Publikācijas


Foto: Publicitātes attēls

Harijs Brants par izstādi "Portreti" galerijā "Māksla XO" (2011. gada 9. jūnijs - 2011. gada 7. jūlijs) izvirzīts prestižajai "Purvīša balvai", ko pasniegs 2013. gadā.

„Harija Branta jau ilgstošā pievēršanās portreta žanram ir rezultējusies ar vērā ņemamu jaunu darbu skaitu un kvalitāti. Katrs no izstādītajiem portretiem pārliecina ne vien par retu talantu un nevainojamu profesionalitāti, bet arī par atbrīvotu spēju ģenerēt spilgtus tēlus. Tas ir īpaši nozīmīgi tradicionālā žanrā un tehnikā, kurā, šķiet, iespējamas vien variācijas par jau zināmo. Branta stilizētāja spējas ir tik spožas, ka rada mānīgu iespaidu, it kā viņa radītie personāži ir „klasiski" (tiražēti filmās, attēlos), tomēr tādā veidā prezentējas tipiski laikmetīga, sintezējoša, komentējoša jaunrade. Svarīga ir mākslinieka spēja piešķirt tai saturisku dziļumu," uzskata Vilnis Vējš.

http://www.lnmm.lv/lv/lnmm/info/learn/programs/pasakumi/purvisha-balva/


Vilnis Vējš
18/06/2011
 

Harija Branta izstāde "Portreti" galerijā "Māksla XO" apskatāma līdz 5. jūlijam. 

Pagājušogad, aplūkojot Harija Branta retrospekciju Viļņā, Teātra muzejā, likās, ka uzrunājošākas izstādes nemaz nevar būt. Šo pārliecību apēnoja tikai nožēla, ka Latvijā šāda ekspozīcija nekad nav bijusi un dažādu ekspertu komisiju kūtrības dēļ paliek neievērota un nenovērtēta. Harijs Brants ir no tiem māksliniekiem, kas strādā lēni (aplūkojot viņa darbus tuvāk, skaidrs, ka citādi nemaz nevar būt), darbi top ar prāviem intervāliem un tie paši diezgan drīz atrod īpašniekus. Tādēļ lielu retrospekciju plašās telpās Rīgā, kādu mākslinieks noteikti pelnījis, iespējams, nemaz nebūtu tik viegli sarīkot. Izstāde galerijā "Māksla XO" ir jaunāko darbu skate. Turklāt agrāk neredzēti ir gandrīz visi zīmējumi, par ko uzteicams arī kuratores Ilzes Žeivates darbs.

Kādēļ tieši Harija Branta māksla man liekas tik vērtīga, tik nozīmīga - man nācies atbildēt ne reizi vien, kopš sekoju sava vienaudža salīdzinoši pavēlu raisījušamies radošajai aktivitātei. Vēl nesen kāds jautāja - kādēļ gan šodien būtu jēgpilni zīmēt portretus? Lai neizlūstu smieklos par jēgtukšā modes vārda lietojumu, un izvairītos no vispārīgas prātošans, atbildēju personiski: Brants ir viens no tiem māksliniekiem, kura katru jauno darbu es gaidu, un ko vēlos ieraudzīt neatkarīgi no kritiķa pienākumiem. Iespējams, ka neesmu vienīgais. Lai gan apgalvojums, ka jēgu mākslai piešķir skatītājs, ir pārāk triviāls, lai ar to sāktu un beigtu recenziju, gluži apiet to šajā gadījumā nevaru vis. Tādēļ tālāk vairāk par iespaidiem nekā par objektīvajiem Branta mākslas parametriem..

Harijs Brants, ja atceramies, sevi pieteica ar liela izmēra ogles zīmējumiem, kuros bija attēloti fantastisku būtņu skeleti, kauli uz tumša fona. Paralēli viņš izpelnījās interesi kā perfektu pornogrāfisku komiksu stilizētāju teātra vajadzībām. Viss rādīja, ka autors ir apveltīts ar neikdienišķām dotībām un prasmēm, tomēr daļai kritiķu mulsumu radīja neslēptā atsaukšanās uz "zemās" kultūras tēliem un sižetiem: datorspēļu, digitāli manipulētu attēlu, popkultūras erotisko klišejām.  Citējumus nebija viegli ievietot "augstās mākslas" koordinātās, jo trūka nepārprotamu distancēšanās pazīmju. Lai gan - tās bija, un nepavisam ne apslēptas: klasiskās, pat arhaiskās ogles tehnikas izmantojums subkultūras tēlu interpretācijai, sadarbība ar teātri - viss liecināja, ka Brantam ir īpaša vieta pēdējās desmitgades visai plašajā "latviešu  popārta"  sabiedrībā.

Tomēr tas neturpinājās ilgi: mākslinieks pievērsās galvenokārt portreta žanram, no vienas puses, kļūstot pieņemamāks konservatīvo mākslas baudītāju gaumei, no otras - padarot trauslās robežas starp "vecmodīgu" un "laikmetīgu", "nopietnu" un "izklaidējošu", "dziļu" un "komerciālu" vēl neskaidrākas. Lūk, šajos pretstatu pāros arī atslēga Branta mākslas konceptuālajam ietvaram, ja tādu meklējam - visi šie dalījumi, kas noteikuši auditorijas segregāciju profesionāļos un pārējos teju pusgadsimtu un palēnām virzījuši laikmetīgās mākslas attīstību paredzamā strupceļā, ir pelnījuši tikt ja ne pārskatīti, tad reiz pa reizei satricināti gan. Šķiet, ka ar līdzīgiem izaicinājumiem šobrīd saskaras gan akadēmiskā mūzika, gan literatūra, un vizuālā māksla kā pēdējais ķīlis starp elitāro un masu mākslu ir būtisku pārvērtējumu priekšā. 

Harija Branta pirmie portreti bija pilni literāri teatrāliem mājieniem: piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja iepirktā zīmējuma "Mūķene ar pumpi" (šobrīd apskatāms "Arsenālā") kompozīcija paredz salīdzināt divas tā puses - meiteni mūķenes kostīmā ar neidentificējamu objektu, "pumpi". Dramatiski efekti bija raksturīgi arī diptiham "Čekists un viņa draudzene", "Meitene ar kaķi" un citiem. Vieglā maskarādes stilistika noveda neziņā pat erudītus mākslas kritiķus, liekot jautāt pēc zīmējumu "satura" un minēt Branta "gotikas" mīklas. Tomēr jau Viļņas izstāde parādīja, ka teatrālisms mākslinieka darbos sarūk, dodot vietu tīri vizuālas izteiksmes spēkam, ko izkopusi gadsimtiem ilga tradīcija apvienojumā ar mūsdienu pasaules vizuālo kņadu.

Ogles zīmējumu neslēptās atsauces uz vecmeistariem un personāžu piederība kustīgu bilžu apsēstai realitātei jaunajā izstādē iezīmējas jo izteikti. Riskēšu teikt, ka populārās mākslas žanru - kino, komiksu, - tēlu pasaules citātus ir aizstājuši... konkurences pieteikumi. Ja, piemēram, "Gramofons" vēl virtuozi variē džeza laikmeta vizualitāti, tad tādi tēli kā "Akmens galva", "Putekļu cilvēks", "Pagraba cilvēks", "Miskastnieks" neatgādina neko konkrētu, toties varētu būt varoņi tāda paša nosaukuma filmās, kas vēl nav uzņemtas. Brants, jau sākot ar "Blusu" - iztēlē dzimušu meiteni, ko viņš portretējis vairākkārt, darbojas kā virtuālas kastinga aģentūras pārstāvis, kas piedāvā aktierus vēl neuzrakstītām lomām. "Observatorija" - meitene, kuras galva ir kā totāls novērošanas centrs, klusē par to, ko redzējusi, bet, nav šaubu, perina kaut ko nākotnei.

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/144-virtuala_kastinga_agentura/1/

 ____________________________________________________________________________________________

Remigijus Venckus: „Matemātiski neeksistējošā nereāli reālā realitāte"

"Harija Branta zīmējumi atklāj matemātiski neeksistējošu nereāli reālu realitāti. Pieņemiet šo manu ideju kā provokāciju un vienlaicīgi kā aicinājumu apskatīt pasauli caur palielināmo stiklu, vai kā aicinājumu pieredzēt pārsteigumu par kādu ikdienā satiktu cilvēku.

Pateicoties nevainojami apgūtajām akadēmiskajām prasmēm un klasiskajam zīmējumam, Harijam Brantam šī pasaule ir kā veidne. Suģestējošs, nedaudz iejūtīgi kariķēts objekta attēlojums, atklājas kā zivs izbāzenis [...]. Ar savu skatienu tā liek skatītājam atbildēt uz retorisku jautājumu: „ Vai skatītājs esmu es? Vai es esmu tas, kurš nodots skatīšanās aktam?" Dziļš un nekaunīgs tēlu skatiens nepakļauj skatītāju; dziļš un nekaunīgs skatiens neļauj noliegt tiesības piederēt arī skatītāja skatienam. Citiem vārdiem sakot, tas neļauj izvairīties no „zivs" acs. Kariķētie sejas vaibsti un uzsvērtās formas nosaka uztveri, empātiju un bailes no attēlojuma realitātes kā no sirreālistiski bīstama fakta par dzīvi. Tēlu uzvedība veido to raksturu, savienojot ar cilvēka anatomiju un tehnoloģizēto kultūru. Šajā brīdī „zivs" pārvēršas kādā tieši izstrādātā, varbūt pat ģenētiski radītā radībā [...].

Lielākoties attēlotajiem varoņiem ir izceltas acis, it kā patstāvīgi pārbaudot realitātes izmaiņas un saskaņā ar šo pārbaudi nosakot sajūtu pārsteigumu, kas rodas skatītāja sajūtu laukā. Šis acu skatiens, kas ir ļoti svarīgs māksliniekam, man liek atcerēties franču filozofu Žaku Deridā (Jacques Derrida), filozofa pārdomas par acīm un rokām. Saskaņā ar Deridā, cilvēku eksistencē šīs divas ķermeņa daļas ir vispriviliģētākās saskarsmē un iespējā komunicēt ar objektiem un subjektiem, kas pārstāv pasauli. Saskaņā ar domātāja teoriju acis nav tikai dvēseles spogulis, bet arī klātbūtnes nosacījums un jēgas piešķiršana pasaulei. Skatiens vienmēr ir jaunības palieka un uzņēmība pret vizuālo informāciju, kas ir atrodama eksistenciālā cilvēka nenozīmīgajā aplī. 1 [...]

Telpa un laiks mākslinieka darbos kaut kādā ziņā tiek izslēgti. Tēli ir gandrīz nošķirti no tā, ko varētu pastāstīt mākslas darba telpas laiks. Dažu zīmējumu nosaukumi un foni ir tikai pieņemti kā konkrēti mirkļi, kas varbūt pieder Venēcijai, vai kādai citai iztēlotai ikdienas telpai. Daudzos no darbiem fons varētu tikt apzīmēts kā klusuma fenomens. Uzdrošinos apgalvot, ka klusums vispilnīgāk poetizēts un aprakstīts Džona Keidža (John Cage) tekstos un radošajos darbos: „ Vairāk klusuma manas ausis nekad tik daudz nav dzirdējušas." Iespējams šis klusums oriģināli ir vizualizēts arī Harija Branta mākslinieciskajā sistēmā? To nekad nevar zināt... „

Fragments no Remigijus Venckus esejas „Matemātiski neeksistējošā nereāli reālā realitāte"(2010).
Viļnas Mākslas akadēmijas, Vitautas Magnus universitātes un Šauļu universitāte profesora.

www.remigijus.venckus.eu

_______________________________________________________________________________________________

Harijs Brants. Zīmējums. 2010 

Nozīmīgākās lietas mūsu dzīvē ir neredzamās lietas. Draudzība, prieks, mīlestība, miers un tml. Tās ir lietas, kuras nepakļaujas cilvēka aprēķinam, tās nevar nopirkt par naudu, nevar piesavināties ar varu vai viltību. Pirms izpausties uz āru šīs lietas vispirms norisinās mūsu iekšējā pasaulē. Tā ir pasaule, kurā rodas un mainās tādas parādības kā pasaules uzskats, priekšstati par visuma uzbūvi, attieksme pret dzīvi.

Es to saucu par iekšējo istabu. Tā ir vieta, kur rodas un dzīvo mani stāsti. Vieta, kur cilvēks vienatnē sastopas ar sevi. Dažreiz ir sajūta, ka cilvēks tur varētu būt īstāks nekā pasaulē. Tāpēc ir radies jautājums, vai šī cita realitāte nav reālāka par pierasto, vispārpieņemto.

Zīmēšana man ir līdzeklis kā mēģināt rast atbildi uz šo jautājumu. Zīmēšana ir iespēja uzkavēties iekšējā istabā, piedzīvot to.

Šī nezināmā teritorija priekš man ir interesantākā vieta, kur novērot un iedziļināties. Censties uztvert un izdibināt tās noskaņas, ko esmu sajutis jau no skolas laika, kad uz vairākām stundām mēdzu noslēgties vienatnē, lai zīmētu.

Man interesē šo neredzamo pasauli pārvērst redzamajā. Ļaut tai apliecināties, notikt, jeb pierādīt sev, ka tā eksistē.

Zīmējumi ir kā turpinājums jaunas iekšējās realitātes meklējumiem. Iztēlē atveidojot jaunas situāciju variācijas, iesaistot dažādus tēlus, piešķirot tiem citas, neierastas funkcijas, nozīmes interpretācijas.

Esmu radījis zīmējumu sēriju ogles tehnikā, kas pārsvarā ir portreti.

Portrets man ir kā iespēja pavērt durvis uz citu realitāti. Ja es nevaru uzzīmēt neredzamo pasauli, tad es varu uzzīmēt tēlus, caur kuriem tā dzīvo. Portretos mūsu iekšējā pasaule pati skatās uz mums.

Portrets, manuprāt, ir piemērotākais līdzeklis komunikācijas nodibināšanas mēģinājumam starp šīm divām realitātēm - redzamo un neredzamo.

Ar portretu var panākt lielāku psiholoģisku intensitāti - iedarbīgumu uz skatītāju. Man ir svarīga sastapšanās intriga, kas varētu norisināties starp mani un skatītāju, un to, kas ir attēlots portretā. Interesē, ko pastāstīs viņu sejas.

Es daudz meklēju cilvēku sejas attēlos. Meklēju cilvēkus, kuru nav. Tad es tos uzzīmēju un viņi ir. Ieradušies.

Reālistiskā zīmēšanas metode, apjomīgs, tonāli niansēts un detaļās skrupulozs zīmējums kalpo tam, lai panāktu lielāku ticamības iespaidu zīmējumā atveidotajam, veicinātu klātbūtnes sajūtu.

Mūsdienu pārprasto vērtību pasaulē (situācijā) šī iekšējā istaba iespējams ir piemērotākā vieta, kur patverties no šodienas civilizācijas steigas tirānijas. Tas ir aicinājums apstāties un neiesaistīties globālajā apjukumā, ko šī tirānija izraisa. Vieta, kur apcerē atgūt dziļāku izpratni par lietu kārtību un atjaunot saskaņu ar sevi .

/ Harijs Brants, 2010./     

______________________________________________________________________________________________


Autors: Kristians Putniņš, Diena

HARIJS BRANTS  par darbu sēriju no personālizstādes  ZĪMĒJUMS , kas norisinājās "Māksla XO" galerijā no 2009.gada 15.janvāra līdz 3.februārim, izvirzīts Purvīša balvai.

Izstādi ZĪMĒJUMS trijās nedēļās apmeklēja vairāk kā 600 skatītāju.
Darbu "Mūķene ar pumpi" (2008, papīrs/ogle, 102x62) - savai kolekcijai iegādājās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

PURVĪŠA BALVA - augstākais un dāsnākais apbalvojums Latvijas laikmetīgajā mākslā.
"Purvīša balva tiek piešķirta māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu Latvijā vai pasaulē ar izcilu mākslas darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp laikmeta dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām," teikts balvas nolikumā. Autori var būt nominēti gan par izstādi kopumā, gan par atsevišķiem darbiem.

Ekspertu grupa, izvērtējot 2009.gada pirmā ceturkšņa notikumus Latvijas vizuālajā mākslā, nosaukusi piecus nominantus - to vidū ir fotomākslas klasiķe Inta Ruka, gleznotājs Arturs Bērziņš, zīmētājs Harijs Brants, kā arī multimediju mākslinieki Voldemārs Johansons un Romāns Korovins. Eksperti secinājuši, ka šā gada janvārī  - martā šie mākslinieki piedāvāja vērtīgākās un interesantākās izstādes.

Purvīša balvas ekspertu darba grupā 2009.-2010.gadā strādā:
Elita Ansone -  Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) XX gs. 2.puses-XXI gs. kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas "Arsenāls" vadītāja, mākslas zinātniece;
Laima Slava -  izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore, mākslas zinātniece; Raitis Šmits - Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) docents, Jauno mediju kultūras centra RIXC dibinātājs, mākslinieks;
Alise Tīfentāle - žurnāla "Foto Kvartāls" galvenā redaktore, mākslas kritiķe;
Jegors Jerohomovičs - laikraksta "Diena" kultūras nodaļas žurnālists;
Ieva Kalniņa -  mākslas zinātniece un kuratore;
Jānis Taurens -  LMA asociētais profesors.

2009.-2010.gadā eksperti izvirzīs nominantus reizi ceturksnī. 2010.gada nogalē ekspertiem būs jāpieņem galīgais lēmums par astoņiem finālistiem, kuru darbi tiks demonstrēti Purvīša balvas kandidātu izstādē.

Purvīša balvu (20 000 LVL)  piešķir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu azartspēļu uzņēmumu "Alfor", kas apņēmies atbalstīt šo projektu desmit gadus.