Publikācijas

Ieva Iltnere. Summa.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 44 lpp.

Vienādojums ar neparedzamu iznākumu

Vilnis Vējš

Ievas Iltneres izstādes nosaukums “Summa” provocē sadalīt viņas gleznas saskaitāmajos. Patiesi, katram redzams, ka Iltneres gleznu sižeti ir salikti: tajos var ietilpt otrādi apgriezts izšuvums, kurā iemaldījies rūķis ar cirvi no cita izšuvuma, siena, kuras krāsa sākusi nolupt, atsedzot iepriekšējo, spogulis, kurā attēlota noteiktā leņķī ieraugāma aina, kas varētu būt mums – skatītājiem – aiz muguras un tamlīdzīgi. Māksliniece turpina radīt negaidītus attēlu salikumus līdzīgi kā iepriekšējā personālizstādē “Implants”, kas notika galerijā MākslaXO 2017. gada maijā. Toreiz recenzijā rakstīju, ka “Ievai Iltnerei raksturīgi motīvus, kas vienos darbos parādās tīrā veidā, citos iepīt sarežģītākā struktūrā.” Tā arī šoreiz pazīsim dažus tēlus no viņas agrākajiem darbiem: arhitektu stiklā un betonā sastingušās iedomas par glamūru savrupmāju vai suņa skulptūru, kuras spožajā metāla virsmā  atspoguļojas visa apkārtne, ieskaitot stikla griestus. mākslinieces darbnīcā. Protams, ka Iltnere ik reizi atkārto kaut ko no tā, ko darījusi iepriekš, tādēļ jau viņas rokraksts ir acumirklī pazīstams vismaz regulāriem izstāžu apmeklētājiem, un tā īpašā vieta latviešu mākslas  pēdējās desmitgadēs arī nebūs nekāds jaunums. Tomēr tiktāl ir runa tikai par gleznu sižetiem: izstādi kā summu varētu sastādīt arī gleznotājas tehniskās darbības: tādā gadījumā veselums sairst liegos krāsas slāņu klājumos un sīki smalkos otas pieskārienos, dažubrīd pat punktos. Kopums rodas no tā, kā mēs šīs detaļas nolasām, savienojam sižetā un ievietojam kādu jau esošu priekšstatu rāmjos. Tādā ziņā Iltneres glezniecība ir tieši atkarīga no attēliem, ko esam jau redzējuši, bet citā izpildījumā un salikumos. Tomēr tas skatītāja iztēli nevis ierobežo, bet atver kā portālu uz bezgalīgu pasauli, kurā pamīšus ar + zīmēm virknējas visa viņa skatīšanās pieredzes mirkļi. Ievas Iltneres glezniecībai nav jātaisnojas, kādēļ tā neizplūst telpā, neizstaro gaismu, nekustas vai neizdod skaņas. Stingrajos taisnstūra rāmjos (retāk – ovālā vai saliktā formātā) ietvertās ainas ir līdzīgas teikumiem, ar kādiem sākas romāni. Talantīgiem rakstniekiem tie nekad nav nejauši vai garlaicīgi, bet acumirklī iemet lasītāju teksta straumē, kas turpināsies vēl pārsimt lappušu garumā un lasītāja atmiņā, iespējams, nebeigsies nekad. Pārbaudiet šo pieņēmumu ar pirmajām grāmatām, kas pa rokai! Man gadījās lūk, kas: “Visefektīvāk stāstu būtu sākt no tās vietas, kad man piezvanīja Arnolds Bafins un teica: “Bredlij, vai tu, lūdzu nevarētu atbraukt pie manis? Šķiet, esmu nogalinājis savu sievu.”” (Airisa Mērdoka, “Melnais princis”). Vai arī: “Stāstam par Zīniju būtu jāsākas tur, kur sākās pati Zīnija.” (Mārgareta Atvuda, “Līgava laupītāja”). Protams, tīras sagadīšanās pēc šos romānus ir rakstījušas sievietes! Tāpat kā rakstniecēm nav jāuztraucas, ka viņu proza varētu būt jau uzrakstīta, gleznotājai nav daļas, ka viņas lietotās formas varētu būt izmantojis kāds cits. Ja kāds vēlas tās izmantot vēlreiz – lūdzu, romānu ekranizējumi parasti atstāj vājāku iespaidu nekā teksti, jo neļauj tik daudz vaļas skatītāja iztēlei. Vēl jo mazāk gleznotājiem būtu jāuzmanās, ka viņu vietā attēlus varētu radīt tehniskas ierīces – mēs zinām, ka neviens fotorobots nespēj izgatavot noziedzniekam līdzīgu portretu tikai pēc apraksta, ka bērna vietā neviens cits nevar atšķirt mammu no kaimiņienes un ka Google attēlu meklētājs par “līdzīgām” uzskata visdažādāko laiku, stilu un satura bildītes. Tāpat kā rakstnieka rīcībā vienmēr ir pietiekams burtu, bet matemātiķa – ciparu un citu zīmju skaits, lai izteiktu pilnu pasaules ainu, gleznotājam vienmēr pietiek, ko darīt uz vienkāršas, gludas virsmas, lai pasauli attēlotu. Rezultāts, kādu iegūstam Ievas Iltneres izstādē, ir mazliet, pareizināts ar bezgalību.
____________________________________________________________________________________________________

Ievas Iltneres izstādes recenzija. Mūsu laika ornamenti

Aiga Dzalbe / KD  2018. gada 22. jūlijs
Foto: Renārs Derrings

Ievas Iltneres jaunākajā izstādē nevar neievērot un cieņpilni nenovērtēt viņas pieeju glezniecībai kā roku darbam un interesi par ornamentālo, dekoratīvo, formālo mākslas potenciālu
Manas pārdomas par Ievas Iltneres jauno personālizstādi aizsākās ar atklātni, uz kuras reproducēta galerijā Māksla XO pašlaik aplūkojamā glezna Sensitīva informācija. Atklātne gulēja uz galda vēdekļveidā izjukušā kaudzītē kopā ar citiem izstāžu ielūgumiem. Tā pievērsa uzmanību, jo šķita nejauši apgriezta otrādi, izskatījās kā spēļu kārts ornamentālā puse. Pirmajā brīdī likās, ka tā varētu būt dekoratīvi veiksmīgs fragments no kāda lielāka gleznojuma, tomēr, kad nokļuvu galerijā, izrādījās, ka Sensitīva informācija ir aptuveni pusotra metra gabarītu kompozīcija, kas visā tiešumā ataino laika gaitā glīti nolupušu, ar rupjībām un telefona numuriem aprakstītu Vecrīgas nama sienu. Šī glezna labi reprezentē Ievas Iltneres jaunākās idejas, ko viņa var izstāstīt tikai un vienīgi savā no bērna kājas vizuālā estētismā trenētajā, smalki izkoptajā rokrakstā.

Apziņas plūsmas slāņi
Izstādes nosaukums ir Summa, un uz tā atbilstību redzamajam no pārsteidzoši daudzām pusēm norāda ekspozīcijas anotācijas autore Jana Jākobsone. Vispirms gleznās summējas vairāku atšķirīgu mākslinieces pieredzes un iespaidu fragmenti, kuros fragmentārisms kā šodienas dzīves tipisks raksturlielums ir uzsvērts apzināti, – attēls tiek salikts kopā pa gabaliem. Vairumā darbu plaknē ir attēloti tādi kā apziņas plūsmas slāņi, kuros sagūluši bieži arī nesaderīgi informācijas vai vizuālo iespaidu fragmenti.
Svarīgs elements izstādē ir punkts, kas izmantots gan līniju un laukumu piepildīšanai puantilismam radnieciskā manierē, gan arī kā cauruma ilūzijas radītājs, – apaļa balta glezna Punkts virs melnas gleznas Melnraksts. Vēl svarīgi, ka Ieva Iltnere ir gleznotāja, kura mierīgi, konsekventi strādā savā rokrakstā, necenšoties mainīties vai pārsteigt sabiedrību, viņa sensitīvi ļaujas pasaules un kultūras bezgalīgi piegādātajiem vizuālajiem impulsiem, kuru gleznieciska apstrāde ved no viena darba pie otra un palēnām summējas kopā, veidojot individuālo stilu. Šogad Ievas Iltneres dalībai izstādēs aprit 40 gadu.
Ievas Iltneres stilu jau izsenis raksturo tieksme saliedēt ornamenta un figurālu vīziju iespējas – no vienmēr klusinātiem un plāniem krāsas klājumiem, berzējumiem, rastra punktojumiem vai ornamentāliem otas vijumiem uzrodas spokaini tēli, kas var būt aizgūti tiklab no dizaina elites tiražēto attēlu gūzmas kā citiem kolektīvās apziņas kambariem. Atkarībā no mākslinieces katra brīža personiskās dzīves izjūtas, gleznas var raisīt atšķirīgas izjūtas. Visai bieži tās mēdz radīt vēsas atsvešinātības, mistiski uzlādētas, katastrofu mierīgi sagaidošas atmosfēras iespaidu, kam seko pārdomas par pasaules tehnokrātismu, tomēr šajā izstādē dominē silta un mīļa gaisotne, kurā spokojas drīzāk bīdermeijeriskas vīzijas. Kaut kur gleznas Pielaide noslēpumam dziļumā vīd romantiska lauku ainiņa ar flautistu, kas spēlē dāmai un govīm, gleznā Palmu svētdiena kaut kur aiz dekoratīvām augu lapām, ja rūpīgi ieskatās, samanāma līgani slīdoša laiva ar sievieti XIX gadsimta ietērpā.

Aizraujoša domudzīve
Interesants un daudzsološs pavērsiens Ievas Iltneres daiļradē šķiet divas gleznas, kurās attēloti katras sevi cienošas XX gadsimta sākuma mātesmeitas rokdarbu sasniegumi – sižetisku bildīšu un piemīlīgu tekstu izšuvumi ar zilu diegu uz balta auduma. Šos tekstila dekorus gleznotāja atainojusi no kreisās puses, citādi gandrīz nemaz neabstrahējot, tādējādi veidojot kontrastu pārējai ekspozīcijai. Jāatzīst gan, ka arī gleznojums ar Džefa Kūnsa sunītī atspīdošo mākslinieces darbnīcas griestu gaismu un glezna Spogulis ir teju hiperreālistiski darbi, tomēr tie visai dabiski ierakstās jau labi zināmajā gleznotājas estētisko interešu programmā.
Izstādē aplūkojamas divpadsmit gleznas, tās nevieno kāda stīvi definēta tēma, un tās atklāj visai dažādus estētiska risinājuma ceļus, tomēr ekspozīcija ne mazākajā mērā neliekas eklektiska, drīzāk parāda, cik aizraujoša ir bijusi gleznotājas domu dzīve nepilna gada laikā. Visi izstādes darbi ir datēti ar 2018. gadu.
Šajā ekspozīcijā nevar neievērot un cieņpilni nenovērtēt Ievas Iltneres pieeju glezniecībai kā roku darbam un interesi par ornamentālo, dekoratīvo, formālo mākslas potenciālu. Ne mūsdienu psihologi, ne antropologi nav spējuši izskaidrot ornamenta (rotājuma) radīto specifisko emocionālo efektu racionālāk kā metaforiski – tas paliek vizuālās pieredzes jomā. Arvien spēkā ir Ervīna Panofska simtgadīgā definīcija: "Mākslas darbs ir cilvēka radīts priekšmets, kas paredzēts estētiskam pārdzīvojumam." 

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/ievas-iltneres-izstades-recenzija.-musu-laika-ornamenti-14201590 

_________________________________________________________________________________________________

Aizkrāsot, neaizkrāsot

Savā jaunākajā izstādē Summa Ieva Iltnere pievēršas izšuvumiem, nolupumiem un punktiem

ILZE AUZĀNE /KD 28. jūnijs, 2018

No šodienas galerijā Māksla XO ir aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres personālizstāde Summa. "Es it kā visu laiku daru vienu un to pašu. Esmu sapratusi, kas man patīk. Melnais pret balto, pūkainais pret aso, reālais pret abstrakto," saka māksliniece, kura ekspozīcijas nosaukumā ietverto tematisko rāmi ir atklājusi vairākos līmeņos. Viņa akcentē, ka pati glezna ir vairāku kārtu summa – grunts, krāsa, laka.
Tāpat kā dažos savas iepriekšējās izstādes Implants (2017) darbos, Ieva Iltnere vienā veselumā apvieno vairākus tēlus, summā iegūstot jaunu sajūtu. Viens no šādiem darbiem ir glezna Samits. Tās pirmsākumi ir meklējami kādā izšuvumā, ko māksliniece ir nopirkusi antikvariātā. Tas ir bijis ziliem diegiem darināts darbs, kādi savulaik ir iemantojuši lielu popularitāti. To tēlu lokā bija figurējušas dzirnavas, krāsnis, rūķi un "laimīgi pāri, kas viens otram pasniedz dvieļus".
Sākotnēji Ievai Iltnerei ir bijusi doma šo izšuvumu iestiklot rāmī kā plakātu un izkārt savās lauku mājās Zosēnos, taču iecerētā ideja ir attīstījusies citā virzienā, un māksliniece ir paraudzījusies uz šiem izšuvumiem no citas puses. Tiešā nozīmē. "Es tos gleznoju no kreisās," viņa atklāj. Šis nejaušais atradums ir devis impulsu neskaitāmām jaunām idejām, ar kurām ir pierakstīta A4 formāta lapa un kuras vēl tikai gaida īstenošanu.

Cauruma ilūzija
Šie "izšuvuma" darbi sasaucas ar punktojuma tehnikā darinātajām gleznām Palmu svētdiena un Kur šeit ir vietējā interneta kafejnīca?. "Rokdarbi ir ļoti tuvu tam, ko es daru ar krāsu, kad pārnesu savu ieceri no skices uz audeklu. Tāpat kā adot šalli, tev rodas laba sajūta, jo tu redzi, cik daudz ir noadīts," uzsver Ieva Iltnere. Viņai arvien vairāk gribas panākt, lai glezna būtu manta, laba manta. Pat ja kaut kas ir tapis ātri, ilgs ir bijis pavadītais laiks, māksliniecei domājot par šo darbu. "Tas nekad nav ātri vai pavirši, jā, pavirši – tas būs īstais vārds."
Punkts ir vēl divu darbu sastāvdaļa. Viens no tiem ir glezna Melnraksts ar baltu apli augšējā malā, tam uz galerijas Māksla XObaltajām sienām ir jāspēlē cauruma loma. Patiešām caurums? "Man droši vien gribas, lai cilvēks paliktu kā piekalts un nevarētu atraut acis," atzīst māksliniece, kura vēlas šo acu apmānu atkārtot arī nākotnē. Viņa uzskata, ka darbā ir jābūt kādam elementam, kurš piesaista uzmanību mūsdienu straujajā tempā, kas ir ietekmējis mūsu uztveri.
"Līgosvētkos televīzijā tika rādītas vecās latviešu filmas – ārprāts, cik viss notiek lēni! Ir ļoti mainījies tas, kā cilvēki skatījās uz kustīgu vai nekustīgu attēlu toreiz un kā cilvēki skatās uz to tagad," norāda Ieva Iltnere. It īpaši par to liek aizdomāties klātbūtne dažādās starptautiskajās mākslas mesēs, kad tu ej cauri milzīgiem angāriem un nevari apstāties pie katra darba. "Kas ir tas, kas tev liek apstāties? Kas ir tas, ko tu gribi papētīt: kā tas, sasodīts, ir izdarīts?!" jautā Ieva Iltnere.
Bieži vien tie ir sarežģīti tehniskie risinājumi, kuru radīšanā ir izmantotas jaunās tehnoloģijas. Vai tieši otrādi – tie ir vienkārši, bet asprātīgi darbi. "Protams, darba radīšanas procesā tu par to nedomā, tu domā, kā to attīstīt un pabeigt. Aizkrāsot to balto apli vai neaizkrāsot. Tu pamosties naktī – aizkrāsot vai neaizkrāsot," atklāj māksliniece. Viņas darbi pēdējos gados ir bijuši izstādīti vairākās mākslas mesēs.
To vidū ir Viennacontemporary, Art Vilnius, Positions Berlin un Art Madrid, kas Ievas Iltneres sirdij ir tuvākais notikums. "Kad māksla ir tik masīvi vienkopus, tu vari ieraudzīt kopējās noskaņas. Tas ir tāpat kā tad, kad tu izkāp Londonā vai Parīzē un tev uzreiz viss ir skaidrs – kā tie cilvēki izskatās, kas viņiem patīk," saka Ieva Iltnere. Dalībā mākslas gadatirgos viņa saskata arī iespēju palūkoties uz savu daiļradi plašākā kontekstā, kas māksliniekam ir ļoti veselīgs process.

Pagājušā atsegšana
Līdzās izšuvuma tēmai un punktojuma tehnikai Ievas Iltneres jaunākajā izstādē ir redzami arī "nolupuma" darbi. Viņu fascinē vecas sienas, nojauktas sienas, kas atklāj slāņu šķērsgriezumu. Piemēram, tur var redzēt novilktu līniju. Tur apakša ir zaļa, bet augša – rozā, kāds cits tai ir pārgājis pāri ar savu rullīti. Cilvēki ir pūlējušies un strādājuši, lai viņiem būtu labi šajā istabā, vannas istabā.
"Šī virsma ir liecinieks tam, kā iet laiks, kā mainās tendences, kas mums patīk," akcentē māksliniece, kura savas idejas piefiksē ar fotoaparātu. Tā objektīvā savulaik ir nonākusi arī kāda Vecrīgas nama siena, uz kuras ar marķieri ir bijuši atstāti dažādi vēstījumi – sākot no rupjībām un beidzot ar telefona numuriem. Tā ir kļuvusi par pamatu darbam Sensitīva informācija, kas ir izraudzīts par šīs personālizstādes publicitātes attēlu.
"Cik superīga rūsa!" Ieva Iltnere vērš uzmanību uz pretējās mājas jumtu, kas ir redzams no viņas darbnīcas jumta Vecrīgā. "Tā notiek, kad tu ar kaut ko aizraujies. Ja tu gaidi bērnu, tu visur redzi bērnus, ja tu nopērc suni, tu visur redzi suņus. Es visur redzu foršus pleķus!" piebilst māksliniece.
Izstādē Summa ir redzams arī kāds Ievas Iltneres daiļrades "nolupums" – darbs ar ogli un dzēšgumiju. "Kad radīju Urbi et orbi, sapratu, ka tas nav nekas jauns, tas jau reiz ir bijis." Tas ir kā dzīvē – klājam kārtu uz kārtas, un tad laiks kaut ko noloba un atsedz iepriekšējo.

https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/aizkrasot-neaizkrasot-14200192

__________________________________________________________________________________________________

Galerijā "Māksla XO" aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde "Summa"

 Līga Rušeniece            27.jūnijs, 2018

No 28. jūnija galerijā Māksla XO aplūkojama mākslinieces Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde Summa. Šogad arī aprit 40 gadu kopš gleznotājas pirmās izstādes, kurā viņa piedalījās, tāpēc šī personālizstāde savdabīgā veidā ir arī viņas kā gleznotājas pieredzes summa.

«Ikviena izstāde ir iepriekšējā turpinājums, tomēr, ja intensīvi pie kaut kā strādā, tad neizbēgami pie kaut kā jauna arī nonāc. Varētu teikt - tā ir tā pati opera, bet cits cēliens, jo neviens nevar radikāli aiziet no sevis,» saka Ieva Iltnere. «Ej pa izvēlēto ceļu, bet visu laiku ir arī paralēlās taciņas, kurās reizēm ieklīst, lai pašai nav garlaicīgi, lai lielāka jautrība.»
Nosaukums izstādei Summa radās it kā nejauši - rakstījusi pieteikumu Kultūrkapitāla fondam, lai saņemtu finansējumu. Tā kā nevar zināt, kur gada laikā aizvedīs radošie meklējumi, izvēlējusies vārdu «summa», bet jau pēc tam sapratusi, ka šim vārdam ir arī daudzas nozīmes. «Viena ir tā, ka glezna jau ir cilvēka summa - viņa gadi, pieredze... Otra ir tā, ka bilde ir summa, kārtu summa - vispirms ir audekls, tad līme, krāsa... Bilde ir vairāku kārtu, saskaitāmo summa. Trešais - jau zināju, ka likšu kopā vairākus «gabalus», par kuriem sākotnēji var šķist, ka tas ir viens vesels, bet īstenībā darbs sastāv no vairākām daļām, tātad - summa,» stāsta Ieva Iltnere. Ir jau forši, ka, rakstot pieteikumu, lai saņemtu finansējumu, māksliniekam nākas «sevi ielikt rāmjos», bet vienlaikus ir jāļaujas acumirklīgiem impulsiem, kas rodas darba procesā. «Šī īpašība nepieciešama gan darbā, gan dzīvē, īpaši attiecībās - ir jābūt rāmī, ir jābūt perfektam, bet vienlaikus jāļaujas nebūt rāmī, jo tikai tā vari nokļūt citā teritorijā.»
Kopš mākslinieces iepriekšējās izstādes ir pagājis mazliet vairāk nekā gads, un arī izstāžu regularitāte ir savdabīga sevis ielikšana rāmjos. Vienubrīd viņa domājusi, ka gads ir ļoti īss laika posms starp divām izstādēm, bet tagad ir priecīga, ka darbs ir izdarīts. «Mākslinieks jau nestrādā tikai gleznojot, ir nepieciešams laiks, lai iekšēji uzkrātu materiālu. Tomēr sevi ir arī jādisciplinē, reizēm - jāpiespiež.»
Šogad sanācis tā, ka izstāde tiek atklāta uzreiz pēc Jāņiem, un zināmā mērā tas prasījis arī «upurēt» šos svētkus. Tomēr situācija ģimenē izveidojusies tāda, ka arī citu apstākļu dēļ no svinēšanas vienalga bijis jāatsakās. «Šie bija pirmie Jāņi manā mūžā, kad bijām Rīgā un bez svinēšanas. Pirms svētkiem izgāju pa tirgu, nopirku jaunos kartupelīšus. Nebija tik daudz jādomā par ēšanu,» smejot saka Ieva Iltnere un piebilst, ka tā sakritis, ka ģimenē visiem šobrīd ir ļoti daudz darba, bet tas nenozīmē, ka citugad arī tā būs. «Tā arī ir iziešana no rāmja - nevajag sevi tik ļoti iesprostot Jāņu svinēšanā, uztverot kārtīgu līgošanu kā pienākumu pret cilvēci. Ja godīgi - vasaras saulgriežus es vislabāk varu izbaudīt laukos, kad divatā ar vīru sēžu pirtī, pēc tam guļam zālē, un tad ir fantastiska sajūta dabas klusumā. Tad man tiešām liekas - nu ir! Es sev nepārmetu, ka šogad bija citādāk.

https://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/249321-galerija-maksla-xo-aplukojama-makslinieces-ievas-iltneres-jaunako-darbu-izstade-summa.htm

______________________________________________________________________________________________

Ievas Iltneres izstādes Implants recenzija

Pārdod! Glezna ar suni

VILNIS VĒJŠ, 28. maijs, 2017

Ievas Iltneres personālizstāde Implants pierāda, ka māksla mūsdienās nevar būt autonoma un ideālistiska, tā neizbēgami ir saaugusi ar ārpuses diktētiem nosacījumiem.
Gleznu nosaukumi skatītāju galerijā Māksla XO no.tiekošajā Ievas Iltneres izstādē Implants izvadā kā pie rociņas - visvairāk prieka, saprotams, raisa divas lielas gleznas ar sunīšiem. Vienā attēlots Džefa Kūnsa slavenais slavenais balonsuns, braši piepūties līdzās Bruno Vasiļevska klusajai dabai. Ja kāds vēl acumirklī nepazīst attēlotos objektus, tie atšifrēti uzrakstā uz sienas. Ja skatītājs ir kaut cik interesējies par mākslu, viņš sapratīs, ka Džefa Kūnsa suns ir viens no visbiežāk tiražētajiem piemēriem atsevišķu kulta mākslinieku ne ar ko neizskaidrojamai dominancei globālajā mākslas tirgū: patiesi, ko gan tik lielisku atzītais kiča pravietis varētu būt pievienojis kompozīcijai, kuru māk izgatavot katrs ielas triku meistars? Nerūsējošo tēraudu balona gumijas vietā? Apžēlojieties, ne jau tik dārgu, lai viens no pieciem oriģinālajiem suņiem būtu pārdots Christie’s izsolē par 58 miljoniem ASV dolāru, teiks mākslas mīļotājs.

Tam nemaz nav cenas
Kādā sakarā te Bruno Vasiļevskis? Paskaidrosim, ka viņš ir vietējas nozīmes klasiķis, kura gleznu vienkāršais izskats arī nekādi neizsaka to vērtību. Tā kā mākslinieks nav atstājis pārāk daudz darbu, toties, pateicoties sekotājiem un mākslas vēsturnieku pūlēm, ieņēmis goda vietu latviešu pēckara mākslā, varam pieļaut, ka katrs viņa veikums būtu stipri dārgs, ja vien parādītos tirgū. Tāds noteikti ir arī Ievas Iltneres citētais 1984. gadā tapušais darbs Grāmatas. Ne velti māksliniece savu gleznu nosaukusi Crème de la crème.

Otra glezna ar suni – Kolekcija – attēlo Josimoto Naras skulptūru – spīdīgi melnu dzīvnieciņu, kurš tiešām suniskā padevībā blenž uz Kazimira Maļeviča Melno kvadrātu. Piebildīsim, ka suns tieši šādā pozā sākotnēji iemūžināts Ņujorkā uz stilīgās galerijas Marianne Boesky jumta – šajā elegantajā savrupnamā glabājas miljonus vērti modernās un laikmetīgās mākslas darbi. Maļeviča Kvadrāta gan tur nav – tas, būdams viens no XX gadsimta mākslas stūrakmeņiem, glabājas Tretjakova galerijā, un tam, līdzīgi Marsela Dišāna strūklakai – pisuāram, kas turklāt nav saglabājies, nemaz nav cenas.

It kā rotaļājoties ar suņiem un citātiem no slavenību darbiem, Ieva Iltnere skatītāju ievilina gana nopietnās pārdomās par mākslu un tās situāciju mūsdienās, kurā netrūkst ironijas, paradoksu un kuriozu. Varbūt izstādes apskati vajadzētu sākt no otra gala – pašā dziļumā paslēpusies glezniņa ar nosaukumu Pārdod – tajā attēlots reklāmas stends idilliskā lauku ainavā. Mijkrēslī tas gan izskatās spoži balts, bet mēs jau tāpat zinām, ko uz šādiem stendiem Latvijas laukos raksta. Pārdod – rakstīts gleznai blakus uz sienas, un mēs saprotam, ka tas ir darba nosaukums, reizē arī atgādinājums, ka šī ir komerciāla galerija, kurā māksla ir arī produkts. Ja vēlaties, 100% pārstrādājams, īpaši tiem, kas labprāt piemaksā par ekoloģisku produkciju. Patiesībā tas ir apakšvirsraksts vēl vienai nepretenciozai glezniņai Krusts, kurā attēlotas četras blakus saliktas papīra lapas.

Glezniecības ķermenis
Ievai Iltnerei raksturīgi motīvus, kas vienos darbos parādās tīrā veidā, citos iepīt sarežģītākā struktūrā. Piemēram, spoži balts taisnstūris vēlreiz parādās kā ekrāns gleznā Kapsulas viesnīca – tajā lūkojas vientuļa figūra (paturiet prātā suni pie Melnā kvadrāta!), nepievēršot uzmanību apkārt zaļojošai ainavai. Vēlreiz šo motīvu apspēlē izvērstāks darbs Glezna – arī tajā ir mirklis izstādē, kurā pret gleznu gleznā nostājušies skatītāji, bet attēlotā ainava izpletusies pār viņiem kā projekcija. Savukārt papīra lapas – ne vairs četras, bet sešpadsmit – kalpo kā pamats ainavai, kuras nosaukums ir Ainava.

"Kur tad implants?" – jautās izstādes nosaukuma savaldzināts skatītājs. Implants ir visnoslēpumainākais izstādes darbs. Taču implantu – dzīvā organismā ievietotu svešķermeņu, kas ar to saaug, – netrūkst nevienā izstādes vienībā. Protams, Ieva Iltnere nav performances māksliniece kā Orlāna, un ķermenis, ko viņa pakļauj ķirurģiskām operācijām, nav viņas pašas, bet glezniecības ķermenis – klasiski attēli uz taisnstūra audekliem. Tomēr iznākums ir līdzīgs: rūgta vai – atkarībā no labticības – priecīga atziņa, ka māksla mūsdienās nevar būt autonoma un ideālistiska, tā neizbēgami ir saaugusi ar ārpuses diktētiem nosacījumiem.

Nav noslēpums, ka mākslinieces izstāde ir saskaņota ar apaļu jubileju, un skaidrs, ka, ieejot klasiķes kārtā, Ieva Iltnere labi apzinās: gleznas ar suni komercpotenciālu palielina iespēja iegūt savā īpašumā uzreiz trīs šedevrus – vienu oriģinālu un divus reproducētus. Vai laimīgais kolekcionārs saskatīs šajā piedāvājumā tikai izsmalcinātu estētiku un postmodernu glamūru vai arī rezignētu smaidu, atkarīgs no viņa attapības.
https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/ievas-iltneres-izstades-_implants_-recenzija.-pardod-glezna-ar-suni-14172947

______________________________________________________________________________________________

Implantu medības
Eduards Dorofejevs
Ieva Iltnere. „Implants”
Galerija „Māksla XO”
08.05.–30.05.2017

Izstāde „Implants” bija jau trešā Ievas Iltneres izstāde pēdējo četru gadu laikā galerijā „Māksla XO”. Kā bija rakstīts preses relīzē, to varēja uzskatīt par „noslēgumu tēmu ciklam, kas aizsākts un risināts izstādēs „Ne vien, bet arī” (2014) un „Bābele” (2015)”. Tomēr, neskatoties uz tematisko radniecību, jaunā izstāde izskatījās daudz piesātinātāka ar metaforām un simboliem, caur kuriem mūsdienīgas parādības ar mākslinieces radīto tēlu palīdzību spēja pacelties līdz filozofiskam vispārinājumam. Šķita, ka izstāde bija sasniegusi nepiespiestu līdzsvaru starp mākslas darbu saturu un to formālo risinājumu, un abu vienotāja loma dīvainā kārtā piederēja implantam – metaforai, kas vizuālu daudzveidību papildina ar intriģējošu vēstījumu. Izstādes nosaukums ļoti organiski iekļāva eksponētās gleznas kopējā tematiskajā laukā un vilināja ne vien vizuāli baudīt kā allaž eleganto Ievas Iltneres glezniecību, bet arī mēģināt atšifrēt, kādā veidā jēdziens „implants” parādās katrā no darbiem.

Sadzīves valodā vārdam „implants”, protams, ir medicīniskas konotācijas ar kādu sintētisku materiālu, kas aizvieto kaulus vai citus audus organismā. Tomēr simboliskā nozīmē tas varētu būt jebkurš svešķermenis vai mākslīgi radīts priekšmets, kas saglabā sistēmas veselumu, bet neizbēgami kontrastē ar jauno vidi. Implants kā pretstats dabiskajam ved pie pārdomām par fundamentālām attiecībām starp mākslīgo un dabisko, bet, atšķirībā no romantiskās izvēles par labu dabai, Iltneres vizuālajās interpretācijās nav viennozīmīga emocionālā vērtējuma. Māksliniece paliek uzticīga savam lielajam gandarījumam – vērot pasaulē pastāvošo daudzveidību tās visbrīnumainākajās kombinācijās.

Izstādē eksponētos darbus savstarpēji saistīja tēlainas atskaņas, kas ļāva pārvietoties nepārtrauktā simboliskā naratīvā, nezaudējot saiti ar kopējo tēmu. Pat tik maza un šķietami nenozīmīga detaļa kā darbu nosaukumi, kas uzrakstīti ar zīmuli uz sienām (līdzīgi varētu izskatīties mākslinieces domu vai noskaņu fiksācija viņas piezīmju blociņā) saglabāja vieglu improvizācijas šarmu un aicinājumu sekot līdzi mākslinieces tēlu meklējumiem, šaubām un interpretācijām. Savukārt Iltneres vizuāli atpazīstamie personāži un situācijas, citāti un konceptuālās atsauces deva iemeslu aizdomāties par aktuālām tēmām, kas skar katru no mums.

Izolācija un vientulība, noslēgta telpa ar saviem noteikumiem, rēgiem un mītiem – vai arī droša vieta, kurā esi neaizsniedzams, ārpus kontroles un novērošanas. Gleznā „Kapsulas viesnīca” dzīvojamā telpa ar stiklotām sienam meža vidū ir vizuāli atvērta un noslēgta sevī vienlaicīgi. Vientuļnieka mītne kā ģeomet riski striktas formas implants neregulārās dabas ķermenī. Tomēr daudz dramatiskāk par arhitektonisku iejaukšanos izskatās mirgojoša televīzijas ekrāna baltās gaismas bezdibenis, kas kā draudīgs svešķermenis mīt gandrīz katrā mājā – kā siena, kā ievelkošs caurums vai informatīvu troksni izstarojoša ierīce.

Implanti Iltneres darbos paradās ne tikai kā racionāla opozīcija dabai, bet arī spilgti vizuāli kontrasti. Apaļi siena rituļi ar savu cilindrisko formu duras romantiskā vērotāja acī tāpat kā taisnstūra reklāmas vairogi, jo paralēli dabai svešajai ģeometriskajai pareizībai šie svešķermeņi implantē dabas vidē arī racionālas, mehanizētas lauksaimniecības un tirgus ekonomikas funkcionēšanas principus. Protams, ne tikai informācija vai priekšmeti – arī cilvēks var būt svešķermenis, kā, piemēram, darbā „Diaspora”, no kura uz mums caur metāla žogu skatās nenosakāmas tautas pārstāvji, kas vienlaikus līdzinās Krievijas impērijas oficieriem un mūsdienu Austrumeiropas viesstrādniekiem. Dīvaini un nesaprotami simboliski svešinieki – citas kultūras implanti, ar kuriem visa Rietumu pasaule mēģina iemācīties sadzīvot. Tomēr gleznas vēstījuma viennozīmīga interpretācija ātri atduras pret ķieģeļu sienu, kas ne tikai veido fonu šīs dīvainās diasporas pārstāvjiem, bet arī norāda uz visām tām sienām, kas mākslīgi norobežo cilvēkus un tautas. Sienas tēla informatīvā klātbūtne mūsu dzīvē pēdējā laikā ir tik ļoti pieaugusi, ka, līdzīgi kā pirms trīsdesmit gadiem latviešu mākslinieku supergrafikās, siena kā zīme atkal kļūst aktuāla.

Vairākos izstādes darbos bija saskatāma arī dabas aizsardzības tēma. Salocīts meža ainavas zīmējums, kurā ģeometriski pareizas locījumu vietas attēlotas ar hiperreālistiski iluzoru efektu, noskaņoja uz pārdomām par dabas izmantošanu – tāpat kā ovālās formas darbs, kurā kā melnā peļķē redzamas nevis zvaigznes, bet ar komunikācijas kabeļu un vadu diegiem salāpītas tumšas debesis.

Pārsteidzoši, ka implantu tēmu var attiecināt arī uz mākslas vēsturi. Vismaz tādas domas rosījās galvā, stāvot pie gleznas „Crème de la crème”, kurā blakus Džefa Kūnsa slavenajam balonu sunītim attēlota Bruno Vasiļevska klusā daba. No vienas puses, spriežot pēc nosaukuma, darbu var uztvert kā mākslinieces cieņas apliecinājumu abiem māksliniekiem. Tomēr vārds „implants” kā ledus šķemba Kaja acī atkal maina darba uztveri, un aiz Vasiļevska nemanāmi parādās t. s. „franču grupas” mākslinieki, Miervaldis Polis un citi, kuru eksperimenti ar fotoreālismu un citiem „buržuāziskās” mākslas stiliem savulaik kā implanti iedūrās Padomju Latvijas mākslas dzīvē. Un kaut gan, radot šos darbus, Ieva Iltnere, visticamāk, domāja pavisam par kaut ko citu, mēs, uz brīdi pārtraucot implantu meklēšanas spēli, varam sajust, ka šī māksla ir pa īstam dzīva – proti, tā eksistē un mainās līdz ar laiku, brīžiem atskatoties pagātnē un brīžiem nejauši pareģojot arī nākotni.

http://www.studija.lv/?parent=8203
____________________________________________________________________________________________

 

5 epizodes mākslinieces Ievas Iltneres dzīvē

Paula Lūse 
25/05/2017

Ieva Iltnere pamatoti tiek uzskatīta par vienu no spožākajām un radoši piepildītākajām savas paaudzes latviešu māksliniecēm. Spoža figurālās mākslas meistare, kuras darbi izceļas ar izsmalcinātu un minimālu tēlojumu, tajos vērojams izteikts estētisms, krāsu kolorīts, jutīgums, spilgts individuālais rokraksts un pāri visam – tīrība. Kā māksliniece sacīja: “Varētu jau uzvilkt to spilgti sarkano līniju, bet – nē, gribu es to audeklu pelēku un viss.”

Iltnere beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības apakšnozari un šobrīd ir šīs nodaļas asociētā profesore. Sākot no 1980. gadiem, māksliniece piedalījusies vairāk nekā 90 nozīmīgās grupu izstādēs un sarīkojusi 23 personālizstādes gan Latvijā, gan ārvalstīs. Īpaši izceļama ir 2007. gada izstāde “Astoņas istabas” “Rīgas galerijā“ – ne tikai tāpēc, ka tā tika nominēta prestižajai Purvīša balvai, bet arī tādēļ, ka tā māksliniecei ir visspilgtāk palikusi atmiņā.

Ievas Iltneres darbi atrodas nozīmīgās publiskās kolekcijās – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejā ASV, Ludviga muzejā Vācijā, Eiropas Centrālās bankas mākslas kolekcijā Vācijā un Valsts Tretjakova galerijā Krievijā, kā arī viņas darbi rotā nevienu vien sienu mākslas kolekcionāru privātmājās.

Vēl tikai līdz 30. maijam galerijā “Māksla XO” skatāma Ievas Iltneres personālizstāde “Implants”, kas ir noslēgums tēmu ciklam, kas aizsākts un risināts izstādēs “Ne vien, bet arī” (2014) un “Bābele” (2015). Izstādes stāsta galvenais vadmotīvs palicis nemainīgs: cilvēku dažādība un ap tiem esošā pasaule, pretstati un to saspēle. Savukārt līdz 19. jūnijam mākslas galerijā “Putti” norisinās izstāde “Eksperimentālais sānsolis”, kurā skatāmas arī Ievas Iltneres veidotās rotas.
Arterritory uz īsu sarunu tikās ar mākslinieci galerijā “Māksla XO”, lai uzzinātu, kas, viņasprāt, bijuši nozīmīgākie dzīves un mākslinieciskās daiļrades pagrieziena punkti.

Tēvs – Edgars Iltners

Kā pirmo atzīmējamo epizodi Ieva Iltnere min ģimenes un īpaši tēva lomu. Ievas Iltneres tēvs Edgars Iltners (1925–1983) ir viens no redzamākajiem latviešu pēckara perioda gleznotājiem. Tiek uzskatīts, ka mākslinieka nozīmīgākais ieguldījums mākslā bija īpašas formālās valodas izkopšana figurālajā žanrā. Ieva Iltnere gan sacījusi, ka tēvs nebija tas, kurš viņu mudinājis pievērsties mākslai. Uzzinājis par meitas vēlmi stāties lietišķajos (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola), ieteicis studēt keramiku, bet Ieva tomēr nolēma mācīties Dekoratīvās noformēšanas nodaļā, kas arī spēcīgi ietekmējis un veidojis viņas glezniecības stilu.

Māksliniece piemin, ka arvien biežāk, skatoties uz tēva darbiem, viņa pamana kādas līdzīgas gleznieciskā rokraksta iezīmes: “Viņš arī gleznoja tā tīri, kārtīgi un nesteidzoties. Brīžiem skatos uz viņa bildēm un šķiet, ka pati esmu tās taisījusi.”

Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola. Dekoratoru nodaļas 1. kurss. 1972. gads. Pirmajā rindā no kreisās: Ieva Iltnere. Foto no Ievas Iltneres personīgā arhīva

Studijas lietišķajos

Kā nākamo pieminamo epizodi māksliniece izceļ studijas tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, īpaši izceļot pasniedzējus Imantu Žūriņu un Jāni Borgu, kā absolūti progresīvus mākslas izpratnes pārstāvjus un veidotājus. Runājot par studijām, Iltnere min, ka mācīšanās tur lielā mērā ir iezīmējusi to, kas viņa tagad ir: “Biju kā sūklis, kurš uzņēma visu jauno informāciju. Bija fotomācība, burtu un materiālu mācība, bija arī vairākus mēnešus jākrāso ķeblis (Smejas), bet visa pamatā bija kārtība un pedantisms, kas vēl joprojām ir gan manā dabā, gan darbos.”

Grupa “Maigās svārstības”. No kreisās: Sandra Krastiņa, Ieva Iltnere, Ģirts Muižnieks, Aija Zariņa, Jānis Mitrēvics, (nav klāt: Edgars Vērpe). Foto no Ievas Iltneres personīgā arhīva

Studijas Mākslas akadēmijā

Ieva Iltnere vienmēr uzsvērusi pasniedzēju un kursa biedru nozīmi laikā, kad veidojas mākslinieka personība. Mākslas akadēmijā Iltnere studēja glezniecību, pēc trešā kursa kopā ar Jāni Mitrēvicu un Sandru Krastiņu specializējoties monumentālajā glezniecībā, bet ne brīdi nepieļāva domu pamest figurālās glezniecības studijas. Iltneres glezniecībā vērojamas vairākas ietekmes, piemēram, agrīnajos darbos redzamas Indulim Zariņam raksturīgās apvienotās ēnas.

Akcija-izstāde “Maigās svārstības”. 1990. Izstāžu zāle “Latvija”. Foto no Ievas Iltneres personīgā arhīva

Grupa “Maigās svārstības”

Tiek uzskatīts, ka mākslā Iltnere ienākusi ar grupu ļoti talantīgu cilvēku, kuriem bija jauns gleznieciskās domāšanas veids. Ievas Iltneres domubiedri bija Aija Zariņa, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Edgars Vērpe, Ģirts Muižnieks. Deviņdesmito gadu sākumā viņi visi piedalījās tam laikam skandalozajā izstādē-akcijā “Maigās svārstības”. Tā bija ļoti spēcīga savienība, uz kuras fona nākamajām mākslinieku paaudzēm bija īpaši jācenšas, lai tiktu pamanīti.

Daiļrades sākumposmā nebija problēmu ar pasūtījumiem – jauno mākslinieku izstādes, “Rudens izstādes”, lielākas un mazākas grupu izstādes sekoja cita citai, arī Viļņā (1982), Ļeņingradā (1983) un Maskavā (1985). Pirmā personālizstāde notikusi kopā ar vīru Jāni Mitrēvicu Mālpilī Meliorācijas muzejā 1987. gadā. Tomēr 80. gadi latviešu mākslas vēsturē ir spilgti iezīmēti ar izstādi “Daba. Vide. Cilvēks” 1984. gadā Pēterbaznīcā, kurā plaši manifestējās tobrīd plaukstošais instalāciju virziens, savukārt desmitgades beigas vainago “Rīga. Latviešu avangards” Berlīnes Kunsthallē (1988) un “Mūsdienu padomju gleznotāji” no Rīgas Eduarda Nahamkina galerijā Ņujorkā (1989). Ieva Iltnere kopā ar grupas biedriem ir piedalījusies visos šajos notikumos, tāpēc viņas karjeras pirmā desmitgade raksturojama kā apskaužami veiksmīga, dinamiska un plaši atspoguļota medijos. Varbūt šodien skan neticami, taču mākslinieki tolaik bija populāras personas – Iltneres, Zariņas, Muižnieka paaudzei izdevās nostiprināties mākslas pasaulē uz grandiozu politiski ekonomisku pārmaiņu fona, ko apstiprina arī tas, ka “Maigo svārstību” grupai bija iespēja tikties ar Dānijas karalieni.

Ieva Iltnere. Darbi no izstādes “Astoņas istabas” “Rīgas galerijā”. Foto: rigasgalerija.com

“Astoņas istabas”

Jautājot Ievai Iltnerei, kura no personālizstādēm viņai palikusi visspilgtāk atmiņā, māksliniece atbild, ka tā noteikti ir 2007. gadā “Rīgas galerijā” rīkotā izstāde “Astoņas istabas”. Tika eksponēti īpaši šai izstādei gleznoti 11 lielformāta darbi, kuros autore atainojusi dažādu laikmetu interjerus, ar visu informāciju par laiku un telpu, ko tie nes sevī. Mākslinieci interesējis gleznas stāstošais moments, notikumi, kas risinās daudzajās istabās, cilvēki tajās un kā noslēgtā vide iedarbojas uz tiem. Šai tēmai Ieva Iltnere bija pievērsusies jau 2003. gadā savā personālizstādē “Mana istaba”. Toreiz, notikumus, kas risinās istabā, autore vēroja it kā pa atslēgas caurumu. Izstādē “Astoņas istabas” šī tēma tika izvērsta plašāk. Māksliniece aicināja ielūkoties uz milzīgiem audekliem gleznotās istabās, kuras apdzīvo tēli no mākslas vēstures grāmatām, dizaina žurnālu lapām vai autores personīgajām atmiņām (“Bilbao”, “Bibliotēka” u.c.).

Jautājot, kāpēc tieši šī izstāde ir atstājusi visspēcīgāko iespaidu, māksliniece atbildēja, ka tad viņai esot sācies jauns glezniecības posms, kurā pievērsusies neoreālismam: “Citreiz ir tā, ka sāc gleznot, bet sajūta ir kā vakuumā. Ar darbiem, kas bija skatāmi izstādē “Astoņas istabas”, nebija šīs vakuuma sajūtas – izdomāju, uzgleznoju un sanāca. Pēc tam jau šo posmu turpināju. Neuzskatu, ka ar mākslu ir kāds jāpārsteidz.” 

http://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/6628-5_epizodes_makslinieces_ievas_iltneres_dzive/

_______________________________________________________________________________________________

 
Foto: Rūta Kalmuka/F64

Ieva Iltnere. Glezna kā enerģijas konservs

«Es gribēju ļauties sev, būt brīva. Varētu teikt – kas tad tevi ierobežo? Bet ierobežo viss. Vai tev sāp mugura, vai ir nauda, arī domas par to, kur bildi pēc tam liksi, – tas viss neapzināti ierobežo. Es gribētu būt brīva, darīt vienalga, kas man ienāk prātā, bet brīvība bez robežām arī nav nekas. Un tā tas visu laiku – iekšējais cepiens ir,» saka gleznotāja Ieva Iltnere. Aprīļa vidū nosvinējusi savu 60. dzimšanas dienu, šodien galerijā Māksla XO atklāj savu jaunāko darbu personālizstādi Implants.

Skabarga, ielāps, implants
Šī ir Ievas Iltneres trešā izstāde galerijā Māksla XO, un tā ir kā noslēgums tēmu ciklam, kas risināts izstādēs Ne vien, bet arī (2014) un Bābele (2015). Stāsta galvenais vadmotīvs ir cilvēku dažādība un ap tiem esošā pasaule, kas savā būtībā ir pretstatu pārpilna, taču ikviena indivīda vēlme ir rast tajā savu vietu un izdzīvot, neskatoties uz visām pastāvošajām atšķirībām. «Kaut kādā mērā izstādes «izaug» viena no otras. Izstādē Bābele vairāk runāju par atšķirīgo cilvēkos, bet tad man radās ideja par svešķermeni, nepareizību... Mākslinieks vienmēr ir atbildīgs pats savā priekšā - pats esi kungs, pats esi kalps, man vissvarīgākais ir padarīt redzamu to, kas ir manā galvā, realizēt sevi. Kā zināms, viss sākas ar ideju, bet tā reizēm aizved tur, kur pats nemaz neesi gribējis nokļūt. Tad es saku sev - neuztraucies, esi brīva, sāc vienalga ar ko, bet tas nav tik vienkārši - vairākus mēnešus noturēt noteiktu koncentrāciju, tas nav - vienkārši ieiet darbnīcā un turpināt krāsot,» stāsta Ieva Iltnere. Pasaule vienmēr ir bijusi mainīga, arī mūsdienās ir tik daudz implantu, daudzi no tiem pat tiek uzspiesti. Dizains, tehnoloģijas, informācija... «Nemaz nezini, kas tā par informāciju, bet tā ieiet tevī, tavs organisms uz to reaģē.»

Izstādes nosaukumam izvēlētais vārds «implants» viņai pašai nemaz īsti nepatīkot, svešvārdam meklējusi dažādus latviskus vārdus, pat rakstījusi blociņā vairākas idejas, sākot no skabargas un beidzot ar ielāpu, tomēr tā īsti šie vārdi neatspoguļo izstādes ideju. Un, iespējams, pat labi esot tas, ka pašai šis vārds nepatīk, ka tas viņā gandrīz vai gruzd. Vārds «implants» teorētiski mudina uz domām par to, vai implantu jeb svešo pieņemt, kā pieņemt un kas notiek tad, ja subjektīvu vai objektīvu apstākļu dēļ nav iespējams pieņemt. Protams, implantu var arī atgrūst, teiksim, ķermenis. Tomēr filozofiski raugoties uz norisēm sabiedrībā - «nav izejas - implants jāpieņem, citādi atslēdz elektrību, izslēdz datoru, uztaisi zaru būdu mežā... Jo implantus atrast var visur».

Kā vizuāla implanta piemēru Ieva Iltnere min lauku ainavā jau iedzīvojušos siena ruļļus. «Mans tētis [gleznotājs Edgars Iltners], piemēram, gleznoja rudzu statiņus, siena kaudzītes, bet tagad ainavā ir tie mežonīgi baltie plastmasas ruļļi. Un vēl - lielo ceļu malās lauku ainavā ir milzīgi reklāmas posteri, uz dažiem mājas pat uzzīmētas kā īstas vai arī uzrakstīts teksts - pārdod. Reklāma, informācija arī ir neatgriezeniski iezagusies mūsu apkārtnē, mēs to vairs neredzam, bet tā tomēr ir. Ar laiku jau notrulinies, vairs neredzi, un tad cilvēki domā, kā reklāmu padarīt aktīvāku un jaudīgāku, kā iedarboties uz skatītāju, tas ir ritenis... Viens variants - izslēgt, neuztvert, bet ļoti labs veids ir uz visu paskatīties ar humoru. Attīstība jau notiek pa spirāli, šobrīd ir daudz procesu, kas ir pret dažādiem implantiem, arī pret informācijas uzbāzību. Ir jauni cilvēki, kas vispār atsakās no televizora, kas man šķiet neiedomājami. Ko mēs varam? Šajā pasaulē esam kādu brīdi, varam tik pasmaidīt.»

Intraverta ar ekstravertuma uzplūdiem
Jau turpat 20 gadus Ieva Iltnere ir pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā, un šī pieredze ir izrādījusies interesantāka, nekā sākumā viņa domāja. «Es bieži vien domāju par to, ka mana paaudze bija pilnīgi citādāka. Iespējams, tas bija dzelzs priekškara sindroms. Tagad jaunieši kļūst arvien brīvāki un gudrāki. Man ļoti patīk kontaktēties ar jauniem cilvēkiem. Skaidrs, ka ne jau visiem studentiem esi vajadzīgs. Tomēr skaidrs ir viens - tikai to, ko es pati esmu «izkodusi», varu nodot tālāk, cits jautājums - vai jaunais mākslinieks to var saprast, vai viņš to uztver? Atnāks uz izstādi, iespējams, labāk sapratīs. Reizēm liekas - pedagoga darbam nav atdeves, bet to jau īsti nekad nezini, un arī nevajag ne gaidīt, ne prasīt uzreiz. Nedomāju, ka esmu super pedagogs, jo pēc dabas esmu intraverta ar ekstravertuma uzplūdiem, kad tie nepieciešami. Pateicoties akadēmijai, esmu spiesta padomāt, kā noformulēt vai pateikt, vai parādīt, vai ieteikt. Nu, bet man ir bijuši tik labi studenti, kas ir arī uztvēruši manis teikto, es nevaru sūdzēties. Un nekad jau visi nebūs vienādi,» uzskata pasniedzēja.

Reizēm viņa domājot par to, kā jaunie mākslinieki atradīs savu vietu mākslas vidē. Lai gan mūsdienās ir iespējas apmaiņas programmu ietvaros doties mācīties uz citām valstīm, apgūt valodas un iegūt kontaktus, bet... «Neviens jaunais mākslinieks netiek atplestām rokām gaidīts ne Berlīnē, ne Ņujorkā, ne Parīzē, lai arī šķiet, ka pasaule ir atvērusies. Ar laiku, ko es droši vien neredzēšu, implantu būs arvien vairāk, cilvēki samaisīsies. Protams, gleznot vari jebkur, bet ir jābūt arī mākslas vidē, ir jātusē. Ko darīja Dalī? Pusi gada tusēja, pusi gada - gleznoja melnu muti. Tas ir fakts, ka daudz laika ir jāpavada pie molberta, bet ar to nepietiek. Un tas pats ir arī dziedātājiem... Ir jābūt ārprātā talantīgam, par to vispār neviens nešaubās, tas ir pamats, bet tālāk ir veiksme, kontakti, labs zvaigžņu stāvoklis.»

60
«Tajā dienā biju uz magnētisko rezonansi, visu dienu faktiski biju viena pati, bet sestdienā kopā ar savu plašo ģimeni un tuvākajiem draugiem bija ballīte,» Ieva Iltnere stāsta, kā pavadījusi savu 60. dzimšanas dienu aprīlī. Šoreiz nav gribējies aizmukt, prom no visiem, un lielu balli rīkot nav bijis «jaudas», tomēr gribējies sarīkot ballīti mājās. Viesību tēma bijusi - meksikāņu seriāls, tas arī noteicis viesu ģērbšanās stilu, ēdienkartē dominējusi paelja, ko gatavojis pavārs Havjers Garsija. «Meksikāņu seriāls ir ļoti laba tēma, no sērijas - dzīvē viss kaut kas notiek. Cilvēciski saprotams ikvienam - pāriet uz jaunu ciparu ir drausmīgi. Kādreiz 30 gadi šķita pasaules gals, 50 gadi likās - nu, finitto, tagad nākas sadzīvot ar 60. Kad tuvojās dzimšanas diena, man zvanīja no sieviešu žurnāla, teica - māksliniec, jums tāda skaista jubileja! Es domāju - kura sieviete domā, ka es ļoti priecājos, ka man paliek seši un nulle, nu kura? To dienu pārdzīvo, un dzīvo tālāk. Ir jāpriecājas, ka ir tāda iespēja - dzīvot. Mans tētis, piemēram, nesagaidīja 60 gadu, nomira 58 gadu vecumā. Visādi var paskatīties uz vienu un to pašu notikumu. Es vēl visu ko gribu redzēt, kā mazbērni izaug, iespējams, vēl mazmazbērni, un visas iespējas ir - vecākajai mazmeitai jau ir 12 gadi. Pirms dzimšanas dienas domāju - vai tas attiecas uz mani? Bet man negribējās bēgt prom, teiksim, ceļojumā uz ārzemēm. Domāju - es ar pašcieņu un prieku saņemšu to, jo galvenais - lai normāli jūties,» atzīst Ieva Iltnere.

Pēc katras izstādes viņa domājot, ka nu jau esot iegājusi labā darba ritmā, vajadzētu tik turpināt, tomēr ir nepieciešams ievilkt elpu. Un tāda arī būšot - tiek plānots doties uz Venēcijas biennāli. Pēc tam būs lauku kultūršoks, jo pēc garās ziemas vienmēr svarīgi ir «ar ādu sajust gaisu, sauli, vēju, lietu... Skatīties dabā - tas arī vajadzīgs.»

Par dobju kopēju viņa sevi neuzskata, tomēr noliegt nevar - patīk stādīt, bet pēc tam interese gan tiekot zaudēta. «Iespējams, tas ir no glezniecības - kad stādu, iztēlojos to perfekto formu, kāda būs. Mana vājība ir košumkrūmi, jo laukos ir cits mērogs - nevaru tur iesēt kliņģerītes, un tās tur smuki izskatīsies, tur sīkumi neder. Iestādu magnoliju un jau redzu milzīgu ziedošu... Bieži vien realitātē paiet gadi, un nekā nav...» Lauku mājās šobrīd notiek ēkas rekonstrukcija, un, iespējams, pēc tās tur visa plašā ģimene varēs sapulcēties kopā. «Es neesmu baigā plānotāja. Zinu, ko darīšu šogad. Varbūt es arī neuzskatu, ka jādomā uz priekšu. Jo viss var notikt pilnīgi citādi. Man patīk ar roku tveramā attālumā - šī vasara, šis gads, varbūt - par darbiem nākamgad. Man piemīt veselīgs infantilisms, negribas sasmīdināt Dievu. Ir pieredzēts. Ne pārāk uz savas ādas, bet... Dzīvē viss strauji var mainīties, arī prioritātes. Tas, ko esi sevī uzbūvējis, var sagrūt. Tas arī ir viens no mūsdienu implantiem - plānot dzīvi tālu uz priekšu. Nav jau arī spēka būt autsaideram. Arī mākslinieks negrib būt mazais meža dīvainītis, kas, acis pārgriezis, mālē to, kas nevienam nav vajadzīgs. Sabalansētība - tas, šķiet, ir vissvarīgākais.»

http://nra.lv/kultura/personibas/209034-ieva-iltnere-glezna-ka-energijas-konservs.htm

_______________________________________________________________________________________________

Ievas Iltneres gleznieciskie implanti: mūsu vizuālajā uztverē ielaužas kaut kas no malas

Kultūras Rondo. 12. maijs, 2017

Ievas Iltneres jaunākie darbi skatāmi Rīgā, galerijas “Māksla XO”telpās. Izstādei dots nosaukums „Implants” un tā noslēdz tēmas ciklam, kas aizsākts un risināts izstādēs “Ne vien, bet arī” (2014) un “Bābele” (2015) – šajā pašā galerijā. Trīs izstādes trīs dažādos gados – tā ir Ievas Iltneres pasaules izjūta. 

“Tas ir ļoti sarežģīts pasākums. Mājās gleznoju, zinu, ka būs abās zālēs, cik varēs lielās bildes izlikt, bija doma, ka maziņie palīdzēs lielajām,” par to, kā top izstāde, kā gleznas sakārtojas tā, kā tās ir redzamas izstādē, stāsta Ieva Iltnere. “Bet mājās nav iespēja visus darbus apskatīties kopā. Man ir ideja, ko gribētu, kam blakus likt, Kad atved uz galeriju, sākas cita opera... Tad notiek nēsāšana.”

“Kad sāc domāt apmēram pirms diviem gadiem par izstādi, man vienmēr ir svarīgi, ka tās ir ne tikai gleznas – viena, otra, trešā. Bet viņam ir kopīgs virsraksts, vienota ideja. Ideja ir implants jeb stāsts, ka mūsu vizuālajā uztverē vai arī garīgajā ielaužas kaut kas no malas. Tā varētu būt informācija vai reklāmas posteris,” izstādes ieceri raksturo māksliniece.

“Ideja galvā ir viena lieta, tad jāpārvar materiāla pretestība un jāpadara tas redzams, nākamais ir formas jautājums, kādā veidā to attēlosi. Ar savu pieredzi zinu, kādu gribu to, svarīgi, lai pa gabalu bilde ir skaidra un uztverama un tad, ja cilvēkam ir laiks un viņš pienāk tuvāk, viņš var atrast vēl kādus sīkas detaļas, ieslēptas mīklas vai jokus,” turpina māksliniece.

Ieva Iltnere ir pateicīga galerijas “Māksla XO” vadītājai par palīdzību izstādes iekārtošanā, savukārt pati Ilze Žeivate atzinīgi vērtē mākslinieces veikumu.

“Ieva Iltnere ir īpaša gleznotāja Latvijas mākslas vēsturē. Ievas rokraksts izceļas ar savu unikalitāti ne tikai Latvijā, jebkurā starptautiskā glezniecības skatē viņa piesaista skatītājus, kurus interesē sižets un valoda, kurā viņa runā. Tāda aristokrātiska elegance, kā balerīna pasniegtu savu stāstījumu. Izkopusi smalku, filigrānu rokrakstu, ar vieglu ironiju,“ raksturo Ilze Žeivate. “Viņas darbos parādās pasaules politiskās vēsmas, nevis ar traģiku, bet ar vieglu ironiju, ka tā ir dzīve, kas jāpieņem, vienalga, cik tas ir traģiski. Ieva savos darbos visu prot parādīt skaisti – ar skaisto un estētisko.”

Ievas Iltneres gleznieciskais skaistums ir īpašs. Vārdam skaists ir tikpat daudz nozīmju, kā viņas gleznām. Ievas Iltneres darbu izstāde „Implants” galerijā "Māksla XO" skatāma līdz 30.maijam.


Ieva Iltnere kopā ar Jāni Mitrēvicu

http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/ievas-iltneres-gleznieciskie-implanti-musu-vizualaja-uztvere-iel.a86237/

_____________________________________________________________________________________________

 

Ieva Iltnere. Bābele.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2016. - 41 lpp.


Ieva Iltnere. Tāda pati, bet atkal atšķirīga

Edvards Dorofejevs

Visi mākslinieki katrs savā veidā rada pasaules. Atšķirība ir tajā, vai autors ir tikai attālināti vērojošais demiurgs vai arī klātesošais radītājs, kurš savas personīgās pārdomas un emocijas iemieso mākslas darbos. Pie otrās grupas viennozīmīgi būtu jāpieskaita Ieva Iltnere, jo viņas gleznu izsmalcinātā estētika un paradoksālie sižeti ne tikai nemitīgi kairina skatītāja iztēli, bet aiz katra darba ļauj sajust pašas mākslinieces klātbūtni, viņas asprātīgo un dzīvespriecīgo komentāru. Tie ir tādi kā mākslinieces čukstus nosaukti tēli, kuri radušies viņas darbnīcā sarunā ar audekliem aci pret aci. Tagad šie audekli čukst arī mums, to ko tie saglabājuši savā atmiņā.

Neskatoties uz nopietno nosaukumu - „Bābele” – Ievas Iltneres jaunākajiem darbiem nepiemīt ne reliģiska, ne moralizējoša nokrāsa. Iltnere drīzāk izmanto šo vārdu bez negatīvām konotācijām, kā metaforu pasaules daudzveidībai un krāšņumam. Šī izstāde ir kā viegla un rotaļīga saruna par tēmām, kuras interesē pašu mākslinieci ­- no politikas līdz modernajai arhitektūrai, no modes līdz antropoloģijai un etnogrāfijai. Var redzēt, cik ļoti gleznotāja pati izbauda iespēju miksēt kopā dažādus vizuālos kodus, spēlējoties ar asociācijām, brīvi kombinēt priekšmetus un tēlus, radot unikālus kultūras sakausējumus. Līdzīgi kā ar alfabēta burtiem - visi samaisīti vienā tekstā, bet katram salikumam ir sava nozīme.

Kā vienmēr Ievas Iltneres darbi izstaro aukstu šarmu un mūžīgu eleganci, kurai tik ļoti piestāv izsmalcināti pelēkas gammas. Delikāta un uzmanīga attieksme jūtama katrā līnijā un krāsas laukumā, kas rezultātā veido tādu kā augstās modes bīstamo pievilcību. Skaistums šeit ir visgrūtāk notveramā substance, jo var pieņemt visdažādākās formas un veidolus. Skaisti ir eksotiskie aborigēni un modes frīki ar ādas pigmentācijas traucējumiem. Skaisti savā mežonīgumā ir gepardi, kas ganās naksnīgās pilsētas nomalēs un traģisku skaistumu izstaro mizanscēnas ap baseinu, kuriem vienmēr ir bagātības un vardarbīgas nāves piegarša. Viss Iltneres darbos ir tik raibs, bet tajā pašā laikā tik viengabalains, it kā fantāzija un realitāte būtu sadevušās rokās kā divi mīļākie.

Tomēr svarīgi, ka blakus estētismam, māksliniece vienmēr saglabā vietu ironijai. Tā nav ar konkrētu virzienu vai mērķi, tā nav kritizējoša vai provokatīva - drīzāk brīvi domājoša cilvēka īpašība, kura atstāja nospiedumu uz audekla darba procesā. Šajā brīdī gleznu nosaukums sāk spēlēt būtisku lomu un nostāda mūsu redzi tādā leņķī, lai varētu uz Svēto Vakarēdienu paskatīties kā uz zviedru galdu aiz geto drāšu sētas, vai intuitīvi salīdzināt arhitekta Oskara Nīmeijera nerealizēto modernās mākslas muzeja projektu ar situāciju Latvijā. Starp „Bābeles” sižetiem katrs var ieraudzīt kaut ko savu, svarīgi tikai nemēģināt salīdzināt šos darbus kā mākslinieces asociāciju plūstošo stihiju ar banālo ziņu informatīvo šablonu. Nu nav obligāti melnādainajam aiz žoga jābūt bēglim. Pasaules notikumi dod Ievai Iltnerei vielu pārdomām, bet tiešā veidā nekad nekļūs par gleznas tēmu. Ja izstādē parādās darbs ar nosaukumu „Hibrīdkarš”, tas nenozīmē kā māksliniecei ir noteikta pozīcija, varbūt viņai vienkārši patīk šīs vārds.

____________________________________________________________________________________________________

 

Kad gleznoju, man galvā notiek pingpongs

Intervija ar Ievu Iltneri

Odrija Fišere
23/10/2015

Foto: Renārs Derrings 

Ieva Iltnere – vārds, kas savas pozīcijas Latvijas mākslā nostabilizējis jau kopš 1980. gadiem, kad māksliniece tika pamanīta teju uzreiz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas. „Maigo svārstību“ (grupas izstāde–akcija, kas notika 1990. gadā izstāžu zālē „Latvija“) iešūpota viņa 90. gados turpināja būt klātesoša visos lielākajos laikmetīgās mākslas notikumos Latvijā un ar nenogurstošu regularitāti turpina rīkot savas personālizstādes arī pēdējos piecpadsmit gadus.

Kopš Ievas Iltneres pēdējās izstādes „Ne vien, bet arī“ ir pagājis pusotrs gads. Mēs tiekamies galerijā „Māksla XO“, kur nule kā atklāta viņas jaunāko darbu izstāde „Bābele“, kas būs skatāma līdz 17. novembrim. Māksliniece ir paņēmusi līdzi un rāda dažādus izgriezumus no avīzēm, grāmatu attēlus, savu agrāko darbu fotogrāfijas, velkot paralēles, norādot uz iedvesmas avotiem, priecājoties par nejaušībām, kas radušās darba procesā. Uz jautājumu, ar kuru gleznu ir iesākusies darbošanās pie „Bābeles“, viņa atbild: „Man šī izstāde sākās, kad bija gatava iepriekšējā izstāde – šajā galerijā. Es uzgleznoju pēdējo bildi „Ne vien, bet arī“, kur bija ne vien cilvēki dažādās krāsās, bet arī krāsaini koki. Likās, ka nākamajā izstādē to turpināšu, tikai vēl skaidrāk.

Sākumā es uzgleznoju „Divas meitenes“. Viena ir reāla „raibā“ modele, kurai āda ir brūna ar baltu – kā dzīvniekam. Viņas izskatās tā, ka varētu būt arī personas no National Geographic pirms simts gadiem. Man vienmēr ir paticis, ka skaistums var izskatīties ļoti dažādi – kā izskatās divas dažādas ādas krāsas, kā modes frīki iet kopā ar kādām etno lietām. Patinot bildi atpakaļ, saprotu, ka tas mani interesē jau sen.“
Dodamies pie nākamā darba un Ieva Iltnere stāsta: „Tad sekoja „Jaunais muzejs“ – sveiciens latvju tautai, kas cīnās par savu laikmetīgo muzeju. Lūk, Nīmeijera skice (rāda Oskara Nīmeijera projektētas ēkas attēlu) – gleznā ir iekļauts šis 1960.