Publikācijas

 

Ivars Heinrihsons. Kods. - izstādes katalogs (Red. Ilze Žeivate). - Rīga:
Māksla XO galerija, 2018. - 24 lpp.
_______________________________________________________________________________________________________

 

Izstādes Kods recenzija. Es esmu mazliet dons Kihots

Aiga Dzalbe /1. decembris, 2017


Viņš atkal gleznojis pats sevi. Svarīgākie izteiksmes līdzekļi Ivara Heinrihsona arsenālā ir žests un siluets.
Ejot uz Ivara Heinrihsona jaunāko personālizstādi, cilvēks var justies tikpat labi un komfortabli, kā dodoties uz operu, – viņš pilnīgi noteikti var rēķināties, ka saskarsies ar kaut ko vizuāli kvalitatīvu, kas nes savu vēstījumu jo ilgāk, jo labāk. Pretēji lielai daļai mūsdienu mākslas izstāžu, kuru apmeklējumu pavada vai nu trauksmes sajūta par aizdomīgas mākslas iesolīšanu īstas mākslas vietā (ko tik mēs jau neesam ierijuši, uzķeroties uz veikla menedžmenta āķiem!), vai arī dabiskā slinkuma lāpītāju bažas, ka, lai vispār kaut ko saprastu, izstādē piespiedu kārtā nāksies piedalīties eksperimentos – iejusties svaigās, līdz galam neizdomātās domās un diskutablās idejās. Ivara Heinrihsona gleznu parādē nekas tāds nevienu neapdraud.

Audekli kā karogi
Galerijā Māksla XO ir iekārtota skaista, klasiska baltā kuba ekspozīcija. To veido septiņi audekli, kuros izkoptā rokrakstā reprezentēti mākslinieka impulsi, sajūtas, pārdomas. Vienādi lielizmēra audekli bez rāmjiem izkārti vertikāli un rada asociāciju ar tādiem kā karogiem. Visos darbos variēts zirga motīvs, un, tā kā izstādei dots nosaukums Kods, nav šaubu, ka Ivars Heinrihsons atkal ir gleznojis pats sevi.
Izlasot izstādes anotāciju, sākumā samulstu, jo tajā ir runāts par Spāniju, donu Kihotu un Konstantīnu Raudivi, kaut gan gleznas šķietami neraisa spāniskas asociācijas. Zināms, mākslas interpretācijas brīvība nav apšaubāma, tāpēc mēģinu paraudzīties uz labi pazīstamajā, konsekventajā rokrakstā ieturētajām gleznām no cita – autora un rīkotāju iecerētā – rakursa. Šī ekspozīcija kā daļa no trim ceļojošām Ivara Heinrihsona izstādēm ir paredzēta Spānijas skatītājiem – Latvijas valsts simtgades programmā 2018. gada maijā tā tiks atklāta Spānijas abstraktās mākslas muzejā Kvenkā.
Spāniskā gara meklējumi Ivara Heinrihsona daiļradē izrādās pārsteidzoši viegli un auglīgi, īpaši zinot, ka viņš vairākkārt ir bijis meses Art Madrid dalībnieks un apmeklētājs un ir apceļojis Spāniju, ieinteresēti studējot šī un iepriekšējo gadsimtu mākslinieku darbus. Kā norādīts anotācijā, radniecisku dramatismu un spriedzi var saskatīt Ivara Heinrihsona un pazīstamā spāņu mākslinieka Antonio Sauras pieejā, kura krāsu palete arī bieži bijusi ahromatiska. Tāpat arī El Greko, Goijas un Antoni Tapjesa piesaukšana šķiet pamatota, lūkojoties uz Ivara Heinrihsona ekspresīvo, enerģisko žestu pēdām asi melnbalto un maigi pelēkbrūno krāsu savienojumos.

Tomēr ticība ideālam
Visinteresantākais ir Ivara Heinrihsona darbos meklēt donkihotismu, jo īpaši apzinoties, ka tie ir zināmā mērā pašportreti. Divi svarīgākie izteiksmes līdzekļi viņa arsenālā ir žests un siluets – tie abi vienlaikus nes kompozīciju saturisko slodzi un rosina līdzpārdzīvojumu. Ekspresīvie, kaligrāfiskie krāsu klājieni šķiet kā abstrahētas zīmes, kuru acīm redzamā nozīme ir ātri atpazīstamās fragmentārās zirgu figūras, bet viegli nojaušamā – kādu emociju vai situāciju tieša fiksācija, nezaudējot mirkļa iespaidu.
Gandrīz visās gleznās melnais cīnās ar balto, tur attēlotas gara un jūtu spēles – mežonīga auļošana līdz spēku izsīkumam, divkaujas, kritieni un piecelšanās, izgāšanās – tomēr ietiepīga nepakļaušanās, pašironija – tomēr ticība ideālam. Dona Kihota – ērmīgā bruņinieka ar "kvēlo skatu, kas liekas pētām citus, mums neredzamus apvāršņus" – arhetips tur tiešām spoguļojas, spiežot īstenību sekot fantāzijai un jau 400 gadu turpinot runāt par konfliktu starp ideāliem un realitāti.
Ar vai bez Spānijas akcentiem izstādē Kods redzamais jāatzīst par mūsdienīgu un valdzinošu glezniecību, tāpat kā zirgi ir valdzinoši dzīvnieki – gan dvēseli, gan prātu aizkustina, turklāt mūsu kolektīvajā apziņā un neapziņā ir iekodēti kā svarīgu vērtību simboli.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/izstades-_kods_-recenzija.-es-esmu-mazliet-dons-kihots-14186011

________________________________________________________________________________________________

"Māksla XO" galerijā aplūkojama Ivara Heinrihsona izstāde "Kods"

 Līga Rušeniece, 14.novembris, 2017
 Foto - F64

Šobrīd Māksla XO galerijā aplūkojama Ivara Heinrihsona izstāde Kods– daļa no mākslinieka ceļojošās izstādes projekta Spānijā, kas nākamā gada 4. februārī aizsāksies Campo de Criptana. Ceļojošās izstādes projektā būs trīs neatkarīgas ekspozīcijas – Cīņa ar dzirnavām, Spānijas zīmes un Kods, tajās mākslinieks reflektēs par spāņu kultūras ietekmi. Šis projekts ir daļa no Latvijas valsts simtgades svinību programmas, kas tapis, pateicoties Latvijas Republikas vēstniecībai Spānijas Karalistē, sadarbībā ar Māksla XO galeriju.

Ieskatīties sevī
Mākslinieks Ivars Heinrihsons šajā gadā tapušajiem darbiem izvēlējies vienojošo nosaukumu Kods, jo šis vārds ietver vairākus slāņus. «Kods ir populārs vārds, arī mūsu ikdienā pat ļoti daudz ko nevar paveikt bez cilvēka personas koda, bez koda pat durvis nevar atvērt. Daudzi satraucas, ka personas kods par cilvēku atklāj vairāk, nekā pats cilvēks vēlas, bet gribu, lai tas ir atklāts, jo tikai tā var būt iespēja ieskatīties arī sevī drusku dziļāk. Mēs esam ierauti kaut kādā rutīnā, ikdienā. Mūsos ikvienā ir kaut kas neapzināts, intuitīvs un arī vēl neapjausts,» saka Ivars Heinrihsons.
Gleznotāja karjerā ik pa laikam atkārtojas trīs galvenās tēmas - klavieres, balets un zirgi, un šajā izstādē «galvenajā lomā» ir zirgi. «Zirgs ir populāra tēma mākslā, arī kultūras vēsturē. Zirga tēlam ir plaša ietilpība. Šajā izstādē man zirgs ir alkas pēc izraušanās no ikdienas rutīnas, kas mūsos visos mīt,» uzsver gleznotājs un piebilst, ka arī māksliniekam ir sava ikdienas rutīna. «Tie ir estētiskie rāmji. Šajā izstādē darbi nav ierāmēti, un tas ir būtiski - pārnestā nozīmē ir dažādi rāmji, bet šādi noformēti darbi demonstrē iziešanu ārpus rāmjiem. Tas arī cilvēka uztverei tuvāk - var pataustīt, var roku aizlikt aiz bildes...» Būtiska nozīme ir arī darbu formātam - divi reiz trīs metri izvēlēti, lai darbiem piešķirtu nozīmību. «Tas ir vēl aptverams formāts, lielāks formāts jau vilktu uz monumentalitāti, bet mazāks formāts būtu vairāk piemērots intīmākiem mērķiem.»
Izstāde Kods nākamā gada 3. maijā tiks atklāta Spānijas abstraktās mākslas muzejā Kuenkā, kas ir viens no galvenajiem abstraktās mākslas centriem Spānijā.
Katrā ir visa pasaule
«Esmu dzimis Latvijā, ar sirdi esmu Latvijā, nekur arī netaisos braukt projām, tomēr Spānija manī ir dziļi. Mūsos visos taču ir iekšā visa pasaule, lai gan paši to pat neapjaušam. Tie ir slāņi, ko mēs pat neizzinām. Šajā izstādē ir daži darbi, kas tapuši ar apziņas klātbūtni, bet daži tapuši intuitīvi, it kā paši no sevis, mans panākums vai misija ir tā, ka es to esmu akceptējis un ļāvies,» uzskata Ivars Heinrihsons. Aizraušanās ar Spāniju viņam sākusies jau sen. Jau diezgan regulāri kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Helēnu Heinrihsoni viņi dodas uz mākslas gadatirgu Madridē - tur notiek viena no prestižākajām mesām Arco. «Tur gandrīz katru gadu braucām, tur patiešām var redzēt, kas notiek pasaulē,» nosaka Ivars Heinrihsons. Un palēnām ceļi aizveduši arī tālāk Spānijā, apmeklētas vietas, kas jau gadiem vilinājušas. Mākslinieks atzīst, ka ilgāku laiku viņa saista arī spāņu glezniecība, «konkrēti - El Greko, arī Goijas tā sauktais melnais periods, kas ir ļoti savāds, ļoti atšķirīgs no tā laika glezniecības. Kaut kas man ir radniecīgs ar Antonio Sauru, Tapjesu...»
Tikšanās reizē ar Latvijas vēstnieci Spānijā Agritu Daudzi viņš uzdāvinājis pirms vairākiem gadiem Latvijā izdoto Migela de Servantesa romānu Dons Kihots, kurai ilustrācijas veidojuši vairāki mākslinieki, arī viņš, un rezultātā vēstniecei radusies ideja caur latviešu mākslu popularizēt Latviju Spānijā, konkrēti - ar Ivara Heinrihsona darbiem. «Tā viss apauga,» nosaka mākslinieks. Rezultātā nākamgad Spānijā būs trīs viņa darbu ceļojošās izstādes - Cīņa ar dzirnavām, Spānijas zīmes un Kods. «Katrā zemē ir savi estētiskie rāmji, pie kuriem visi pieraduši. Ja neesi tajā vidē, tad neesi savējais, tā tomēr būs viesturneja, lai arī, nenoliegšu, ļoti atbildīga.»

Apvilkt rāmīti
«Ja atklāti - es labāk laiku pavadu pie jūras Saunagā, kur mums ir brīvdienu mājiņa. Mūsu jūra man ir īpaša, pie Irbes šauruma, pretī Sāmsalai. Tur ir horizonts, tur nav cilvēku. Un zirgus es redzu visur, nu jūrā gan ne, bet izskalotajās aļģēs, sausajās smiltīs, tad apvelku apkārt rāmīti, paskatos - tas ir mans zirgs, un eju tālāk... Kokos, dabā - visur var redzēt zirgu,» apgalvo Ivars Heinrihsons. Saunagā brīvdienu mājas ir arī viņa meitai Annai un savs «rakstnieku namiņš» ir arī mazmeitai Augustei. «Mazmeita savulaik aizrāvās ar rakstniecību, tagad tas izpaužas rakstos par mākslu un kultūru, kas tiek publicēti portālos un periodikā. Mazmeita savulaik absolvēja Kultūras akadēmiju, tagad iestājusies maģistrantūrā Mākslas akadēmijā mākslas zinātnes apakšnozarē,» stāsta gleznotājs, kurš pats arī turpina strādāt par pasniedzēju Mākslas akadēmijā. «To, kas studentos ir, mēs attīstām. Pirmais jau ir paša vēlme. Nav jau nemaz jābūt lielam talantam, ar vēlmi var panākt daudz vairāk, daudz strādājot. Es uzskatu, ka manī nav īpaša gleznotāja talanta, bet caur apzināšanos es panāku rezultātu. Jo tas jau ir ceļš uz mākslu. Tagad nereti jaunam zaļam studentam jau ir personālizstādes, viņš tiek saukts par mākslinieku, lai gan patiesībā līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Austrumu filozofijā daudz par to tiek runāts, ka mēs tikai tiecamies uz to, ko gribam sasniegt, un nav zināms, vai sasniegsim.» Pateicoties darbam akadēmijā, kur visapkārt ir jauni cilvēki, māksliniekam arī neesot ne laika, ne vēlmes domāt par vecumu vai pensiju. «Tie nav gadi, bet tā ir pieredze, kas man jau ir brieduma stadijā.»

«Es neesmu tas, kurš glezno katru dienu, man svarīgi nonākt... Iespējams, to sauc par iedvesmu. Kādam idejas un ieceres veidojas organiski pašas no sevis, bez starpposma, bet man ir jābūt apstākļiem, kuros rodas un attīstās darbu sērija. Daudz ko iniciē dabas iespaidi, cilvēki apkārt... Uzgleznot es varu pat ļoti ātri, jo tā ir tikai realizācija, man ļoti svarīgs ir idejas mets, un tā nav tik spontāna darbība. Darbi nāk neapjaustā veidā,» atzīst gleznotājs.

Ik pa laikam naktis viņš mēdzot pavadīt pie datora, šķirojot un kārtojot fotogrāfijas. «Es to nesauktu par foto kolekciju, bet par fiksēto ikdienu,» nosaka Ivars Heinrihsons un apgalvo, ka no viņa gan fotogrāfiju izstādi lai negaidot, jo viņš vienkārši esot tas «tips, kas nodarbojas ar vizuālu fiksēšanu, jo visa pamatā ir uztvere». «Es visu laiku kaut ko uztveru, viss manī nosēžas. Vienā brīdī - jāsaliek pa plauktiņiem, jātiek vaļā no nevajadzīgā, un tā ir apzināšanās stadija.»

Uz jautājumu, kas viņu vēl var izvilkt no mājas, mākslinieks ietur nelielu pauzi, tad saka: «Viss jau ir bijis. Ir iets, ir lasīts, ir darīts, tagad ir tāds, kā lai pasaka, pieredzes periods. Nav jau tā, ka es pavisam esmu izolējies, bet rezultātā viss nonāk līdz trim - māksla, akadēmija, ģimene. Un man ir tik aktīva ģimene, es esmu tāds pasīvāks. Droši vien ģimenei atkal ir kādi plāni kaut kur doties, lai ziemu īsinātu. Es, protams, pretojos, par visu saku - nē, bet meitenes jau zina - viss notiks tā, kā viņas iecerējušas.»

http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/228482-maksla-xo-galerija-aplukojama-ivara-heinrihsona-izstade-kods.htm
_____________________________________________________________________________________________


Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Ivars Heinrihsons: Fragmentēšana ir mana metode

Autors: Vilnis Vējš. 2016. gada 9. aprīlis

"Es tikai pēdējā desmitgadē, piecgadē sāku apzināties, ka esmu mākslinieks. Tas bija kaut kas tāds, pēc kā var tikai tiekties, uz ko būt ceļā," apgalvo gleznotājs Ivars Heinrihsons.

Rokraksts, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Droši vien pirmais, kas ienāk prātā, domājot par Ivaru Heinrihsonu, ir ekspresīvi melnas krāsas triepieni uz gaiša fona. Enerģiski, ar lielu otu tie veido zirgu siluetus. Smalkāki – balerīnu figūras. Tiesa, reizēm melnais pārvēršas siluetos, triepieni izstiepjas līnijās, tās klājas cita virs citas, samudžinās un veido noteiktu spriegumu gleznas taisnstūrī. Uzmanību sasprindzina arī līniju ierobežotie laukumi, kas reizēm papildināti ar okera niansēm, reizēm ir audekla krāsā, bet citur cauri vīd nepacietīgi aizkrāsots melnais. Par konsekvenci un to, vai jaunais nav tas pats vecais, sarunājamies ar mākslinieku, kuru izteiksmes noturībā grūti pārspēt.

Jaunākās izstādes gleznās šķiet, ka sižets, tēma pazuduši pavisam. Ar ko tas skaidrojams?
Ar divām lietām. Es briedu šai izstādei. Pagājusī izstāde saucās, ja atceries, Klavierdarbi (galerija Māksla XO, 2014; tā bija nominēta Dienas gada balvai kultūrā – V. V.). Tēmas – klavieres, balets – līdz šim cita citu mainīja, un vienmēr es atradu, kur attīstīties. Vienu brīdi es pieķēru, ka tēmai zūd nozīme. Varbūt tas ir kaut kas gaisā, mulsinoša spriedze, visādu notikumu sakarā – bēgļi, terors un tā tālāk. Pēc tam es secināju, ka mākslinieks kā lakmusa papīriņš jūt – kaut kas tevi attur atgriezties pie pierastā, pie iepriekšējā.
Mani iespaidoja vēl viena lieta. Mēs bijām Spānijā pie Augusta Sukuta. Lidmašīnā – kā jau garā ceļā – paņēmu Rīgas Laiku. Uzdūros intervijai ar Arvo Pertu, kurā viņš stāsta, ka visu laiku nevis rada kaut ko jaunu, bet skatās, kas jau ir izdarīts. Tā vismaz bija rakstīts. Labi zināmā patiesība par labi aizmirsto veco… Šajā gadījumā viņš apgalvo, ka tikai interpretē to, ko jau darījis iepriekš. Galvenā doma bija par atteikšanos no tēmas. Tātad, no vienas puses, – šie pasaules notikumi, kas ir gaisā, no otras – ir jau arī zināma pieredze! Negribas saukt citā vārdā…
Atceros, ka Rozīšu (Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskola – V. V.) gados gribējās uzgleznot ko abstraktu. Kas it kā neko neattēlo. Taču nebija sajūtas, ka būtu kaut ko radījis. Var teikt, ka esmu vizuālais tips, kas rod ierosmes vidē. Reizēm ir bijuši abstrahētāki darbi. Vienmēr man ir bijušas mapītes: vienā – zirgi, otrā – balets un citi. Pie tiem citiem ir bijis kaut kas, ko es nesaprotu, klekši, bet neesmu izmetis, domādams – kaut kad. Tad nu šis kaut kad ir klāt.

Tomēr gleznās ir saskatāmi it kā fragmenti no iepriekšējiem darbiem. Es jau redzu – kaut kas no baleta meiteņu līnijām, kaut kas no zirgu siluetiem.
Jā, tu kā bijušais mākslinieks to atklāj. Fragmentēšana ir kā metode. To pašu es daru dabā. Piemēram, laukos krūmi ir mans neizsmeļamais avots. Es fotografēju, lai gan foto neizmantoju, tikai fiksēju ierosmi. Jūras mēsli pēc vētras… Kaut kas tāds mani vienmēr ir saistījis – fragmentēt attēlus. Tas saistās ar strukturēšanu.

Taisni vēlējos jautāt – ko jūs tur atrodat?
Negribas tā teikt, bet tā būtu tā tīrā glezniecība. Katram, arī ne māksliniekam, bet jebkuram radošam cilvēkam it īpaši, ir kaut kas – tīrā mūzika, tīrā skaņa, tīrais ritms vai vārds. Laikam ne, vārds ir kaut kas cits. Bet īpaši māksliniekam ir kaut kas Tāds – ar lielo burtu – pēc kā viņš visu laiku tiecas, bet tā arī varbūt nerealizē. Mīlestība, ģimene, kaut kāds ideāls. Man kā gleznotājam tā ir glezniecība. Konceptuāli glezniecība ir jebkas, ko par tādu nosauc. Man glezniecība plaknē vairāk saistās ar diviem virzieniem – viens ar žestu, žestikulēšanu. Tas ir varbūt vairāk iekšējs, kas izpaužas neapzinātāk. Otrs vairāk ar siluetu, tāds grafisks.

Interesanti, kā jūs esat uz to gājis? Skatoties agrīnos darbus, var konstatēt, ka bijuši arī figurāli darbi.
Pareizāk figuratīvi. Tas ir viss, kas saistās ar kaut ko reālu, taustāmu. Figurāls ir ar cilvēka figūru.

Stipri agri – tieši figurāli! Bet arī tur jau bija manāma maza interese par krāsu, vairāk par pelēko.
Ir bijuši arī sānsoļi, strādājot kopā ar Helēnu (Ivara Heinrihsona sieva Helēna Heinrihsone – V. V.). Kopējais bija tas, ka gribējām ienākt ar ko jaunu, un tā bija atteikšanās no latviešu tonālās glezniecības. Es pat ņurcīju avīzi un negleznoju ar otu, un ņēmu tādas krāsas, no kurām citi atteicās. Melnais un baltais palika pāri no Helēnas. Nē, faktiski viņa balto izmanto gan. Bet man bija kaut kāds hromoksīds un okers, kuru savienojums bija latviešu glezniecībā nepierasts. Mākslas akadēmijā pēdējā gadā, taisot diplomdarbu, strādāju pie tā sauktā "kartona" – zīmējuma ar guašu, pamatā melnu un baltu. Tad Boriss Bērziņš starpskatē teica – to jau var aizstāvēt! Tas varbūt aizķērās.
Pirmais darbs, ko pieņēma jauno mākslinieku izstāde, bija jātnieks uz zirga, kas lec cauri pusatvērtiem vārtiem un pazūd melnā caurumā. Pirms tam tās tēmas bija tādas sadomātas. Helēna turpretī attīstījās jau uzreiz – piemēram, gleznoja, kā viņas brālis sēž tualetē uz poda vai anatomikumā līķis guļ uz galda. Tas tika novērtēts ar N – "neieskaitīts". Bet man sākās ar to zirgu – meklēju kaut ko, kas mani ierosinātu. Izbraucām ekskursijā ar autobusu, un tur bija stallis. Kā es ieraudzīju to zirga dibenu, tā – šī forma ir manējā! Kas notiek tur zemapziņā, ir noslēpums.

Jūs sakāt, ka pamattēmas ir atkāpušās. Varbūt varētu rasties jaunas? Haoss?
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nevajag atteikties. Kultūrkapitāla fonds, lai atbalstītu projektu, vienmēr prasa tā aktualitāti. Es, piemēram, radu jaunu darbu, bet visi jau zina, ka tas būs tas pats vecais… Speciāli radīt ko jaunu? Protams, nē. Es mēģinu sevī iedziļināties, un ir jau arī – jānosauc šis vārds – vecums, kad laiks to darīt. Bet ir kaut kas pirms tam piefiksējies. Tie paši krūmi un daba, ko es minēju, kā fragmentējumi dziļākas glezniecības esences meklējumos. Arī figurālistiem, vai viņi glezno puķes vai ko, primārā ir glezniecība.

Jūs pieminējāt, ka mākslā ienācāt ar iepriekšējās tradīcijas noliegumu, bet tagad jau daudzus gadus esat pasniedzējs, profesors Mākslas akadēmijā. Vai runa ir par to pašu tradīciju, vai var teikt, ka akadēmijā tagad ir cita tradīcija?
Tu domā, vai mani audzēkņi arī glezno zirgus? Es uzreiz vēl nepasniedzu gleznotājiem, bet tas ir garāks stāsts, pagāja desmitgades. Es pats esmu stājies gleznotājos pedagogos, jo īstos togad nemaz neuzņēma, un tiem pievienojos vēlāk. Kādreiz glezniecība bija ļoti elitāra. Tagad glezniecība ir viena no nozarēm. Prioritāte ir personība, kam ir idejas. Pie tam vēl sociāli aktīva – kas ir gatava uz dažādiem projektiem. Bez tiem nevar saņemt nekādu atbalstu. Tas tradīcijai ir nācis klāt. Virzība ir paplašinājusies ar dažādām izpausmēm. Tiem, kas tagad stājas gleznotājos, tā var būt tikai viena no izpausmēm. Var pabeigt akadēmiju ar darbu, kas nemaz nav glezniecība plaknē. Interesanti, ka daudzi tā arī dara. Tieši tā tradicionālā izteiksme kļūst bezmaz vai konceptuāla – kad kāds izvēlas gleznot ar triepieniem, faktūru, kas ir tīrās glezniecības izpausmes. Tie izceļas. Pamatā ir plāni, fotogrāfijas. Jaunie ļoti ātri attīstās. Starp citu, es tikai pēdējā desmitgadē, piecgadē sāku apzināties, ka esmu mākslinieks. Tas bija kaut kas tāds, pēc kā var tikai tiekties, uz ko būt ceļā. Tāpēc par jauno neprasi, esmu ceļā.

Nesen kopā ar Helēnu Heinrihsoni piedalījāties mesē Art Madrid. Kā jūs pats redzējāt sevi šajā kontekstā?
Jā, šo projektu realizēja Ilze Žeivate no galerijas Māksla XO. Es šo mesi, kas notiek vienā laikā ar Arco Madrid, uz kuru regulāri braucam, atklāju pirms kādiem diviem gadiem. Es uzdūros Art Madrid pēdējā dienā. Tur bija tāda svētku noskaņa pasāžā ar stikla griestiem, daudz sarkanu punktiņu pie gleznām (zīmes, ka darbi pārdoti – V. V.). Tur bija arī vecāki mākslinieki ar sirmiem matiem un jaunām slaidām sievietēm, un likās, ka tā ir piemērota gaisotne. Nav jau tā, ka var vienkārši samaksāt un izstādīt, tika aizsūtītas fotogrāfijas ar mūsu darbiem, un rezultātā Māksla XO tika akceptēta kā vienīgā galerija no Baltijas reģiona.
Lielākoties tur ir tikai spāņu mākslinieki un autori no lielajām Eiropas galvaspilsētām. Pamatā rādījām jaunos darbus, viens gan bija jau izstādīts Ķelnē – liela formāta, ko transportējām rullī. Par to bija liela interese, jo kaut kā sasaucas ar spāņu tradīciju. Helēnas spektrālajai glezniecībai bija savi cienītāji. Tas ir svarīgi, ka atzīst par strong painting (spēcīga glezniecība). Es jautāju, ko viņi ar to "spēcīgo" domā? Viņi arī nevarēja paskaidrot.

Jūs ar Helēnu esat ideāls salikums izstādēm. Viens ar otru nekonkurējat.
Jā, es reizēm stāstu saviem studentiem, ka kādreiz uzskatīja – līdzība ir kaut kas viens, kontrasts – cits. Darbi ir vai nu līdzīgi, vai kontrastā. Vajadzēja paiet laikam, lai saprastu, ka abiem ir jābūt, lai mākslas darbs vai kolekcija būtu izteiksmīgi. Man ir gan līnijas, gan silueti, gan kaut kas pa vidu, pelēks. Tādas atklāsmes ne jau izdomā, bet pie tām nonāk organiski. Kā pasniedzējam man reizēm jādomā, ko tad esmu izdarījis, lai pastāstītu studentiem.

Kā šobrīd virzīt studentus – mācīt tradīciju vai gluži pretēji – atraisīt radošumu, mudināt meklējumiem?
Kādēļ es vēl esmu šajā profesijā? Ja rodas kaut kas jauns, tas nav jābremzē, un mēs to arī nedarām. Tradīcija rada līdzsvaru, harmoniju. Kas ir vecais? Piemēram, mēs ar kolēģiem esam diskutējuši, vai jābūt plenēra studijām. Mēs taču vairs nebraucam ar pajūgiem vai karietēm.

Mēs taču vairs negleznojam strēlniekus tāpēc vien, ka tradīcija.
Tas ir par tēmām. Galvenais nav tikai galaprodukts – kā tas ir uzgleznots. Mēs uzdodam tēmas, kurās attīstītos mākslinieka personība. Piemēram, otrajā kursā ir tēma Rituāls. Ierosmes var gūt, iesaistoties vai iesaistot. Protams, ir tādi, kas saka – esmu pret rituāliem, gribu baudīt dzīvi, kāda tā ir. Tomēr tas ievieš ikdienā kaut kādu mērķtiecību. Tajā pašā laikā tas dod iespēju izpausties dziļāk. Starp citu, ikdiena un ikdienība pēdējos gados ir bijusi vairāku izstāžu tēma. Arī tā ietver jautājumu – kā? Es vēl arvien uzskatu, ka mūsu akadēmijā ir vērts studēt, jo te vēl ir figūras glezniecība un figūras zīmēšana. Klusā daba, dzīva galva (labi skan – lai nošķirtu no ģipša galvas!), apģērbta figūra un tad kails ķermenis. Kailais ķermenis tomēr ir tas, ko klasiski uzskata par dabas augstāko sasniegumu. Krāsu nianses. Tur ir arī saturs – būtībā, ka jābūt kontaktam ar modeli. Jāstudē taču ne tikai miesas krāsa un apjomīgums!
Maģistrantūras līmenī glezniecības jēdziens ir paplašināts – nav vairs jāglezno tikai figūras. Tomēr jāgūst ir tiešās ierosmes – ne visu var izdomāt, pie daudz kā var nonākt tikai ar vizuālo uztveri, fiksējot redzes procesā. Kāds sacīs, ka daba nav svarīga, galvenais, ko tu gribi pateikt, un, ja nu vajadzēs, – paskatīsimies, kā tas ir darīts līdz šim, piemēram, migliņu internetā. Tā ir sajūta, ko nevar aizstāt. Tāpat gaismas un ēnas pārejas. Tu, protams, vari iebilst!

Tomēr cilvēks ir slinks pēc dabas un labprāt atdarina jau kaut kur redzēto.
Jaunie nav īpaši jāstimulē uz jauno. Man reizēm nākas tieši bremzēt tos meklējumus. Veidot virzību daudzveidībā. Valda uzskats, ka katrs jaunais darbs būs citāds nekā iepriekšējais un neviens nezina, kāds viņš būs jau rīt. Kaut kādai konsekvencei tomēr vajadzētu būt. Tie laikam ir dziļākās būtības meklējumi. Labi, internets, taču es rosinu – paskaties, kas tevi saista! Nebūs tā, ka gluži viss. Ļoti reti ir multiierosmju ceļa gājēji. Tie ir cilvēki, kuri iet vairākus ceļus vienlaikus, ideju ģeneratori. Pikaso, piemēram, bet viņš jau ir tāds arhaisks.

http://www.diena.lv/kd/intervijas/ivars-heinrihsons-fragmentesana-ir-mana-metode-14136507

________________________________________________________________________________________________

Nepārkāpjot robežas

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
05/04/2016

Zīme I. 2016, audekls/eļļa, 130x130 cm

[...] Citādi tas ir mākslā. Ne jau plašā kontekstā, kur tāpat kā visur citur, plosās konkurence, vājākā pastumšana malā, nemitīga sacensība par prestižu, naudu un atpazīstamību. Nē, citādi ir mākslā, kas iezīmē viena cilvēka, viena mākslinieka radošo ceļu cauri viņai vai viņam atvēlētajiem mūža gadiem. Skaidrs, ka katram cilvēkam ir savas robežas. Ir tādi, kas apzinās robežas, ko nevēlas pārkāpt. Un ir tādi, kuri labi zina, ko nedrīkstētu pārkāpt, tomēr tīšām pārkāpj, piemēram, pie darbiem līmējot frizētavā savāktus matus. Bet nerunāsim par tiem. Ivars Heinrihsons nu reiz ir gleznotājs, kurš savas robežas mākslā ne tikai pazīst, apzinās un ievēro, bet tās pat nemitīgi nostiprina. To apliecina arī jaunākā viņa darbu izstāde galerijā “Māksla XO”. Nedaudz darbu, ekspozīcijas nosaukums ir “Zīmes.” Tie, kas gadiem apmeklē izstādes, Heinrihsona darbus pamana jau pa gabalu, pazīst tos un, ja ir viņa glezniecības savaldzināti, aplūko tos ar patiku. Protams, netrūkst arī cilvēku, kam viņa glezniecība šķiet monotona, garlaicīga un neinteresanta. Es pie tādiem nepiederu. Viņa (visbiežāk, pa gabalu raugoties, melnbaltie) zirgu, balerīnu, koncertflīģeļa tēlojumi aizvien piedāvā acij kādu jaunu impulsu, kas gandarī, rada savādu grafisku un telpisku piedzīvojumu. Es neko nesaprotu no Austrumu hieroglifiem (tādu atdarināšana rietumnieku darbos šķiet kaut kas līdzīgs šejieniešu erzacbudismam un citām New Age dīvainībām). Bet hieroglifi, zīmes, ko gribas atstāt uz sava laikmeta sejas un mantām (tīklu piekariņiem, karotes kāta, nogruntēta audekla) nepavisam nav tikai austrumnieku prerogatīva. Arī vecie kurši atstāja, un līvi, un droši vien arī nezkur aizgājušie zemgaļi. Ivars Heinrihsons negrebj karotes, bet glezno, kā man šķiet, atstājot zīmes, savas (zinām taču, ka pārejošās) klātbūtnes, piederības zīmes. Viņš atklāti, gleznieciski brīvi un bezbailīgi raksta ar otu: “Te es esmu”, “Mans laiks man pieder”. Un tad izmet tīklu ar šiem autorizētajiem piekariņiem ļaužu jūrā. Nē, viņš nav cilvēku zvejnieks, pasarg’, Dievs. Viņš vienkārši ir tāds, kāds ir. Jaunākajos darbos, kā jau rakstīts avīzēs un relīzēs un runāts radio un TV, no zirgiem, balerīnām un klavieru detaļām palikušas vien iespaidu līnijas, laukumi un gaismēnas. Atpazīstamu detaļu gandrīz vairs nav. Mums, kas esam redzējuši daudz Heinrihsona gleznu, viss ir skaidrs, viss ir savās vietās, varbūt vienīgi vairāk ir smalku nianšu, dziļuma un okerīgu vai kādu citu uzzibsnījumu. Mēs šajās gleznās redzam turpinājumu. Loģisku, skaistu turpinājumu, varbūt pat secinājumu. Taču arī citi, kam Heinrihsona ceļš nav pazīstams, domājams, saskatīs šajās, faktiski abstraktajās, kompozīcijās kā loģiku, tā skaistumu.

http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/5489-neparkapjot_robezas/

__________________________________________________________________________________________________

Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”

Paula Lūse
25/09/2015 

Foto: Renārs Derrings

Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]


Ivars Heinrihsons "Pašportrets" 2015, audekls/eļļa, 100x80cm

http://www.arterritory.com/lv/dzivesstils/atklasanas/5053-fotoreportaza_izstades_pasportrets_atklasana_galerija_maksla_xo/

_______________________________________________________________________________________________

Ekspresintervija ar Ivaru Heinrihsonu

Agita Salmiņa
02/10/2014

http://www.arterritory.com/lv/zinas/4049-ekspresintervija_ar_ivaru_heinrihsonu/

Šodien, 2.oktobrī galerijā „Māksla XO” tiks atklāta gleznotāja Ivara Heinrihsona izstāde „Klavieru darbi”. Heinrihsona daiļradi caurvij trīs motīvi – balerīnas, zirgi un klavieres – un visiem raksturīga ahromātiska krāsu palete. Šie motīvi ir tēlu sistēma, caur kuru mākslinieks personificē cilvēka ego. Taču, kas ir zīmīgi – šie tēli nekad nesastopas vienā gleznā. 2013. gadā par izstādi Le Cheval et de Chevauxgalerijā „Māksla XO” Ivars Heinrihsons tika nominēts Purvīša balvai. Šoreiz piecos lielformāta darbos galvenā loma piešķirta klavierēm, kuras, autora vārdiem, ir „kultūras zīme, kaut kas pamatā esošs, kas liek sevi sakārtot”.
Pirms izstādes, tiekoties ar mākslinieku viņa Baznīcas ielas dzīvoklī, Heinrihsons ar lepnumu ‘iepazīstina’ ar ‘galveno vaininieku’ – melno flīģeli, kas atrodas pirmā stāva viesistabā. Sarunas gaitā viņš atklāj savu īpašo saikni ar klavierēm – tās vienmēr viņu pavadījušas. „Pretmetu izmantošana aptver visu Ivara Heinrihsona daiļradi – gan izmantotajā tēlu sistēmā, gan krāsu pielietojumā, gan otas žestā. Baltais un melnais, gaišais un tumšais, miers un kustība kā ieelpa un izelpa – viss ir pulsējošs un savstarpēji nomaina viens otru, savstarpēji pievelkas, savijas un atgrūžas,” viņa daiļrades būtiskos akcentus min galerijas „Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate. Kā mākslā, tā arī mākslinieka dzīvē pastāv kontrasti. Pametot pirmā stāva košās dzīvojamās telpas, dodamies uz otrā stāva studiju, kuru caurstrāvo Heinrihsonam piemītošais krāsu ahromātisms. Pēcpusdienas saules apspīdēti, visi pieci darbi sastādīti aplī un ir gatavi izstādīties. Par to pamatideju viņš nevēlas sīki stāstīt, sakot, ka māksla rodas tai mijiedarbojoties ar skatītāju un tam radot jaunas interpretācijas.

Jūsu daiļradi raksturo trīs motīvi – balerīnas, zirgi un klavieres. Labu laiku jūsu darbos nefigurēja klavieru motīvs – kas lika tam atkal pievērsties?
Šīs tēmas parasti viena otru nomaina. Taču šī ir galerijas iniciatīva. Man nepatīk to saukt par tēmu, tas varbūt drīzāk ir motīvs… vai objekts. Man pašam jāanalizē, no kurienes manī šī tēma radusies. Mana māsa bija pianiste, nereti viņu gleznoju kā modeli pie klavierēm, kad mācījos Rozīšos. Klausoties viņu vingrināmies blakus istabā, tas, protams, uz mani atstāja iespaidu.
Pēcāk ieprecējos, un tur priekšā jau bija klavieres. Un melnas! Arī ne parastas klavieres, bet flīģelis! Tam piemīt īpaša skaņa, forma un krāsa. Tas sakrita ar manām interesēm glezniecībā – proti, ahromātiskā estētika jeb atteikšanās no krāsām. Tagad tā jau ir pieņemta tendence un kļuvusi aktuāla. Piemēram, Berlīnē patlaban ir novērojams ahromatisma uzplaukuma vilnis.

Kas jūs uzrunā ahromātismā? Kā nonācāt līdz tam?
Tā bija daļēji apzināta izvēle. Vienmēr, kad iesāku krāsainu darbu, kaut kas man lika tam krāsot pāri ar pelēko, līdz nonācu arī pie melniem un arī baltiem darbiem.
Melnā – tā ir krāsu krāsa! Pēc teorijas tā ir bezkrāsa, taču tajā ietilpst visas krāsas. Tai piemīt sava nosacītība. Daudzkrāsainība mani mulsina.

Jūs aprakstījāt klavieres kā vizuālu priekšmetu. Taču kā ir ar muzikālo pusi? Vai un kas jūs tajā saista vai iedvesmo?
Jaunībā pavadīju trīs gadus armijā Vidusāzijā. Stāvot sargtornī, reiz izdzirdēju pa radio klavieres. Šajā ainā saskatīju spēcīgu pretstatu!
Klavierēs ir kaut kas vārdiem neizsakāms. Tās, tāpat kā melnā krāsa, manuprāt, ir visa sākums un pamats. Klavieru skaņa ir izejas punkts. Arī šajā skanējumā saklausu lielāku nosacītību nekā citos instrumentos.

Vienā no darbiem redzami nošu pieraksti. Vai tā ir tieša atsauce uz kādu muzikālo darbu?
Tā ir nošu grāmata vai klavierstunda… Izmantoju nošu zīmes kā skaņu zīmes. Šajā darbā vairāk darbojās žests. Arī vērojot Šimkusu (pianists Vestards Šimkus – red.), esmu secinājis, ka tā nav tikai pirkstu veiklība, tā ir roku kustība, kurā viņš ieliek sevi. Klavierēs man patīk minimālisms, kur var izbaudīt skaņu, bet tehnika ir pakārtota.
Arī izstādes nosaukumam ir saistība tieši ar žestu, kustību. Iedvesmojos no raksta par kādu baleta uzvedumu ar nosaukumu „Klavieru darbi”, kurā dejotāja baleta izteiksmē atveidoja klavieru skaņas. Tā kā mani saista arī balets, šis nosaukums mani uzrunāja.

Klavieru motīvs jūsu daiļradē izpaudies vairākās formās un veidos. Kas ir šīs izstādes novitāte?
Parasti maniem darbiem raksturīgs ir žests un ekspresija, taču šoreiz esmu izmantojis arī sfumato tehniku. Tāpat arī novērojama abstrahēšana. Tas radās intuitīvi, meklējot un jaucot krāsas.
Sākotnējie darbi bija kā zināmā veida spēle, tad sekoja akcents uz formu – klavieru vāks, stīgas. Pēcāk formu spēles attīstījās tālāk, klavieres saistot ar pilsētas motīvu. Šoreiz, manuprāt, esmu dziļāk, saturiskāk pietuvojies šai tēmai. Darbi ietver vairākas nozīmes.

Kādas ir šīs nozīmes?
Atsaucoties uz Nikolā Burjo (franču mākslas zinātnieks Nicolas Bourriaud – red.), ka māksla rodas tikai tad, kad tai ir skatītājs, domāju, ka katrs darbos var atrast savu personisko nozīmi.

Kā jūs raksturotu šo jaunāko darbu sēriju?
Katrs darbs ir atšķirīgs. Es it kā es nemainos tēmas ziņā. Taču mainās forma, attīstās darbu daudzveidība. Nesen lasīju interviju ar dramaturgu un kinorežisoru Fruminu (Boriss Frumins – red.), kurā viņš mākslu salīdzina ar analītiku. Arī es esmu analītiķis. Taču, lai būtu, ko kārtot jeb strukturēt, kaut kas ir jāizjauc. Pirms es sāku gleznot, es novedu visu līdz haosam un tad ķeros klāt pie strukturēšanas. Viss paliek, nekas nav izmests, tikai savādāk salikts un savietots.

Kādu simbolisko nozīmi ietver šie trīs pamatmotīvi – klavieres, zirgi un balerīnas?
Zirgs ir dabiskā puse, kas mūsos sēž. Tā izsaka tiekšanos pēc kaut kā. Balets arī ir tiekšanās, taču saistībā ar garīgumu. Tajā ir tiecība uz augšu. Abos mani interesē kustība, ne tikai forma. Klavieres, kā jau minēju, ir civilizācijas zīme.

Vai pieļaujat domu, ka šīs tēmas kādreiz apvienosies?
Man bieži uzdod šo jautājumu. Taču esmu strukturālās virzības pārstāvis, kam raksturīga atdalīšana, ne savienošana.

Vai jums ir radušās jau kādas idejas par nākotnes izstādēm?
Šķiet, ka tas būs balets. Liepājas muzejā drīzumā tiks atklāta izstāde, taču tur tiks izstādīti senāki darbi. Taču šķiet, ka sen neesmu gleznojis baletu! (Smejas.)
Vasarā, dzīvojot pie jūras, fotografēju un pieķēru sevi pie domas, ka varētu no jauna pievērsties dabai. Tā tāpat kā civilizācija, manuprāt, ir pamatu pamats.

_______________________________________________________________________________________

 Ivars Heinrihsons: Šī izrāde nav kārtējā, tā ir īpaša 

Līga Rušeniece

http://nra.lv/kultura/126217-ivars-heinrihsons-si-izrade-nav-karteja-ta-ir-ipasa.htm

«Šī izstāde nav vienkārši kārtējā izstāde, tā ir īpaša,» saka Ivars Heinrihsons. Šodien galerijā Māksla XO tiek atklāta mākslinieka jaunāko darbu izstāde Klavierdarbi.

Viena no trim
Visu radošo mūžu Ivaru Heinrihsonu ir saistījušas trīs galvenās tēmas – balets, klavieres un zirgi, pie tām dažādās variācijās viņš atgriežas ik pa laikam. Kā smaidot saka mākslinieks, iepriekšējās izstādēs viņš pievērsies baletam un zirgiem, nu atkal pienācis laiks klavierēm. «Citi visu mūžu glezno tikai dabu vai tikai cilvēkus, man tomēr ir pat trīs tēmas, turklāt – ļoti atšķirīgas,» saka Ivars Heinrihsons. Uz repliku, ka flīģelis šķiet statisks, salīdzinot ar dinamisko baletu un zirgiem, mākslinieks atbild: «Svarīga ir iekšējā kustība. Skaņu uztver laikā, tas ir – kustībā. Zirgs ir daba, tas, kas mūsos – manī un jūsos arī. Zirgu pat nevar saukt par dzīvnieku, tā ir iekšējā enerģija, kas mūs ikvienu aicina kaut kur, nezin kur. Aicina traukties, traukties projām no ikdienas un ierastuma. Arī balets ir tiekšanās, vairāk – uz augšu. Savukārt klavieres man simbolizē kultūras pamatu pamatu.»

Sajust gaisu
Nupat mākslinieks atgriezies no Berlīnes, kurp parasti brauc kopā ar dzīvesbiedri, mākslinieci Helēnu Heinrihsoni, bet šoreiz viņai bija jāpiedalās Kopenhāgenas mākslas mesē. «Biju uzaicināts kā VIP viesis, lai sekotu, kas notiek, kas ir gaisā, kas topā,» smaidot saka mākslinieks. «Senāk meses skaitījās kā mākslas pārdošanas vieta, tātad – komercija. Arī Rīgā bija attieksme – daļa ir «komercgalerijas», daļa – «nekomerciālās» mākslas galerijas, bet tāpat tās saņēma finansējumu no Kultūrkapitāla fonda, lai varētu noturēt profesionālas un uzrunājošas izstādes, kuras nevar pārdot. Nauda tāpat visam ir pamatā – vai to iegūst ar darbu pārdošanu, vai saņem no valsts finansējuma. Šobrīd attieksme pret mesēm mainījusies, tās kļuvušas par lielām izstādēm, kurp mākslinieki un skatītāji, arī kolekcionāri brauc vērot attīstību.» Uz jautājumu, kas tad ir gaisā mesēs Eiropā, Ivars Heinrihsons atbild: «Var atrast pa darbam, kas stāv pāri komercmērķiem un notur latiņu līmenī. Es teiktu – tāda racionāla, estetizēta māksla. Viss, kas bija gaisā, nu nostabilizējies darbos.»Gleznotājs ir pārliecināts, ka Latvijas mākslas nelaime esot tā, ka «mēs esam malā, Latvija ir lokāla būšana, mākslas centri ir vecās demokrātijas valstīs. Bet – māksla mums ir labā līmenī, mēs stāvam pāri, drusku – par daudz pāri, mēs esam kā baltie zvirbuļi. Visi skatās, visi jūsmo, bet – tā ir māksla, nevis komercija. Mūsu pretenzija uz mākslu ir lielāka nekā konkrētās meses profesionālie ietvari pieņem un prasa. Un tieši tādēļ viņi mūs aicina gadu no gada – lai uzturētu līmeni...».

Radošums kā perspektīva
«Tajos laikos, kad es absolvēju Mākslas akadēmiju, vajadzēja obligāti strādāt kādā institūcijā. Mana sieva Helēna brauca uz Smilteni, kur mācīja bērniem mākslu, savukārt es vadīju pulciņu Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras namā, tur mani ievēroja Arvīds Būmanis, kurš bija mācībspēks akadēmijā,» atceras Ivars Heinrihsons.
Latvijas Mākslas akadēmijā viņš strādā jau 40 gadu un šobrīd ir Glezniecības katedras profesors. Tik ilgstošs pedagoģiskais darbs neesot saistīts ar īpašu patikšanu, jo – tā izvērtusies dzīve, un tagad šai nodarbei jau esot inerces spēks. «Ja pašam ir pieredze un ir, ko teikt, un ja ir ko mācīt... Galvenais šajā darbā – nekļūt didaktiskam,» saka pedagogs.
Pēdējos gados gan stipri sarucis puišu skaits, uz Mākslas akadēmiju mācīties galvenokārt nākot daiļais dzimums. «Mēs visus vērtējam kā personības, kā indivīdus ar savu bagāžu un attieksmi, savu virzību. Nemaz jau nav vienkārši iestāties akadēmijā, profesionālai varēšanai ir jābūt. Protams, virsuzdevums ir skolot jaunos māksliniekus, bet tikpat svarīgi ir radīt vietu un dot iespēju veidoties radošai personībai, kas turpmāk dzīvē varbūt nodarbosies ar kaut ko citu. Radošums nozīmē radīt. Kādu brīdi pēc neatkarības atgūšanas vispārizglītojošās skolās mākslas jomu palaida pašplūsmā, to varēja mācīties, varēja nemācīties, jo citas lietas uzskatīja par svarīgākām, teiksim, matemātiku vai sociālās zinības. Tieši tāpat grožus atlaida fiziskai apmācībai. Un rezultāti ir skaidri redzami – tie, kas nonāca pie varas, ir mākslinieciski neizglītoti cilvēki. Skarbi, bet no tā izrietēja un vēl arvien izriet sekas. Pasaulē ļoti augstu tiek vērtētas tieši radošās spējas. Tie, kuriem nav izkopts radošums, stagnē, neredz plašumu, skatās šauri un lielākoties savās interesēs. Nu, jā, par politiku negribas runāt...»

Sarunāties ar jūru
Uz teātri, skatīties baletu, viņš ejot ik pa laikam, bet – ne regulāri. Tik bieži apmeklēt nesanāk arī klavierkoncertus, tomēr, ejot pa mežu vai citu vientuļu vietu, viņš mēdzot dungot. Mākslinieks atceras kādu savu studenti, kas priedei lūgusi atļauju to zīmēt. «Mani tas tā pārsteidza... Kad esmu dabā, arī es sarunājos ar to. Un kurš gan nav sarunājies ar dabu? Mūsu vasaras māja ir Saunagā, desmit kilometrus aiz Kolkas, tur, kur ir īstā jūra. Tur esot, kad aizeju līdz jūrai, es sarunājos ar jūru,» atzīst mākslinieks. Vasaras mājā ir arī flīģelis, un, kad neviena nav mājās, viņš apsēžas pie klavierēm, un «reizēm nekas man nesanāk, bet reizēm galvā ienāk doma... Reizēm iedomājos – varētu ierakstīt, bet tad jau pazustu...»
Saunagā esot, viņš neglezno, to dara tikai darbnīcā Rīgā, tomēr, gatavojoties šai izstādei, šis bauslis tika pārkāpts. «Datumi sāka spiest, un, Saunagā esot, tapa meti gleznām, un tagad tos izstādīšu kopā ar gleznām,» atzīst Ivars Heinrihsons.
Lai gan aizrāvies ar Austrumu filozofiju, īpaši dao, tomēr ar daudziem māksliniekiem tik ierasto ikdienas dzīves sastāvdaļu – jogu – viņš nenodarbojas. «Es pagaidām vēl tieku galā pats ar sevi. Katrs jau izstrādā savu metodi, kā savest sevi kārtībā,» smaidot saka Ivars Heinrihsons.
Un radošos impulsus viņš atrod arī, kopā ar draugiem, māksliniekiem, ceļojot pa pasauli. Pirmais brauciens esot bijis uz Argentīnu, turp braukšanas galvenais impulss bijis tango, nākamais brauciens bijis uz Meksiku, jo «kurš gan mākslinieks vai cilvēks, kurš pētījis civilizācijas vēsturi, nav vēlējies pabūt Meksikā»? Pateicoties Latvijā dzīvojošajam pavāram Havjēram Garsijam, pabijuši vietās, kur tūristi parasti netiek. Pēc tam sekojis brauciens uz Āfriku, un tieši Marrākešas tirgu mākslinieks atceras kā spilgtu un milzīgu «sajūtu okeānu, un tieši sajūtas māksliniekam ir visbūtiskākās, protams, svarīgas ir arī vizuālās sajūtas, bet tās tomēr ir pakārtotas un realizējas netiešā veidā». Kolektīvo ceļojumu pēdējā vieta bija Indija. Ivars Heinrihsons atzīst, ka turp braucis tikai Vārānasī dēļ. Kā zināms, Indijas senākā pilsēta Vārānasī ir hinduisma, budisma un džainisma svētā pilsēta, viena no vecākajām pasaules pilsētām, kas joprojām ir apdzīvota. «Viss jau ir redzēts – vai filmās, vai albumos, vai arī citi ir bijuši un rādījuši savu ceļojumu fotogrāfijas. Ziniet, Vārānasī dedzina līķus pa naktīm... Mēs bijām kā tūristi laivās, bet savās sajūtās – iekšā visā.»
Pēc gada Ivaram Heinrihsonam būs apaļa jubileja – 70 gadu, tomēr viņš apgalvo, ka izvairās ne tikai no intervijām, bet arī no jubileju svinēšanas. «Gan jau izbēgšu no intervijām, aizbraukšu kaut kur. Kas ir apaļa jubileja? Atskaite, vai? Priekš kam?»

 _____________________________________________________________________________________

Ivars Heinrihsons par izstādi "Le Chevalet de Chevaux" galerijā "Māksla XO" (2012. gada 3. maijs - 29. maijs) nominēts prestižajai Purvīša balvai, ko pasniegs 2013. gadā

"Heinrihsona pazīstamais rokraksts un tradicionālā tēma – zirgi – bija prezentēta labākajā formā. Iekārtojums apzināti un ironiski apspēlēja klasiskās arhitektūras elementus – frīzes, plafonus. Izstādē bija vairāki darbi, kas pieskaitāmi pie mākslinieka labākajiem darbiem un vērtējami kā latviešu mūsdienu glezniecības paraugi," izstādi vērtē Vilnis Vējš.

"Cildināma ir arī autora konsekventā spēja iet glezniecībai tik neierastajā ahromatiskajā virzienā, prasme izvilkt "krāsu" melnbalti pelēkajā gammā, vēlme parādīt gleznojuma grafiskās iespējas," pauž žūrijas pārstāvis Jānis Borgs.

http://www.diena.lv/kd/maksla/purvisa-balvai-nomineti-heinrihsons-salmanis-un-krastina-13957808

_______________________________________________________________________

Uzticamais draugs Molberts

Vilnis Vējš
18/05/2012

Foto: Renārs Derrings

Ivara Heinrihsona personālizstāde “Le chevalet de chevaux” galerijā “Māksla XO” atvērta līdz 29. maijam.

Kurš tad nezina Ivaru Heinrihsonu! Viņš vienmēr glezno zirgus vai baletu. Iespējams, tiem ir arī kaut kas līdzīgs. Atmiņā uzaust Marisa Vētras rakstītais, ka baleta treniņu zālē vienmēr mazliet ož pēc zirgu staļļa, tādēļ šī daiļā māksla leģendārajam operas māksliniekam neesot kļuvusi tuva.
Ar to arī varētu atsauksmi par Ivara Heinrihsona personālizstādi beigt, ja vien pārāk bieži tā jau nebūtu noticis līdz šim. Tā piemēram, pietiekamu uzmanību ne presē, ne lietpratēju apspriedēs neizpelnījās mākslinieka iepriekšējā izstāde “Ne cilvēks, ne zirgs”, kas bija skatāma pērnruden galerijā “Bastejs”. Tomēr tieši tajā autors mēģināja konceptualizēt savu ilggadējo darbu tēmas (piemēram, intervijā portālam TVnet), rādot savas mākslas lakoniskākos, formas vienkāršības ziņā galējākos paraugus. Tajos zirgus figūras bija ieguvušas austrumu rakstu zīmēm – hieroglifiem līdzīgas formas, un arī komentāri aicināja vērsties pie mākslas kā īpatnējas zīmju valodas.
Te uzreiz jāatzīmē, ka man personīgi ne semiotiska pieeja, ne konceptuālās mākslas konteksts nešķiet auglīgi Heinrihsona mākslas uztverei. Ideja, ka katrai vizuālai zīmei ir kāds noteikts verbāls tulkojums, kaut arī situatīvi vai konvencionāli mainīgs, ierobežo skatītāja tiešo un nepastarpināto uztveri tāpat kā mūsdienu diktētā prasība gleznotājiem attaisnot savu darbu konceptuālās mākslas koordinātās, kas ir daudz jaunākas par tradīciju, ko tie pārstāv. Tas viss lieki intelektualizē piekļuvi Heinrihsona žestiem, kas pamatā tomēr ir intuīcijas un jutekļu vadīti. Tad jau drīzāk Heinrihsona mākslai var tuvoties ar viņa paša izteikumu, ka “vietā būtu runa par izpausmi kādam apziņas dziļākos slāņos dzimušam formālas izcelsmes konfliktam”.
Kaut gan arī jaunajā izstādē ar neizrunājamo nosaukumu “LE CHEVALET DE CHEVAUX” gleznu izkārtojums tieši uzsver saistību ar kultūras mantojumu un tā diktētajiem formas kodiem. Taisnstūra formāta gleznas izkārtotas vienlaidus joslā bez atstarpēm, kas aptver gandrīz visu galerijas perimetru. Pārrāvumus veido, protams, logi un milzu audekls “Melnie zirgi”, kas sniedzas līdz pat grīdai un kurā turklāt redzami vertikāli krāsas notecējumi.
Josla veido kaut ko līdzīgu frīzei, kas izsenis lietota arhitektūrā, lai vēstītu heroiskus stāstus par dieviem, varoņiem un viņu uzvarām karā, kur pašsaprotami piedalās arī zirgi. Vēl šo iekārtojumu varētu salīdzināt ar hipodroma arēnu (līdzīgu tai, kas, iespējams, attēlota darbā “Toledo zirgs”). Tikai tad sanāk, ka zirgi sēž tribīnēs un noskatās uz mūsu, nabaga arēnā iznākušo skatītāju drudžaino domu skrējienu. Virs horizontālās gleznu rindas izkārtoti ovāli darbi, tādi kā plafoni, kas vēlreiz pasvītro arhitektonisko iekārtojumu.
Jo neviļus jādomā – kur tad citur, izņemot mākslu, tie zirgi vēl sastopami? Izklaidei, pa televizoru – jā. Bet sen pagājuši laiki, kad zirgs bija cilvēka tuvākais cīņu un darbabiedrs. Tomēr tradīcija šo priekšstatu glabā, izrādās, visai sekmīgi, un joprojām mēs tieši šos lopiņu uztveram kā vislīdzīgāko cilvēkam pašam. Ne tik sen visā pasaulē pārsteidzošu atsaucību guva filma “Kara zirgs”, kas skatītājus burtiski iespieda mīkstajos kinozāles krēslos aiz līdzi pārdzīvojuma, liekot pat visbezsirdīgākajiem šņukstēt par zirga ciešanām kara laukā. Viņa partneris, visumā feins puisis, palika ēnā. Heinrihsons atgādina, ka, tāpat kā zirgu iespējams cilvēciskot, piedēvējot viņam emociju pasauli, par kuru vēl biologi strīdas, tāpat jebko iespējams zirdziskot, kas patiesībā nozīmē vienu un to pašu. Telpiski objekti nav jaunums viņa izstādēs – lai atceramies metāla un stiepļu darinājumus, kas it kā atkārtoja gleznieciskos žestus, papildinot tos ar gluži materiālu nospriegojumu. Tomēr šajā reizē zirga lomu ir uzņēmies molberts, mākslinieka īstais un visuzticamākais sabiedrotais. Tas šķiet asprātīgs domas pavērsies, kas, no vienas puses, noraida vienkāršo nozīmes pārnesumu zirgs = cilvēks = mākslinieks pats, no otras – apstiprina, ka nekur tālu no autora jau viņa varoņi vis nav.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/1147-uzticamais_draugs_molberts/

_________________________________________________________________________________________________ 

Gulbju ezers. 2009. Rīga
____________________________________________________________________________________________________


Foto-Kristaps Kalns, Diena

Zane Radzobe, "Diena"21.09.2009:
Garīguma pastāvība. Balets
Galerijā Māksla XO skatāma Ivara Heinrihsona personālizstāde Gulbju ezers

"Dzīvesvietas nemainu, sievas nemainu, savus paradumus nemainu. Paldies dievam, nerakstu dienasgrāmatiņā, ka diena pagājusi bez notikumiem, bet tāda ir mana pastāvība. Un tāda ir arī mana glezniecība, mana māksla. Tā ir mana organiskā attīstība," saka mākslinieks Ivars Heinrihsons. Pēc četru gadu pārtraukuma 17.septembrī galerijā Māksla XO durvis ver gleznotāja personālizstāde. Ekspozīcija Gulbju ezers, kurā I.Heinrihsons atgriežas pie baleta tēmas, Konventa sētā apskatāma līdz 13.oktobrim.

Laikmeta pulss
"Jūsu pirmais jautājums droši vien būs - kāpēc tāda izstāde vispār vajadzīga? Kā tā var saistīt skatītāju?" galerijā starp baleta tēmai veltītajiem darbiem mūsu sarunu I.Heinrihsons sāk no negaidīta skata punkta. Nebūtu ienācis prātā pajautāt, atbilde šķita pašsaprotama. Bet mākslinieks jau stāsta, brīžam nervozi pārtraucot domu, brīžam apstājoties, lai ievestu domu jaunā cilpā. "Atkal pienākusi kārta baletam. Man ir trīs tēmas, kas, cita citu nomainot, iedvesmo. Runājot standarta frāzēm, tās ir trīs virzības, kas mīt katrā cilvēkā. Arī manī. Zirgs, klavieres, balets... Zirgs - tā ir romantika, daba ar savām formām un ekspresiju. Klavieres ir zīme civilizācijai, ļauj to interpretēt kā formu. Bet balets... Tā ir tiekšanās pēc ideāla, sapņa. Ārpus laika un realitātes esošais." Pēc šādas definīcijas - kāpēc balets? Šobrīd? "Zemapziņā droši vien tas sasaucas arī ar laika sajūtām, ar to, kas notiek apkārt. Esmu ievērojis, kas šodien cilvēki atkal komunicē savā starpā. Daudz vairāk nekā laikā, kad dominēja materiālās intereses. Tagad ir materiālas grūtības un dzīvē atgriežas garīgais. Tas man šķiet ļoti pozitīvi. Tas dod ticību nākotnei."
Izstāde gan par laiku stāsta tikai pastarpināti, tas ir - nepievēršas laika fiziskajām reālijām, ārēji formālajiem atribūtiem, bet diskutē ar un par tā garu. Un risina sarunu ar skatītāju par mākslu. "Ar iepriekšējo personālizstādi šo vieno fakts, ka esmu parādījis stilistisku daudzveidību. Varbūt var pat teikt, ka atsevišķi darbi nav man tik nozīmīgi, bet svarīgi, lai izstāde darbotos kā kopums. Svarīgi, lai, ienākot te, būtu notikums, skatītājā rastos sajūta. Agrāk stilistiskā varbūt bija vairāk trakošanas uz audekla, tagad - apzināta virzība. Katrā izstādē, uzskatu, jābūt kaut kam no tā, kas biji. Jābūt arī daļai no tā, kas vēl tikai taps."

Laicīgs, ne laikmetīgs
Pēc tam, kad sarunas gaitā mākslinieks vairākas reizes konsekventi nodalījis sevi no laikmetīgās mākslas, jautāju, vai viņš pats sevi par laikmetīgu mākslinieku neuzskata. "Precīzāk pateiks teorētiķi, bet laikmetīgais virziens vairāk saistās ar šodienas izjūtām, šodienas tendencēm. Otra tendence - pamatvērtības. Krāsu attiecības, tonalitāte, kurās saturs top pārlaicīgs. Laicīgais uzrunā šodien. Pārlaicīgais paliek. Es nedomāju, ka šīs abas lietas ir pretrunā viena otrai. Akadēmijā mācot, cenšos izkopt abas, jo laicīgais - tas ir process, domāšana, saikne, atvērtība tam, kas notiek šodien. Nelaikmetīgā, klasiskā māksla vairāk turas pie likumiem. Tāpēc, protams, es neesmu laikmetīgais mākslinieks. Laicīgais, modernais gan."
Bet runājat taču par savu laiku? "Jā, nedomāju, ka esmu no vakardienas aizkavējies mākslinieks. Strādāju šodien, bet jūtu arī, ka uz mani attiecas laiks. Jūtu, ka varu uzticēties tam, kas ir manī. Paskatīties no malas. Ļauties, bet apzināties. Apzināšanos mācu arī saviem studentiem. Tā ir attīstības pamats, lai ne dzīvē, ne mākslā neaptrūktos ideju. Un šobrīd kā savu es apzinos baletu."
Pievērsiet uzmanību - baletam klasiskajās tā izpausmēs, ar puantēm, pačkām, klasiskos soļos un ritmos.
"Ir svarīgi, ka balets ir tādā formā. Balets ar savu pārlaicīgumu stāv pāri materiālajām izdzīvošanas vajadzībām. Tas dod spēku uzvarēt materiālo dzīvi. Tas varbūt skan naivi... Vispār māksla, manuprāt, kļūst naivāka un sirsnīgāka. Vismaz es šajā izstādē tāds esmu kļuvis. Tāpēc... Nav jau pirmā reize, kad mūs piemeklē šāds laiks, tāpēc mēs zinām - šis ir mākslas laiks. Māksla uzplaukst, kad materiālajā dzīvē ir krīze. Šogad, piemēram, mums Mākslas akadēmijā ir milzīgs studentu pieplūdums..."

Kā Čaikovskis
Kura jums patīk? Parādu. Ā, senākie darbi. Taču izstādē savu atradīs ne tikai Ivara Heinrihsona ekspresīvāko darbu cienītāji.
"Tāpēc tāds nosaukums. Ja pasaka Gulbju ezers, visi saprot. Acis drusku aizmiglojas, jo katrs, kurš vizuāli vai mūzikā Gulbju ezeru ir pieredzējis, ir uz saprašanas ceļa. Bet Čaikovska mūzika ir tik daudzveidīga - pat līdz salonismam. Ir dejas, parādās kabarē, gandrīz vai kankans... Tāpat šajā izstādē gribu runāt par baleta daudzveidību. Kustību un gaismēnu pāreju šoreiz varbūt vairāk, bet jārunā arī par klasicismu, kas ir noteikta kārtība. Sakārtotība, kas ļauj interpretēt. Absolūta brīvība? Tajā zūd pamats, pie kā atgriezties. Svarīgi nospraust kritērijus, un domāju - tas attiecas ne tikai uz mākslu. Tā būtu jābūt arī sabiedrībā. Mums tā ļoti pietrūkst. Mēs esam kaut kur pazaudējuši to iekšējo,