formu kustība un pārtapšana ikvienā no mums jaunās garīgās aktivitātēs. Un Kristapa Zariņa gleznas var uztvert arī vieglāk – kā smaidu par laikiem aizgājušajiem un esošajiem, kā karnevālu (pārtapšanu), kas nekad nebeidzas, kā prieku par ironiju, kas zina sev vērti.
Bet Danaīdas grieķu mitoloģijā joprojām ir 50 valdnieka Danaja meitas, kas kopā ar tēvu bēg uz Argu no saviem vajātājiem – brālēniem Ēģiptiādiem, kuri grib ar tām salaulāties. Padodoties pārspēkam, tēvs piekrīt meitu laulībai, bet izdala visām zobenus un liek tām kāzu naktī nogalināt savus guļošos vīrus. 49 meitas tā arī izdara. Tas notiek 775 gadus pirms Romas dibināšanas. Nu tās cieš mūžīgo sodu Aīda nāves valstībā, nepārtraukti nesot un lejot ūdeni caurā traukā. Par Danaīdām uzrakstītas daudz traģēdiju, bet Aristofāns uzrakstīja komēdiju. Tāpat jau ir arī ar to mākslu. Starp citu – “Danaīdas” ir viens no Kristapa Zariņa izstādes labākiem darbiem.
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/2156-pilnigi_slepeni/
Kristaps. Ceļojums (Sastādītāja - Ilze Žeivate, teksts - Arnis Rītups. Santa santissima jeb sievietes portrets interjerā ). - Rīga: Māksla XO galerija, 2009. - 128 lpp.
Šajās Kristapa gleznās skatienam pieskaras kaut kas dziļi intīms. Kas? Varbūt tieši otrādi - šajās gleznās skatiens aizskar kaut ko dziļi intīmu. Ko? Un vispār - vai tad skatiens var kaut kam pieskarties? Vai tad skatienu kaut kas var aizskart? Skatoties gleznās, izrādās - acīmredzot var. Šis pieskāriens un aizskārums, šī saskaršanās mulsina un mudina aizdomāties. Par savu melnbalto prātu daudzkrāsainā visumā, par savu kailumu apģērbtā pasaulē, par savu dzīvi nāves vidū.
"Krāsas, šķiet, mums uzdod mīklu" un "krāsas mudina pie filozofijas" savulaik rakstīja Vitgenšteins. Ir ļaudis, kas saka, ka īstenībā krāsu nav - ir tikai dažāda garuma gaismas viļņi un ķīmiskas reakcijas. Tikpat labi varētu teikt, ka pa īstam cilvēka seju var redzēt tikai rentgena uzņēmumā. Īstenībā, kurā dzīvo cilvēki, gan sejas, gan krāsas ir redzamas tikai cilvēka skatienam, tās pastāv tikai redzošā skatienā (ne velti kādā Sibīrijas tautā "es tevi mīlu" vietā saka "es tevi redzu"). Un cilvēku pasaulē skatiens ir vismaz tikpat īsts, nē, daudzkārt īstāks par jebkuru lietu, uz kuru tas vērsts, izņemot seju. Tāpat kā ir brīži, kad cilvēki sazinās no sirds uz sirdi, tā ir situācijas, kurās cilvēki saskaras no skatiena uz skatienu. Glezna rada vienu no tādām situācijām. Lai gan neviens nevar redzēt to, ko redz otrs, [.