PUBLIKĀCIJAS

“Ikreiz savu ādu izgriezt uz otru pusi”

10 jautājumi māksliniecei Ingai Melderei

Intervē Anna Iltnere
11/04/2014

“Ir vairākas frontes ar maziņiem ierakumiem, kur visi šaudās ar māla lodītēm vai svaidās košļenēm. Radošā industrija līdz pārgurumam cīnās par kaut kāda sava statusa nostiprināšanu, muļļājas sarunās par gaumi,” tā kultūrvidi Latvijā raksturo Inga Meldere, kura jau ilgāku laiku mīt citviet. Viņas mājas ir Helsinki, bet pēdējie nepilnie pāris gadi tika aizvadīti Jana Van Eika akadēmijā Māstrihtā, Nīderlandē. Viens no studiju rezultātiem ir arī personālizstāde “Burvju kalns”, kuru jau veselu nedēļu un vēl līdz 29. aprīlim ir iespēja apskatīt galerijā “Māksla XO”.

Izstādes iedvesma meklējama bērnībā. Māksliniecei jau pieaugušai pārbaudot bērnības atmiņas, visbiežāk nācies vilties: “Vasaru bērnības lauki Latvijā. Es – necaurredzama meža vidū, un milzīgais purvs aiz tā. Toreiz dzīves robežas bija tik skaidras: tur, kur beidzas purvs, bija pasaules mala un gals. Izaugšana pievīla: es izmēģināju robežas, un aiz purva atklājās parasts ciemats,” Meldere atklāj izstādes preses relīzē. “Vecas, pazīstamas vilšanās – neapmierinātības sajūta, kas seko pēc gaidu un cerību sagrūšanas, ir nebeidzams radošais dzinulis. Kad uzzinu, kas ir aiz mežiem un iekšā augļos, tie top caurredzami. Bildēs tiem ir jāpiemēro jaunas kārtas.” Iepriekš Inga studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā – mākslas un kultūras teoriju un restaurāciju. Bet ar Helsinkiem mākslinieci saista ne tikai tagadējā dzīvesvieta: vairāki viņas darbi atrodas Laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma kolekcijā.


Inga Meldere personālizstādes “Māksla XO” atklāšanā

Kālab izvēlējies izstādi veltīt bērnības tēmai? Ko tev nozīmē tava bērnība?
Tā sakrita ar mana projekta tēmu Jana Van Eika akadēmijā. Projekta nosaukums – “Lielā, lielā vilšanās” (pašai laikam labāk patīk, kā tas skan angliski – The Great Great Disappointment, manā versijā – “Lieliskā, lieliskā vilšanās”). Lieliskā vilšanās, jo, kā jau minēju savas iztādes pieteikumā, vecas un pazīstamas vilšanās, proti, neapmierinātības sajūta, kas seko pēc gaidu un cerību sagrūšanas, man ir nebeidzams radošais dzinulis.

Strādājot pie projekta un izjautājot savus kolēģus Van Eika akadēmijā, kolekcionēju viņu bērnības dienu un tīņu gadu vilšanās. Noslēgumā savdabīgās kolekcijas izlase ar rakstnieces Mairas Dobeles palīdzību tika apkopota grāmātā, kas papildināta ar maniem zīmējumiem un nīderlandiešu mākslinieka Vincenta Verhoefa eseju.

Mana bērnība, protams, joprojām ir daļa no manis. Bezgala jauka pieredze ar pieaugušajiem, kuri arī ar mums (brāli un māsu) rēķinājās kā ar pieaugušajiem (cik atceros). Vasaras pavadījām laukos Kurzemes pusē pie diviem uz izgudrojumiem ļoti kāriem un kaislīgiem vecvecākiem. Garlaicīgi nebija tiešām nekad. Pīļu medības septembra pirmajā sestdienā atceros kā šodien un arī naktsvijoļu meklējumu pārgājienus. Omīte teica, ka plūkt esot aizliegts, bet vienmēr pagadījās pa mazai buntītei guļamistabā, iestutētai īsta kristāla glāzē. Opītis kolekcionēja medību bises, kur vienai bija pat harpūna, kaut nezinu vai tā kādreiz tika izmantota. Bija arī sniega mocis, paredzēts medību vajadzībām, ar kuru citreiz izbraucām pa slapju zāli. Bērnība man ir ļoti spilgtā atmiņā.

Pastāsti, kā notika darbs pie izstādes?
Sistemātiski, ļoti lēnām un no ļoti daudz kā atsakoties. Bet principā izstāde nav nedz atskaites punkts, nedz šķērsgriezums, to vairāk var uzlūkot kā fragmentu ceļā uz sapratni pašai sev par Jana Van Eika akadēmijā pavadīto laiku – par ko domāju, ko tur lasīju, kādas bija ietekmes sadarbībā ar citiem. Tas ir dialogs pašai ar sevi par pieredzēto, un tam, kā jau minēju, ir nepieciešams laiks. Izstādi nevaru novērtēt kā kaut ko atsevišķi no savas dzīves “izgrieztu” un noliktu zem lupas pētīšanai, jo tas ir viens neliels solītis ceļā uz pašai nepieciešamo sapratni – ko šajos pēdējos divos gados esmu darījusi. 

Kā nonāci līdz izvēlei izmantot tik dažādus izteiksmes veidus?
Nebija jau nemaz tik daudz un dažādu to izteiksmes veidu. Glezniecība uz neuzvilkta un uzvilkta gruntēta audekla un pigments, kas piejaukts ģipša pulverim. Kaut kā mēru to kā vienu. Objektiem, kas redzami izstādē, ir vairāk funkcionāls pielietojums. Tie pietur – auduma stūrus, zīmējuma gabaliņu, paši ir gabaliņš vai arī atbalsta kādu no galerijas sienām. Arī pie dažādajiem izteiksmes veidiem nonācu lēnām un pavisam dabīgā ceļā, bez kādas īpašas sevis forsēšanas. Ja jautājums ir par to, tad joprojām esmu gleznotāja.

Kas tev kā māksliniecei ir svarīgākais tavā darbā – par ko visvairāk “plēsies” un pēcāk ir vislielākais gandarījums?
Ikreiz savu ādu “izgrieztuz otru pusi” – koncentrējoties, citādi nav vērts ko darīt. Man ir svarīgi, lai galarezultāts izskatītos svaigs un nesamocīts, kaut arī aiz tā slēpjas man pašai vien zināmas atteikšanās un šaubas par izvēlēm. Gandarījums par padarīto bieži vien pie manis nokļūst tikai pēc krietna laika posma.

Kā tu raksturotu mācību vidi Jana Van Eika akadēmijā? Kas bija vērtīgākais, ko ieguvi?
Raksturīgākais ir pati situācija, proti, limitētais laiks – viens gads, kā arī vieta un vide, kuru tu nepārzini, cilvēki, kurus tu nepazīsti, un viņi savukārt nepazīst tevi. Tādi mēs pavisam kopā bijām 35 ar sākuma punktu – tikai savu pieredzi, kāda nu kuram, bet katrā ziņā ļoti interesanta un dažāda. Viss minētais izslēdza iespēju izlikties, jeb iespēju uzvesties it kā sev ierastajā modelī (to saku par sevi). Ikviens tur bija tāds “tīriņš un viegli ievainojams”; iespējams, tādēļ bija tik viegli māksliniekus uzrunāt atklāties manam projektam.

Vērtīgas notiekti bija sarunas, diskusijas un piedzīvotais veids citu mākā diskutēt par saviem darbiem, idejām, kā arī veselīgā kritika. Nemitīgās studiju vizītes, kas lika saorganizēt, revidēt prātu, domājot un izsakoties par pašas darbiem. Nenoliedzami arī daudz jaunu kontaktu un sirsnīgi jauni draugi (uz mūžu!). Minētais ir pirmais, kas nāk prātā, jo pagaidām tā īsti vēl nevaru reflektēt par tur piedzīvoto vai vērtīgo, jo viss vēl tik ļoti svaigs, tikko arī atklāta Rīgas izstāde. Mazliet jāpaiet laikam, lai to visu pilnvērtīgi novērtētu. 

Tavas mājas jau kādu laiku ir Helsinki, nevis Rīga. Pastāsti, kā vietējā Latvijas mākslas dzīve tev izskatās “no malas”?
Ir vairākas frontes ar maziņiem ierakumiem, kur visi šaudās ar māla lodītēm vai svaidās košļenēm. Radošā industrija līdz pārgurumam cīnās par kaut kāda sava statusa nostiprināšanu, muļļājas sarunās par gaumi. Tā kā pēc dabas esmu diezgan sabiedrisks cilvēks, līdz ko esmu Latvijā, arī diemžēl pati uzreiz tur tieku ierauta. Taču padzīvojot ilgāk kaut kur citur, saproti, ka minēto mazo ierakumu modelis lielākoties ir visur līdzīgs. Helsinkos dzīvojot, izmantoju tādu kā neitralitāti, kas apsolūti palīdz koncentrēties darbam – koncentrēšanās process notiek nepiespiestāk. Latviju šobrīd veltu tikai ģimenei un draugiem. 

Pēdējā laika visspilgtākais mākslas piedzīvojums?
Nekādi nevaru aizmirst vizīti muzejā Kolumba, Ķelnē, pagājušā gada vasarā. Vēl joprojām visu pielīdzinu tur redzētajai izstādei. Mākslinieka Pola Teka darbu izstāde apvienojumā ar muzeja kolekcijas 13., 14., 15. u.c. gadsimtu liturģiska satura mākslas darbiem. Tā ļoti tīri un iedvesmojoši. 

Vai šodien uz sevi vēl attiecini restauratores izglītību?
Pozitīvs aspekts ir arī tas, ka darbnīcā varu būt diezgan impulsīva; ja tamdēļ gadās nodarīt kādam no darbiem kādu skādi, varu pati tos pielabot. Bet ja godīgi, man jau vienkšri tā ir. Mana glezniecība bez tās noteikti būtu citādāka.

Kādi ir tuvākās nākotnes plāni?
Nākotne ir šodien! 

Labākais vai vērtīgākais, ko tev kāds jelkad ir pateicis par taviem darbiem?
Ka tie ir neērti.
Ka tie risina un runā par dziļi arhetipiskām tēmām.
Ka tie ir kā turpinājums īsti nenoformulējamam rakstītam vārdam...
Ka tie ir ļoti sievišķīgi.

http://www.arterritory.com/print.php?lang=lv&id=3477 

__________________________________________________________________________________________________

Zaudējuma esence

Vilnis Vējš
25/08/2011

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/270-zaudejuma_esence/

Ingas Melderes izstāde “Nobīde” galerijā “Māksla XO” Rīgā skatāma no 28. jūlija līdz 27. augustam

Par Ingas Melderes (1979) glezniecību manas kolēģes mākslas kritiķes mēdz teikt, ka to esot grūti izstāstīt, tā jāsajūt, tā radot tādas emocijas, ka ne izteikt. Ko domā kolēģi kritiķi, nav iespējams noskaidrot, jo Latvijā vīrieši šajā jomā nestrādā. Līdz ar to ir radies iespaids, ka Melderes glezniecība ir kaut kas specifiski sievišķīgs – daļēji uz to vedinājuši dzimtes uztveres stereotipi, ko tiražē feministiskā mākslas kritika, daļēji māksliniece pati: viņas gleznas parasti ir neliela izmēra, atturīgas kolorītā, un tām raksturīgs viss, kas pirmais nāk prātā, iztēlojoties sievietes jūtu pasauli: “smalkums”, “maigums” “emocionalitāte” un “daudzpunkti”. Iepriekšējā izstāde kim? laikmetīgās mākslas centrā tā arī saucās – “Neuzrakstīts”.

Izstādē “Nobīde” redzamās gleznas gan var “izstāstīt” gluži labi, katrā ziņā ne sliktāk kā blakus zālē redzamos klasiķes Helēnas Heinrihsones akvareļus. Melderes darbos ir gan attēlojums, gan sižeti, pat figūras: piemēram, viena no tām, vīrietis ar melnu bārdu, atkārtojas vairākkārt. Titulgleznā viņam rokas vietā ir tāda kā malkas pagale ar snīpi – pats no sevis “piesakās” sižetisks skaidrojums no pasakas par Pinokio. Gleznā “Tuvie basi” bārdainajam kungam varētu būt sakars ar ērģelēm, citur viņš ir saķēris neredzama “Vadātāja” roku, bet “Smaga diena” šķiet pavisam konkrēti sadzīviska: vīrs ar melno bārdu izskatās piekusis (roka piepampusi), kamēr mazākas un baltākas (sievietes?) rociņas pietur krēslu, kur viņam apsēsties. Sievietes Melderes gleznās arī ir pamanāmas: gan “Bendes meitiņa”, gan “Mirdza”, gan, ja labi ieskatās, kāds šaha figūriņai līdzīgs elements, kas, pēc mākslinieces pašas skaidrojuma, esot galva un kakls no mugurpuses līdz apģērba līnijai.

Cits jautājums, protams, vai šāda glezniecības izstāstīšana ko dod tās izpratnei. Ar acīm uztveramo tā noteikti neaizvieto. Tomēr attēlojošais princips ir būtisks, kaut gan māksliniece no tā mērķtiecīgi “dzēsusi” visu lieko, otršķirīgo, atstājot tikai retinātus motīvus. Man šī metode atgādina kādu sen redzētu teātra izrādi, aktieri neskaitāmas reizes stāstīja vienu un to pašu stāstu par divu cilvēku šķiršanos, bet tā vietā, lai šausmīgi apniktu, stāsts kļuva tikai dziļāks: mainījās akcenti, apstākļi un iemesli pazuda, liekās detaļas arī, bet paliekošās kļuva arvien spilgtākas un atkārtojās kā tīra zaudējuma esence. Ja glezniecību var uzskatīt par kaut kā bijuša saglabāšanu, tad no zaudējuma izjūtas neizdodas izvairīties arī Ingas Melderes izstādē. Lai gan visu neskaidro mākslā traktēt kā “atmiņu” metaforu ir banāli, iespējams, tieši laiks starp faktu un tā rekonstrukciju veido nosaukumā pieminēto nobīdi.

Līdzīgi kā gleznu sižetos, arī formālajā valodā māksliniece ir galēji ekonomiska: iespējams tādēļ, ka Meldere ir skolota restauratore, viņa šķiet visu racionāli izplānojusi: pagleznojumu, dažus krāsu laukumus un drošas otas kustības, kas izveido vajadzīgo formu: ne vairāk, kā pietiekami, bet arī ne mazāk. Bieži izmantots paņēmiens ir ar horizontālu štrihu sapludināti laukumi, mīkstinātas kontūras, arī krāsu svēdras, kas no viena laukuma ievilktas citā. Gleznotāji zinās, ka šādā veidā ir ļoti viegli “sasmērēt” darbu, “samuļļāt” to (piedodiet par žargonu, bet profesijā ir lietas, ko korektā mākslas kritikas terminoloģijā nevar pateikt). Bet krāsu sajaukšanās tieši uz audekla var arī piešķir attēlam neatkārtojamu unikalitātes šarmu, ja vien tiek prasmīgi kontrolēta un laicīgi apstādināta. Melderei gleznas, kurās kaut kas būtu jāpārglezno vai jālabo, laikam nemaz netop, vai arī nav nokļuvušas līdz skatītājam. Lai gan atsevišķās gleznās māksliniece koķetē, radot zināmu neveiklības iespaidu, skaidri redzams, ka viņas žesti perfekti pakļaujas iecerei. Melderes gleznieciskā formula labi redzama tādos darbos kā “Mirdza” un “Maigums”, bet “Aiz sienas” tā ir pat galvenā satura izteicēja. Tāpat kā sižetos, arī gleznieciski autore nav pļāpīga, bet artikulē tikai to, ko pati uzskata pa vajadzīgu.

Ja nu tomēr ne uzreiz izdodas iedzīvoties Melderes gleznās – tik daudz sižetisku noklusējumu un gleznieciskas atturības – jāatceras, ka tā nu tās sievietes dara: domā gan, bet skaļi nesaka.

_________________________________________________________________________________________________

http://news.frut.lv/lv/art/112166

Publicēts: 19.01.2011 

Ingas Melderes darbi iekļauti Somijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā

Latviešu gleznotājas Ingas Melderes četras gleznas pērnā gada nogalē iegādājies Somijas Laikmetīgās mākslas muzejs jeb KIASMA. KIASMA kolekcijā jau ir Katrīnas Neiburgas un Kristapa Ģelža gleznas.

"Manuprāt, priekš manis tas ir ļoti nozīmīgi, ka KIASMA ievēroja manus darbus. Un patīkami būt ja ne Latvijas muzejā, tad vismaz muzejā ārpus tās," portālam Diena.lv atzina Inga Meldere.

Ar I.Melderes darbiem KIASMA darbinieki iepazinušies savdabīgā ceļā - latviešu māksliniece pusgadu strādājusi praksē muzeja restaurācijas darbnīcā. Kad kolēģi uzzinājuši, ka pati I.Meldere glezno, lūguši parādīt darbus - tā arī tie iekļauti muzeja kolekcijā. "Četras bildes, ne pārāk liela izmēra," muzeja izvēlētos darbus raksturo I.Meldere. Latvijā tie ne reizi nav bijuši eksponēti, jo gleznoti Somijā - viens no darbiem bija pabeigts vien pāris nedēļas pirms tā nodošanas muzeja rīcībā. Gleznotāja atzina, ka tā bijusi laba pieredze - sadarbība tikai starp mākslinieku un muzeja kuratoru, bez kāda starpniecības.

Kā paskaidroja I.Meldere, viņas darbu nonākšana muzeja kolekcijā nenozīmē, ka tagad tie tiks iekļauti muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā - KIASMA ik gadu publikai rāda vien daļu no savas kolekcijas. Nav zināms, kad skatītājiem tiks parādītas I.Melderes gleznas.[...]

"Ingas Melderes kolekcija, pašas gleznotājas vārdiem, esot izveidojusies pavisam nejauši. Sekojot savu draugu mākslinieciskajai darbībai, Inga saprata, ka dažus no to darbiem viņa skatītu diendienā un labprāt ar tiem sadzīvotu. Tā nu Inga Meldere sadzīvo ar Daigas Krūzes, Ērika Apaļā, Kaspara Groševa, Andas Lāces un Evas Vēveres darbiem. Daži no tiem ir iemainīti, daži pirkti un daži vienkārši saņemti kā dāvana. Jaunieguvums esot somu mākslinieka Mikko Hintz radīta litogrāfija," par izstādi "Kolekcija" pavēstīja kluba pārstāvji.