publikācijas

Kristaps Ģelzis. Māksla XO galerija. 2017

 

Helēna Demakova. Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā.
Darbi no topošā Laikmetīgām mākslas muzeja valsts kolekcijas.
Izdevējs "Biedrība Rīgas Laikmetīgās mākslas muzeja satura veidošanai"
2016


Kristapa Ģelža "Vakara pasaciņa" ir autortehnikā veidots gleznu cikls. Luminiscējošās krāsas ultravioletās gaismas klātbūtnē rada nedzaudz spocīgu iespaidu, līdzīgu televizora ekrāna mirdzumam. Darbs, kas tapa Cēsu Mākslas festivāla vizuālās mākslas izstādei "Skaistums", dod nojausmu par pilsētas uguņiem un rituāliem, par kuriem liecina uzgleznotie policisti. Gleznu turpinājums bija krāsu nopilējumi uz grīdas.
Mākslas darbs sasaucas ar Kristapa Ģelža ekspozīcijas tēmu, ar kuru viņš pārstāvēja Latvijas Republiku Venēcijas biennāles 54. Starptautiskajā mākslas izstādē - "Mākslīgais miers. Laikmetīgā ainava." Pats mākslinieks toreiz izstādes katalogā pauda, ka "pilsēta jau ir tikai pamats, statiskais punkts, pār kuru pārtraucas uz neatgriešanos dabas un laika pārmaiņas".
                                                                                                               Helēna Demakova.
___________________________________________________________________________________________________

Rudens. Putni jau projām, ēnas neredzamas

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
27/11/2015

Kristaps Ģelzis tajās aprindās, kam tas šķiet svarīgi, ir atzīts gandrīz vai par klasiķi. Vizuālās mākslas klasiķi. Un kā nu ne: sasniegts pusmūžs, sapelnītas dažādas balvas, iznācis “pārstāvēt valsti”, pat gadījies iesaistīties jezgā, kas uzmutuļoja putnu dārzā ap Okupācijas muzeju. Tāpat kā vēl daži, viņš var pat tikt uzskatīts par tādu kā vietējās renesanses cilvēku (ja saprotiet, ko es ar to domāju, it īpaši mūsdienās, kas, dziedi vai raudi, tāds “pigmeju” un pusaudžu renesanses laikmets vien ir). Nu labi, ar renesanses cilvēku es saprotu ne to Vitrūvija aplī iezīmēto vingrotāju, bet gan vīru vai sievu, kam padodas viskautko darīt – tāds dzīvo tik nost, ja grib, glezno, ja grib – veido vai “instalē” vai “performē”, vai pat piedalās arhitektūras konkursos. Turklāt visās jomās pamanās darīt, ja ne vienmēr kvalitatīvas, tad noteikti prātā paliekošas lietas.

Kristapam Ģelzim kvalitatīvi sanāk gandrīz vienmēr, lai kāda arī nebūtu konkrētā darba vai acumirkļa domu saturiskā noslodze. Tā tas ir arī šobrīd galerijā “Māksla XO” skatāmajā personālizstādē “19112015”. Nosaukums, kas atrodams arī uz galerijas loga stikla, ir izstādes atklāšanas datuma (tagadnes, kas nu jau ir pagātne) konstatējums. Darbi darināti sarežģītā tehnoloģiski-amatnieciski-radošā tehnikā un procesā, izmantojot līmlentas, polietilēna vai kāda citādi saucama materiāla plēves, krāsas. Nolasāmos attēlus un uzrakstus, iespējams, varētu veidot arī bez ilgstošās un komplicētās ņemšanās. Vienkārši tā – uz datora ekrāna. Bet tie būtu tikai attēli. Jēgu Ģelža darbiem daudzkāršo tieši to materialitāte. Ja kādam tīk, var tur saskatīt trash kultūras elementus vai laikmetīgā dizaina tendenci uz atkārtoti izlietojamu materiālu likšanu lietā. Materialitātes ziņā Ģelža darbi vienmēr ir īsta zelta bedre “kritiskās teorijas” karsējiem un citiem ar bērnišķīgo kreisuma slimību sirgstošajiem. 

            Kristaps Ģelzis. “Mākonis.” 2015

Tomēr saturiski Kristaps Ģelzis transcendē (atvainojos par šo svešvārdu, bet ne par citiem) “kreisumu” un pauž anarhismu pret jebko sazobē ar pusmūža apcerei piedienīgu rezignāciju. Vismaz man tā šķiet. Sastatot Latvijas himnu ar zāģi, viņš, protams, iekļaujas daudzu tā saukto viedokļu līderu postulētajā nihilistiski antinacionālajā “diskursā”, tomēr vienlaikus ļauj kontemplēt stāstu par to, kā zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Divos darbos un divās valodās rakstot lamuvārdu, ko nesen no dzejnieces Krivades daiļrades pūra izcēla un saulītē iecēla skolotāja Ratinīka, bet apzeltīja interneta žurnāls “Satori”, mākslinieks atkal, varbūt pats to negribot, iekļaujas kādā populārā “diskursā”, tomēr šim nolūkam izmantotais, paša radītais šrifts ir tik izaicinoši uzbāzīgs, ka, šķiet, saka gandrīz vai Raiņa vārdiem: “Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu” – tā vien liekas, ka Kristapa Ģelža darbu izstādei ir kāds virsuzdevums.* Un uz to norāda no otrreizējām izejvielām darinātajā darbā “Mēstule” redzamais papīrgrozs. Uz to lido vairums mūsu ieceru, centienu, vēlmju domāšanas, uz to lido slava un neslava, darbi un nedarbi, dienas un nedienas. Kaut kas jau paliek – augšupvērsts vektors vai strazda dziesmas ēna (neredzama!) uz būrīša sienas, kad pats putns jau projām.[...]

http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/5196-rudens._putni_jau_projam,_enas_neredzamas/

___________________________________________________________________________________________________

Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”

Paula Lūse
25/09/2015 

Foto: Renārs Derrings

Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]


Kristaps Ģelzis "Pašportrets" 2015

http://www.arterritory.com/lv/dzivesstils/atklasanas/5053-fotoreportaza_izstades_pasportrets_atklasana_galerija_maksla_xo/

__________________________________________________________________________________________

Sussane Hudson. Painting Now. Thames & Hudson .2015

Sussane Hudson. Painting Now. Thames & Hudson .2015

"[...]Gleznas" manā izpratnē ir darbi, kuros glezniecība, tās vēsture, konvencijas, stili un materiāli, ir mākslinieka galvenais orientieris - kā Raqib Shaw (dz. 1974, Kalkuta, Indija) dārgakmeņiem inkrustētajās sapņu ainavās un Kristapa Ģelža (dz. 1962, Rīga, Latvija) monumentālajās gleznās, katra no kurām apliecina glezniecības mainīgumu, nezaudējot saikni ar to, bet vienlaikus pārkāpjot tās tradīciju robežas - vienalga, vai pabeigtais mākslas darbs ir vai nav taisnstūra audekla gabals, klāts ar pigmentu un paredzēts kāršanai pie sienas.[...]" - 26., 27. lpp.

_________________________________________________________________________________________________



 
Kristaps Ģelzis

„Mākslīgais miers. Epizode 5”

2015,polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments, 200x300cm

“Bieži vien iejūtos vizuālā detektīva lomā, pētot un pārdomājot redzēto. Tā ir mana radošas iedvesmas “laika mašīna”. Vienlaicīgi tā var arī kļūt par manu ilūziju kapsētu. Tas padara mani nedaudz nemierīgu - mainīgā perspektīva ir tik acīmredzama no attālinātas distances un atskatoties uz pieredzēto. Agri vai vēlu visam ir jāmainās. Nav jēgas būt pārgudram un fiksēt iespaidus tikai sev tīkamā veidā. Vēl grūtāk ir vērot šīs laika gaitā notikušās pārmaiņas bez personiskās piesaistes šiem procesiem, it kā atrodoties sastingušā stāvoklī. Daudz biežāk gan vienkārši nepastāv iespēja ietekmēt straumes virzienu.

Man šķiet, ka tas ir veids, kā darbojas ainava. To var atstāt, būt un uzticēties tai. Tā vienmēr ir atvērta saplūšanai ar tavu personīgo cilvēcisko balsi. Tur ir ainavas bezgalīgais skaistums.

Tu droši zini, ka bērnībā uzceltā smilšu pils tavā mīļākajā pludmalē drīz vien tiks jūras vēja aizpūsta - graudu pa graudam. Metāla žoga caurredzamā struktūra var parādīties un nozust kā spēcīgas ilūzijas artefakts par cilvēku nebeidzamo cīņu par personīgo telpu.

Savā radošajā darbībā es pievēršos mums apkārt esošo tekstūru meklējumiem un to izpētei. Man patīk pilnībā aizstāt tradicionālo glezniecības materialitāti ar acīmredzami mākslīgu un sintētisku „iesaiņojumu”. Tas ir mūsdienām tik raksturīgais, nepārtrauktais atjaunošanās process, tikai racionāli estetizēts un vienkāršots.

Melnā polietilēna plēve, kas paredzēta siltumnīcām, lai optimizētu un paātrinātu paredzamo augšanas procesu, vai vienreizēji lietojamie atkrituma maisi ir mans audekls. Mājsaimniecības universālā līme, kas mēdz būt gan brūna, gan caurspīdīga, paslēpj un labo visas modernā cilvēka nevīžības. Abpusējā līmlente, ar kuras palīdzību tiek noņemti un pārnesti mākslinieciskie akrila pigmentu pirkstu nospiedumi, atgādinot kriminālistikas izmeklētāju pielietotās metodes.

Kāds teiks, ka tas ir tik izteikti laikmetīgi! Nē. Tas ir ikdienišķi. Tas ir tikpat lielā mērā laikmetīgi, cik vide, kurā mēs šobrīd dzīvojam un strādājam. Jau rīt var viss mainīties. Manas gleznas, iespējams, varētu raksturot kā manu Tagad rūpīgo vērojumu iesaiņošanu lielā kastē -gatavu pārvietošanai uz nākamo vietu.”

____________________________________________________________________________________________

Iekārotā skatuve – Venēcija

Autors: Vilnis Vējš. 2015. gada 26. maijs 11:37

http://www.diena.lv/kd/maksla/iekarota-skatuve-venecija-14099241

 
Viegls farss un platforma "izrādes sabiedrībai". It viss Venēcijas biennālē ir atkarīgs no skatītāju bezizmēra ieinteresētības
Mūsu plašsaziņas līdzekļus nereti sasniedz tikai, hm, visai tendenciozi atlasītas ziņas par Venēcijas biennāli. Piemēram, atklāšanas dienās vēstītais par ukraiņu māksliniekiem, kuri it kā okupējuši Krievijas paviljonu, bija speciāli sociālo tīklu lietotāju kopienai izsviests virtuāls pseidonotikums, kas nebūt nenodarbināja notikuma vietā esošos. Lielāku un mazāku skandālu aizkulisēs netrūkst: piemēram, kamēr biennāles oficiālā skate ar patosu "dekolonizēja" pasaules mākslu, iekļaujot tajā rekordlielu melnādaino mākslinieku skaitu – tiesa, pārsvarā tādu, kuri jau izveidojuši veiksmīgu karjeru ASV un Eiropas mākslas pasaulē, kas pati par sevi ir Rietumu kultūras fenomens –, Kenija pārdzīvoja īsti koloniālus tīkojumus attiecībā uz savas valsts paviljonu.
Izrādījās, ka atvēli valsts pārstāvniecībai bija saņēmusi apsviedīga itāļu kuratore un mākslinieku grupa, kurā nebija neviena Kenijas mākslinieka. Viņu vietā – ķīnieši un itāļi, kuri acīmredzot saskatīja iespēju ar Āfrikas valsts zīmolu iefiltrēties prestižā pasākuma oficiālajā programmā. Tikai pēc īsto Kenijas mākslinieku saceltā skandāla (Mišels Suā ievietoja internetā satīrisku komiksu) biennāles vadība atsauca "viltus" izstādi.

Viens nav karotājs
Šis gadījums ir liecība tam, cik nepieejama, bet iekārota absolūtajam vairākumam pasaules mākslinieku ir iespēja parādīties uz izdaudzinātā notikuma skatuves. Par biennāli kā skatuvi "izrādes sabiedrībai" (Gija Debora 1967. gadā ieviestais termins) biennāles sakarā jādomā gandrīz nepārtraukti: reti kurš kritiķis palaidis garām iespēju minēt dīvaino nesaskaņu starp kapitālisma kritikas pārpilnību kuratora Okvui Envezora piedāvātajā koncepcijā un tās baudītāju luksusa apģērbiem vai superdārgo jahtu kohortu, kas noenkurojusies lagūnā iespējami tuvāk izstāžu norises vietām. Piemēram, kritiķis Alisters Sūks no The Telegraph un Lora Kaminga no The Observer izstādi salīdzina ar vieglu farsu. Tiek minēts arī, ka tikpat kā vairs nav iespējams nošķirt mākslu, kas tiek izlikta pārdošanai prestižākajos mākslas tirgos Frieze un Art Basel, no nekomerciālās, par kādu tradicionāli tiek uzskatīta biennāļu piedāvātā (sk. publikāciju See in Venice, buy in New York?, theartnewspaper.com, 15.05.2015.).
Ar neapbruņotu aci redzams, ka mākslas vide ir galēji institucionalizēta – dažādu fondu, korporāciju un labdaru vārdi izskan ne retāk kā mākslinieku vārdi. Tieši no viņiem – neredzamās, bet nu jau itin atklātās frontes triecienniekiem – atkarīga ne tikai mākslinieku nokļūšana dārgajos Venēcijas izstāžu laukumos, bet arī efektīgajās ekspozīcijās ieguldītais līdzekļu apjoms, publicitātes kampaņas utt. Viens nav karotājs. Tikmēr, pat neiekļūstot pusotra simta pasaules mākslinieku elitē, kas veido biennāles tematisko programmu, māksliniekam ir iespēja parādīties uz skatuves ne tikai kā savas valsts pārstāvim atsevišķā paviljonā. Konkurence uz šo godu mākslas lielvalstīs ir neticami sīva!
Var cerēt uz aicinājumu piedalīties kādā no 44 izstādēm, ko rotā Venēcijas biennāles oficiālās paralēlās programmas logo, tomēr dažas no tām ir personālizstādes, daļa – skates ar ģeogrāfisku ietvaru neatkarīgi no valstu pārstāvniecības, piemēram, Skotijas, Velsas ekspozīcija, savukārt Lielbritāniju pārstāv viena pati Sāra Lūkasa; vai no Spānijas atdalīties alkstošie katalāņi. Venēcija biennāles laikā ir pilna ar izstādēm, kurām it kā ar to nav sakara, taču īslaicīgās mākslas galvaspilsētas statuss vēlīgi sola citur neaizsniedzamu skatītāju pulku teju ikkatram.
Latviešu mākslinieki, kuri iepriekšējās Venēcijas biennālēs parādījušies kā valsts pārstāvji, līdz šim tajā nav atgriezušies atkārtoti. Līdz lūgto viesu statusam mazliet pietrūcis, un citi ceļi netika meklēti. Tiesa, ieraksts personiskajā CV droši vien palīdzējis veidot karjeru katram no viņiem, piemēram, pašai pirmajai 1999. gada latviešu dīvai Venēcijā Intai Rukai, un parādīties citās biennālēs (Gints Gabrāns – Maskavas biennālē 2011. gadā), savukārt, piemēram, 2009. gada Latvijas pārstāvis Miks Mitrēvics nolēma… vēl pamācīties. Cik dzirdams – veiksmīgi.
Vairāki mūsu "venēcieši" ar mākslu vairs nenodarbojas. Tomēr Latvijas regulārā izvēle uz Venēciju sūtīt jaunus māksliniekus (no citām valstīm bieži startē nostabilizējušies meistari, galvenokārt 40–60 gadu vecumā) rada risku, ka ar vienu reizi nepietiek, lai mākslinieku kaut vai iegaumētu. Veiksmes formulu uzskatāmi iemieso, piemēram, 30 gadu vecais vjetnamiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Dans Vo. Šobrīd viņš Venēcijā, šķiet, ir visur, kur vien pagriezies, – gan pārstāv Dāniju nacionālajā paviljonā, gan kūrē ar biennāli formāli nesaistīto, taču par elegantāko (ne bez ironijas) atzīto izstādi Slip of the Tongue miljardiera Fransuā Pino elitārajā mākslas telpā Punta della Dogana.

Vieta blakus klasiķiem

Par savu dalību 2011. gada biennālē šogad nolēmis atgādināt Kristaps Ģelzis, turklāt uzreiz vairākos veidos. Ar galerijas Māksla XO gādību viņš piedalās plašā, ambiciozā projektā Personal Structures – Crossing Borders skaistajā Palazzo Mora, kas turklāt atrodas izdevīgā vietā – ielā, kas teju vienīgā Venēcijā par tādu nosaucama. Kristapa Ģelža autortehnikā darinātais darbs Laikmetīgā ainava. V epizode no cikla Mākslīgais miers skatāms cienījamā kompānijā iepretī minimālisma klasiķa Daniela Birēna, kādreizējā Venēcijas Zelta lauvas ieguvēja, raksturīgajiem svītru kodiem, netālu no cita klasiķa – Džozefa Košuta – neona uzrakstiem.

Šī izstāde ir mākslinieku un kuratoru grupas iniciatīva, kas ārpus biennāles programmas tomēr nevairās pretendēt uzvispārināta Eiropas paviljona tēlu. Tam gan vēl pietrūkst tematiskā un stilistiskā fokusa, bet stratēģiskais virziens ir – vilināt ar vairākiem neapšaubāmi slaveniem vārdiem, lai ar tiem ieinteresētu par citiem autoriem, kuriem līdz zvaigžņu statusam vēl "jākrāj punkti".

Faktiski tāda pati pieeja vērojama biennāles galvenajā izstādē, kurai, piemēram, dzīvais klasiķis Georgs Bāzelics (1938), šķiet, bijis nepieciešams tikai, lai leģitimētu pretenzijas uz visaptverošu mākslas elites grupas portretu, kurā daudzi autori iekļauti vien kuratora specifisko tematisko simpātiju dēļ.
Projekts Personal Structures – Crossing Borders Venēcijā prezentējas ne pirmo reizi. Pirms diviem gadiem tajā piedalījās Edmunds Lūcis alias Luce.Šogad viņš kopā ar domubiedriem no apvienības Octopus spēris soli tālāk, patstāvīgi noīrējot telpas, kuras gan Venēcijas ieliņu labirintos neizdevās uziet. Izplatītās publicitātes fotogrāfijas rāda nelielu izstādi ar efektīgu abstraktu gleznojumu un dažām diskrētām instalācijām.

Pāri ūdens klajam
Ar Kristapa Ģelža darbiem tiek ievadīta izstāde Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla, kuras sarīkošana šogad kļuva iespējama, pateicoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un līdzekļiem, kas atvēlēti ar šo statusu saistītajai kultūras programmai. Izstādē, kuru organizēja aģentūra Indie, pieaicinot starptautiski pazīstamo kuratoru Viktoru Miziano, piedalās arī šī gada "oficiālie latvieši" Andris Eglītis un Katrīna Neiburga (viņi veidojuši Latvijas nacionālo paviljonu Armpit/Paduse), tas ļauj skatītājiem gūt dziļāku ieskatu viņu individuālajā daiļradē. Varbūt starp citiem izstādes dalībniekiem (Ģirts Muižnieks, Miķelis Fišers, grupa Orbīta, Ieva Epnere, Romāns Korovins) meklējams kāds, kurš veidos Latvijas paviljonu nākotnē? Ja tā, tad ar zināmu handikapu, jo vismaz kādai daļai biennāles regulāro viesu šis autors vairs nebūs jāstāda priekšā kā balta lapa.
Ekspozīcija ir plaša, labi iekārtota un gaumīga. Tās izkārtne redzama katram Arsenāla – viena no divām galvenajām biennāles norises vietām – apmeklētājam. Tiesa, pāri ūdens klajam, kas šķir biezi apdzīvoto Arsenāla dienvidu daļu no tā ziemeļiem. Šķērslis gan ir vairāk psiholoģisks, jo ar bezmaksas kuģīti pievārējams dažās minūtēs. Var to uztvert arī kā izaicinājumu, par kādu daļai apmeklētāju, arī prominentiem kaimiņvalstu viesiem, izvērtās izstādes atklāšana vēlā 8. maija pēcpusdienā, jo kuģītis pārcēlājs drīz vien beidza kursēt un organizatori atstāja viesus maldāmies pa izstādes saimnieciskajām teritorijām nezināmas lokācijas ūdenstransporta pieturas meklējumos. Iespējams, situācija mainīsies, kad ziemeļu Arsenālā durvis būs vērušas vēl vairākas izstādes, tas kļūs pievilcīgāks ikdienas publikai. Galu galā it viss Venēcijas biennālē ir atkarīgs no skatītāju bezizmēra ieinteresētības – piespiest visus apskatīt visu tāpat nav iespējams. 

__________________________________________________________________________________

Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla.
Izdevējs - INDIE/arterritory.com
2015

KRISTAPS ĢELZIS "MĀKSLĪGAIS MIERS IV"

Latviešu zīmes un simboli sevī iekodē daļu no ļoti vērtīgas latviskās enerģijas un pareģojuma informācijas, kas iespaido katra latvieša dzīvi.

Vienotā harmonijā ar Latvijas dabu un nacionālajām iezīmēm, katrs simbols sevī arī ietver laikmetīgo izjūtu un domas. “Mākslīgais miers” ir ciniska vērojumu un faktu sintēze, kas rodas no mūsdienu procesiem. Sajūta, kas komentē nepārtraukti mainīgo ainavu mums apkārt. Šoreiz tā ir vizualizēta un grafiski interpretēta statistika par mūsdienu laikiem. Tradicionāla, taču asa un spilgta savā tiešumā. Pēdējo divdesmit gadu laikā aptuveni 207,600 Latvijas pilsoņu ir pametuši valsti, atstājot aiz sevis tikai trauslu, virtuālu saiti – tradīciju kodu, vēsturi un atmiņas.

Lēns un neatgriezenisks process. Virziens, kas katru dienu diskrēti un nemitīgi uzņem apgriezienus un aizplūst citā, mums nezināmā kosmosā.

_____________________________________________________________________________________________________

Kristapa Ģelža izstādes recenzija. Cik aktuāli!

Autors: Vilnis Vējš. 2013. gada 9. augusts 14:41

http://www.diena.lv/kd/recenzijas/kristapa-gelza-izstades-recenzija-cik-aktuali-14019816

Viena no pārsteidzošākajām un mulsinošākajām gada izstādēm – Kristapa Ģelža izstāde 2013 galerijā Māksla XO

Kristapa Ģelža 2013 laikam gan ir viena no visvairāk gaidītajām personālizstādēm šogad. Ne tikai Purvīša balva un dalība Venēcijas biennālē 2011. gadā māksliniekam nodrošina īpašu statusu – būdams viens no perspektīvākajiem grafiķiem karjeras sākumā, viens no laikmetīgākajiem instalatoriem 90. gados, reklāmas guru gadu tūkstošu mijā un atgriezies pazudušais dēls tradicionālajās mākslas tehnikās 2007. gadā, Ģelzis zina, kā pārsteigt. Viņa uzticīgo fanu sajūsmu par kārtējo Ģelža pārsteigumu var pat nosaukt par tradicionālu latviešu mākslas rituālu.

Nav tā, kā izskatās

Tomēr šoreiz pārsteigums ir tāds, ka Ģelzis nav ķēries pie kaut kā pilnīgi jauna – viņš ir tālāk attīstījis tehnoloģiskos paņēmienus, ko aizsācis jau agrāk. Runa ir par gleznojumiem uz polietilēna, izmantojot arī līmplēvi, akrila krāsas, tinti vai digitāldruku. Turklāt saturiski mākslinieks it kā pārskata daudzus motīvus, kas viņa jaunradē manīti jau gandrīz no tās pirmsākumiem, – ģeometrizētas figūras kā sveiciens grafiķa pagātnei, popkultūras zīmes no instalācijām un akvareļiem, dienasgaismas spuldžu caurulītes no nesenajiem krītiņu zīmējumiem. Tas viss rosina domāt, ka autors ir nonācis līdz kādam rezumējumam, līdzšinējo meklējumu vainagojumam.

Tomēr tieši tādēļ šī ir arī viena no vismulsinošākajām izstādēm, kādu šogad nācies redzēt. Skaidrs, ka mulsināšana ir tīša, jo nekas nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās.

Materiāla izvēle, grozies kā gribi, paliek uzmanības centrā, savācot ap sevi visus pārējos mākslinieka sacerētos paradoksus, kalambūrus un oksimoronus. Ne tādēļ, ka vieliskums laikmetīgajā mākslā ieguvis globālu aktualitāti, – pat ja mākslinieks glezno ar eļļas krāsām, kā darījuši simtiem gadu pirms viņa, kritiķi noteikti pārjautās – kādēļ šāda izvēle? Arī polietilēna kā visai nemākslinieciska materiāla izmantojums principā nebūtu nekas pārsteidzošs. Tieši otrādi – koķetērija ar "zemajām" kultūras sfērām (rūpnieciski ražotiem priekšmetiem, civilizācijas atkritumiem un sārņiem) ir diezgan droša caurlaide uz aktuālās "augstās" mākslas tempļiem. Oriģināli ir kas cits – pasaules māksla, stipri ietekmējoties no zaļo ideoloģijas, polietilēnu – šo naftas industrijas produktu, kas vidē nesadalās, – uzskata par īstu sātana izgudrojumu, turpretim Ģelzis to padara glezniecisku, skaistu, vērtīgu. It kā mākslinieks būtu atgriezies 50. gados (kad viņš vēl nebija dzimis), kad cilvēce korī dziedāja: "aleluja plastmasai!", vai 80. – kad polietilēna maisiņi liecināja par augstāku nēsātāja statusu nekā cūkādas portfeļi.

Trūkst zelta rāmju

Kristaps Ģelzis, protams, labi zina, ka māksla, kurai būtu ērti piekarama "ekoloģiskas kritikas" birka, reizē mēdz būt arī antikapitālistiska un antiburžuāziska un ka praksē tas bieži izpaužas kā īslaicīga, "reciklējama" mākslinieciska produkcija, kas sagādā krietnas galvassāpes muzejiem un kolekcionāriem, kuri to iegādājušies un apņēmušies saglabāt mūžībai. Ģelzis rīkojas tieši pretēji – viņš jau sākotnēji piešķīris apgleznotajam polietilēnam klasisku gleznu formātu un izskatu – trūkst tikai zelta rāmju! Varbūt tā ir patiesi ellišķīga ironija no mākslinieka puses, sak, pērciet šos atkritumus, sargājiet kā acuraugu, tikpat tie nekad nesapūs? Punkti uz izstāžu zāles sienas, kas liecina, ka darbi jau iegādāti, vēsta, ka, visticamāk, tā arī būs. Tādā gadījumā kritika ir vērsta pret priekšstatu, ka mākslinieka pieskāriens pat tukšu iepakojumu spēj pārvērst iekārojamā precē.

Gleznieciskās kvalitātes, kuras Kristaps Ģelzis spēj izvilināt no necilajiem materiāliem, ir tiešām apbrīnojamas. Darbā Karogs krāsas šķiet klātas kā ar špahteli (iecienīts paņēmiens eļļas glezniecības virtuozu vidū), citur līmplēve ar pūslīšiem veido nebeidzamas melnpelēkas nianses (Stakans). Vizuāli paradoksi, kalambūri... Dreļļu raksti savienojumā ar dažādiem lāsumiem un zaigojumiem nobāl pret Zirga deķi, kurā plēves kārtojums izskatās pēc gleznas, kas izskatās pēc gaļas (šo es pieskaitītu absurda žanram).

Pazīstamas problēmas

Gleznoto motīvu attiecības viscaur ir aktualitātes un ironijas piesātinātas – gleznotiem galvaskausiem pa virsu uzlīmēta no interneta klipiem pārceļojusi zīme "atpakaļ" – kā melns joks par mirušo augšāmcelšanās tēmu, bet līdzīga zīmīte "noņemt skaņu" rotā Nezināma latvieša interviju.

Vispār izstādi droši var dēvēt par latvisku – ne tikai izsmalcināti gleznieciskās noskaņas dēļ, ko latvieši labprāt prezentētu pasaulei kā īpašu vērtību, ja tikai kāds to spētu saprast, atrautu no satura, bet arī pateicoties viegli atpazīstamām "skartajām problēmām" – patiesi, ieraugot žūpu ar vainagu (Jāņi), skatītājs pie sevis iesauksies: "Nebrauc dzēris!", pie Latvijas karoga ar sēru lenti (Karogs) retoriski jautās: "Vai gan mums nav pārāk daudz sēru dienu?", pie Lielceļa pagremzīsies par bedrainajām ielām, bet, redzot klavieres ar uzķēpātu rupjību (pie kurām sēž pats maestro?), iekšēji vaimanās: "Par ko gan Ušakovs pārvērtis mūsu ziemeļu metropoli?!". Gleznas Kūla un Jaunās pases tematiski ir ārpus konkurences. Respektīvi, auditorija ir aicināta atkārtot visu iespējamo pseidoaktualitāšu repertuāru, ar ko mūs cienā žurnālistu fantāzijas trūkums. Vai tās gan nav apbrīnojamā saskaņā ar polietilēna ielaušanos garīgo vērtību pasaulē?

2013

K. Ģelža izstāde galerijā Māksla XO

Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

_____________________________________________________________________________________

Nacionāla viela pārdomām

Ieva Astahovska
22/03/2012

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/924-nacionala_viela_pardomam/

Kristapa Ģelža personālizstāde “Viela pārdomām” galerijā “Māksla XO” skatāma līdz 3. aprīlim

Mākslas pasaules kustības veido dažādi vektori – tur ir gan vertikāles, gan horizontāles, gan cirkulāri loki, un ne tikai vektori, bet arī krietni aptuvenākas līnijas, svītras un švīkas, vārdsakot, nemērķtiecīgākas, bet ne mazāk klātesošas parādības. Proti, atsevišķi mākslinieciski sasniegumi, izturēts karjeras kāpums, vai gluži otrādi, straujš izrāviens, darbi komercijai, darbi nekomercijai, vietēja mēroga izstādes, globāla mēroga izstādes, profesionāļu novērtējums, popularitāte tautā, atspoguļojums medijos utt. Ar šo vispārīgo atrunu gribas sākt Kristapa Ģelža izstādes nelielo recenziju, jo viņa nu jau “laikmetīgā klasiķa” statuss un īpaši pēdējais gads, kas bijis blīvs gan ar šādiem vektoriem, gan līnijām, uzdevumu rakstīt par jauno izstādi, to visu neņemot vērā, padara diezgan grūtu.

Savā ziņā Kristapu Ģelzi varētu neapskaust – pēc tam, kad viņš apbrīnojamā intensitātē noplūcis visus ievērojamākos nacionālās mākslas laurus, vienu aiz otras saņemot Purvīša balvu, Dienas kultūras balvu, pārstāvot Latviju Venēcijas biennālē, neizbēgams spiediens ar ekspektācijām ar-ko-nu-mākslinieks-pārsteigs-un-neliks-vilties? tīri cilvēciski var ne tikai padarīt nervozu, bet arī frustrēt radošo procesu.
Bet liekas, ka Ģelzis šim spiedienam ir īpaši sagatavojies, jo savas mākslas cienītājiem vilties neliek un atkal pārsteidz. Un visnotaļ konsekventi turpina darīt to, ko darījis līdz šim.

“Vielas pārdomām” novitāte ir izejmateriāls un formāts, kā tapuši darbi: skočs, celtniecības plēves, plastmasas maisiņi, marķieri. Var novērtēt mākslinieka tehniku un virtuozitāti, ar to visu “gleznojot” – uz virsmas, ko rūpīgi noklāj šķebīgā toņa brūnais skočs vai krāsās efektīvākas līmlentas, ievietojušies tēli, kas tapuši no iepirkumu maisiņiem, celofāna driskām, plastikāta plēves un flomāstera zīmējumiem, un ko fonā rotā kičīgi (bez)gaumīgas plēvju “drapērijas”. Ar to visu Ģelzis turpina akvarelēt tikpat viegli kā to aizsāka darīt “Ūdenskurā” Rīgas galerijā pirms pieciem gadiem, un arī tikpat ironiski kā allaž.

Jaunajā formātā ir labi atpazīstama ģelziskā pozīcija: ir gan tehnoloģiska asprātība, gan drūma ironija (kontrastā pēc Venēcijas ekspozīcijas patētiskā apcerīguma), gan “realitātes atkritumi”[1]. Arī tēmas, tēli un attēli, iekāpuši no apkārtesošās ikdienas, ir atpazīstami no agrākām Ģelža izstādēm – “Nacionālais motīvs” ar vīstošu ziedu jūru un svecītēm kādai gaišai piemiņai nav pārāk attāls no “Ūdenskura” akvarelētajiem ziedu krāvumiem (princeses Diānas piemiņai, kā autors toreiz paskaidroja), brūnā smilšu pils un zili baltā kompozīcija ar kaut ko, kas līdzinās planējošiem papīra kabatas lakatiņiem, vai, ja vēlaties patētiskāk, vētrasputniem, arī šķiet tā kā miglaini, aptuveni redzētas. Tikai globālo sižetu, Osamas bin Ladena vai Britnijas stringu vietā šoreiz dominē nacionālie motīvi – “Sēņu laiks”, “Balzāmbirzs”, “Veidenbaums & More”.

Nevarētu teikt, ka konceptuālajā (kontekstuālajā?) un naratīvajā līmenī šīs bildes nebūtu runīgas, gluži otrādi, tās ir tādi dzēlīgi komentāri “par mums visiem šeit un tagad”. Piemēram, par šodienas padebešiem, kas skrien kā-gulbji-balti lielveikala “Sky” maisiņu izskatā, un kur melnu, resnu asaru-peklē-grimst tie, kas netiek līdz “Sky”pārtikas grozam. Vai, piemēram, par drupanām smilšu pilīm, kuru iluzorā grandiozitāte ilgst īsu brīdi. Ironiski rezignētajā pozīcijā autors sevi ar citiem nekonfrontē – galvaskauss ar puķainu lakatiņu “Mākslinieka portretā” ir tikpat banāls un viltoti optimistisks.

Bet vispesimistiskākā laikam ir “Klusā daba”, kur uz sarkani balto drošības lenšu kārtām uzgleznota drošības kamera. Sākumā pat var nepamanīt pleķi, saņurcītu lupatiņu gleznas pašā lejasdaļā, bet, ieskatoties vērīgāk, tā izrādās Latvijas Republikas pilsoņa pase. Saburzītā, izmestā pase ir gana drūms komentārs par šodienas valsti, kas nozagta, un valstiskumu, kas kļuvis par neeksistējošu konstrukciju. Pases motīvs Ģelža darbos arī nav jauns – ja atceras gan viņa melnbalto pasi personālizstādē “Mākslīgais miers” arī galerijā “Māksla XO” pirms pāris gadiem, gan tās pirmavotu, Bruno Valsiļevska uzgleznoto PSRS pilsoņa pasi, vienu no izcilākajiem 70. gadu nogalē tapušajiem darbiem. Toreiz, kā “Rīgas Laikā”[2] atzīmēja Ieva Lejasmeijere, izstādes (cita starpā, tā bija arī mana vismīļākā Ģelža izstāde) kopējā noskaņa bija mulsums, ko tā atstāja skatītājā, kura skatiens maldījās starp bildēs dominējošo tumšo tukšumu un perifērajiem izgaismotajiem priekšmetiem. Šoreiz krāsaino gleznu virsmas ir piepildītas ar tiešu retoriku, ka “kaut kas nav kārtībā”[3].

Jautājums par ko tieši šie darbi ir, pat īsti nav būtisks. To vēstījums un saturs ir pati retorika un formāts, tapuši šie darbi. Figurāli izsakoties, “Viela pārdomām” sakrīt ar šodienu raksturojošo vizualitāti un ir līdzīga attēliem interneta portālu galerijās, kur aktuāla ir to virspuse, nevis dziļums.

Esot izstādē, atcerējos Ģelža laikabiedru atstāstītu epizodi no bohēmiskajiem deviņdesmitajiem – kādā no nebeidzamajiem tusiņiem kafejnīcā “M6” viņš paziņojis, ka vaskadrāna turpmāk būs viņa materiāls. Minētā epizode labi komentē arī šo izstādi, tāpat kā Ģelža teiktais intervijā “Dienā”: “Man patīk šo šausmīgo materiālu skaistums.”[4]


[1] Laimas Slavas saruna ar Kristapu Ģelzi. “Pārsteidzošās pārvērtības jeb Kristapa Ģelža māksla ‘Rīgas galerijā’” // Studija, 2007, jūn./ jūlijs, 28.lpp.
[2] Ieva Lejasmeijere. Ko polārlāča aknas var pastāstīt par mulsumu // Rīgas Laiks, 2010, nr. 12. 68-70.lpp.
[3] Kristaps Ģelzis sarunā ar Normundu Naumani. Izpakots/Iepakots // Diena, 2012, 12. marts, 11.lpp.
[4] Turpat.

________________________________________________________________________________________

 

 

Latvijas Architektūra 2011/2012
Kafejnīca „Florian”, Venēcijas biennāle un Kristapa Ģelža „Laikmetīgā ainava” : Mg. Art. Ilze Žeivate

   Katru gadu Venēcijas biennāles laikā senā pilsēta it kā iznirst no savas aizvēstures un sešus mēnešus dzīvo kopā ar laikmetīgo mākslu. Pilsēta pārtop par platformu grandiozai mākslas izstādei, kuras veidolu rada ne tikai biennāles galvenā kuratora – komisāra iecere, bet gandrīz visas pasaules mākslas ideju saplūsme un šīs ieceres realizācija vienuviet. Tā pārgājienā no vienas ekspozīcijas uz nākamo Venēcijas biennāles piedāvāto satelītizstādi, kas sekos jau nākamajā ieliņā ap stūri, noteikti jāiegriežas leģendārajā kafejnīcā „Florian”, San Marko laukumā zem Procuratie Nuove arkādes. Tieši šeit, „Florian” telpās, iemalkojot pie bāra glāzi auksta prosecco, vispilnīgāk var sajust to garo un dzīvo gaisotni, kas valdīja 19. gadsimta beigās, kad 1893. gadā Venēcijas mērs un dzejnieks Rikardo Selvatiko kopā ar saviem draugiem radīja ideju par regulāru starptautisku mākslas izstādi – biennāli. Ideja kļuva dzīvot spējīga, un jau 1895. gadā ar Itālijas karaļa Umberto un karalienes Margaritas patronāžu notika 1. Venēcijas biennāle. [...]
  Vēsturiskums un svinīgā aura kafejnīcā „Florian” neatstāj vienaldzīgus ne romantiķus, ne mākslas baudītājus, tāpat kā Venēcija pati, kas ļauj mums ieraudzīt un atklāt ne tikai viņu, bet arī pašiem sevi. Tāpēc atkal un atkal domās atgriežos Latvijas ekspozīcijā Palaco Albrizi, kur Kristaps Ģelzis atšķirībā no daudziem citiem šī gada biennāles māksliniekiem radīja un piedāvāja Venēcijas apmeklētājiem apolitisku un brīvu no zemtekstiem ainavas gleznojumu trīs daļās - „Mākslīgais miers. Laikmetīgā ainava”. Pirms ieslīgstu dziļākās pārdomās un analīzēs par Kristapa Ģelža ekspozīciju, iekārtotu 17. gadsimta Venēcijas palaco, kā ievadvārdus gribas nocitēt Josefa Brodska teikto esejā par Venēciju - „Fondamenta degli incurabili”:
   „Saku to uzreiz, lai pasargātu lasītāju no vilšanās. Es neesmu taisnais (lai gan cenšos neizsist sirdsapziņu no līdzsvara) un neesmu gudrais; neesmu ne estēts, ne filozofs. Esmu vienkārši nervozs (apstākļu un savu rīcību dēļ), bet vērīgs cilvēks. […]Tāpēc tālākais vairāk saistīts ar acīm nekā ar pārliecību, ieskaitot pārliecību par stāstījuma kompozīciju. Acs iet pa priekšu spalvai, un es neļaušu otrajai melot par pirmās pārvietošanos. Nebaidīdamies no apvainojumiem netikumībā, es viegli panesīšu pārmetumus virspusībā.[...] Ja es novirzīšos, tad te tas būs paņēmiens, gondolu burtiski nodeldēts un ūdenim piebalsojošs. Citiem vārdiem, sekojošais var izrādīties nevis stāstījums, bet duļķaina ūdens pali "ne tajā gadalaikā". Reizēm ūdens ir zils, reizēm pelēks vai brūns; vienmēr auksts un nedzerams. Es ķēros pie tā izkāšanas tāpēc, ka tas satur atspulgus, tajā skaitā arī manējo.”
    Latvijas ekspozīcijas koncepta pamatā Kristaps Ģelzis licis telpu, kurā krāsas, gaismas, iztēles un emociju mijiedarbībā top milzu akvarelis – ainava. Sava darba iedvesmas esejā viņš raksta par savu dzimto pilsētu Rīgu – austošo rītu, dienas dunu, saulrietu, kas pāriet krēslā: “Bieži pieķeru sevi vizuāla detektīva statusā, pētot un apcerot novēroto. Virs un zem horizonta. Debesis aizņem lielāko daļu. Pilsēta jau ir tikai pamats, statiskais punkts, pār kuru pārtraucas uz neatgriešanos dabas un laika pārmaiņas. Vienmēr citas.
[...]Pārbaudu aizgājušo dienu kā naudu – vai tā ir īsta, ar luminiscējošo gaismu. Lielākajā daļā redzu tikai lielu notecējušu, daudzslāņainu procesu un drusku nogulsnes pie horizonta. Sīkas, spilgtas, haotiskas. Kā mūsu laika atspīduma analīze.”
    Taču, nodzīvojot mēnesi Venēcijā uz vietas, Kristaps Ģelzis tiek ierauts jau citā laika sistēmā. Eksistenciāli melanholiskie novērojumi dzimtajā Rīgā, kam vajadzēja materializēties gleznojumos par mūsdienu cilvēka attiecībām ar pasauli, pārtapa romantizētā stāstījumā par atklāsmēm jau citā pilsētā: „Gatavojoties šai izstādei, uzmācīgi skaidri iztēlojos ekspozīcijas kopnoskaņu - pētoši smeldzīgu un dramatisku. Sajūtas, kādas izjūt katrs no mums domājot par to kas pašreiz notiek mūsu valstī. Tagad, kad ekspozīcija ir pabeigta, saprotu, ka esmu ļāvies tiem iespaidiem, ko guvu, katru dienu ejot caur Venēcijas ieliņām, saules un romantikas plūsmai, kanālu ūdens īpašajai krāsu spēlei un atspulgiem. Radot tepat uz vietas, esmu neapzināti uzsūcis pilsētas neatkārtojamo, glezniecisko romantiku. Darbs ir emocionāli maigāks un dzīvespriecīgāks. Varētu nosaukt to par tādu - lielformāta plenēru.
    Varbūt tieši šeit, Venēcijā, Kristaps Ģelzis pirmo reizi bija tik atkailināts savās sajūtās, vienkāršs un trausls, bez mums tik pierastās un jau gaidītās ironijas devas un skatītājam raidītajām provokācijām. Bet varbūt, „laikmetīgā ainava” nav arī Venēcijas portrets, bet paša Ģelža portrets – izgaismots ar luminiscējošām lampām un mums likts apskatīšanai tumsā, jo dienas gaismas spozme noārda tā faktūras. Ne velti, runājot par Venēciju, daudzkārt literatūrā sastapti apraksti par spoguļu lielo klātbūtni šajā pilsētā, kā arī par vislielāko spoguli – ūdeni, kas ietver to visu... (J.Brodskis).
    Gaidītā eksplozija, ko Kristapa Ģelža mākslas cienītāji, interesenti, kritiķi u.t.t. cerēja ieraudzīt Venēcijā, nenotika. Nebija arī teatralizēta dramatisma vai uzspēles – tā vietā romantiskās palaco telpas tika pārvērstas „baltā kastē”, kur skatītājs varēja iepazīties ar izstādes koncepciju un tad doties tumsā pēc tikšanās ar sajūtām. 54. Venēcijas biennāles galveno vadmotīvu ILLUMInations, protams, varēja pasniegt arī „efektīgāk” - kā video vai audio ierakstus, vai performanci, kā degošas vaska skulptūras, fotogrāfijas ar itāļu mafijas izrēķināšanās ainām, tankiem un skrienošiem sportistiem vai pūstošās zirgu galvām, ko varēja izbaudīt citu valstu ekspozīcijās un paviljonos. Varēja arī vienkāršāk, kā Kristaps Ģelzis – ar lielu akvareli. Tam loģiski sekoja fanu apmulsums, kas vēlreiz tikai apstiprināja Stellas Pelšes rakstīto par Kristapu Ģelzi vēl pirms biennāles atklāšanas: „[...] Venēcijas biennāles apmeklētāji visdrīzāk saskarsies ar faktu, ka nekas svarīgs viņiem parādīts un priekšā pateikts netiks, aktualizējot skatītāja iztēles līdzdalību mākslas notikšanā.” Tā jau arī bija – nekas vairāk par glezniecību un to, kas ir cilvēks, tur neatrast, bet man patika šis vienkāršais uzstādījums.

2011. gadā Kristaps Ģelzis saņēma augstāko novērtējumu Latvijas mākslā – Purvīša balvu.

Šobrīd mākslinieks strādā pie 36 m2 liela zīmējuma topošajam Žaņa Lipkes memoriālam (arh. Zaiga Gaile) Ķīpsalā, ko cerēts atklāt 2012. gadā.



 

 "Purvīša balvu 2011" saņem Kristaps Ģelzis

 
"Purvīša balvu 2011" saņem Kristaps Ģelzis. Foto: LETA

"Purvīša balva 2011" piešķirta Kristapam Ģelzim par personālizstādi "Varbūt" ("Maybe") galerijā "Māksla XO" (15.10.-03.11.2009.).

Ironisku intelekta rotaļu un virtuozas amatprasmes apvienojums - Ģelzis - apliecina akvareļglezniecības un zīmējuma nozīmi laikmetā, kurā visi to jau paspējuši atzīt par anahronismu, demonstrējot ne tikai perfektu tehnikas pārvaldīšanu, bet arī satraucot skatītāja prātu ar mūsu laikmetam tik raksturīgo vēstījuma fragmentārismu. Tā ir vides fiksācija, kas piepildīta ar novērošanas kamerām un mobilo telefonu uzņemtiem attēliem - izsvaidīta un saskaldīta realitāte, kas piedāvā neskaitāmas interpretācijas, bet galu galā nekur neved.

Kā TVNET ziņoja, no šodienas līdz 10.aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" skatāma "Purvīša balvas 2011" kandidātu darbu izstāde.

Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, instalāciju, foto un videomākslas kopums, ko radījuši otrajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2009. un 2010.gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki - Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Kristīne Kursiša, Imants Lancmanis, Kaspars Podnieks, Mārtiņš Ratniks, Inta Ruka un Krišs Salmanis.

Otrās Purvīša balvas ieguvēju noteica starptautiska žūrija desmit cilvēku sastāvā, izvērtējot minēto astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē.

 Purvīša balva

Purvīša balva tika iedibināta 2008.gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.

Balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūs autors, kurš būs saņēmis augstāko ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas vērtējumu. Balvas apjoms ir 20 000 latu (ieskaitot nodokļus). Līdz šim tā ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.

Pirmo Purvīša balvu 2009.gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu "Solitude".

Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA "Alfor", kas apņēmies piedalīties balvas organizēšanā vismaz tuvākos desmit gadus.

LETA 
2011. g. 18. februārī