Publikācijas
Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji
Zirgs kā ķirša ziediņš. Intervija ar gleznotāju Ivaru Heinrihsonu
Undīne Adamaite / 7. aprīlis. 2025 / KDi
Vajadzētu uzsvērt, ka tas ir organizēts haoss. Viss ir salikts pa čupiņām – izrādot darbnīcas kultūrslāņu krāvumus, uzsver gleznotājs. "Visi galdi un plaukti ir apkrauti, bet, ja ir tukšs, tad tur vienkārši nav ko atrast. Manas domas arī jaucas, bet tas nav ar vecumu, tāds es esmu bijis vienmēr," saka Ivars Heinrihsons, spilgta, nesajaucama parādība Latvijas mākslā kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem. Viņa mākslas akords ir zirgi, klavieres, balerīnas un monohromā krāsu gamma, kurā gleznotājs spēj atklāt arvien jaunas un jaunas nianses. Tikko pēc izstādes ar nedaudz iesildītu spēju paskatīties uz pasauli Heinrihsona acīm zirgu plūdlīnijas atklājas arī dažā labā darbnīcas "organizētā haosa" artefaktā, kas, pavirši skatoties, varētu šķist vienkārši kāds ilgāk šķūnītī iegūlis priekšmets, lai neteiktu – grabaža.
"Katrs Ivara Heinrihsona radītais zirgs ir pilns slodzes. Vai tas būtu monumentāls eļļas gleznojums, ogles zīmējums, kadrējums vai tikai līnija. Tā ir ZĪME kā novilkta atspere, pilna enerģijas un gatava jau nākamajā mirklī nesties uz priekšu, nepakļaušanās spītā sacelties uz pakaļkājām vai grupēties ierindā, ja tas ir nepieciešams," par gleznotāja izstādi Apsēstība galerijā Māksla XO saka tās vadītāja mākslas zinātniece Ilze Žeivate.
Ivaram Heinrihsonam ļoti nepatīk intervijas. To, nezaudējot džentlmenisku pieklājību, mākslinieks pasaka daudzas reizes un tomēr stoiski procedūru iztur. Ierakstā gandrīz stundu garā saruna šoreiz sanāk divreiz īsāka. Lasot ir jāpiedomā klāt garas pauzes, nopūšanās un īsto vārdu meklēšana.
Ko jums pašam nozīmē izstāde? Acīmredzamajā plānā tā ir nākšana uz āru, pie skatītājiem, bet tikpat labi tas var būt arī kaut kas personisks – kāda posma vai iekšēja domu procesa noslēgums?
Man pēc pusgada paliks 80 gadu, bet šī izstāde nav sakarā ar to. Man parasti sanāk divu gadu cikls, galerija mani ieliek kaut kādā rindā. Māksla XO ir mana galerija. Bija pienākusi mana kārta. Visu vasaru vilcinājos un vilku garumā. Līdz izstādei ir jānobriest. Galerija daļēji pamudina un uztur formā. Ir dažādi – citreiz mākslinieks nāk ar savu ideju un piesaka kā projektu. Ir arī tādi, kas strādā katru dienu, un ir sakrājies. Ar mani viss ir citādi. Helēna strādā diezgan regulāri, jo viņas tehniskais risinājums ir darbietilpīgs. Es nonāku pie pārliecības, fiksējot šo ideju uz papīra. Tehniskais process ir pakārtots. Tas varētu notikt arī dienu pirms izstādes (iesmejas). Svarīgi, lai izžūst, lai kāds nepielīp pie darba, kā tas kādreiz ir bijis jaunībā, kad kāds atspiežas pret darbu ar muguru. Man ir svarīgi, lai būtu ideja, realizācija var būt arī vienas nakts garumā.
Viss darbs notiek jau pirms tam iekšienē?
Tieši tā. Lai līdz tam nonāktu, ir jānodzīvo radošs mūžs.
Vai jūs šo idejas briedināšanas procesu spējat kontrolēt vai – izjūtat kā iracionālu? Vai jums ir kādi instrumenti, kā jūs to varat paātrināt vai palēnināt?
Tas laikam ir brieduma rezultāts – agrāk ar Helēnu speciāli meklējām kaut kādas ierosmes, braukājot dabā, bet tagad biežāk tas nenotiek speciāli. Jaunībā Helēnai vajadzēja atstrādāt akadēmiju un viņa brauca uz Smiltenes mākslas skolu. Pa ceļam uzsniga sniegs. Tā viņa arī nosauca savu gleznu – Sniegs septembrī. Šajā gadījumā izstādes nosaukums Apsēstība, protams, saistās ar zirgu. Kad ieraugu zirgu, lepni paskatos kā Bīns – tas ir mans (smejas). Vai kad ieraugu pelēku krāsu. Tagad, kad ir jau briedumgadi, tu uzticies, ka kaut kad jau nāks tā ierosme un būs stimuls. Ja godīgi – daļēji tie var būt arī termiņi. Svarīgi, ka klāt ir papīrs. Vienā brīdī tu apsēdies un saproti – nē, viss, to vairs nevar atlikt!
Pieredzē ir uzkrājušās idejas jau no sazin kuriem laikiem. Katrai no apsēstībām – klavierēm, baletam un zirgiem – man ir sava mapīte. Es tās pārskatu, un tad kaut kas mani uzrunā un rosina. Tā ir saņemšanās, tāds iedvesmas brīdis. Neviens tad nedrīkst traucēt. Tas apaug ar iekšējo zirgu, kas ir tevī, un to, kas šajā brīdī notiek apkārt, arī globāli, bet tas nav kā projekts Tāds laiks. Tam ir jānotiek intuitīvi. Ir tādi attīstības brīži, kad tu kaut kam uzduries. Tāda bija Rūdolfa Arnheima grāmata Māksla un vizuālā uztvere/Art and Visual Perception, kas bija izdota krieviski. Tas ir metodisks darbs ar sadaļām – attēls, apjoms, telpa, plakne, strukturālie spēki, īpaši tie mani interesēja. Kā darbojas papīrā dažādi novietotas diagonāles – biju ļoti aizrauts. Arī šādai pieredzei ir nozīme tajā, kā veidojas idejas un ierosmes.
Divi man tuvi mākslinieki – viņu rokraksts –, kas man ir devuši pārliecību manās radošajās izpausmēs, ir Gerhards Rihters, kuru atklāju izstādē Minhenē, un Francs Klains MoMA Ņujorkā.
Cik ļoti konkrētais laiks nosaka konkrētā zirga tēlu – vai tas būs reālistiskāks vai tikai pāris raksturīgām līnijām uzskicēts? Jaunās izstādes darbos ir jūtama liela spriedze.
Pēc akadēmijas pirmais darbs bija Vārti vaļā. Tur vēl zirgam mugurā bija jātnieks. Viņš lēca pāri sētai melnā caurumā. Kaut kur nezināmajā. Zirgs ir radīts skriešanai, un viņš pat nezina, kur viņš skrien, bet tas viņā ir iekšā. Arī katrā no mums kaut kādos brīžos ir vilkme kaut kur rauties, kad ir ikdiena vai strīdi. Tas iekšēji urda katru no mums. Īpaši laikam vairāk vīriešu dzimumu. Sievietēm vairāk ir tiekšanās pēc skaistā un ideāla. Manī ir abi divi – gan raušanās, bēgšana, gan tiekšanās. Šajā izstādē zirgu veido tika divas līnijas – viena ir balsts, otra – tiekšanās. Nepieminēju vēl vienu man svarīgu grāmatu par šķēršļu joslu pārvarēšanu, tajā bija analizēts zirga skrējiens cauri dažāda veida šķēršļiem – lecot pāri krūmiem, iekrītot bedrē. Un tad ir kustība, kā zirgs balstās uz kājām un tiecas ārā no šīs bedres. Satura ietilpība tajā ir būtiska, ka ne tik tieši izsaka to, kas ir tevī, bet ietver to pastarpināti. Izstādītais 1988. gada darbs Ceļš arī nebija domāts tieši, lai atspoguļotu barikādes un kritušos upurus.
Jūs visu savu radošo mūžu savā mākslā iemiesojat trīs tēlus – zirgus, klavieres un balerīnas. Esat teicis, ka gribat iet dziļumā. Kas atklājas, tik pamatīgi nododoties kā viena studijām? Vai kādreiz neesat izjutis risku, ka kaislība uz šiem trim tēliem (motīviem) varētu kļūt arī par tādu kā pašradītu cietumu, no kura grūti iznākt?
Protams, protams, profesionālā vidē to varētu man pārmest – uzsēdies uz tēmas un netiek vaļā. Šīs trīs tēmas cita citu papildina, un katrā ir arī savas nianses, kā tās sasaucas. Varētu arī "pārmest", ka nav krāsu. Manas krāsas ir pelēkais, melnais un baltais kā kontrasts. Daudzveidība šo tēmu ietvaros mani uzrunā vēl aizvien. Netaisos mainīties (smejas).
Vai jūs piekristu, ja jūsu mākslu sauktu par filozofisku?
Nu, lūk, tad jāpiemin vēl viena grāmata. Es nelasu daudz, bet uzduros profesijas grāmatām. Varbūt bērnībā lasīju visvairāk. Man laikam iedāvināja grāmatu par dzen filozofiju, un mani uzrunāja dao – ceļa jēdziens. Tas man atkal bija jauns pavērsiens. Agrāk vairāk bija skrējieni, lēcieni, kritieni, kas gleznās saistījās ar tēlojošu plastiku. To es arī saku saviem studentiem – mēs esam ceļā. Arī kā mākslinieks biju ceļā, līdz bija pirmais darbs, kurā sajutu, ka nevis es radu ar roku, bet kāds rada ar manu roku. Tas man deva apskaidrību arī par to, kas manā mākslā bijis līdz tam un kā es uz to esmu gājis. Pārāk ar dao neaizraujos, bet šad tad palasu daoisma filozofijas atklāsmes par procesu un rezultātu, kas man ir svarīgas. Piemēram: esmu tikai ceļā, var darīt (radīt) nedarot, lielums ir mazumā. Atziņu kontekstā šī izstāde atšķiras no iepriekšējām, jo esmu nonācis pie esences, koda, lakoniskas zīmes, kas sastāv no divām līnijām. Viena līnija izsaka vīrišķā balsta funkciju, otra ir sievišķā. Abām ir jābūt. Kura dominē – tas jau ir cits jautājums.
Vēl svarīgas ir šaubas. Saka: šaubīties ir cilvēcīgi. Nē, šaubas ir attīstības pamatā. Jāatkāpjas senāk, krievu armijā: sarakstoties ar kādu meiteni, nesauksim vārdā, bija laiks pafilozofēt – kādu ceļu iet? Caur vienkāršību un vienkāršošanu vai sarežģītību un sarežģīšanu. Otrais, protams, būtu dziļāk, bet es, laikam lai sevi taupītu, izšķīros par vienkāršību, būt atvērtam citādā veidā, citām ierosmēm. Ķīniešu mākslā viens ķiršu ziediņš tiek zīmēts gadu tūkstošiem. Tas arī mani spārno, runājot par atkārtošanos un nemainīgumu. Baltās sienas šajā izstādē ir kā balerīnu pačkas.
Esam nonākuši pie vēl vienas manas apsēstības – balerīnām, ar kurām biju apsēsts pirms pāris gadiem. 2022. gadā šajā pašā galerijā man bija izstāde Ideālā pasaule ("Šodienas izjūtu līmenī sabiedrībā jaušamas ilgas pēc "ideālās pasaules", kurā valda gaisma, kustība un apgarots skaistums, kurā glābties no pelēkās ikdienas, antiizpausmēm un sērgām. Klasiskuma "normatīvais" stils un motīvu skaidrība, tiekšanās pēc estētiskas pilnības stāv pāri materiālām un eksistenciālām problēmām, kas aizņem mūsu prātus, iedvesmojot mūs nezināmai, ideālai nākotnei..." – anotācijā rakstīja Ivars Heinrihsons – U. A.). Un tur bija balerīnas. Nākamajā dienā sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Kaut kas jau gaisā bija un urdīja. Tas bija kā glābiņš galēji pretējā. Ar zemtekstu. Ne jau vienmēr tiešā veidā var izteikt. Tā tas notika arī mākslā padomju okupācijas gados.
Lasīju, ka jūsu tēvs bija akmeņkalis, kurš piedalījies Brīvības pieminekļa veidošanā. Vēlāk, padomju laikos, strādājis kombinātā Māksla. Vai tas jūs ietekmēja, izvēloties mākslas ceļu? Jūs esat pēckara bērns, kādas bija iespējas pašam zīmēt?
Es esmu Sabiles slimnīcas pirmdzimtais un goda pilsonis, tur ģimene slēpās bēgļu gaitās. Līdz kombinātam Māksla bija jāpaiet kādam laikam, jo tēvs tur nemaz nedrīkstēja strādāt, tāpēc ka bija slēpies Kurzemes mežos. Kad iznāca ārā, strādāja par atslēdznieku fabrikā Sarkanais metālists. Līdz karam tēvs bija ieguvis mācekļa diplomu Amatniecības kamerā, strādāja Eduarda Kuraua akmeņkaltuves darbnīcās. Kad tēvam kļuva sliktāk ar acīm, viņš satika kādu paziņu no senajiem laikiem, kurš ieteica pamainīt nodarbošanos, – un tēvs sāka kalt ļeņinus un pat lepojās ar savu veikumu. Par mežabrāļa laikiem tēvs nestāstīja. Vēlāk, kad mani no akadēmijas nelaida uz ārzemēm, sāku tincināt un uzzināju. Ar Brīvības pieminekli, protams, viņš lepojās. Gājām tam garām, tēvs rādīja savu darbu, un mēs par to bijām ļoti lepni un esam lepni arī šodien.
Strēlnieku tēma ir slidena, jo ir sarkanie un baltie. Vēl viena man svarīga grāmata ir Čaka Mūžības skartie. Diplomdarbā man bija nāvīgi ievainots strēlnieks, kurš sašauts krīt kaut kur kāpās. Kārļa Zāles tēli ir līdzīgi. Varbūt no tēva tēlniecības man ir kaut kas asinīs – mana trīsdimensionālā izteiksme. Mēs bijām trīs bērni, vēlāk piedzima Vilnis Heinrihsons, kuram tikko bija izstāde Koku stāsti ar šī laika kontekstu. Viņš ļoti tam seko līdzi. Mamma gāja daiļamatniecības skolā, bet ģimenes apstākļu dēļ nevarēja to pabeigt. Viņas vēlme droši vien bija kļūt par mākslinieci. Pierunājām, lai viņa iet pašdarbnieku studijā Zītars. Viņai, braukājot pa Latviju, bija vairāk izstāžu nekā dažam labam profesionālim (smejas). Vispirms mamma māsai nomāja klavieres, neprasot, vai viņa to grib vai negrib. Man – vijoli. Otra māsa Rudīte vairāk staigāja uz pirkstgaliem. Tieši mamma mani pēc piektās klases aizveda uz Rozīšiem (Jaņa Rozentāla Mākslas skola – U. A.). Līdz tam gājām ārā, zīmējām ārā Teikas apkārtnē. Iestājeksāmenos atkārtoju kādu pirmskara bērnu stāstu grāmatas vāka zīmējumu, kur bija zirgs.
Rozīšiem ir cita uztvere nekā lietišķajiem, kas vairāk nodarbojas ar dizainu un dekoratīvo pusi. Protams, tur ir dažādas idejas, kuras var pavairot. Arī tagad atšķiru savu studentu izcelsmi pēc tā, kā viņi uzvedas, arī pēc domāšanas un runas veida. Rozīši? Lietišķais? Tagad tas ir mainījies, bet, kad es iestājos skolā, gleznošana, laikam nedaudz arī veidošana Rozīšos bija galvenais. Kad beidzu Rozīšus, tad kur tad citur – uz akadēmiju. Pēc akadēmijas – uz Mākslinieku savienību. Toreiz bija vairākās pakāpēs: sākumā jauno Mākslinieku savienība, pēc tam – lielā. Tas viss bija caur Maskavu. Dokumenti bija krievu valodā.
Jūs savā ziņā netipiski esat gan talantīgs gleznotājs, gan spējat ar savām prasmēm dalīties kā pedagogs.
Nu, cik tur tā talanta... Domāju, ka vairāk esmu sevi izveidojis. Sevi kā mākslinieku sajutu varbūt tikai pirms kādiem pieciem gadiem. Runājot par studentiem, es uztveru procesu un personiskumu. Agrāk tas vairāk akadēmiski balstījās uz uzstādījumiem, ko uzliek pasniedzējs un kas pamatā ir tikai jāattēlo. Tagad var izvēlēties arī šo ceļu, bet vairāk orientē uz lielāku radošumu. Es dodu tematisko bloku ar motīviem. Vai tas ir stāsts vai kaut kas viens, ko pēti dziļāk. Es lepojos ar saviem studentiem un ceru, ka, redzot šo izstādi, viņi lepojas ar mani.
Ko jums nozīmē dzīvot Heinrihsonu ģimenē, kas jau kļuvusi par Latvijas mākslas fenomenu? Esat skaists piemērs, ka asinsradinieki var būt arī tuvi draugi un kopīgi svinēt kā dzīvi, tā mākslu.
Man tas nozīmē... Mums ir izveidojies WhatsApp čats – četrinieks, kur es vairāk lieku īkšķīšus vai sirsniņas, vai arī "super". Šis čats mums ir izveidojies par tādu saziņas veidu. Protams, tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms, kas mūs vieno. Mūs vieno dziļāka radniecība. Anna daudzus gadus bija kodols, tagad par kodolu sāk izvērsties mazmeita (mākslas zinātniece un kuratore Auguste Petre – U. A.), kura uztur tradīcijas, rituālus un ballītes. Vārdos es to nevaru pateikt. Citi pat domā, kas es būtu bez Helēnas! Visi zina viņas vitalitāti, spriestspēju un kādus tik vēl ne talantus. Es to nenoliegšu. Protams, sūtu Helēnai un rādu savus darbus skiču līmenī, bet, kad darbu jau realizēju, tur nevienu nelaižu klāt. Tikai tad, kad lepnuma vai šaubu pilns varu parādīt rezultātu – nu, kā?
_____________________________________________________________________________________
Kad brālis radījis ideālu pasauli.
Jaunībā viņš pārsteidza tuviniekus, pašmācībā apgūstot klavierspēli, lai, mammai atgriežoties no ārstēšanās slimnīcā, atskaņotu Bēthovena “Mēnesnīcas sonāti”. Lai gan Ivars Heinrihsons ir pazīstams arī, kā klavieru gleznotājs, tomēr, līdz šim nebiju iedomājies, cik ļoti muzikāls viņš patiesībā ir. To aptvēru izstaigājot Ivara Heinrihsona izstādes “Ideālā pasaule” ekspozīciju galerijā XO. Protams, būtu banāli runāt par klavieru melnbalto klaviatūru un muzikālo etīžu tonālo bagātību salīdzināt ar gleznās redzamo. Tomēr - nepamet sajūta, ka izstādes telpas ir mūzikas piesātinātas. Nu, jā - tas taču balets. Un tiešām - līnijas plūst, savijas harmonijās un sadalās ritmos. Ir dzirdēts, ka koncerta nozīmīgākais brīdis esot klusums pirms aplausiem. Arī man šīs izstādes vēsts vispilnīgāk izpaudās atskatoties, iedziļinoties tās raisītajās sajūtās, esot “klusumā pēc”.
Mūzika izpaužas noteiktā laika nogrieznī, to matemātiski dalot, frāzējot, harmonizējot, piepildot taktis un veidojot pauzes. Ja uzlūkojam “Ideālo pasauli” no šāda leņķa, melnbaltie gleznu četrstūru “taustiņi” izveidoti un izvietoti tā, ka, skanot nedzirdamām melodijām, nemanot esam uzkāpuši pa kāda vēl nezināma tempļa kāpnēm, nonākot tādā kā graciozu feju vai priesterieņu apdzīvotā sanktuārijā, kura vienu sienu veido barokālas freskas, bet pārējās izkūst maigas gaismas vibrācijā, bet virs visa atmirdz kupola aplis. Šajā vietā gribas uzkavēties, lai pauze ieilgst un gaisma plūst. Bet mūzika nekad neapstājas pusceļā. Tā skan un izskan.
Ideālajā pasaulē var nonākt tikai tad, kad tā jau palikusi aiz muguras, izskanējusi, kā koncerts pirms aplausiem. Un uzsākot dzīvi tajā, atkal un atkal acu priekšā slīd vijīgās pirkstu līnijas, atgādinot par "ebony and ivory" tikšanos klaviatūrā, baltajam krītam uz audekla sastopot svina balto un oglei - eļļu. Tā izaug spriedze, kas atrisinās nebeidzamā dejā, kuru savos melnajos, pelēkajos un baltajos laika tuneļos izdejo trauslās fejas un ducīgie maskulīnie tēli, paliekot distancēti bet kopā. Ideāla pasaule.
Vilnis Heinrihsons, 2022
_________________________________________________________________________________________________
IVARS HEINRIHSONS
Haosa teorija
Izstādes nosaukumu „Haosa teorija” Ivars Heinrihsons izvēlējies kā raksturojošo lielumu savai daiļradei. „Haoss ir manī,” atzīst Ivars Heinrihsons – „tāpat kā zirgs ir manī.” Taču autoram pašam to neapzinoties, Ivara Heinrihsona līniju mudžekļi un to dinamika top par precīzu vizuālu skaidrojumu pašai Haosa teorijai.
„Haosa teorija ir zinātne par sarežģītām nelineārām dinamiskām sistēmām. Nelineārs šai gadījumā nozīmē rekursiju un algoritmu. Ar haosa dinamiskajām īpašībām saprot trajektorijas izmaiņu nepastāvību un neperiodiskumu.
Haoss nav juceklīgu struktūru kategorija. Haoss ir daudz augstāka kārtības forma. Tieši no haosa rodas kārtība. Vēl vairāk – arī pašā haotiskajā haosā ir kārtība, un pastāv pat haosa attīstības scenārijs[..].” (V.Karpuhins).
Haosā katru lietu ietekmē cita un, jebkas pret jebko citu mijiedarbojoties, līdz ar to ietekmē. Haosa simbols mitoloģijā ietver visus virzienus. Tieši tāpat Ivara Heinrihsona līniju trajektorijas aptver visus virzienus – „manu gleznu kompozīcijai jābūt skaidrai un nolasāmai no jebkura gleznas pagrieziena.” (I.Heinrihsons)
Darbi izstādē „Haosa teorija” demonstrē Ivara Heinrihsona vēlmi strukturēt, neatsakoties no haosa, bet izmantojot tā saknes.
„Haoss ir jāpiedzīvo. Līdz haosam ir jānonāk!
Haosa sākums ir brīva kustība. Notiek kļūdīšanās, bet kāda no kļūdām var novest pie skaidrības, veidojot sistēmas, struktūras, hierarhiju.
Man patīk kārtot ... visu mudžināt un tad to atmudžināt.
Es esmu haoss.
Haoss ir manī,” Ivars Heinrihsons.
__________________________________________________________________________________________
Haoss bilžu rāmītī. Ivara Heinrihsona izstādes Haosa teorija recenzija
Aiga Dzalbe / Kultūras Diena / 2020. gada 3. janvāris
Žests un kustība drošā saspēlē ar nejaušību. Ivara Heinrihsona gleznās haoss ir uztverts kā augstāka kārtības forma.
Vainagojot savu jaunāko darbu parādi galerijā Māksla XO ar nosaukumu Haosa teorija, Ivars Heinrihsons ir rīkojies pilnīgā saskaņā ar sevi. Pirmkārt, ņemot vērā viņa piecos gadu desmitos konsekventi nostiprināto izpausmes veidu – ekspresīvu līniju vilcienos un haotiskos murskuļos balstīto glezniecību. Otrkārt, tāpēc, ka Ivars Heinrihsons vietējā mākslinieku panteonā vienmēr ir izcēlies ar vēlmi reflektēt un teoretizēt par savu un arī citu mākslinieku daiļradi, piemēram, izstāžu atklāšanās pretēji vairākumam apsveicēju ar vīna glāzi rokā nevis novērsies, bet vedinājis sarunbiedrus pievērsties izstādītajiem darbiem. Es to augstu novērtēju 90. gadu sākumā, Mākslas akadēmijas pirmajā kursā mācoties zīmēšanas, glezniecības un kompozīcijas pamatus viņa darbnīcā. Treškārt, tāpēc, ka mākslinieka uzvārds, starp citu, sākas ar "H", un nav nemaz grūti iztēloties, kā viņa radošo garu soli pa solim spārno atklāsme: "Haoss ir manī. Es esmu haoss."
Trauksmainā līnija
Nosaucot vizuālās mākslas izstādi kādas nebūt ne visiem labi zināmas teorijas vārdā, autors izgrūž skatītājus pa ierasti komfortablā stilistiski/formāli/saturiski enkurotā skatījuma logu. Skatītājiem tad, izrādoties palikušiem bez pienācīga aprīkojuma, nekas cits neatliek kā izmisīgi plivināt rokas un tverties pie vienmēr glābjošajiem Google salmiņiem (es, protams, runāju par sevi).
Heinrihsoniskā haosa gadījumā no šiem salmiņiem mirklīgi uzburas trīs teorētiski izpalīdzīgas konstrukcijas: antīkās tradīcijas sengrieķu dievs Haoss ar savu ciltskoku, amerikāņu meteorologs Edvards Lorencs ar savu XX gs. 60. gados konstatēto "tauriņa spārnu efektu" un krievu izcelsmes gleznotājs Vasilijs Kandinskis ar savu teosofiski bāzēto abstrakcionismu, kas punktēts sacerējumā Par garīgumu mākslā (1912).
Antīkās pasaules un citu sirmu tradīciju rudimenti kā tādi velti sāpoši gudrības zobi šodien parasti mēdz tikt izrauti no mūsu žokļiem, lai nebojātu ideālo sakodienu un holivudisko smaidu, tomēr necik tālāk par abstrakcionismu mēs te, vizuālajās mākslās, tā arī neesam tikuši. Abstrakcionisms – abstrahēšanās no lietu attēlojuma, haosa attēlojums, ticot, ka aiz šīs nekārtības slēpjas ģeometrijas jēga. Abstrakcionisma rašanos vairāk nekā pirms simt gadiem provocēja vēlme apgūt un mākslas jomā ieviest tās pašas enerģijas likumības, ko antīkā mitoloģija bija apguvusi un lietojusi personificējot. Tā Viktors Hļebņikovs teoretizēja, ka pasaulei piemīt gaismas – zibens – iedaba, Vladimirs Majakovskis visaugstāko atzinību par mākslas darbu mēdza izteikt ar vārdu "katastrofa", un arī tāds spirituālas ievirzes mākslinieks kā Vasilijs Kandinskis rakstīja: "Glezniecība ir dārdoša dažādu pasauļu sadursme – pasauļu, kuras aicinātas savstarpējā cīņā radīt jaunu pasauli, ko saucam par mākslas darbu. Katrs mākslas darbs arī tehniski rodas tā, kā radās kosmoss, – katastrofas ceļā."
Piekritīsiet, ka tamlīdzīgas pārdomas vairojas galvā, vērojot Ivara Heinrihsona melni balto kontrastu, ekspresīvo žestu un trauksmaino līniju fiksētos "haosus", kopskaitā 27 gleznojumus, no kuriem četrus tā arī sauc – par haosu, savukārt pārējo nosaukumi novirza uztveri pa citām, vairāk ierastām takām, vedinot atpazīt zirgus, balerīnas vai kādas žestuālas darbības.
Negaidītas atziņas
Grūti spriest, cik dziļi mākslinieks ir ieinteresējies par haosa teoriju, pilnīgi iespējams, ka viņam vienkārši iepaticies šis absurdais vārdu salikums, jo pēc būtības haoss un teorija ir nesavienojami jēdzieni, haosa teorija nav teorija par haosu, tāpat kā Ivara Heinrihsona gleznas nav gleznas par haosa teoriju. Tomēr, caur tās prizmu raugoties, var iegūt negaidītas atziņas un izpratni par mākslas darbu.
Patiesībā šķiet pat dīvaini, ka dabaszinātnēs jau pusgadsimtu akceptētā haosa teorija nav kļuvusi par iecienītu instrumentu mākslas zinātnē, ņemot vērā jaunrades un haosa allaž uzsvērto radniecību. Līdzīgi kā šo teoriju izmanto modernā medicīna, konstatējot, ka cilvēka sirds un smadzenes darbojas deterministiskā haosa režīmā, vai meteoroloģija, respektējot, ka sīkas sākuma stāvokļa izmaiņas var novest pie globālām katastrofām un visu nosaka dinamiski, nelineāri procesi.
Ivara Heinrihsona gleznās haoss uztverts kā augstāka kārtības forma. Tās tapušas, gleznas rāmī kadrējot, kompozicionāli līdzsvarojot spontānā iedvesmā fiksētas skices un zīmējumus. Savas būtības atklāsmi mākslinieks deleģē žestam un kustībai drošā saspēlē ar nejaušību. Līniju trajektorijas aptver visus virzienus vai arī sakļaujas spēcīgā plūsmā kā gleznā Melnais skrējiens (2019), kas man šķiet saviļņojošākais darbs izstādē. Kompozīcijas iekšējā loģika un tēlu aizmetņi gan provocē iztēli virpināt stāstus, tomēr šo attēlu īstais saturs ir tajos ietvertais enerģijas lādiņš.
_____________________________________________________________________________________________
Tu pieradini zirgu, zirgs pieradina tevi. Gleznotāja Heinrihsona izstādes «Haosa teorija» recenzija
Kārlis Vērpe (Filozofs, fotogrāfijas ideju vēstures pētnieks), 25. decembris, 2019
Gleznotāja Ivara Heinrihsona izstāde “Haosa teorija”, kas galerijā “Māksla XO” ir skatāma līdz 6. janvārim, man atgādināja gaumes problemātiku un patikas nozīmi mākslā. Heinrihsons ir viens no spīdošākajiem Latvijas gleznotājiem, tādēļ grūtības viņa darbos iejusties uztvēru kā labu izaicinājumu savu ieskatu pārvērtēšanai.
Ir māksla, kuru es nesaprotu un nespēju novērtēt. Bieži šādos gadījumos iedomājos, ka, būdams filozofs, atbildu par koncepcijas novērtējumu. Sāku analizēt nesaprotamā darba ideju un nereti kaut kas sanāk, pa reizei pat visnotaļ saistoši. Agrāk man veicās labāk, bet ar laiku arvien vairāk atskārstu, ka bieži vien esmu iztēlojies vizuālu triku un “argumentu” vinjetes, kuras velk intriģējošos virzienos, es maldos un nonāku pie atklāsmes. Jauki, tomēr atslābstot ieraugu manas apziņas lidojumu no malas un tā apšaubāmo saistību ar darbu, ideju vai mākslinieka uzskatiem. Drīzāk esmu attiecīgo gleznu, instalāciju vai videodarbu stipri vien mainījis. Konceptuāli. Tādēļ nākamā atskārsme ir nepatīkama – lai mākslu spētu novērtēt, ir jāprot saprast arī citi tās aspekti: tēlveides nosacījumi un mērķi, panāktās estētiskās pieredzes paņēmieni, autora meistarība darbā ar materiālu, tehniku, kompozīciju un citiem mākslas radītā iespaida elementiem.
No modernās un tā sauktās postmodernās mākslas liela daļa man ir nesaprotama un netīkama. Apzinos, ka patika mākslā nav pietiekams kritērijs, bet pavisam noteikti tā ļoti palīdz dibināt sākotnējo kontaktu ar darbu un autoru.
Turklāt, gaumes patiešām ir atšķirīgas, un mākslas darba vērtējums vēl arvien ir gaumes jautājums. Lielākie izaicinājumi man ir abstraktā māksla, dadaisms (izņemot Marselu Dišānu), padomju konstruktīvisms un līdzīgi strāvojumi, virzieni 20.-21. gs. Es varu saprast konceptuālā līmenī, kāpēc attiecīgā māksla ir svarīga, bet nespēju to apzināties – domāt, izjust, pieredzēt – kā mākslu. Un ar mākslu es saprotu vispirms jutekliski, pēc tam konceptuāli jēgpilnu vēstījumu, kas momentāni vai pamazām izauž veselu, vispirms apjaušamu, pēc tam analizējamu un jēdzieniski argumentējamu priekšstatu. Respektīvi, mākslai atšķirībā no zinātnes un filozofijas vispirms ir darīšana ar juteklisku izziņu un nevis jēdzienisku teorijas uzbūvi. Tomēr tādēļ māksla nav vārdos neizsakāma. Par labu mākslu var jēgpilni sarunāties ilgi.
Bieži savu nespēju mākslas darbus saprast apzinos kā trūkumu, jo starp tiem ir gana daudz slavenu, atzītu un kanonā ierakstītu šedevru. Heinrihsons ir viens no spīdošākajiem Latvijas gleznotājiem, tādēļ grūtības viņa darbos iejusties uztvēru kā labu izaicinājumu savu ieskatu pārvērtēšanai.
Vispirms formulēju pāris iemeslus savai vēsajai attieksmei. Un lai cik ironiski tas neskanētu, Heinrihsona krāsu izvēle ir viens no tiem.
Melns, balts, brūns, zilgans, dažādi starptoņi, bet pamatā duļķaini, palsi un vēsi. Ne tā kā mākslinieka skolotāju Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas glezniecībā, kur dominē sulīgi, faktūrā biezi, piesātināti un silti toņi; brūnais melnās maizes pamatīgumā, dzeltenais vakara saules mirdzumā. Visai droši var secināt, ka nepatiku Heinrihsons provocē un viņa darbu pieredzes problemātiskums nav nejaušs. Otrs iemesls grūtībām ir abstrakcija un formālisms – mākslinieks nereti tiek pieteikts kā tāds, kurš savā daiļradē ir pievērsies glezniecības iekšējo likumsakarību izpētei, par sociāliem un kultūrvēsturiskiem tematiem neliekoties ne zinis. Manuprāt, tas ir visai steidzīgs un šaubīgs pieņēmums: zirgu tēls gleznotāja darbos manī rosina un uztur intrigu.
Heinrihsona zirgu tēlojums man ļauj piemirst viņa darbu uztveres traucējumus un kļūt par autora viena tēla fanu.
Graciozais dzīvnieks šajā gadījumā pavisam noteikti ir saturiski noslogots tēls, ne tikai bagātīgs tehnisku eksperimentu avots; tomēr formālisms šoreiz ir būtiskāks, lai pie tā pakavētos.
Manā prātā formālismam un abstrakcijai ir slikta slava. Pagājušā gadsimta sākuma drosmīgie Kazimira Maļeviča, Vasīlija Kandinska un citu vizuālo mākslinieku eksperimenti glezniecības robežu izpētē šodien rādās tāla pagātne un pieeja, kurā sen neko svarīgu atklāt un saprast nevar. Šāda formālisma neslava man arī aprobežojas pāris atziņās un ir lieki piebilst, ka no tādas pozīcijas ir pāragri spriest par abstrakcijas un šķietami sausa formālisma nozīmību mūsdienās. Tāpēc ir saistošs “Haosa teorijas” iekārtojums galerijas telpās; tas atgādina konstruktīvistu risinājumus izstāžu iekārtošanā. Maļeviča slavenais “Melnais kvadrāts” bija neliela glezniņa, piekārta tuvu griestiem starp daudziem citiem darbiem, turklāt, kā vitāls eksperiments un nevis svētsvinīgs ūnikums individuālai apbrīnai.
Ja savstarpēji salīdzina Heinrihsona izliktos darbus, tad var droši teikt, ka mākslinieks senos jautājumus uzdod vēlreiz.
Ekspozīcijas kopaina rada šķietamu kakofoniju. Ir izlikti pamatīgi un pašpietiekami gleznojumi, piemēram, iespaidīgs auļojošu zirgu tēlojums, kurā bars saplūst vienotā melnā klājumā, par figurālo vēstījumu ļaujot tikai nojaust un to iztēlot pašam. Tur pat, uz pretējās sienas ir skatāmi vairāki vienkopus izlikti darbi, kuri šķiet steidzīgi vingrinājumi gleznošanas tehnikā. Tajos noorientēties ir grūtāk, laukumu un toņu kompozicionālajam ritmam piesieties nevar, tādēļ jāsaprot, ko ar savu mulsumu iesākt.
Droši vien līdzīga sajūta pārņem stāvot blakām vēl neiepazītam zirgam, kura mugurā jākāpj. Inteliģenta un cienīga radība, tevi no segliem var izmest vienā momentā. Nav pietiekami ar iedomu: “Tas ir zirgs, viņa uzdevums ir mani vizināt un izklaidēt.” Pavisam noteikti tāda attieksme viņam nepatiktu un tas būtu gaužām neveiksmīgs sākums sadarbībai. Tāpat ir Heinrihsona darbu priekšā, 2019. gadā, gadsimtu pēc “Melnā kvadrāta”. Iesaku arī jums šo iespēju atsākt sarunu par abstrakciju un formālismu glezniecībā garām nelaist.
________________________________________________________________________________________________
Ivars Heinrihsons. Kods. - izstādes katalogs (Red. Ilze Žeivate). - Rīga:
Māksla XO galerija, 2018. - 24 lpp.
_______________________________________________________________________________________________________
Izstādes Kods recenzija. Es esmu mazliet dons Kihots
Aiga Dzalbe /1. decembris, 2017
Viņš atkal gleznojis pats sevi. Svarīgākie izteiksmes līdzekļi Ivara Heinrihsona arsenālā ir žests un siluets.
Ejot uz Ivara Heinrihsona jaunāko personālizstādi, cilvēks var justies tikpat labi un komfortabli, kā dodoties uz operu, – viņš pilnīgi noteikti var rēķināties, ka saskarsies ar kaut ko vizuāli kvalitatīvu, kas nes savu vēstījumu jo ilgāk, jo labāk. Pretēji lielai daļai mūsdienu mākslas izstāžu, kuru apmeklējumu pavada vai nu trauksmes sajūta par aizdomīgas mākslas iesolīšanu īstas mākslas vietā (ko tik mēs jau neesam ierijuši, uzķeroties uz veikla menedžmenta āķiem!), vai arī dabiskā slinkuma lāpītāju bažas, ka, lai vispār kaut ko saprastu, izstādē piespiedu kārtā nāksies piedalīties eksperimentos – iejusties svaigās, līdz galam neizdomātās domās un diskutablās idejās. Ivara Heinrihsona gleznu parādē nekas tāds nevienu neapdraud.
Audekli kā karogi
Galerijā Māksla XO ir iekārtota skaista, klasiska baltā kuba ekspozīcija. To veido septiņi audekli, kuros izkoptā rokrakstā reprezentēti mākslinieka impulsi, sajūtas, pārdomas. Vienādi lielizmēra audekli bez rāmjiem izkārti vertikāli un rada asociāciju ar tādiem kā karogiem. Visos darbos variēts zirga motīvs, un, tā kā izstādei dots nosaukums Kods, nav šaubu, ka Ivars Heinrihsons atkal ir gleznojis pats sevi.
Izlasot izstādes anotāciju, sākumā samulstu, jo tajā ir runāts par Spāniju, donu Kihotu un Konstantīnu Raudivi, kaut gan gleznas šķietami neraisa spāniskas asociācijas. Zināms, mākslas interpretācijas brīvība nav apšaubāma, tāpēc mēģinu paraudzīties uz labi pazīstamajā, konsekventajā rokrakstā ieturētajām gleznām no cita – autora un rīkotāju iecerētā – rakursa. Šī ekspozīcija kā daļa no trim ceļojošām Ivara Heinrihsona izstādēm ir paredzēta Spānijas skatītājiem – Latvijas valsts simtgades programmā 2018. gada maijā tā tiks atklāta Spānijas abstraktās mākslas muzejā Kvenkā.
Spāniskā gara meklējumi Ivara Heinrihsona daiļradē izrādās pārsteidzoši viegli un auglīgi, īpaši zinot, ka viņš vairākkārt ir bijis meses Art Madrid dalībnieks un apmeklētājs un ir apceļojis Spāniju, ieinteresēti studējot šī un iepriekšējo gadsimtu mākslinieku darbus. Kā norādīts anotācijā, radniecisku dramatismu un spriedzi var saskatīt Ivara Heinrihsona un pazīstamā spāņu mākslinieka Antonio Sauras pieejā, kura krāsu palete arī bieži bijusi ahromatiska. Tāpat arī El Greko, Goijas un Antoni Tapjesa piesaukšana šķiet pamatota, lūkojoties uz Ivara Heinrihsona ekspresīvo, enerģisko žestu pēdām asi melnbalto un maigi pelēkbrūno krāsu savienojumos.
Tomēr ticība ideālam
Visinteresantākais ir Ivara Heinrihsona darbos meklēt donkihotismu, jo īpaši apzinoties, ka tie ir zināmā mērā pašportreti. Divi svarīgākie izteiksmes līdzekļi viņa arsenālā ir žests un siluets – tie abi vienlaikus nes kompozīciju saturisko slodzi un rosina līdzpārdzīvojumu. Ekspresīvie, kaligrāfiskie krāsu klājieni šķiet kā abstrahētas zīmes, kuru acīm redzamā nozīme ir ātri atpazīstamās fragmentārās zirgu figūras, bet viegli nojaušamā – kādu emociju vai situāciju tieša fiksācija, nezaudējot mirkļa iespaidu.
Gandrīz visās gleznās melnais cīnās ar balto, tur attēlotas gara un jūtu spēles – mežonīga auļošana līdz spēku izsīkumam, divkaujas, kritieni un piecelšanās, izgāšanās – tomēr ietiepīga nepakļaušanās, pašironija – tomēr ticība ideālam. Dona Kihota – ērmīgā bruņinieka ar "kvēlo skatu, kas liekas pētām citus, mums neredzamus apvāršņus" – arhetips tur tiešām spoguļojas, spiežot īstenību sekot fantāzijai un jau 400 gadu turpinot runāt par konfliktu starp ideāliem un realitāti.
Ar vai bez Spānijas akcentiem izstādē Kods redzamais jāatzīst par mūsdienīgu un valdzinošu glezniecību, tāpat kā zirgi ir valdzinoši dzīvnieki – gan dvēseli, gan prātu aizkustina, turklāt mūsu kolektīvajā apziņā un neapziņā ir iekodēti kā svarīgu vērtību simboli.
________________________________________________________________________________________________
"Māksla XO" galerijā aplūkojama Ivara Heinrihsona izstāde "Kods"
Līga Rušeniece, 14.novembris, 2017
Foto - F64
Šobrīd Māksla XO galerijā aplūkojama Ivara Heinrihsona izstāde Kods– daļa no mākslinieka ceļojošās izstādes projekta Spānijā, kas nākamā gada 4. februārī aizsāksies Campo de Criptana. Ceļojošās izstādes projektā būs trīs neatkarīgas ekspozīcijas – Cīņa ar dzirnavām, Spānijas zīmes un Kods, tajās mākslinieks reflektēs par spāņu kultūras ietekmi. Šis projekts ir daļa no Latvijas valsts simtgades svinību programmas, kas tapis, pateicoties Latvijas Republikas vēstniecībai Spānijas Karalistē, sadarbībā ar Māksla XO galeriju.
Ieskatīties sevī
Mākslinieks Ivars Heinrihsons šajā gadā tapušajiem darbiem izvēlējies vienojošo nosaukumu Kods, jo šis vārds ietver vairākus slāņus. «Kods ir populārs vārds, arī mūsu ikdienā pat ļoti daudz ko nevar paveikt bez cilvēka personas koda, bez koda pat durvis nevar atvērt. Daudzi satraucas, ka personas kods par cilvēku atklāj vairāk, nekā pats cilvēks vēlas, bet gribu, lai tas ir atklāts, jo tikai tā var būt iespēja ieskatīties arī sevī drusku dziļāk. Mēs esam ierauti kaut kādā rutīnā, ikdienā. Mūsos ikvienā ir kaut kas neapzināts, intuitīvs un arī vēl neapjausts,» saka Ivars Heinrihsons.
Gleznotāja karjerā ik pa laikam atkārtojas trīs galvenās tēmas - klavieres, balets un zirgi, un šajā izstādē «galvenajā lomā» ir zirgi. «Zirgs ir populāra tēma mākslā, arī kultūras vēsturē. Zirga tēlam ir plaša ietilpība. Šajā izstādē man zirgs ir alkas pēc izraušanās no ikdienas rutīnas, kas mūsos visos mīt,» uzsver gleznotājs un piebilst, ka arī māksliniekam ir sava ikdienas rutīna. «Tie ir estētiskie rāmji. Šajā izstādē darbi nav ierāmēti, un tas ir būtiski - pārnestā nozīmē ir dažādi rāmji, bet šādi noformēti darbi demonstrē iziešanu ārpus rāmjiem. Tas arī cilvēka uztverei tuvāk - var pataustīt, var roku aizlikt aiz bildes...» Būtiska nozīme ir arī darbu formātam - divi reiz trīs metri izvēlēti, lai darbiem piešķirtu nozīmību. «Tas ir vēl aptverams formāts, lielāks formāts jau vilktu uz monumentalitāti, bet mazāks formāts būtu vairāk piemērots intīmākiem mērķiem.»
Izstāde Kods nākamā gada 3. maijā tiks atklāta Spānijas abstraktās mākslas muzejā Kuenkā, kas ir viens no galvenajiem abstraktās mākslas centriem Spānijā.
Katrā ir visa pasaule
«Esmu dzimis Latvijā, ar sirdi esmu Latvijā, nekur arī netaisos braukt projām, tomēr Spānija manī ir dziļi. Mūsos visos taču ir iekšā visa pasaule, lai gan paši to pat neapjaušam. Tie ir slāņi, ko mēs pat neizzinām. Šajā izstādē ir daži darbi, kas tapuši ar apziņas klātbūtni, bet daži tapuši intuitīvi, it kā paši no sevis, mans panākums vai misija ir tā, ka es to esmu akceptējis un ļāvies,» uzskata Ivars Heinrihsons. Aizraušanās ar Spāniju viņam sākusies jau sen. Jau diezgan regulāri kopā ar dzīvesbiedri gleznotāju Helēnu Heinrihsoni viņi dodas uz mākslas gadatirgu Madridē - tur notiek viena no prestižākajām mesām Arco. «Tur gandrīz katru gadu braucām, tur patiešām var redzēt, kas notiek pasaulē,» nosaka Ivars Heinrihsons. Un palēnām ceļi aizveduši arī tālāk Spānijā, apmeklētas vietas, kas jau gadiem vilinājušas. Mākslinieks atzīst, ka ilgāku laiku viņa saista arī spāņu glezniecība, «konkrēti - El Greko, arī Goijas tā sauktais melnais periods, kas ir ļoti savāds, ļoti atšķirīgs no tā laika glezniecības. Kaut kas man ir radniecīgs ar Antonio Sauru, Tapjesu...»
Tikšanās reizē ar Latvijas vēstnieci Spānijā Agritu Daudzi viņš uzdāvinājis pirms vairākiem gadiem Latvijā izdoto Migela de Servantesa romānu Dons Kihots, kurai ilustrācijas veidojuši vairāki mākslinieki, arī viņš, un rezultātā vēstniecei radusies ideja caur latviešu mākslu popularizēt Latviju Spānijā, konkrēti - ar Ivara Heinrihsona darbiem. «Tā viss apauga,» nosaka mākslinieks. Rezultātā nākamgad Spānijā būs trīs viņa darbu ceļojošās izstādes - Cīņa ar dzirnavām, Spānijas zīmes un Kods. «Katrā zemē ir savi estētiskie rāmji, pie kuriem visi pieraduši. Ja neesi tajā vidē, tad neesi savējais, tā tomēr būs viesturneja, lai arī, nenoliegšu, ļoti atbildīga.»
Apvilkt rāmīti
«Ja atklāti - es labāk laiku pavadu pie jūras Saunagā, kur mums ir brīvdienu mājiņa. Mūsu jūra man ir īpaša, pie Irbes šauruma, pretī Sāmsalai. Tur ir horizonts, tur nav cilvēku. Un zirgus es redzu visur, nu jūrā gan ne, bet izskalotajās aļģēs, sausajās smiltīs, tad apvelku apkārt rāmīti, paskatos - tas ir mans zirgs, un eju tālāk... Kokos, dabā - visur var redzēt zirgu,» apgalvo Ivars Heinrihsons. Saunagā brīvdienu mājas ir arī viņa meitai Annai un savs «rakstnieku namiņš» ir arī mazmeitai Augustei. «Mazmeita savulaik aizrāvās ar rakstniecību, tagad tas izpaužas rakstos par mākslu un kultūru, kas tiek publicēti portālos un periodikā. Mazmeita savulaik absolvēja Kultūras akadēmiju, tagad iestājusies maģistrantūrā Mākslas akadēmijā mākslas zinātnes apakšnozarē,» stāsta gleznotājs, kurš pats arī turpina strādāt par pasniedzēju Mākslas akadēmijā. «To, kas studentos ir, mēs attīstām. Pirmais jau ir paša vēlme. Nav jau nemaz jābūt lielam talantam, ar vēlmi var panākt daudz vairāk, daudz strādājot. Es uzskatu, ka manī nav īpaša gleznotāja talanta, bet caur apzināšanos es panāku rezultātu. Jo tas jau ir ceļš uz mākslu. Tagad nereti jaunam zaļam studentam jau ir personālizstādes, viņš tiek saukts par mākslinieku, lai gan patiesībā līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Austrumu filozofijā daudz par to tiek runāts, ka mēs tikai tiecamies uz to, ko gribam sasniegt, un nav zināms, vai sasniegsim.» Pateicoties darbam akadēmijā, kur visapkārt ir jauni cilvēki, māksliniekam arī neesot ne laika, ne vēlmes domāt par vecumu vai pensiju. «Tie nav gadi, bet tā ir pieredze, kas man jau ir brieduma stadijā.»
«Es neesmu tas, kurš glezno katru dienu, man svarīgi nonākt... Iespējams, to sauc par iedvesmu. Kādam idejas un ieceres veidojas organiski pašas no sevis, bez starpposma, bet man ir jābūt apstākļiem, kuros rodas un attīstās darbu sērija. Daudz ko iniciē dabas iespaidi, cilvēki apkārt... Uzgleznot es varu pat ļoti ātri, jo tā ir tikai realizācija, man ļoti svarīgs ir idejas mets, un tā nav tik spontāna darbība. Darbi nāk neapjaustā veidā,» atzīst gleznotājs.
Ik pa laikam naktis viņš mēdzot pavadīt pie datora, šķirojot un kārtojot fotogrāfijas. «Es to nesauktu par foto kolekciju, bet par fiksēto ikdienu,» nosaka Ivars Heinrihsons un apgalvo, ka no viņa gan fotogrāfiju izstādi lai negaidot, jo viņš vienkārši esot tas «tips, kas nodarbojas ar vizuālu fiksēšanu, jo visa pamatā ir uztvere». «Es visu laiku kaut ko uztveru, viss manī nosēžas. Vienā brīdī - jāsaliek pa plauktiņiem, jātiek vaļā no nevajadzīgā, un tā ir apzināšanās stadija.»
Uz jautājumu, kas viņu vēl var izvilkt no mājas, mākslinieks ietur nelielu pauzi, tad saka: «Viss jau ir bijis. Ir iets, ir lasīts, ir darīts, tagad ir tāds, kā lai pasaka, pieredzes periods. Nav jau tā, ka es pavisam esmu izolējies, bet rezultātā viss nonāk līdz trim - māksla, akadēmija, ģimene. Un man ir tik aktīva ģimene, es esmu tāds pasīvāks. Droši vien ģimenei atkal ir kādi plāni kaut kur doties, lai ziemu īsinātu. Es, protams, pretojos, par visu saku - nē, bet meitenes jau zina - viss notiks tā, kā viņas iecerējušas.»
http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/228482-maksla-xo-galerija-aplukojama-ivara-heinrihsona-izstade-kods.htm
_____________________________________________________________________________________________
Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji
Ivars Heinrihsons: Fragmentēšana ir mana metode
Autors: Vilnis Vējš. 2016. gada 9. aprīlis
"Es tikai pēdējā desmitgadē, piecgadē sāku apzināties, ka esmu mākslinieks. Tas bija kaut kas tāds, pēc kā var tikai tiekties, uz ko būt ceļā," apgalvo gleznotājs Ivars Heinrihsons.
Rokraksts, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Droši vien pirmais, kas ienāk prātā, domājot par Ivaru Heinrihsonu, ir ekspresīvi melnas krāsas triepieni uz gaiša fona. Enerģiski, ar lielu otu tie veido zirgu siluetus. Smalkāki – balerīnu figūras. Tiesa, reizēm melnais pārvēršas siluetos, triepieni izstiepjas līnijās, tās klājas cita virs citas, samudžinās un veido noteiktu spriegumu gleznas taisnstūrī. Uzmanību sasprindzina arī līniju ierobežotie laukumi, kas reizēm papildināti ar okera niansēm, reizēm ir audekla krāsā, bet citur cauri vīd nepacietīgi aizkrāsots melnais. Par konsekvenci un to, vai jaunais nav tas pats vecais, sarunājamies ar mākslinieku, kuru izteiksmes noturībā grūti pārspēt.
Jaunākās izstādes gleznās šķiet, ka sižets, tēma pazuduši pavisam. Ar ko tas skaidrojams?
Ar divām lietām. Es briedu šai izstādei. Pagājusī izstāde saucās, ja atceries, Klavierdarbi (galerija Māksla XO, 2014; tā bija nominēta Dienas gada balvai kultūrā – V. V.). Tēmas – klavieres, balets – līdz šim cita citu mainīja, un vienmēr es atradu, kur attīstīties. Vienu brīdi es pieķēru, ka tēmai zūd nozīme. Varbūt tas ir kaut kas gaisā, mulsinoša spriedze, visādu notikumu sakarā – bēgļi, terors un tā tālāk. Pēc tam es secināju, ka mākslinieks kā lakmusa papīriņš jūt – kaut kas tevi attur atgriezties pie pierastā, pie iepriekšējā.
Mani iespaidoja vēl viena lieta. Mēs bijām Spānijā pie Augusta Sukuta. Lidmašīnā – kā jau garā ceļā – paņēmu Rīgas Laiku. Uzdūros intervijai ar Arvo Pertu, kurā viņš stāsta, ka visu laiku nevis rada kaut ko jaunu, bet skatās, kas jau ir izdarīts. Tā vismaz bija rakstīts. Labi zināmā patiesība par labi aizmirsto veco… Šajā gadījumā viņš apgalvo, ka tikai interpretē to, ko jau darījis iepriekš. Galvenā doma bija par atteikšanos no tēmas. Tātad, no vienas puses, – šie pasaules notikumi, kas ir gaisā, no otras – ir jau arī zināma pieredze! Negribas saukt citā vārdā…
Atceros, ka Rozīšu (Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskola – V. V.) gados gribējās uzgleznot ko abstraktu. Kas it kā neko neattēlo. Taču nebija sajūtas, ka būtu kaut ko radījis. Var teikt, ka esmu vizuālais tips, kas rod ierosmes vidē. Reizēm ir bijuši abstrahētāki darbi. Vienmēr man ir bijušas mapītes: vienā – zirgi, otrā – balets un citi. Pie tiem citiem ir bijis kaut kas, ko es nesaprotu, klekši, bet neesmu izmetis, domādams – kaut kad. Tad nu šis kaut kad ir klāt.
Tomēr gleznās ir saskatāmi it kā fragmenti no iepriekšējiem darbiem. Es jau redzu – kaut kas no baleta meiteņu līnijām, kaut kas no zirgu siluetiem.
Jā, tu kā bijušais mākslinieks to atklāj. Fragmentēšana ir kā metode. To pašu es daru dabā. Piemēram, laukos krūmi ir mans neizsmeļamais avots. Es fotografēju, lai gan foto neizmantoju, tikai fiksēju ierosmi. Jūras mēsli pēc vētras… Kaut kas tāds mani vienmēr ir saistījis – fragmentēt attēlus. Tas saistās ar strukturēšanu.
Taisni vēlējos jautāt – ko jūs tur atrodat?
Negribas tā teikt, bet tā būtu tā tīrā glezniecība. Katram, arī ne māksliniekam, bet jebkuram radošam cilvēkam it īpaši, ir kaut kas – tīrā mūzika, tīrā skaņa, tīrais ritms vai vārds. Laikam ne, vārds ir kaut kas cits. Bet īpaši māksliniekam ir kaut kas Tāds – ar lielo burtu – pēc kā viņš visu laiku tiecas, bet tā arī varbūt nerealizē. Mīlestība, ģimene, kaut kāds ideāls. Man kā gleznotājam tā ir glezniecība. Konceptuāli glezniecība ir jebkas, ko par tādu nosauc. Man glezniecība plaknē vairāk saistās ar diviem virzieniem – viens ar žestu, žestikulēšanu. Tas ir varbūt vairāk iekšējs, kas izpaužas neapzinātāk. Otrs vairāk ar siluetu, tāds grafisks.
Interesanti, kā jūs esat uz to gājis? Skatoties agrīnos darbus, var konstatēt, ka bijuši arī figurāli darbi.
Pareizāk figuratīvi. Tas ir viss, kas saistās ar kaut ko reālu, taustāmu. Figurāls ir ar cilvēka figūru.
Stipri agri – tieši figurāli! Bet arī tur jau bija manāma maza interese par krāsu, vairāk par pelēko.
Ir bijuši arī sānsoļi, strādājot kopā ar Helēnu (Ivara Heinrihsona sieva Helēna Heinrihsone – V. V.). Kopējais bija tas, ka gribējām ienākt ar ko jaunu, un tā bija atteikšanās no latviešu tonālās glezniecības. Es pat ņurcīju avīzi un negleznoju ar otu, un ņēmu tādas krāsas, no kurām citi atteicās. Melnais un baltais palika pāri no Helēnas. Nē, faktiski viņa balto izmanto gan. Bet man bija kaut kāds hromoksīds un okers, kuru savienojums bija latviešu glezniecībā nepierasts. Mākslas akadēmijā pēdējā gadā, taisot diplomdarbu, strādāju pie tā sauktā "kartona" – zīmējuma ar guašu, pamatā melnu un baltu. Tad Boriss Bērziņš starpskatē teica – to jau var aizstāvēt! Tas varbūt aizķērās.
Pirmais darbs, ko pieņēma jauno mākslinieku izstāde, bija jātnieks uz zirga, kas lec cauri pusatvērtiem vārtiem un pazūd melnā caurumā. Pirms tam tās tēmas bija tādas sadomātas. Helēna turpretī attīstījās jau uzreiz – piemēram, gleznoja, kā viņas brālis sēž tualetē uz poda vai anatomikumā līķis guļ uz galda. Tas tika novērtēts ar N – "neieskaitīts". Bet man sākās ar to zirgu – meklēju kaut ko, kas mani ierosinātu. Izbraucām ekskursijā ar autobusu, un tur bija stallis. Kā es ieraudzīju to zirga dibenu, tā – šī forma ir manējā! Kas notiek tur zemapziņā, ir noslēpums.
Jūs sakāt, ka pamattēmas ir atkāpušās. Varbūt varētu rasties jaunas? Haoss?
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nevajag atteikties. Kultūrkapitāla fonds, lai atbalstītu projektu, vienmēr prasa tā aktualitāti. Es, piemēram, radu jaunu darbu, bet visi jau zina, ka tas būs tas pats vecais… Speciāli radīt ko jaunu? Protams, nē. Es mēģinu sevī iedziļināties, un ir jau arī – jānosauc šis vārds – vecums, kad laiks to darīt. Bet ir kaut kas pirms tam piefiksējies. Tie paši krūmi un daba, ko es minēju, kā fragmentējumi dziļākas glezniecības esences meklējumos. Arī figurālistiem, vai viņi glezno puķes vai ko, primārā ir glezniecība.
Jūs pieminējāt, ka mākslā ienācāt ar iepriekšējās tradīcijas noliegumu, bet tagad jau daudzus gadus esat pasniedzējs, profesors Mākslas akadēmijā. Vai runa ir par to pašu tradīciju, vai var teikt, ka akadēmijā tagad ir cita tradīcija?
Tu domā, vai mani audzēkņi arī glezno zirgus? Es uzreiz vēl nepasniedzu gleznotājiem, bet tas ir garāks stāsts, pagāja desmitgades. Es pats esmu stājies gleznotājos pedagogos, jo īstos togad nemaz neuzņēma, un tiem pievienojos vēlāk. Kādreiz glezniecība bija ļoti elitāra. Tagad glezniecība ir viena no nozarēm. Prioritāte ir personība, kam ir idejas. Pie tam vēl sociāli aktīva – kas ir gatava uz dažādiem projektiem. Bez tiem nevar saņemt nekādu atbalstu. Tas tradīcijai ir nācis klāt. Virzība ir paplašinājusies ar dažādām izpausmēm. Tiem, kas tagad stājas gleznotājos, tā var būt tikai viena no izpausmēm. Var pabeigt akadēmiju ar darbu, kas nemaz nav glezniecība plaknē. Interesanti, ka daudzi tā arī dara. Tieši tā tradicionālā izteiksme kļūst bezmaz vai konceptuāla – kad kāds izvēlas gleznot ar triepieniem, faktūru, kas ir tīrās glezniecības izpausmes. Tie izceļas. Pamatā ir plāni, fotogrāfijas. Jaunie ļoti ātri attīstās. Starp citu, es tikai pēdējā desmitgadē, piecgadē sāku apzināties, ka esmu mākslinieks. Tas bija kaut kas tāds, pēc kā var tikai tiekties, uz ko būt ceļā. Tāpēc par jauno neprasi, esmu ceļā.
Nesen kopā ar Helēnu Heinrihsoni piedalījāties mesē Art Madrid. Kā jūs pats redzējāt sevi šajā kontekstā?
Jā, šo projektu realizēja Ilze Žeivate no galerijas Māksla XO. Es šo mesi, kas notiek vienā laikā ar Arco Madrid, uz kuru regulāri braucam, atklāju pirms kādiem diviem gadiem. Es uzdūros Art Madrid pēdējā dienā. Tur bija tāda svētku noskaņa pasāžā ar stikla griestiem, daudz sarkanu punktiņu pie gleznām (zīmes, ka darbi pārdoti – V. V.). Tur bija arī vecāki mākslinieki ar sirmiem matiem un jaunām slaidām sievietēm, un likās, ka tā ir piemērota gaisotne. Nav jau tā, ka var vienkārši samaksāt un izstādīt, tika aizsūtītas fotogrāfijas ar mūsu darbiem, un rezultātā Māksla XO tika akceptēta kā vienīgā galerija no Baltijas reģiona.
Lielākoties tur ir tikai spāņu mākslinieki un autori no lielajām Eiropas galvaspilsētām. Pamatā rādījām jaunos darbus, viens gan bija jau izstādīts Ķelnē – liela formāta, ko transportējām rullī. Par to bija liela interese, jo kaut kā sasaucas ar spāņu tradīciju. Helēnas spektrālajai glezniecībai bija savi cienītāji. Tas ir svarīgi, ka atzīst par strong painting (spēcīga glezniecība). Es jautāju, ko viņi ar to "spēcīgo" domā? Viņi arī nevarēja paskaidrot.
Jūs ar Helēnu esat ideāls salikums izstādēm. Viens ar otru nekonkurējat.
Jā, es reizēm stāstu saviem studentiem, ka kādreiz uzskatīja – līdzība ir kaut kas viens, kontrasts – cits. Darbi ir vai nu līdzīgi, vai kontrastā. Vajadzēja paiet laikam, lai saprastu, ka abiem ir jābūt, lai mākslas darbs vai kolekcija būtu izteiksmīgi. Man ir gan līnijas, gan silueti, gan kaut kas pa vidu, pelēks. Tādas atklāsmes ne jau izdomā, bet pie tām nonāk organiski. Kā pasniedzējam man reizēm jādomā, ko tad esmu izdarījis, lai pastāstītu studentiem.
Kā šobrīd virzīt studentus – mācīt tradīciju vai gluži pretēji – atraisīt radošumu, mudināt meklējumiem?
Kādēļ es vēl esmu šajā profesijā? Ja rodas kaut kas jauns, tas nav jābremzē, un mēs to arī nedarām. Tradīcija rada līdzsvaru, harmoniju. Kas ir vecais? Piemēram, mēs ar kolēģiem esam diskutējuši, vai jābūt plenēra studijām. Mēs taču vairs nebraucam ar pajūgiem vai karietēm.
Mēs taču vairs negleznojam strēlniekus tāpēc vien, ka tradīcija.
Tas ir par tēmām. Galvenais nav tikai galaprodukts – kā tas ir uzgleznots. Mēs uzdodam tēmas, kurās attīstītos mākslinieka personība. Piemēram, otrajā kursā ir tēma Rituāls. Ierosmes var gūt, iesaistoties vai iesaistot. Protams, ir tādi, kas saka – esmu pret rituāliem, gribu baudīt dzīvi, kāda tā ir. Tomēr tas ievieš ikdienā kaut kādu mērķtiecību. Tajā pašā laikā tas dod iespēju izpausties dziļāk. Starp citu, ikdiena un ikdienība pēdējos gados ir bijusi vairāku izstāžu tēma. Arī tā ietver jautājumu – kā? Es vēl arvien uzskatu, ka mūsu akadēmijā ir vērts studēt, jo te vēl ir figūras glezniecība un figūras zīmēšana. Klusā daba, dzīva galva (labi skan – lai nošķirtu no ģipša galvas!), apģērbta figūra un tad kails ķermenis. Kailais ķermenis tomēr ir tas, ko klasiski uzskata par dabas augstāko sasniegumu. Krāsu nianses. Tur ir arī saturs – būtībā, ka jābūt kontaktam ar modeli. Jāstudē taču ne tikai miesas krāsa un apjomīgums!
Maģistrantūras līmenī glezniecības jēdziens ir paplašināts – nav vairs jāglezno tikai figūras. Tomēr jāgūst ir tiešās ierosmes – ne visu var izdomāt, pie daudz kā var nonākt tikai ar vizuālo uztveri, fiksējot redzes procesā. Kāds sacīs, ka daba nav svarīga, galvenais, ko tu gribi pateikt, un, ja nu vajadzēs, – paskatīsimies, kā tas ir darīts līdz šim, piemēram, migliņu internetā. Tā ir sajūta, ko nevar aizstāt. Tāpat gaismas un ēnas pārejas. Tu, protams, vari iebilst!
Tomēr cilvēks ir slinks pēc dabas un labprāt atdarina jau kaut kur redzēto.
Jaunie nav īpaši jāstimulē uz jauno. Man reizēm nākas tieši bremzēt tos meklējumus. Veidot virzību daudzveidībā. Valda uzskats, ka katrs jaunais darbs būs citāds nekā iepriekšējais un neviens nezina, kāds viņš būs jau rīt. Kaut kādai konsekvencei tomēr vajadzētu būt. Tie laikam ir dziļākās būtības meklējumi. Labi, internets, taču es rosinu – paskaties, kas tevi saista! Nebūs tā, ka gluži viss. Ļoti reti ir multiierosmju ceļa gājēji. Tie ir cilvēki, kuri iet vairākus ceļus vienlaikus, ideju ģeneratori. Pikaso, piemēram, bet viņš jau ir tāds arhaisks.
http://www.diena.lv/kd/intervijas/ivars-heinrihsons-fragmentesana-ir-mana-metode-14136507
__________________________________________________________________________________________________
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Ivars Heinrihsons "Pašportrets" 2015, audekls/eļļa, 100x80cm
_______________________________________________________________________________________________
Ekspresintervija ar Ivaru Heinrihsonu
Agita Salmiņa
02/10/2014
http://www.arterritory.com/lv/zinas/4049-ekspresintervija_ar_ivaru_heinrihsonu/
Šodien, 2.oktobrī galerijā „Māksla XO” tiks atklāta gleznotāja Ivara Heinrihsona izstāde „Klavieru darbi”. Heinrihsona daiļradi caurvij trīs motīvi – balerīnas, zirgi un klavieres – un visiem raksturīga ahromātiska krāsu palete. Šie motīvi ir tēlu sistēma, caur kuru mākslinieks personificē cilvēka ego. Taču, kas ir zīmīgi – šie tēli nekad nesastopas vienā gleznā. 2013. gadā par izstādi Le Cheval et de Chevauxgalerijā „Māksla XO” Ivars Heinrihsons tika nominēts Purvīša balvai. Šoreiz piecos lielformāta darbos galvenā loma piešķirta klavierēm, kuras, autora vārdiem, ir „kultūras zīme, kaut kas pamatā esošs, kas liek sevi sakārtot”.
Pirms izstādes, tiekoties ar mākslinieku viņa Baznīcas ielas dzīvoklī, Heinrihsons ar lepnumu ‘iepazīstina’ ar ‘galveno vaininieku’ – melno flīģeli, kas atrodas pirmā stāva viesistabā. Sarunas gaitā viņš atklāj savu īpašo saikni ar klavierēm – tās vienmēr viņu pavadījušas. „Pretmetu