Publikācijas

Ieva Iltnere | Svešinieka mierinājums

Kristiana Pinne /14.05.2019


Foto: Karlīna Vītoliņa

Gleznotāja Ieva Iltnere savos darbos uzbur paradoksu un kontrastu pilnu pasauli – viņas gleznās patērētājsabiedrības klišejas sadzīvo ar garīguma meklējumiem, filigrāns, izsmalcināts, lietišķajos ieaudzināts rokraksts ar bērnu atstātiem nospiedumiem. Viņa atklāj, ka viens no darba uzdevumiem ir pievilināt skatītāju pie šķietami nevainojamās bildes un likt meklēt nepareizības. Šķiet, šādi māksliniece raugās pasaulē – līdz nākamajai izstādei nēsā sevī paralēlo dzīvi, ar patiesu interesi meklējot atrisinājumu pašas uzdotam rēbusam, kādai saistošai nesakritībai. Filozofs Artis Svece par viņas daiļradi rakstījis: «Viss ir perfekti, bet nekas nav savā vietā.»

Rakstot par jūsu glezniecību, kritiķi bieži vien min mainību. Vai, jūsuprāt, ir kaut kas nemainīgs, kas caurvij jūsu daiļradi?
Tā tiešām varētu būt mana problēma – ka eju vairākas ta- ciņas uzreiz, vienā izstādē bieži vien ir darbi no dažādām operām. Ilgstoši strādājot, tā vienkārši sanāk. Man patīk kontrasti: mīksts pret asu, melns pret baltu, ogle pret biezumu. Varbūt nemainīgais ir tieši tas, ka mana daiļrade ir mai- nīga. Kaut gan arī tas nereti ir mānīgs iespaids. Pieņemsim, atjaunotajā «Arsenālā» izliks visas mana gleznas... Domāju, varēs pateikt, ka tā esmu es. Gleznotājs jau glezno sevi, rakstnieks raksta par sevi, aktieris spēlē sevi... Kaut kur tas vienmēr ir. Mani allaž ir fascinējusi nepareizība. Man gribas skatītāju it kā piesūkt klāt pie bildes – sākumā viņš ierauga vienu, bet grib piebāzt degunu tuvāk, lai apskatītos, kā tas uztaisīts, un ierauga kaut ko citu.

Intervijā Vilnim Vējam laikrakstā «Diena» esat teikusi, ka jūsu darbi gandrīz vienmēr aizvelk uz ironiju...
Neesmu nekāda lielā joku plēsēja, bet ironija bieži parādās. Piemēram, man bija glezna ar nosaukumu «Priecīgs vīrietis pārvar šķērsli». Smieklīgs paradokss. Vēl man patīk domāt par nodrillētiem izteikumiem, kas bieži parādās informatīvajā telpā, piemēram, «sensitīva informācija», «sarkanās līnijas», «hibrīdkarš» vai «čaulas kompānija». Pamēģini to iztēloties vizuāli! Vienkārši lieliski! (Smejas.)

Mani vienmēr ir fascinējusi mākslinieka spēja un drosme izvēlēties – no visiem motīviem, tēmām, formveides iespējām.
Patīk veidot un krāt sevī komplektiņu par kādu tēmu, ap- audzēt kodoliņu. Ja ir ideja, materiāli krājas automātiski. Ir mapītes, kur visu salieku. Kad esi sakrājis, jāsāk atmest. Ne visu var izdomāt, sūkājot otu, daudz kas atkrīt tikai gleznošanas procesā. Ir sānsoļi, kuriem jāļaujas, lai pārbaudītu, vai tas der. Protams, visu laiku jāņem vērā koncepcija, īpaši, ja, piemēram, esi rakstījis izstādes atbalsta projektu, un izstādes telpa – no vienas puses, tas ierobežo, no otras, palīdz palikt precīzam. Līdzīgi kā veidojot filmu, kur viss jāizdomā līdz sīkākajai detaļai, arī mākslinieks nekad nav pilnīgi brīvs. Kad tuvojas izstāde, naktīs neguļu, galva pēc dienas darba ir brīva, un beidzot varu padomāt, pēdējā brīdī mainu idejas.(Smejas.) Protams, šis process sagādā ne tikai mocības, bet arī prieku. Tā ir spēle pašam ar sevi. Kā sieviete, kura ir stāvoklī, un neviens cits nezina, ka viņā ir vesela pasaule. Es tā dažreiz jūtos pirms izstādēm – mazgā traukus vai gludini, bet paralēli tevī risinās cita dzīve. Tas man vienmēr paticis.

Tātad darbi top jau konkrētām izstādēm?
Jā, kad zinu, kāda būs izstādes telpa, manī raisās idejas. Katram māksliniekam ir svarīgi zināt, kā darbi tiks izstādīti, vai tā būtu Treisija Emina vai Marks Rotko. Kad beidzu gleznot savai iepriekšējai izstādei «Summa» galerijā «Māksla XO», man jau bija gatava ideja nākamajai izstādei. Bet tagad jūtos to izdzīvojusi – līdzīgi kā ar nepiepildītu mīlestību, ko otram nemaz neizstāsti, un ar katarsi un finālu tā vienā brīdī pāriet. Šobrīd ir neparasta sajūta – varbūt man vienkārši uz- reiz pārlēkt uz citu, interesantāku ideju. Man vienmēr galvā ir kādi vārdi, par kuriem domāju. Atceros, pa ceļam uz vei- kalu domāju, vai izstādes «Skaistā trauslā daba» nosauku- mā likt komatu. Šķiet, ka esi sajukusi prātā, – kuru gan citu tas interesē. (Smejas.)

Pēc izstādes atklāšanas komatu vairs negribas ielikt?
Viss jau ir izsāpēts. Redzēt sauso atlikumu ir vērtīgi man kā māksliniecei un personai. Tas ir kā plastiskās operācijas rezultāts, kad beidzot viss ir sadzijis un var novērtēt, vai izdevies. Protams, tad skaidri redzi, ko vajadzēja un ko ne. Pēc pēdējās izstādes man tiešām šķita, ka virzienu ir par daudz. Sēžot mājās, to atziņu nevari dabūt. Tāpēc izstādes ir tik svarīgas. Protams, jāpatur prātā, ka glezna ir taustāma un pārvietojama lieta, ka telpas konteksts spēlē lomu. Es vienmēr domāju par to, kā gleznas savstarpēji saspēlēsies. Darbnīcā nevaru izlikt vairāk par trim četrām bildēm.

Jums ir mākslinieciska ģimene, apkārt daudz lietpratēju. Vai viņiem uzticat savas radošās pārdomas?
Īsti ne. Džons [gleznotājas vīrs mākslinieks Jānis Mitrēvics] mani, protams, ļoti uzmundrina, saka, ka ar mani viss ir kārtībā. (Smejas.) Vajag kādu, kas to pasaka. Tas ļoti palīdz. Dažreiz viņš man saka, ka glezna ir gatava, nav vairs ko bakstīties, nepiekrīt, ka pārkrāsoju. Bet man gribas gleznot arvien lēnāk, rūpīgāk – ja spīdīgs, tad līdz galam. Tas man nācis no lietišķās skolas [tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola], kur ieaudzināja pacietību.

Un kā noritējis jūsu darbs ar kuratoriem?
Jaunībā, protams, man bija ļoti nozīmīgs Ivars Runkovskis, arī Inga Šteimane. Vispār es kuratorus neapskaužu – viņiem tevi gan jāpabaksta, gan jāiedvesmo. Man laikam ir vieglāk, ja pati esmu kuratore savā izstādē. Piedaloties grupas izstādē, vienmēr ir šaubas par to, vai kurators nebūs vīlies. Tas nav vienkārši, jo rezultātam jābūt kopējam. Bet man vajag justies brīvai, kā zivij savos ūdeņos.

Vai gleznošanas procesā jums nepieciešami īpaši apstākļi?
Savulaik mūsu dzīvoklī kopā dzīvojām trīs māsas, katrai divi bērni. Katram bija pa istabai, kopīga virtuve, darbnīca tik liela, cik ir. Džons teica, ka mani apbrīno – vienubrīd cepu kartupeļus, tad eju pagleznot. Bet citādi jau nevarēja, citādi neko neizdarīsi! Nekad nebūs ideālās dzīves un ideālo apstākļu, kad neviens netraucē. Kad darbnīcā ieslēdzu mūziku, jūtos kā stikla apvalkā, it kā ieeju citā laukā, kur varu koncentrēties. Kad sāc darbu, pamazām tas vieš mieru. Pačibinies, palabo kaut ko gleznā. Tas ir manā raksturā – visu laiku kaut ko darīt.

Vai pēc intensīviem darba periodiem ir nepieciešamība atpūsties citā vidē, piemēram, laukos?
Jā, pārslēgties noteikti vajag. Man ir bijuši periodi, kad zūd jēga, neatkarīgi no tevis tevi noliek pie vietas dīvānā. Tā ir pretīga sajūta. Bet apkārt ir daudz maziņo [mazbērni], kas notur pie realitātes. Arī laukos pie dabas man ļoti patīk. Pusceļā uz laukiem jau pilnībā pārslēdzies, pat ja Rīgā palikušas kādas problēmas. Sākam ar vīru mašīnā runāt par to, vai dī- ķis ir aizsalis, un aizbraucot šausmās konstatējam – ārprāts, kokam liels zars nolūzis! (Smejas.) Laukos var atpūsties – pat ja esi fiziski noguris, galvā viss ir nomainījies.

Jūs noteikti var saukt par stila ikonu: ar eleganci, izsmalcinātu stila izjūtu, būtībā mākslas turpināšanos paštēlā. Intervijās esat teikusi, ka vēlaties izveidot kontrastu patiesībā tik netīrajam, smagajam gleznošanas darbam.
Man ļoti patīk un interesē mode kā fenomens. Arī manās gleznās bieži tēmas ir par to, kā cilvēku izmaina viņa iepakojums. Piemēram, pēc Jana van Eika darbiem varētu uzšūt apģērbu. Es arī dažreiz iedomājos – iegleznošu šo kurpi, zirga pakavu, pēc tūkstoš gadiem kāds atradīs un brīnīsies.(Smejas.) Padomju laikā mana mamma strādāja tekstiluzņēmumā «Rīgas audums», viņai bija ārzemju modes žurnāli. Viņa ar guašu zīmēja audumu musturus. Tā bija vesela pasaule! Visi tolaik šuva. Atceros, mamma uzšuva man skolai zilu kleitiņu, kas nebija formastērps. Es pati pašuvu sev ziemas mēteli ar vatelīnu un kažokādas apkakli. Padomju laikā jau nevarēja nopirkt un nebija naudas... Tagad pasaule ir mainījusies, ir daudz jaunu tēmu: par apģērbu pārprodukciju, par modes tirgu, žurnāliem, skatēm.

Esat teikusi, ka mūsdienās ir mainījusies arī glezniecības loma. Vai tās novērtējums mainās saistībā ar attēlu pārprodukciju un jaunu mediju nostabilizēšanos?
Domāju, ka gleznas vērtība ir palikusi. Ir mainījusies mediju proporcija. Nākuši klāt daudz jauni mediji, arī netaustāmi, piemēram, [Ginta] Gabrāna darbs, kas šogad nominēts «Purvīša balvai». Var jau būt, ka šādi darbi rada līdzīgu iespaidu kā Rotko gleznas, vienkārši ir citi instrumenti. Es gan palikšu pie sava instrumenta. Dažkārt šķiet, ka Rīgā kuratori baidās no glezniecības kā vecmodīga medija. Lielās izstādēs ārzemēs gan gleznām joprojām ir sava vieta, joprojām ir tas alu zīmējuma efekts – ir palicis nospiedums, kādu rītdien vairs nevarēsi atkārtot. Vienreizējs cilvēka pasaules nospie- dums. Varbūt es vēl piedzīvošu kādas pārmaiņas. Piemēram, tēta [gleznotājs Edgars Iltners (1925–1983)] jaunībā viņš mierīgi varēja gadā uztaisīt pāris gleznu un dzīvoja labi. Mākslinieks bija kā mūsdienu influenceris – augstā statusā. Lai gan statuss ir mainījies, māksla joprojām ir vajadzīga – ar mākslu un kultūru ir vieglāk pārlaist dzīvi, tāds kā svešinieka mierinājums. Runājot par gleznu, tā ir arī materialitāte. Mūsdienās tik daudz kas ir tikai prātā vai virtuālā mākonī, ka cilvēkiem gribas kaut ko darīt ar rokām, sajust lietas. Vēl jau cilvēks nav robots.

Jūs esat pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Kādi ir jūsu novērojumi par jaunās paaudzes – mākslas studentu – interesēm?
Katra paaudze tiešām ir citāda, jo pasaule mainās. Mēs taču dzīvojām aiz dzelzs priekškara, būtībā dzīvojām akadēmijā un bijām daudz lielāki bohēmisti. Vārījāmies vienā katliņā. Jau manu bērnu paaudze ir citāda. Uzskatu, ka katra nāka- mā paaudze ir gudrāka un labāka. To redzu arī mazbērnos, kas šķiet jau piedzimuši ar zināšanām par tehnoloģijām. Runājot par studentiem, man šķiet, viņi ir klusāki, pacietīgāki, mierīgāki, atturīgāki nekā bijām mēs. Man nereti gribas viņus sapurināt, lai kaut ko pasaka. [Imants] Lancmanis ne- sen kādā intervijā ir teicis – jaunā paaudze pat vairs nedzer.(Smejas.) Bet jaunieši mani ļoti iedvesmo un iedod sajēgu par to, kas vispār šobrīd notiek. Pēc dabas esmu ļoti intro- verta, sākumā bija grūti akadēmijā uzrunāt svešinieku.

Kuri mākslinieki jūs ir ietekmējuši?
Studējot akadēmijā, skatījāmies Džoto [Bondones] un citus pirmsrenesanses gleznotājus. Van Eiks man joprojām ļoti patīk. Reiz izmantoju viņa tēlus no gleznas «Arnolfīni ģimenes portrets» – iegleznoju tos savā darbā. Skatījos repro- dukciju padomju laika grāmatā, kur Arnolfīni kungam bija pagalam dīvainas kājas, tādas kā neuzgleznotas līdz galam. Tā es arī uztaisīju savā gleznā. Kad redzēju Londonā oriģi- nālu, tās kājas bija pilnīgi normālas. (Smejas.)
Man ļoti patīk arī kaut ko pētīt gleznošanas kontekstā. Man bija sērija ar sunīšiem, kuri skatās uz «Melno kvadrātu». Akadēmijas bibliotēkā uzzināju, cik daudz un dažādu «Melno kvadrātu» patiesībā [Kazimirs] Maļevičs radījis. Līdz šai dienai man tuva ir Leipcigas skola ar Neo Rauhu un citiem. Vāciešiem bija nepieciešamie apstākļi, lai glezniecībā uzplauktu reālisms. Man šķiet, arī mēs šeit tā varētu, ja būtu iespējas. Padomju laikā gūtās iemaņas tam būtu piemē- rotas. Bet ar reālismu nepietiek, to vajag mazliet pārvērst. Mani iedvesmo arī fotogrāfija, kino, mūzika, arhitektūra.
«Mani saviļņo mana tēta Edgara Iltnera glezna «Mana Latvija». Gan agrāk, gan tagad. Tā uzgleznota gadu pirms tēta nāves un ir sāpīga un skaista vienlaikus. Ja šai gleznai noliek blakus viņa darbu «Zemes saimnieki», redzams mākslinieka noietais ceļš. Cilvēks vairs nav zemes saimnieks, bet kļuvis par dievišķās pasaules daļu.»

 https://lofficielbaltics.com/lv/ieraksti/kultura/svesinieka-mierinajums

____________________________________________________________________________________________________

Ieva Iltnere. Summa.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 44 lpp.

Vienādojums ar neparedzamu iznākumu

Vilnis Vējš

Ievas Iltneres izstādes nosaukums “Summa” provocē sadalīt viņas gleznas saskaitāmajos. Patiesi, katram redzams, ka Iltneres gleznu sižeti ir salikti: tajos var ietilpt otrādi apgriezts izšuvums, kurā iemaldījies rūķis ar cirvi no cita izšuvuma, siena, kuras krāsa sākusi nolupt, atsedzot iepriekšējo, spogulis, kurā attēlota noteiktā leņķī ieraugāma aina, kas varētu būt mums – skatītājiem – aiz muguras un tamlīdzīgi. Māksliniece turpina radīt negaidītus attēlu salikumus līdzīgi kā iepriekšējā personālizstādē “Implants”, kas notika galerijā MākslaXO 2017. gada maijā. Toreiz recenzijā rakstīju, ka “Ievai Iltnerei raksturīgi motīvus, kas vienos darbos parādās tīrā veidā, citos iepīt sarežģītākā struktūrā.” Tā arī šoreiz pazīsim dažus tēlus no viņas agrākajiem darbiem: arhitektu stiklā un betonā sastingušās iedomas par glamūru savrupmāju vai suņa skulptūru, kuras spožajā metāla virsmā  atspoguļojas visa apkārtne, ieskaitot stikla griestus. mākslinieces darbnīcā. Protams, ka Iltnere ik reizi atkārto kaut ko no tā, ko darījusi iepriekš, tādēļ jau viņas rokraksts ir acumirklī pazīstams vismaz regulāriem izstāžu apmeklētājiem, un tā īpašā vieta latviešu mākslas  pēdējās desmitgadēs arī nebūs nekāds jaunums. Tomēr tiktāl ir runa tikai par gleznu sižetiem: izstādi kā summu varētu sastādīt arī gleznotājas tehniskās darbības: tādā gadījumā veselums sairst liegos krāsas slāņu klājumos un sīki smalkos otas pieskārienos, dažubrīd pat punktos. Kopums rodas no tā, kā mēs šīs detaļas nolasām, savienojam sižetā un ievietojam kādu jau esošu priekšstatu rāmjos. Tādā ziņā Iltneres glezniecība ir tieši atkarīga no attēliem, ko esam jau redzējuši, bet citā izpildījumā un salikumos. Tomēr tas skatītāja iztēli nevis ierobežo, bet atver kā portālu uz bezgalīgu pasauli, kurā pamīšus ar + zīmēm virknējas visa viņa skatīšanās pieredzes mirkļi. Ievas Iltneres glezniecībai nav jātaisnojas, kādēļ tā neizplūst telpā, neizstaro gaismu, nekustas vai neizdod skaņas. Stingrajos taisnstūra rāmjos (retāk – ovālā vai saliktā formātā) ietvertās ainas ir līdzīgas teikumiem, ar kādiem sākas romāni. Talantīgiem rakstniekiem tie nekad nav nejauši vai garlaicīgi, bet acumirklī iemet lasītāju teksta straumē, kas turpināsies vēl pārsimt lappušu garumā un lasītāja atmiņā, iespējams, nebeigsies nekad. Pārbaudiet šo pieņēmumu ar pirmajām grāmatām, kas pa rokai! Man gadījās lūk, kas: “Visefektīvāk stāstu būtu sākt no tās vietas, kad man piezvanīja Arnolds Bafins un teica: “Bredlij, vai tu, lūdzu nevarētu atbraukt pie manis? Šķiet, esmu nogalinājis savu sievu.”” (Airisa Mērdoka, “Melnais princis”). Vai arī: “Stāstam par Zīniju būtu jāsākas tur, kur sākās pati Zīnija.” (Mārgareta Atvuda, “Līgava laupītāja”). Protams, tīras sagadīšanās pēc šos romānus ir rakstījušas sievietes! Tāpat kā rakstniecēm nav jāuztraucas, ka viņu proza varētu būt jau uzrakstīta, gleznotājai nav daļas, ka viņas lietotās formas varētu būt izmantojis kāds cits. Ja kāds vēlas tās izmantot vēlreiz – lūdzu, romānu ekranizējumi parasti atstāj vājāku iespaidu nekā teksti, jo neļauj tik daudz vaļas skatītāja iztēlei. Vēl jo mazāk gleznotājiem būtu jāuzmanās, ka viņu vietā attēlus varētu radīt tehniskas ierīces – mēs zinām, ka neviens fotorobots nespēj izgatavot noziedzniekam līdzīgu portretu tikai pēc apraksta, ka bērna vietā neviens cits nevar atšķirt mammu no kaimiņienes un ka Google attēlu meklētājs par “līdzīgām” uzskata visdažādāko laiku, stilu un satura bildītes. Tāpat kā rakstnieka rīcībā vienmēr ir pietiekams burtu, bet matemātiķa – ciparu un citu zīmju skaits, lai izteiktu pilnu pasaules ainu, gleznotājam vienmēr pietiek, ko darīt uz vienkāršas, gludas virsmas, lai pasauli attēlotu. Rezultāts, kādu iegūstam Ievas Iltneres izstādē, ir mazliet, pareizināts ar bezgalību.
____________________________________________________________________________________________________

Ievas Iltneres izstādes recenzija. Mūsu laika ornamenti

Aiga Dzalbe / KD  2018. gada 22. jūlijs
Foto: Renārs Derrings

Ievas Iltneres jaunākajā izstādē nevar neievērot un cieņpilni nenovērtēt viņas pieeju glezniecībai kā roku darbam un interesi par ornamentālo, dekoratīvo, formālo mākslas potenciālu
Manas pārdomas par Ievas Iltneres jauno personālizstādi aizsākās ar atklātni, uz kuras reproducēta galerijā Māksla XO pašlaik aplūkojamā glezna Sensitīva informācija. Atklātne gulēja uz galda vēdekļveidā izjukušā kaudzītē kopā ar citiem izstāžu ielūgumiem. Tā pievērsa uzmanību, jo šķita nejauši apgriezta otrādi, izskatījās kā spēļu kārts ornamentālā puse. Pirmajā brīdī likās, ka tā varētu būt dekoratīvi veiksmīgs fragments no kāda lielāka gleznojuma, tomēr, kad nokļuvu galerijā, izrādījās, ka Sensitīva informācija ir aptuveni pusotra metra gabarītu kompozīcija, kas visā tiešumā ataino laika gaitā glīti nolupušu, ar rupjībām un telefona numuriem aprakstītu Vecrīgas nama sienu. Šī glezna labi reprezentē Ievas Iltneres jaunākās idejas, ko viņa var izstāstīt tikai un vienīgi savā no bērna kājas vizuālā estētismā trenētajā, smalki izkoptajā rokrakstā.

Apziņas plūsmas slāņi
Izstādes nosaukums ir Summa, un uz tā atbilstību redzamajam no pārsteidzoši daudzām pusēm norāda ekspozīcijas anotācijas autore Jana Jākobsone. Vispirms gleznās summējas vairāku atšķirīgu mākslinieces pieredzes un iespaidu fragmenti, kuros fragmentārisms kā šodienas dzīves tipisks raksturlielums ir uzsvērts apzināti, – attēls tiek salikts kopā pa gabaliem. Vairumā darbu plaknē ir attēloti tādi kā apziņas plūsmas slāņi, kuros sagūluši bieži arī nesaderīgi informācijas vai vizuālo iespaidu fragmenti.
Svarīgs elements izstādē ir punkts, kas izmantots gan līniju un laukumu piepildīšanai puantilismam radnieciskā manierē, gan arī kā cauruma ilūzijas radītājs, – apaļa balta glezna Punkts virs melnas gleznas Melnraksts. Vēl svarīgi, ka Ieva Iltnere ir gleznotāja, kura mierīgi, konsekventi strādā savā rokrakstā, necenšoties mainīties vai pārsteigt sabiedrību, viņa sensitīvi ļaujas pasaules un kultūras bezgalīgi piegādātajiem vizuālajiem impulsiem, kuru gleznieciska apstrāde ved no viena darba pie otra un palēnām summējas kopā, veidojot individuālo stilu. Šogad Ievas Iltneres dalībai izstādēs aprit 40 gadu.
Ievas Iltneres stilu jau izsenis raksturo tieksme saliedēt ornamenta un figurālu vīziju iespējas – no vienmēr klusinātiem un plāniem krāsas klājumiem, berzējumiem, rastra punktojumiem vai ornamentāliem otas vijumiem uzrodas spokaini tēli, kas var būt aizgūti tiklab no dizaina elites tiražēto attēlu gūzmas kā citiem kolektīvās apziņas kambariem. Atkarībā no mākslinieces katra brīža personiskās dzīves izjūtas, gleznas var raisīt atšķirīgas izjūtas. Visai bieži tās mēdz radīt vēsas atsvešinātības, mistiski uzlādētas, katastrofu mierīgi sagaidošas atmosfēras iespaidu, kam seko pārdomas par pasaules tehnokrātismu, tomēr šajā izstādē dominē silta un mīļa gaisotne, kurā spokojas drīzāk bīdermeijeriskas vīzijas. Kaut kur gleznas Pielaide noslēpumam dziļumā vīd romantiska lauku ainiņa ar flautistu, kas spēlē dāmai un govīm, gleznā Palmu svētdiena kaut kur aiz dekoratīvām augu lapām, ja rūpīgi ieskatās, samanāma līgani slīdoša laiva ar sievieti XIX gadsimta ietērpā.

Aizraujoša domudzīve
Interesants un daudzsološs pavērsiens Ievas Iltneres daiļradē šķiet divas gleznas, kurās attēloti katras sevi cienošas XX gadsimta sākuma mātesmeitas rokdarbu sasniegumi – sižetisku bildīšu un piemīlīgu tekstu izšuvumi ar zilu diegu uz balta auduma. Šos tekstila dekorus gleznotāja atainojusi no kreisās puses, citādi gandrīz nemaz neabstrahējot, tādējādi veidojot kontrastu pārējai ekspozīcijai. Jāatzīst gan, ka arī gleznojums ar Džefa Kūnsa sunītī atspīdošo mākslinieces darbnīcas griestu gaismu un glezna Spogulis ir teju hiperreālistiski darbi, tomēr tie visai dabiski ierakstās jau labi zināmajā gleznotājas estētisko interešu programmā.
Izstādē aplūkojamas divpadsmit gleznas, tās nevieno kāda stīvi definēta tēma, un tās atklāj visai dažādus estētiska risinājuma ceļus, tomēr ekspozīcija ne mazākajā mērā neliekas eklektiska, drīzāk parāda, cik aizraujoša ir bijusi gleznotājas domu dzīve nepilna gada laikā. Visi izstādes darbi ir datēti ar 2018. gadu.
Šajā ekspozīcijā nevar neievērot un cieņpilni nenovērtēt Ievas Iltneres pieeju glezniecībai kā roku darbam un interesi par ornamentālo, dekoratīvo, formālo mākslas potenciālu. Ne mūsdienu psihologi, ne antropologi nav spējuši izskaidrot ornamenta (rotājuma) radīto specifisko emocionālo efektu racionālāk kā metaforiski – tas paliek vizuālās pieredzes jomā. Arvien spēkā ir Ervīna Panofska simtgadīgā definīcija: "Mākslas darbs ir cilvēka radīts priekšmets, kas paredzēts estētiskam pārdzīvojumam." 

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/ievas-iltneres-izstades-recenzija.-musu-laika-ornamenti-14201590 

_________________________________________________________________________________________________

Aizkrāsot, neaizkrāsot

Savā jaunākajā izstādē Summa Ieva Iltnere pievēršas izšuvumiem, nolupumiem un punktiem

ILZE AUZĀNE /KD 28. jūnijs, 2018

No šodienas galerijā Māksla XO ir aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres personālizstāde Summa. "Es it kā visu laiku daru vienu un to pašu. Esmu sapratusi, kas man patīk. Melnais pret balto, pūkainais pret aso, reālais pret abstrakto," saka māksliniece, kura ekspozīcijas nosaukumā ietverto tematisko rāmi ir atklājusi vairākos līmeņos. Viņa akcentē, ka pati glezna ir vairāku kārtu summa – grunts, krāsa, laka.
Tāpat kā dažos savas iepriekšējās izstādes Implants (2017) darbos, Ieva Iltnere vienā veselumā apvieno vairākus tēlus, summā iegūstot jaunu sajūtu. Viens no šādiem darbiem ir glezna Samits. Tās pirmsākumi ir meklējami kādā izšuvumā, ko māksliniece ir nopirkusi antikvariātā. Tas ir bijis ziliem diegiem darināts darbs, kādi savulaik ir iemantojuši lielu popularitāti. To tēlu lokā bija figurējušas dzirnavas, krāsnis, rūķi un "laimīgi pāri, kas viens otram pasniedz dvieļus".
Sākotnēji Ievai Iltnerei ir bijusi doma šo izšuvumu iestiklot rāmī kā plakātu un izkārt savās lauku mājās Zosēnos, taču iecerētā ideja ir attīstījusies citā virzienā, un māksliniece ir paraudzījusies uz šiem izšuvumiem no citas puses. Tiešā nozīmē. "Es tos gleznoju no kreisās," viņa atklāj. Šis nejaušais atradums ir devis impulsu neskaitāmām jaunām idejām, ar kurām ir pierakstīta A4 formāta lapa un kuras vēl tikai gaida īstenošanu.

Cauruma ilūzija
Šie "izšuvuma" darbi sasaucas ar punktojuma tehnikā darinātajām gleznām Palmu svētdiena un Kur šeit ir vietējā interneta kafejnīca?. "Rokdarbi ir ļoti tuvu tam, ko es daru ar krāsu, kad pārnesu savu ieceri no skices uz audeklu. Tāpat kā adot šalli, tev rodas laba sajūta, jo tu redzi, cik daudz ir noadīts," uzsver Ieva Iltnere. Viņai arvien vairāk gribas panākt, lai glezna būtu manta, laba manta. Pat ja kaut kas ir tapis ātri, ilgs ir bijis pavadītais laiks, māksliniecei domājot par šo darbu. "Tas nekad nav ātri vai pavirši, jā, pavirši – tas būs īstais vārds."
Punkts ir vēl divu darbu sastāvdaļa. Viens no tiem ir glezna Melnraksts ar baltu apli augšējā malā, tam uz galerijas Māksla XObaltajām sienām ir jāspēlē cauruma loma. Patiešām caurums? "Man droši vien gribas, lai cilvēks paliktu kā piekalts un nevarētu atraut acis," atzīst māksliniece, kura vēlas šo acu apmānu atkārtot arī nākotnē. Viņa uzskata, ka darbā ir jābūt kādam elementam, kurš piesaista uzmanību mūsdienu straujajā tempā, kas ir ietekmējis mūsu uztveri.
"Līgosvētkos televīzijā tika rādītas vecās latviešu filmas – ārprāts, cik viss notiek lēni! Ir ļoti mainījies tas, kā cilvēki skatījās uz kustīgu vai nekustīgu attēlu toreiz un kā cilvēki skatās uz to tagad," norāda Ieva Iltnere. It īpaši par to liek aizdomāties klātbūtne dažādās starptautiskajās mākslas mesēs, kad tu ej cauri milzīgiem angāriem un nevari apstāties pie katra darba. "Kas ir tas, kas tev liek apstāties? Kas ir tas, ko tu gribi papētīt: kā tas, sasodīts, ir izdarīts?!" jautā Ieva Iltnere.
Bieži vien tie ir sarežģīti tehniskie risinājumi, kuru radīšanā ir izmantotas jaunās tehnoloģijas. Vai tieši otrādi – tie ir vienkārši, bet asprātīgi darbi. "Protams, darba radīšanas procesā tu par to nedomā, tu domā, kā to attīstīt un pabeigt. Aizkrāsot to balto apli vai neaizkrāsot. Tu pamosties naktī – aizkrāsot vai neaizkrāsot," atklāj māksliniece. Viņas darbi pēdējos gados ir bijuši izstādīti vairākās mākslas mesēs.
To vidū ir Viennacontemporary, Art Vilnius, Positions Berlin un Art Madrid, kas Ievas Iltneres sirdij ir tuvākais notikums. "Kad māksla ir tik masīvi vienkopus, tu vari ieraudzīt kopējās noskaņas. Tas ir tāpat kā tad, kad tu izkāp Londonā vai Parīzē un tev uzreiz viss ir skaidrs – kā tie cilvēki izskatās, kas viņiem patīk," saka Ieva Iltnere. Dalībā mākslas gadatirgos viņa saskata arī iespēju palūkoties uz savu daiļradi plašākā kontekstā, kas māksliniekam ir ļoti veselīgs process.

Pagājušā atsegšana
Līdzās izšuvuma tēmai un punktojuma tehnikai Ievas Iltneres jaunākajā izstādē ir redzami arī "nolupuma" darbi. Viņu fascinē vecas sienas, nojauktas sienas, kas atklāj slāņu šķērsgriezumu. Piemēram, tur var redzēt novilktu līniju. Tur apakša ir zaļa, bet augša – rozā, kāds cits tai ir pārgājis pāri ar savu rullīti. Cilvēki ir pūlējušies un strādājuši, lai viņiem būtu labi šajā istabā, vannas istabā.
"Šī virsma ir liecinieks tam, kā iet laiks, kā mainās tendences, kas mums patīk," akcentē māksliniece, kura savas idejas piefiksē ar fotoaparātu. Tā objektīvā savulaik ir nonākusi arī kāda Vecrīgas nama siena, uz kuras ar marķieri ir bijuši atstāti dažādi vēstījumi – sākot no rupjībām un beidzot ar telefona numuriem. Tā ir kļuvusi par pamatu darbam Sensitīva informācija, kas ir izraudzīts par šīs personālizstādes publicitātes attēlu.
"Cik superīga rūsa!" Ieva Iltnere vērš uzmanību uz pretējās mājas jumtu, kas ir redzams no viņas darbnīcas jumta Vecrīgā. "Tā notiek, kad tu ar kaut ko aizraujies. Ja tu gaidi bērnu, tu visur redzi bērnus, ja tu nopērc suni, tu visur redzi suņus. Es visur redzu foršus pleķus!" piebilst māksliniece.
Izstādē Summa ir redzams arī kāds Ievas Iltneres daiļrades "nolupums" – darbs ar ogli un dzēšgumiju. "Kad radīju Urbi et orbi, sapratu, ka tas nav nekas jauns, tas jau reiz ir bijis." Tas ir kā dzīvē – klājam kārtu uz kārtas, un tad laiks kaut ko noloba un atsedz iepriekšējo.

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/aizkrasot-neaizkrasot-14200192

__________________________________________________________________________________________________

Galerijā "Māksla XO" aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde "Summa"

 Līga Rušeniece            27.jūnijs, 2018

No 28. jūnija galerijā Māksla XO aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde Summa. Šogad arī aprit 40 gadu kopš gleznotājas pirmās izstādes, kurā viņa piedalījās, tāpēc šī personālizstāde savdabīgā veidā ir arī viņas kā gleznotājas pieredzes summa.

«Ikviena izstāde ir iepriekšējā turpinājums, tomēr, ja intensīvi pie kaut kā strādā, tad neizbēgami pie kaut kā jauna arī nonāc. Varētu teikt - tā ir tā pati opera, bet cits cēliens, jo neviens nevar radikāli aiziet no sevis,» saka Ieva Iltnere. «Ej pa izvēlēto ceļu, bet visu laiku ir arī paralēlās taciņas, kurās reizēm ieklīst, lai pašai nav garlaicīgi, lai lielāka jautrība.»
Nosaukums izstādei Summa radās it kā nejauši - rakstījusi pieteikumu Kultūrkapitāla fondam, lai saņemtu finansējumu. Tā kā nevar zināt, kur gada laikā aizvedīs radošie meklējumi, izvēlējusies vārdu «summa», bet jau pēc tam sapratusi, ka šim vārdam ir arī daudzas nozīmes. «Viena ir tā, ka glezna jau ir cilvēka summa - viņa gadi, pieredze... Otra ir tā, ka bilde ir summa, kārtu summa - vispirms ir audekls, tad līme, krāsa... Bilde ir vairāku kārtu, saskaitāmo summa. Trešais - jau zināju, ka likšu kopā vairākus «gabalus», par kuriem sākotnēji var šķist, ka tas ir viens vesels, bet īstenībā darbs sastāv no vairākām daļām, tātad - summa,» stāsta Ieva Iltnere. Ir jau forši, ka, rakstot pieteikumu, lai saņemtu finansējumu, māksliniekam nākas «sevi ielikt rāmjos», bet vienlaikus ir jāļaujas acumirklīgiem impulsiem, kas rodas darba procesā. «Šī īpašība nepieciešama gan darbā, gan dzīvē, īpaši attiecībās - ir jābūt rāmī, ir jābūt perfektam, bet vienlaikus jāļaujas nebūt rāmī, jo tikai tā vari nokļūt citā teritorijā.»
Kopš mākslinieces iepriekšējās izstādes ir pagājis mazliet vairāk nekā gads, un arī izstāžu regularitāte ir savdabīga sevis ielikšana rāmjos. Vienubrīd viņa domājusi, ka gads ir ļoti īss laika posms starp divām izstādēm, bet tagad ir priecīga, ka darbs ir izdarīts. «Mākslinieks jau nestrādā tikai gleznojot, ir nepieciešams laiks, lai iekšēji uzkrātu materiālu. Tomēr sevi ir arī jādisciplinē, reizēm - jāpiespiež.»
Šogad sanācis tā, ka izstāde tiek atklāta uzreiz pēc Jāņiem, un zināmā mērā tas prasījis arī «upurēt» šos svētkus. Tomēr situācija ģimenē izveidojusies tāda, ka arī citu apstākļu dēļ no svinēšanas vienalga bijis jāatsakās. «Šie bija pirmie Jāņi manā mūžā, kad bijām Rīgā un bez svinēšanas. Pirms svētkiem izgāju pa tirgu, nopirku jaunos kartupelīšus. Nebija tik daudz jādomā par ēšanu,» smejot saka Ieva Iltnere un piebilst, ka tā sakritis, ka ģimenē visiem šobrīd ir ļoti daudz darba, bet tas nenozīmē, ka citugad arī tā būs. «Tā arī ir iziešana no rāmja - nevajag sevi tik ļoti iesprostot Jāņu svinēšanā, uztverot kārtīgu līgošanu kā pienākumu pret cilvēci. Ja godīgi - vasaras saulgriežus es vislabāk varu izbaudīt laukos, kad divatā ar vīru sēžu pirtī, pēc tam guļam zālē, un tad ir fantastiska sajūta dabas klusumā. Tad man tiešām liekas - nu ir! Es sev nepārmetu, ka šogad bija citādāk.

https://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/249321-galerija-maksla-xo-aplukojama-makslinieces-ievas-iltneres-jaunako-darbu-izstade-summa.htm

______________________________________________________________________________________________

Ievas Iltneres izstādes Implants recenzija

Pārdod! Glezna ar suni

VILNIS VĒJŠ, 28. maijs, 2017

Ievas Iltneres personālizstāde Implants pierāda, ka māksla mūsdienās nevar būt autonoma un ideālistiska, tā neizbēgami ir saaugusi ar ārpuses diktētiem nosacījumiem.
Gleznu nosaukumi skatītāju galerijā Māksla XO no.tiekošajā Ievas Iltneres izstādē Implants izvadā kā pie rociņas - visvairāk prieka, saprotams, raisa divas lielas gleznas ar sunīšiem. Vienā attēlots Džefa Kūnsa slavenais slavenais balonsuns, braši piepūties līdzās Bruno Vasiļevska klusajai dabai. Ja kāds vēl acumirklī nepazīst attēlotos objektus, tie atšifrēti uzrakstā uz sienas. Ja skatītājs ir kaut cik interesējies par mākslu, viņš sapratīs, ka Džefa Kūnsa suns ir viens no visbiežāk tiražētajiem piemēriem atsevišķu kulta mākslinieku ne ar ko neizskaidrojamai dominancei globālajā mākslas tirgū: patiesi, ko gan tik lielisku atzītais kiča pravietis varētu būt pievienojis kompozīcijai, kuru māk izgatavot katrs ielas triku meistars? Nerūsējošo tēraudu balona gumijas vietā? Apžēlojieties, ne jau tik dārgu, lai viens no pieciem oriģinālajiem suņiem būtu pārdots Christie’s izsolē par 58 miljoniem ASV dolāru, teiks mākslas mīļotājs.

Tam nemaz nav cenas
Kādā sakarā te Bruno Vasiļevskis? Paskaidrosim, ka viņš ir vietējas nozīmes klasiķis, kura gleznu vienkāršais izskats arī nekādi neizsaka to vērtību. Tā kā mākslinieks nav atstājis pārāk daudz darbu, toties, pateicoties sekotājiem un mākslas vēsturnieku pūlēm, ieņēmis goda vietu latviešu pēckara mākslā, varam pieļaut, ka katrs viņa veikums būtu stipri dārgs, ja vien parādītos tirgū. Tāds noteikti ir arī Ievas Iltneres citētais 1984. gadā tapušais darbs Grāmatas. Ne velti māksliniece savu gleznu nosaukusi Crème de la crème.

Otra glezna ar suni – Kolekcija – attēlo Josimoto Naras skulptūru – spīdīgi melnu dzīvnieciņu, kurš tiešām suniskā padevībā blenž uz Kazimira Maļeviča Melno kvadrātu. Piebildīsim, ka suns tieši šādā pozā sākotnēji iemūžināts Ņujorkā uz stilīgās galerijas Marianne Boesky jumta – šajā elegantajā savrupnamā glabājas miljonus vērti modernās un laikmetīgās mākslas darbi. Maļeviča Kvadrāta gan tur nav – tas, būdams viens no XX gadsimta mākslas stūrakmeņiem, glabājas Tretjakova galerijā, un tam, līdzīgi Marsela Dišāna strūklakai – pisuāram, kas turklāt nav saglabājies, nemaz nav cenas.

It kā rotaļājoties ar suņiem un citātiem no slavenību darbiem, Ieva Iltnere skatītāju ievilina gana nopietnās pārdomās par mākslu un tās situāciju mūsdienās, kurā netrūkst ironijas, paradoksu un kuriozu. Varbūt izstādes apskati vajadzētu sākt no otra gala – pašā dziļumā paslēpusies glezniņa ar nosaukumu Pārdod – tajā attēlots reklāmas stends idilliskā lauku ainavā. Mijkrēslī tas gan izskatās spoži balts, bet mēs jau tāpat zinām, ko uz šādiem stendiem Latvijas laukos raksta. Pārdod – rakstīts gleznai blakus uz sienas, un mēs saprotam, ka tas ir darba nosaukums, reizē arī atgādinājums, ka šī ir komerciāla galerija, kurā māksla ir arī produkts. Ja vēlaties, 100% pārstrādājams, īpaši tiem, kas labprāt piemaksā par ekoloģisku produkciju. Patiesībā tas ir apakšvirsraksts vēl vienai nepretenciozai glezniņai Krusts, kurā attēlotas četras blakus saliktas papīra lapas.

Glezniecības ķermenis
Ievai Iltnerei raksturīgi motīvus, kas vienos darbos parādās tīrā veidā, citos iepīt sarežģītākā struktūrā. Piemēram, spoži balts taisnstūris vēlreiz parādās kā ekrāns gleznā Kapsulas viesnīca – tajā lūkojas vientuļa figūra (paturiet prātā suni pie Melnā kvadrāta!), nepievēršot uzmanību apkārt zaļojošai ainavai. Vēlreiz šo motīvu apspēlē izvērstāks darbs Glezna – arī tajā ir mirklis izstādē, kurā pret gleznu gleznā nostājušies skatītāji, bet attēlotā ainava izpletusies pār viņiem kā projekcija. Savukārt papīra lapas – ne vairs četras, bet sešpadsmit – kalpo kā pamats ainavai, kuras nosaukums ir Ainava.

"Kur tad implants?" – jautās izstādes nosaukuma savaldzināts skatītājs. Implants ir visnoslēpumainākais izstādes darbs. Taču implantu – dzīvā organismā ievietotu svešķermeņu, kas ar to saaug, – netrūkst nevienā izstādes vienībā. Protams, Ieva Iltnere nav performances māksliniece kā Orlāna, un ķermenis, ko viņa pakļauj ķirurģiskām operācijām, nav viņas pašas, bet glezniecības ķermenis – klasiski attēli uz taisnstūra audekliem. Tomēr iznākums ir līdzīgs: rūgta vai – atkarībā no labticības – priecīga atziņa, ka māksla mūsdienās nevar būt autonoma un ideālistiska, tā neizbēgami ir saaugusi ar ārpuses diktētiem nosacījumiem.

Nav noslēpums, ka mākslinieces izstāde ir saskaņota ar apaļu jubileju, un skaidrs, ka, ieejot klasiķes kārtā, Ieva Iltnere labi apzinās: gleznas ar suni komercpotenciālu palielina iespēja iegūt savā īpašumā uzreiz trīs šedevrus – vienu oriģinālu un divus reproducētus. Vai laimīgais kolekcionārs saskatīs šajā piedāvājumā tikai izsmalcinātu estētiku un postmodernu glamūru vai arī rezignētu smaidu, atkarīgs no viņa attapības.
https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/ievas-iltneres-izstades-_implants_-recenzija.-pardod-glezna-ar-suni-14172947

______________________________________________________________________________________________

Implantu medības
Eduards Dorofejevs
Ieva Iltnere. „Implants”
Galerija „Māksla XO”
08.05.–30.05.2017

Izstāde „Implants” bija jau trešā Ievas Iltneres izstāde pēdējo četru gadu laikā galerijā „Māksla XO”. Kā bija rakstīts preses relīzē, to varēja uzskatīt par „noslēgumu tēmu ciklam, kas aizsākts un risināts izstādēs „Ne vien, bet arī” (2014) un „Bābele” (2015)”. Tomēr, neskatoties uz tematisko radniecību, jaunā izstāde izskatījās daudz piesātinātāka ar metaforām un simboliem, caur kuriem mūsdienīgas parādības ar mākslinieces radīto tēlu palīdzību spēja pacelties līdz filozofiskam vispārinājumam. Šķita, ka izstāde bija sasniegusi nepiespiestu līdzsvaru starp mākslas darbu saturu un to formālo risinājumu, un abu vienotāja loma dīvainā kārtā piederēja implantam – metaforai, kas vizuālu daudzveidību papildina ar intriģējošu vēstījumu. Izstādes nosaukums ļoti organiski iekļāva eksponētās gleznas kopējā tematiskajā laukā un vilināja ne vien vizuāli baudīt kā allaž eleganto Ievas Iltneres glezniecību, bet arī mēģināt atšifrēt, kādā veidā jēdziens „implants” parādās katrā no darbiem.

Sadzīves valodā vārdam „implants”, protams, ir medicīniskas konotācijas ar kādu sintētisku materiālu, kas aizvieto kaulus vai citus audus organismā. Tomēr simboliskā nozīmē tas varētu būt jebkurš svešķermenis vai mākslīgi radīts priekšmets, kas saglabā sistēmas veselumu, bet neizbēgami kontrastē ar jauno vidi. Implants kā pretstats dabiskajam ved pie pārdomām par fundamentālām attiecībām starp mākslīgo un dabisko, bet, atšķirībā no romantiskās izvēles par labu dabai, Iltneres vizuālajās interpretācijās nav viennozīmīga emocionālā vērtējuma. Māksliniece paliek uzticīga savam lielajam gandarījumam – vērot pasaulē pastāvošo daudzveidību tās visbrīnumainākajās kombinācijās.

Izstādē eksponētos darbus savstarpēji saistīja tēlainas atskaņas, kas ļāva pārvietoties nepārtrauktā simboliskā naratīvā, nezaudējot saiti ar kopējo tēmu. Pat tik maza un šķietami nenozīmīga detaļa kā darbu nosaukumi, kas uzrakstīti ar zīmuli uz sienām (līdzīgi varētu izskatīties mākslinieces domu vai noskaņu fiksācija viņas piezīmju blociņā) saglabāja vieglu improvizācijas šarmu un aicinājumu sekot līdzi mākslinieces tēlu meklējumiem, šaubām un interpretācijām. Savukārt Iltneres vizuāli atpazīstamie personāži un situācijas, citāti un konceptuālās atsauces deva iemeslu aizdomāties par aktuālām tēmām, kas skar katru no mums.

Izolācija un vientulība, noslēgta telpa ar saviem noteikumiem, rēgiem un mītiem – vai arī droša vieta, kurā esi neaizsniedzams, ārpus kontroles un novērošanas. Gleznā „Kapsulas viesnīca” dzīvojamā telpa ar stiklotām sienam meža vidū ir vizuāli atvērta un noslēgta sevī vienlaicīgi. Vientuļnieka mītne kā ģeomet riski striktas formas implants neregulārās dabas ķermenī. Tomēr daudz dramatiskāk par arhitektonisku iejaukšanos izskatās mirgojoša televīzijas ekrāna baltās gaismas bezdibenis, kas kā draudīgs svešķermenis mīt gandrīz katrā mājā – kā siena, kā ievelkošs caurums vai informatīvu troksni izstarojoša ierīce.

Implanti Iltneres darbos paradās ne tikai kā racionāla opozīcija dabai, bet arī spilgti vizuāli kontrasti. Apaļi siena rituļi ar savu cilindrisko formu duras romantiskā vērotāja acī tāpat kā taisnstūra reklāmas vairogi, jo paralēli dabai svešajai ģeometriskajai pareizībai šie svešķermeņi implantē dabas vidē arī racionālas, mehanizētas lauksaimniecības un tirgus ekonomikas funkcionēšanas principus. Protams, ne tikai informācija vai priekšmeti – arī cilvēks var būt svešķermenis, kā, piemēram, darbā „Diaspora”, no kura uz mums caur metāla žogu skatās nenosakāmas tautas pārstāvji, kas vienlaikus līdzinās Krievijas impērijas oficieriem un mūsdienu Austrumeiropas viesstrādniekiem. Dīvaini un nesaprotami simboliski svešinieki – citas kultūras implanti, ar kuriem visa Rietumu pasaule mēģina iemācīties sadzīvot. Tomēr gleznas vēstījuma viennozīmīga interpretācija ātri atduras pret ķieģeļu sienu, kas ne tikai veido fonu šīs dīvainās diasporas pārstāvjiem, bet arī norāda uz visām tām sienām, kas mākslīgi norobežo cilvēkus un tautas. Sienas tēla informatīvā klātbūtne mūsu dzīvē pēdējā laikā ir tik ļoti pieaugusi, ka, līdzīgi kā pirms trīsdesmit gadiem latviešu mākslinieku supergrafikās, siena kā zīme atkal kļūst aktuāla.

Vairākos izstādes darbos bija saskatāma arī dabas aizsardzības tēma. Salocīts meža ainavas zīmējums, kurā ģeometriski pareizas locījumu vietas attēlotas ar hiperreālistiski iluzoru efektu, noskaņoja uz pārdomām par dabas izmantošanu – tāpat kā ovālās formas darbs, kurā kā melnā peļķē redzamas nevis zvaigznes, bet ar komunikācijas kabeļu un vadu diegiem salāpītas tumšas debesis.

Pārsteidzoši, ka implantu tēmu var attiecināt arī uz mākslas vēsturi. Vismaz tādas domas rosījās galvā, stāvot pie gleznas „Crème de la crème”, kurā blakus Džefa Kūnsa slavenajam balonu sunītim attēlota Bruno Vasiļevska klusā daba. No vienas puses, spriežot pēc nosaukuma, darbu var uztvert kā mākslinieces cieņas apliecinājumu abiem māksliniekiem. Tomēr vārds „implants” kā ledus šķemba Kaja acī atkal maina darba uztveri, un aiz Vasiļevska nemanāmi parādās t. s. „franču grupas” mākslinieki, Miervaldis Polis un citi, kuru eksperimenti ar fotoreālismu un citiem „buržuāziskās” mākslas stiliem savulaik kā implanti iedūrās Padomju Latvijas mākslas dzīvē. Un kaut gan, radot šos darbus, Ieva Iltnere, visticamāk, domāja pavisam par kaut ko citu, mēs, uz brīdi pārtraucot implantu meklēšanas spēli, varam sajust, ka šī māksla ir pa īstam dzīva – proti, tā eksistē un mainās līdz ar laiku, brīžiem atskatoties pagātnē un brīžiem nejauši pareģojot arī nākotni.

http://www.studija.lv/?parent=8203
____________________________________________________________________________________________

 

5 epizodes mākslinieces Ievas Iltneres dzīvē

Paula Lūse 
25/05/2017

Ieva Iltnere pamatoti tiek uzskatīta par vienu no spožākajām un radoši piepildītākajām savas paaudzes latviešu māksliniecēm. Spoža figurālās mākslas meistare, kuras darbi izceļas ar izsmalcinātu un minimālu tēlojumu, tajos vērojams izteikts estētisms, krāsu kolorīts, jutīgums, spilgts individuālais rokraksts un pāri visam – tīrība. Kā māksliniece sacīja: “Varētu jau uzvilkt to spilgti sarkano līniju, bet – nē, gribu es to audeklu pelēku un viss.”

Iltnere beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un šobrīd ir šīs nodaļas asociētā profesore. Sākot no 1980. gadiem, māksliniece piedalījusies vairāk nekā 90 nozīmīgās grupu izstādēs un sarīkojusi 23 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Īpaši izceļama ir 2007. gada izstāde “Astoņas istabas” “Rīgas galerijā“ – ne tikai tāpēc, ka tā tika nominēta prestižajai Purvīša balvai, bet arī tādēļ, ka tā māksliniecei ir visspilgtāk palikusi atmiņā.

Ievas Iltneres darbi atrodas nozīmīgās publiskās kolekcijās – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā ASV, Ludviga muzejā Vācijā, Eiropas Centrālās bankas mākslas kolekcijā Vācijā un Valsts Tretjakova galerijā Krievijā, kā arī viņas darbi rotā nevienu vien sienu mākslas kolekcionāru privātmājās.

Vēl tikai līdz 30. maijam galerijā “Māksla XO” skatāma Ievas Iltneres personālizstāde “Implants”, kas ir noslēgums tēmu ciklam, kas aizsākts un risināts izstādēs “Ne vien, bet arī” (2014) un “Bābele” (2015). Izstādes stāsta galvenais vadmotīvs palicis nemainīgs: cilvēku dažādība un ap tiem esošā pasaule, pretstati un to saspēle. Savukārt līdz 19. jūnijam mākslas galerijā “Putti” norisinās izstāde “Eksperimentālais sānsolis”, kurā skatāmas arī Ievas Iltneres veidotās rotas.
Arterritory uz īsu sarunu tikās ar mākslinieci galerijā “Māksla XO”, lai uzzinātu, kas, viņasprāt, bijuši nozīmīgākie dzīves un mākslinieciskās daiļrades pagrieziena punkti.

Tēvs – Edgars Iltners

Kā pirmo atzīmējamo epizodi Ieva Iltnere min ģimenes un īpaši tēva lomu. Ievas Iltneres tēvs Edgars Iltners (1925–1983) ir viens no redzamākajiem latviešu pēckara perioda gleznotājiem. Tiek uzskatīts, ka mākslinieka nozīmīgākais ieguldījums mākslā bija īpašas formālās valodas izkopšana figurālajā žanrā. Ieva Iltnere gan sacījusi, ka tēvs nebija tas, kurš viņu mudinājis pievērsties mākslai. Uzzinājis par meitas vēlmi stāties lietišķajos (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), ieteicis studēt keramiku, bet Ieva tomēr nolēma mācīties Dekoratīvās noformēšanas nodaļā, kas arī spēcīgi ietekmējis un veidojis viņas glezniecības stilu.

Māksliniece piemin, ka arvien biežāk, skatoties uz tēva darbiem, viņa pamana kādas līdzīgas gleznieciskā rokraksta iezīmes: “Viņš arī gleznoja tā tīri, kārtīgi un nesteidzoties. Brīžiem skatos uz viņa bildēm un šķiet, ka pati esmu tās taisījusi.”

Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola. Dekoratoru nodaļas 1. kurss. 1972. gads. Pirmajā rindā no kreisās: Ieva Iltnere. Foto no Ievas Iltneres personīgā arhīva

Studijas lietišķajos

Kā nākamo pieminamo epizodi māksliniece izceļ studijas tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, īpaši izceļot pasniedzējus Imantu Žūriņu un Jāni Borgu, kā absolūti progresīvus mākslas izpratnes pārstāvjus un veidotājus. Runājot par studijām, Iltnere min, ka mācīšanās tur lielā mērā ir iezīmējusi to, kas viņa tagad ir: “Biju kā sūklis, kurš uzņēma visu jauno informāciju. Bija fotomācība, burtu un materiālu mācība, bija arī vairākus mēnešus jākrāso ķeblis (Smejas), bet visa pamatā bija kārtība un pedantisms, kas vēl joprojām ir gan manā dabā, gan darbos.”

Grupa “Maigās svārstības”. No kreisās: Sandra Krastiņa, Ieva Iltnere, Ģirts Muižnieks, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics, (nav klāt: Edgars Vērpe). Foto no Ievas Iltneres personīgā arhīva

Studijas Mākslas akadēmijā

Ieva Iltnere vienmēr uzsvērusi pasniedzēju un kursa biedru nozīmi laikā, kad veidojas mākslinieka personība. Mākslas akadēmijā Iltnere studēja glezniecību, pēc trešā kursa kopā ar Jāni Mitrēvicu un Sandru Krastiņu specializējoties monumentālajā glezniecībā, bet ne brīdi nepieļāva domu pamest figurālās glezniecības studijas. Iltneres glezniecībā vērojamas vairākas ietekmes, piemēram, agrīnajos darbos redzamas Indulim Zariņam raksturīgās apvienotās ēnas.

Akcija-izstāde “Maigās svārstības”. 1990. Izstāžu zāle “Latvija”. Foto no Ievas Iltneres personīgā arhīva

Grupa “Maigās svārstības”

Tiek uzskatīts, ka mākslā Iltnere ienākusi ar grupu ļoti talantīgu cilvēku, kuriem bija jauns gleznieciskās domāšanas veids. Ievas Iltneres domubiedri bija Aija Zariņa, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks. Deviņdesmito gadu sākumā viņi visi piedalījās tam laikam skandalozajā izstādē-akcijā “Maigās svārstības”. Tā bija ļoti spēcīga savienība, uz kuras fona nākamajām mākslinieku paaudzēm bija īpaši jācenšas, lai tiktu pamanīti.

Daiļrades sākumposmā nebija problēmu ar pasūtījumiem – jauno mākslinieku izstādes, “Rudens izstādes”, lielākas un mazākas grupu izstādes sekoja cita citai, arī Viļņā (1982), Ļeņingradā (1983) un Maskavā (1985). Pirmā personālizstāde notikusi kopā ar vīru Jāni Mitrēvicu Mālpilī Meliorācijas muzejā 1987. gadā. Tomēr 80. gadi latviešu mākslas vēsturē ir spilgti iezīmēti ar izstādi “Daba. Vide. Cilvēks” 1984. gadā Pēterbaznīcā, kurā plaši manifestējās tobrīd plaukstošais instalāciju virziens, savukārt desmitgades beigas vainago “Rīga. Latviešu avangards” Berlīnes Kunsthallē (1988) un “Mūsdienu padomju gleznotāji” no Rīgas Eduarda Nahamkina galerijā Ņujorkā (1989). Ieva Iltnere kopā ar grupas biedriem ir piedalījusies visos šajos notikumos, tāpēc viņas karjeras pirmā desmitgade raksturojama kā apskaužami veiksmīga, dinamiska un plaši atspoguļota medijos. Varbūt šodien skan neticami, taču mākslinieki tolaik bija populāras personas – Iltneres, Zariņas, Muižnieka paaudzei izdevās nostiprināties mākslas pasaulē uz grandiozu politiski ekonomisku pārmaiņu fona, ko apstiprina arī tas, ka “Maigo svārstību” grupai bija iespēja tikties ar Dānijas karalieni.

Ieva Iltnere. Darbi no izstādes “Astoņas istabas” “Rīgas galerijā”. Foto: rigasgalerija.com

“Astoņas istabas”

Jautājot Ievai Iltnerei, kura no personālizstādēm viņai palikusi visspilgtāk atmiņā, māksliniece atbild, ka tā noteikti ir 2007. gadā “Rīgas galerijā” rīkotā izstāde “Astoņas istabas”. Tika eksponēti īpaši šai izstādei gleznoti 11 lielformāta darbi, kuros autore atainojusi dažādu laikmetu interjerus, ar visu informāciju par laiku un telpu, ko tie nes sevī. Mākslinieci interesējis gleznas stāstošais moments, notikumi, kas risinās daudzajās istabās, cilvēki tajās un kā noslēgtā vide iedarbojas uz tiem. Šai tēmai Ieva Iltnere bija pievērsusies jau 2003. gadā savā personālizstādē “Mana istaba”. Toreiz, notikumus, kas risinās istabā, autore vēroja it kā pa atslēgas caurumu. Izstādē “Astoņas istabas” šī tēma tika izvērsta plašāk. Māksliniece aicināja ielūkoties uz milzīgiem audekliem gleznotās istabās, kuras apdzīvo tēli no mākslas vēstures grāmatām, dizaina žurnālu lapām vai autores personīgajām atmiņām (“Bilbao”, “Bibliotēka” u.c.).

Jautājot, kāpēc tieši šī izstāde ir atstājusi visspēcīgāko iespaidu, māksliniece atbildēja, ka tad viņai esot sācies jauns glezniecības posms, kurā pievērsusies neoreālismam: “Citreiz ir tā, ka sāc gleznot, bet sajūta ir kā vakuumā. Ar darbiem, kas bija skatāmi izstādē “Astoņas istabas”, nebija šīs vakuuma sajūtas – izdomāju, uzgleznoju un sanāca. Pēc tam jau šo posmu turpināju. Neuzskatu, ka ar mākslu ir kāds jāpārsteidz.” 

http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/6628-5_epizodes_makslinieces_ievas_iltneres_dzive/

_______________________________________________________________________________________________

Ieva Iltnere. Bābele.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2016. - 41 lpp.

Ieva Iltnere. Tāda pati, bet atkal atšķirīga

Edvards Dorofejevs

[...]
Neskatoties uz nopietno nosaukumu - „Bābele” – Ievas Iltneres jaunākajiem darbiem nepiemīt ne reliģiska, ne moralizējoša nokrāsa. Iltnere drīzāk izmanto šo vārdu bez negatīvām konotācijām, kā metaforu pasaules daudzveidībai un krāšņumam. Šī izstāde ir kā viegla un rotaļīga saruna par tēmām, kuras interesē pašu mākslinieci ­- no politikas līdz modernajai arhitektūrai, no modes līdz antropoloģijai un etnogrāfijai. Var redzēt, cik ļoti gleznotāja pati izbauda iespēju miksēt kopā dažādus vizuālos kodus, spēlējoties ar asociācijām, brīvi kombinēt priekšmetus un tēlus, radot unikālus kultūras sakausējumus. Līdzīgi kā ar alfabēta burtiem - visi samaisīti vienā tekstā, bet katram salikumam ir sava nozīme.

Kā vienmēr Ievas Iltneres darbi izstaro aukstu šarmu un mūžīgu eleganci, kurai tik ļoti piestāv izsmalcināti pelēkas gammas. Delikāta un uzmanīga attieksme jūtama katrā līnijā un krāsas laukumā, kas rezultātā veido tādu kā augstās modes bīstamo pievilcību. Skaistums šeit ir visgrūtāk notveramā substance, jo var pieņemt visdažādākās formas un veidolus. Skaisti ir eksotiskie aborigēni un modes frīki ar ādas pigmentācijas traucējumiem. Skaisti savā mežonīgumā ir gepardi, kas ganās naksnīgās pilsētas nomalēs un traģisku skaistumu izstaro mizanscēnas ap baseinu, kuriem vienmēr ir bagātības un vardarbīgas nāves piegarša. Viss Iltneres darbos ir tik raibs, bet tajā pašā laikā tik viengabalains, it kā fantāzija un realitāte būtu sadevušās rokās kā divi mīļākie.
[...]

_____________________________________________________________________________________

Ieva Iltnere. Gleznas.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2014. - 40 lpp.