Publikācijas
Lieliem otas vēzieniem
Uldis Rudaks / 01.08.2026 / SESTDIENA-Sestdienas Salons
Gleznotāja Envija (35) aicina ciemos uz savu atvērto studiju un piedāvā līdz šim vislielākā formāta gleznas personālizstādē Brīvs cilvēks ar saspringtu kaklu galerijā Māksla XO.
Lielā Melnā Viela jeb Čapa kopā ar savu Enviju pavisam nesen kādā suņu rotaļlaukumā abas esot uzzinājušas, ka melnais suns nav jauktenis, bet tīrs vācietis. Abas šīs būtnes nav grūti pamanīt, kad viņas parādās Rīgas ielās vai kādā izklaides vietā. Piemēram, Miera ielas bārā Walters & Grapa, kura logo un gan jau arī nosaukuma autors ir Envijas vīrs Valters Verners. Bet mani Envija sagaida ar pirmdienas rīta kafiju savā atvērtajā darbnīcā, kur tapušas izstādē ar nosaukumu Brīvs cilvēks ar saspringtu kaklu pašlaik skatāmās lielformāta gleznas. Šī nav pirmā Envijas izstāde, un viņas darbus pratuši novērtēt arī ar glezniecību tikai «patīk /nepatīk» līmenī pazīstami cilvēki.
Braucot uz šejieni, pa ceļam sajutu tādu aromātu kā kādreiz skolas ēdnīcās – kaut ko starp zupu, sautējumu un drusciņ arī trauku mazgāšanas līdzekli. Oža ir neizbēgamākā no maņām, jo darbojas pie katra elpas vilciena. Kāda maņa tev nāk prātā pirmā kā vissvarīgākā?
Ļoti iespējams, tauste… Jā, tauste! Pieskarties un sajust pieskārienu. Ar ko arī to krāsu izbaudu. Krāsu šai gadījumā kā masu jeb vielu, kuras konsistenci sataustu, nevis kā krāsu, ko redzam. Gleznas jau arī man agrāk bija ar tādiem pastoziem jeb bieziem triepieniem. Tagad, pārejot uz lielākiem formātiem, esmu sākusi apgūt lazēšanu. Tā ir caurspīdīga slāņa uzklāšana. Manam temperamentam tā ir gandrīz neiespējamā misija, bet ir iepaticies, un esmu atklājusi kaifu tajā.
Zīmēšana vai gleznošana jau bērnībā iepatikās?
Gleznošana. Man bija apmēram četri gadi, kad pateicu vecākiem, ka būšu gleznotāja. Tad es sapņoju, kā jau esmu tāda baigā dāma, kura mazā, sarkanā mašīnītē liek un kaut kur ved savus darbus. Vēl nezināju, ka būšu trakā gleznotāja. Likās, būšu tāda jutekliskā, ēteriskā, bet noteikti gleznotāja. Es pat nenonācu pie citiem medijiem, kas ir jocīgi, jo var sapņot par mākslu, bet nonākt kaut kur scenogrāfijā vai jaunajos medijos. Saskaitīju, ka šogad man ir astotā vasara, kopš esmu uz vizuālās mākslas skatuves nevis kā studente, bet jau autore. Astotais gads, kopš parādījās pirmā publicitāte. Laikam tā.
Daļai šī atpazīstamība sasniedz augstāko punktu, pašiem to nepiedzīvojot.
Skatījos daudzus video, kur Hoknijs (Deivids Hoknijs, britu gleznotājs, scenogrāfs un fotogrāfs, ievērojams popārta pārstāvis, 1937–2026 – aut.) saka, ka ļoti maz būs tādu, kurus atcerēsies. Ja jau pat viņš par sevi nezina, vai atcerēsies, tad [tā būs ar] lielāko daļu, kas mēs te esam, strādājam šeit un tagad. Mūs aizmirsīs. Mākslas pētnieki jau zina vairāk, bet tādu īstu zvaigžņu ir maz.
Laikam viens no piemēriem, ko zina visi, ir Maija Tabaka – redzu viņas grāmatu tev plauktā.
Jā, pamazām pārnesu savu mājas bibliotēku uz šejieni. Gribu, lai viena no atvērtās darbnīcas funkcijām ir arī lasītava, kur var nākt gan uz mākslas nodarbībām, gan vienkārši tusēt, parunāties apmēram par mākslu. Šī ir attīstošās izklaides un kultūras vieta – vēl viena opcija, kā pavadīt brīvo laiku. Un tad bibliotēka palīdz parunāt par kaut kādiem autoriem, kas redzēti vai piedzīvoti pēdējā laikā. Tad visiem draugiem lieku priekšā katalogus. Tā ir štelle! Pie manis nāk arī bērni, tomēr labāk man patīk ar pieaugušajiem, kuriem jau kaut kāds respekts pret šo ir izstrādājies.
Pati centies meklēt un iepazīt vēl nezināmus autorus?
Nekāda intensīva meklēšana nenotiek. Viņi uzpeld kaut kā netīšām, bet ārkārtīgi reti, kad ieraugu kaut ko, kad ir tā – wow, šito es nezināju, un tas ir iespaidīgs atklājums, kas man patīk. Pēdējais bija pirms kāda gada – pateicoties soctīklu algoritmam un tam, ka māksliniece gatavo izstādi, kas tiek reklamēta, es iepazinu britu gleznotāju Rozu Vailiju, piemēram. Gribi, parādīšu? Man tas likās kaut kas tik radniecīgs pašas pirmsākumiem! Nu, bija vienkārši obligāti jābrauc. Šis ir, var teikt, izstādes katalogs – visi šie darbi bija skatāmi. Viņai tagad ir deviņdesmit divi gadi, bet pašu nesatiku – vienkārši izbaudīju Rozas šovu. Un bija simtprocentīgi vērts tur doties. Tik brīnišķīgi, ka to, ko mazliet biju redzējusi ekrāna attēlos, varēju redzēt dzīvē! Jo tur bija tas iespaidīgais izmērs – šīs rokas bija milzīgas! Un vēl bērnības atmiņas – ar kāškrustiem. Ļoti priecīga biju tai izstādē – staigāju un nevarēju beigt smaidīt.
Milzīgajiem formātiem jau tīri fiziski ilgāks un darbietilpīgāks tapšanas process.
Nosacīti. Manā izstādē redzams lielākais, ko es šobrīd esmu gatavu uztaisījusi. Divi divdesmit reiz apmēram divdesmit – noapaļojot. Esmu sākusi pasūtīt audeklus specifiskos izmēros, kas beidzas ar septiņi vai trīs, četri vai astoņi, bet ne pieci vai nulle. Tie nav standarti, ko var gatavus nopirkt, un tad arī tā pasūtīšana vienmēr notiek. Galvā jau viss apaļojās uz tām nullēm, bet, kad paskatās vecmeistaru darbus, tur tā nav – ir citi izmēri līdz pat par milimetriem. Bet vispār pats brīnišķīgākais no iemesliem, kāpēc apvainoties uz Mākslas akadēmiju, – pirmā un svarīgākā lieta, kad tu sāc gleznot, ir formāts. Tā laukuma attiecība – garums pret platumu. Proporcija ir ļoti, ļoti svarīga formātam. Es nezinu, vai nu es bastoju, vai mums to neizstāstīja, kāpēc ir ļoti svarīgi izvēlēties virsmu, uz kuras strādāt. Tas maina visu! Mūsdienās pierasts, ka nopērk gatavus audeklus, kur proporcija jau ir stereotips, ko diktē rūpniecība. Bet, ja proporcija ir pārdomāta, tā ir daudz skaistāka un ir foršāk strādāt. To uzzināju no smieklīgiem video jau pēc absolvēšanas, ka tas ir pirmais, ar ko jāsāk. Bet jau skolas laikā man bija tā pofigista reputācija. Aizeju uz miskastēm, ieraugu kaut kādu dēli un – davai! – šī būs mana gleznojamā virsma! Tāda «pankuha». Agrāk Mākslas akadēmijas pagalmā bija tādas mākslinieku atkritumu čupas, kur varēja iet ravēt un atrast visādus brīnumus, ko met ārā, kaut var pārstrādāt otrreiz un pat trešoreiz. Vislielākie svētki bija pēc karnevāla, kad visādi droši vien uzņēmēju vai ziedotāju sagādātie materiāli paliek pāri.
Tagad, kopš esmu šeit, strādāju tikai uz lina. Pati pērku linu un velku uz audekliem, jo gatavus nopirkt ir pārāk dārgi. Izplatītākie ir no kokvilnas, bet veikalu audekli ir gruntēti ar kaut kādu gatavo masu un tā virsma pati par sevi nav pievilcīga. Bet, kad pats uztaisa, virsma pati par sevi ir daudz patīkamāka strādāšanai. Es varu parādīt – paskaties atšķirību! Gleznošanai noder tas pelēkais, kas ir dabiskā krāsa. Var to dabūt pavisam rupju, bet lins var būt arī krāsains, mīksts un valkājams, ja to attiecīgi apstrādā.
Linu apģērbi ir ideāli mūsu klimatiskajiem apstākļiem – gan silda, gan atvēsina. Latviešu tautastērpā taču arī daudz izmantots lins.
Jā, bet baigi jocīgi, kāpēc pat modē tās lina kleitas ir tik standartizēti tā kā tautiskas? Laikmetīgais tur ļoti maz saskatāms.
Kur tu ņem tos linu audumus?
Tagad tas ir diezgan dārgs materiāls – dārgāks par zīdu. Nezinu, no kurienes tie tagad ienāk veikaliņā, kur pērku (iepriekš nāca no Baltkrievijas), bet agrāk Latgales lini bija svarīga Latvijas eksporta prece un tā industrija šeit izplatīta. Es nezinu, kāpēc to aizliedza vai izspieda. Katrā ziņā nogalināja.
Gan jau tāpēc, lai pērk ievesto kokvilnu. Es rakstu par mūziku un arī dīdžejoju, tāpēc to visur iepinu – pašlaik fonā skan klasiskā mūzika, bet reiz lūdzi man uzlikt Madonnu.
Mhmm… Neesmu baigais fans un pārzinātājs arī ne, bet pāris gabali man patīk, jā. Un varbūt tieši tāpēc prasīju, lai dzirdētu, ko tu no viņas izvēlēsies…
Šodien cilvēki kļūst arvien bailīgāki, bet man šķiet, ka gan gleznotājam, gan rakstniekam nāk par labu jebkas, kas ar viņu notiek – ģeogrāfiski vai jebkādi citi ceļojumi.
Mamma saka, ka man vajag kaut kur aizbraukt, lai dabūtu jaunus iespaidus, bet es varu aiziet uz rimčiku un kaut ko pieredzēt vai Teātra bārā karaokē kaut ko novērot. Jāatzīst, ka šajā interneta laikmetā par maz lasu, jo grūtāk noturēt uzmanību uz papīra tekstu. Man pašai tas ļoti besī! Pēdējais, ko es lasīju un ļoti ievilka, bet apstājos vietā, kur romāns nedaudz tā kā atslābst (un neesmu atsākusi), ir igauņu autora Reina Rauda romāns Perfektā teikuma nāve.
Man ir jau vairākas iesāktas grāmatas…
Tāpat kā mūzika un raksti, arī glezna reiz tiek pabeigta. Bet ja autoram gribas kaut ko pielikt vai noņemt nost gatavā gleznā – cik ētiski tas ir?
Var, ja vajag vai autors tā grib. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem autoriem Staprāns (latviešu izcelsmes ASV gleznotājs un rakstnieks Raimonds Staprāns, 1926–2026 – aut.) tā esot darījis, ka nolicis kaut ko uz daudziem gadiem, bet tad izvilcis un turpinājis.
Pastāv arī iespēja sabojāt, jo nevari būt pārliecināts, ka šobrīd vari sev uzticēties. Ir taču dažādi dvēseles stāvokļi – hiperaktīvs vai noguris, tāds, kam patīk viss, un tāds, kam nepatīk nekas.
O, jā, un tas laikam attur. Mēdz būt atvērtais stāvoklis, kad viss nāk un impulsi sāk radoši darboties, tu ļaujies un dari. Otrs ir noslēgtais stāvoklis, kad impulsu nav, tu sāc redzēt tur visādas nepilnības un viss kaitina. Bet visgrūtākais gleznojot, man liekas, ir, kad esi izkāpis ārā no vienas gleznošanas sesijas, pieslēgties tiem pašiem darbiem nākamajā reizē. Saņemt drosmi un iejaukties tur, tajā burvīgajā, kas ir bijis, bet vēl nav pabeigts, saredzēt, ko tur vajag darīt. Arī veiklība un pārliecība, atkal un atkal pieslēdzoties tam pašam darbam.
Tavai izstādei galerijā Māksla XO līdzās skatāmi Ilmāra Blumberga darbi. Kā jūties viņam blakus, nosaukta par spilgtu citas spēcīgas mākslinieku paaudzes pārstāvi?
Liels, liels pagodinājums. Atkārtošos – beidzot man nav kauns. Viss pēc Gosta.
Šī ir tā izstāde, kurā tu negribētu gleznām kaut ko pielikt klāt?
Vismaz pašlaik ne. Beidzot tas nav baigi savārstīts, jo līdz šim strādāts tā, ka vienkārši taisu darbus, kas dzīvo katrs savu neatkarīgu dzīvi vai ir kaut kāda neliela sērija lielas izstādes ietvaros ar kādu kopā saturošu momentu. Ir rokraksts, ko nevar atņemt un sajaukt ar kaut ko citu, bet nav tādas konkrētības un tēmas, kā ir pieņemts un visu laiku notiek, kad gleznotājs uztaisa un rāda jaunu sēriju, kurā var just, ka visi darbi ir ar vienu stāstu. Man tā ir pirmo reizi. Baigi dīvaini, ka es lepojos, ka esmu tagad tāda kā visi. Ja es būtu izdomājusi jaunu divriteni, tad varētu būt baigais prieks, bet te nosacīti esmu sevi ielikusi kaut kādos rāmjos.
Tēmu un aprakstu jau var pievilkt arī aiz matiem, kad to rāmi izdomā pats vai to iedod no malas.
Tā es esmu vienmēr darījusi, arī baigi neatlasot darbus un liekot visu, kas šķiet foršs.
Un vienojošo šajos darbos vienmēr var izdomāt.
… glezniecība …
Cilvēka prāts var uzģenerēt neiedomājamākās lietas, kas vieno pat nesavienojamo.
Esmu vienmēr par to satraukusies un jautājusi kuratoriem, vai tas ir OK, ka stāsts nav koncentrēts. Bet viņi saka, ka tas labi, jo tā ir mana īpatnība, un nevajag kaut ko vēl šķirot un atlasīt. Šoreiz gan strādāju noteiktā rāmī, un tad vēl galeriste Ilze atlasīja jau no šīs sērijas – es varbūt būtu vēl drusciņ noņēmusi nost. Šī studijas telpa man bija vajadzīga, lai varētu strādāt ar lielākiem formātiem, un pārsvarā šajā izstādē ir lielformāti.
Ko es sapratu, paviesojoties kādās smalkās mājās un pēc tam kaut kādās lielākās izstādēs – tas lielais formāts tomēr ir ļoti jaudīgs, un man kā skatītājai šausmīgi patīk, kā tas paņem daudz vairāk uzmanības un iesaista tevi. Pieņemsim, ir saruna, un glezna var būt objekts, kur pameklēt domu. Kad ir vairākas bildes – lielformāti un mazie –, uzmanību paņems lielais. Tas ir arī manam temperamentam daudz piemērotāks, jo es neesmu smalkumu izstrādātāja, bet nāku un piepildu telpu ar lieliem otas vēzieniem.
Lielformāta akvarelis ar piejūras skatu – zvejnieki ar papirosiem zobos, tīkli žūst, un laivas gaida. Šāds Jāņa Brektes 1963. gada darbs man bērnībā vienmēr bija acu priekšā un gan jau atstāja iespaidu. Ko uz sienām vēroji tu, kad biji maza?
Man mājās pie sienas bija nezināmu autoru ainava un klusā daba. Arī kāds Vecrīgas skats, kas eļļā izpildīts, – visa tā izteiksme līdzīga kā Brektem, bet nav viņa darbs. Uz anonīmā autora lauku idilles bildi skatoties, man liekas, es sāku sapņot par to, ka gribu būt gleznotāja. Nu esmu tikusi līdz lielajam formātam.
Pie krāsām tiki agri?
Uzreiz gluži ne. Mājās bija flomāsteri un zīmuļi. Bērnudārzā bija kaut kādas guašas – sākumā, cik atceros, samiksēju tur kaut ko par daudz un viss palika kā brūna kaka, kamēr citiem viss skaidrs: zaļš koks, zils mākonis un sarkana māja. Kad biju sešgadniece, sāku iet zīmēšanas pulciņā, kur jau bija gan guaša, gan akvareļi. Iestājoties lietišķajos, skola izraisīja tādas bailes un respektu, ka visa radošā darbība tika apstādināta, pildot tikai skolas uzdevumus, visādas klusās dabas. Pati kaut ko zīmēt neuzdrošinājos. Tas vispār likās kaut kas aizliegts, diletantisks, un tā nebūs māksla... Tolaik mani laikam bija viegli ielikt sistēmā. Sākās tās milzīgās bailes no mākslas! Un tad notika brīnums: konkursā starp mākslas skolām mūs aicināja darboties radoši, apspēlējot konkursa tēmas – «avīze» un «uzglezno ledusskapi». Baigi spazmoju, bet sataisīju darbiņus konkursam, atnesu, un viss bija kārtībā. Kopš tā brīža sapratu, ka var arī pats mājās mālēt kaut ko, kas nav pēc noteikumiem.
Darīju to slepeni un rādīju tuvākiem draugiem, bet ne skolotājiem. Skola iedzen respektu pret arodu, un ar radošiem eksperimentiem tur gandrīz neaicina nodarboties. Ir tikai uzdevumi, kas jāpilda. Bērnībā sapņoju par Rozentāla skolu – kaut kur padzirdēju, ka ir tādi Mazie Roži, un ļoti gaidīju, kad pienāks piektā klase un varēšu iet tur mācīties. Bet otrajā vai trešajā klasē iestājos mūzikas skolā, un atkal nostrādāja tas pieņēmums, ka iesāktu skolu pamest nedrīkst. Apvienot ar Rozentāla skolu droši vien vecākiem izmaksātu dārgi, un vēl vadāšana. Tā nu sapni par Rožiem atmetu.
Kāpēc tad gāji tai mūzikas skolā?
Uzaugu Piņķos, un tur katrs bērns, kura vecākiem galva strādā, tika sūtīts vietējā mūzikas skolā. Iepriekš biju gājusi uz sagatavošanu bērnudārzā – jau tur man pateica, ka nebūs. Bet tagad čellu skolotāja dzīvoja mums kaimiņos – vienu dienu atnāca ciemos: Envij, nu, kad tu pie manis nāksi? Parādi pirkstiņus! Vai, tie taču ir čellista pirkstiņi! Tad nu aizgāju, un sanāca tur dzīvoties ilgāk nekā pārējiem, jo vēlu iestājos un beidzu devītajā klasē.
Vēlāk vēl spēlēji?
Ļoti īsu brīdi mums bija akadēmijā bakalauros grupa Pussy Beats, jo gribējām uz karnevālu tikt. Uztaisījām grupu, sanācām kopā kādi pieci, sapīpējāmies zāli un tad improvizējām. Vēl bez čella un balss mums bija sintezatoriņš, ģitāra un basģitāra. Nospēlējām Rožos koncertu, jaunieši nāca un teica, ka esot baigi superīgi, bet Akadēmijas karnevālā izgāzāmies – sapīpējāmies kaut kā par daudz laikam baigā steigā, nokavējām iesildīšanos, un arī satraukums. Ja tev pretī stāv Viktors Jansons – kā tu tagad jutīsies, brīvi improvizējot? Joprojām gan gribas šad tad ar čellu paākstīties. Pagaidām tas palicis kā interjera elements – sagriezās grifs, pārtrūka stīga, un tagad domāju to pārdot kā mākslas objektu, lai vietā nopirktu spēlējamu čellu.
Kad sāc gleznot, jau iepriekš iztēlojies, ko gribi panākt, vai vienkārši spēlējies ar krāsām?
Laikam es nespēlējos ar krāsām, jo nemāku abstrakciju. Vienmēr jābūt tam kaut kam, ko sauc par sižetu. Vispirms atnāk doma vai jāierauga objekts. Es ļoti reti vai pat nekad neskicēju un visu daru uzreiz uz audekla. Reizēm bijis tā, ka ir skice, kas izskatās forši, bet pārgleznojot tā sanāk tāda kā sastingusi. Ideja jau ir iekonservēta. Es to pārkopēju, padarot lielāku pēc principiem, kā to māca. Akadēmijā bija skiču skates, un lietišķajos vispār bija ļoti daudz jāskicē. Tā ideju ģenerēšana un atsijāšana ir kā tāda zinātniskā pieeja. Nē, es tā nedaru. Man tā lielā dzīves tēma, kas vienmēr izstādēs bijusi, ir gleznošana pati kā objekts, ko apskatīt. Bet tagadējā izstādē ir arī politisks komentārs samanāms – vienu darbu sauc Latvijas birokrātijas mazināšana. Vispirms uzgleznoju mājās šo mazo mapi, pēc tam lielo.
Tāpat – ar visām šķērēm?
Nē, tur šķēres tika izdzēstas. Sākumā pirmajā slānī ieliku, bet tad sapratu, ka tur neder šķēres, tur ir kaut kāds «bubļiks» un sērkociņi. Šajā izstādē mans gleznieciskais izaicinājums (es tās saucu par antigleznieciskām struktūrām) ir tādas formas, kas glezniecības tradīcijā sastopamas reti vai nekad. Tādas, kas grūti attēlojamas, jo ir pārāk vienkāršas un neinteresantas. Formai pietrūkst grācijas, un kaut ko tādu attēlot ir interesants uzdevums.
Tātad tai mapei gleznā jāizskatās pēc tādas, ko vari paņemt un attaisīt vaļā?
Mans uzdevums ir dabūt virsmas dzīvību. Man nevajag, lai objekts atgādina sevi un izskatās reālistisks, ko var izņemt no bildes. Man svarīga ir virsmas vibrēšana. Lai forma tiek abstrahēta, bet runā ar krāsu maģijas palīdzību, ar kompozīcijas izkārtojumu. Lai tā virsma ir dzīva, pievilcīga un sauc iekšā.
Kad izgudroja fotogrāfiju, katram gribējās tajā būt, kamēr tas bija kas jauns un ekskluzīvs.
Man vēl joprojām gribas būt fotogrāfijā.
To jau visi tagad var, bet vien retais šodien var lepoties, ka ir gleznā.
Bet cik aizkustināti ir cilvēki, kad negaidīti atrod sevi kādā gleznā! Es to saucu par neokratīnisma stilu, kad tādā ekspresionisma manierē kāds tiek iegleznots.
Reiz savu sunīti Odiņu atradu XIX gadsimta gleznā Getija galerijā Amerikā. Izdomāju leģendu, ka viņš mūžīgs, kādam pieklīst un vēlāk pazūd, lai meklētu nākamo cilvēku.
Tā atpazīšana bildēs ik pa laikam notiek. Jā, piemēram, vienā izstādē pirms kāda gada es ieraugu: re, kur mans vīrs sēž! Nu, izspļauts Valters, kad nav bijis pie friziera. Sevi arī atradu – ja es izģērbtos, tad būtu pavisam skaidrs, ka tā esmu es – pilnīgi viens pret viens!
Kā panākt, lai tavs darbs, neizlasot parakstu, uzreiz nepārprotami ir atpazīstams kā tavs?
Laikam jārunā skarbi. Viss atkarīgs no tā, vai tev šūpulī ir ielikts rokraksts. Piemēram, Pikaso var taisīt jebko, bet vienmēr var atpazīt, ka tas ir Pikaso. Tu vienkārši redzi viņa rokrakstu. Tā ir lielākā dāvana, ko var piešķirt māksliniekam. Pavisam noteikti! Nesen braucām iekšā pilsētā Ukrainā pār tiltu komandantstundā, un es redzu – apmēram piecu kilometru attālumā komēta krīt. Pēc mirklīša vēl viena. Pēc tam ziņās raksta, ka elektrostacija uzbliezta un tās bija krievu raķetes, nevis komētas. Ārprāts! Tās bija tik tuvu! Atpakaļceļā domāju, ka mums katram jāsargā spēja nodarboties ar savu lietu jebkuros apstākļos, tāpēc man tagad jāsāk attīstīt kreiso roku. Vai pat abas acis jāaizsien.
https://diena.lv/raksts/sestdiena/sestdienas-salons/lieliem-otas-vezieniem
_____________________________________________________________________________________
Ceļš uz Kurzemi" (2020)
Ārējās saites visos virzienos
Par Envijas izstādi "Mīts privātai lietošanai" galerijā "Māksla XO"
Vilnis Vējšs /22.04.2021 / Māksla
Iespēja atsākt pastaigas pa mākslas galerijām piepilda ar entuziasmu – būtu tik vairāk, kur iet un ko skatīties. Envijas izstāde "Mīts privātai lietošanai" galerijā "Māksla XO" ir apstākļiem piemērots pastaigas galamērķis – ja jau atgriezties pie vecajiem paradumiem, tad labāk ar zināmu jautrību! Izstādē ir ne mazums asprātību un atbruņojošas vieglprātības, reizē tā ir ļoti nopietns, apkopojošs pārskats par autores radošajām interesēm. Patiesībā izstāde eksistē jau kādu laiku – tā tika "atklāta", pa īstam neatklājot publikai, un pacietīgi gaidīja brīdi, kad izstāžu telpā drīkstēs ielaist skatītājus. Šāds sākums – ar mākslu, kas it kā pastāv, it kā ne, – negaidīti paplašina izstādes nosaukuma nozīmes: vai tiešām mums darīšana ar mītu, kas domāts tikai privātai lietošanai? Vai mākslas tēli (teksts, vēstījums) maz var palikt privātā lietošanā, ja tiek piedāvāts publiskai apskatei, un vai atvērtības pakāpe – no "tikai savējiem", "šauram lokam" uz visiem, "kas ienāk", – ko maina? Interesanti, ka, par spīti nepieejamībai, līdzīgi kā citi pandēmijas laika kultūras produkti, Envijas izstāde jau paspējusi savākt diezgan kuplu atsauksmju klāstu – pats esmu to publiski apspriedis ar mākslinieci Ievu Iltneri radioraidījumā "Mākslas vingrošana". No Iltneres, kura ilgāku laiku ir pazīstama ar jaunākās kolēģes izpausmēm (es tām nebiju sekojis), arī izdzirdēju vērtējumu, ka šī izstāde esot salīdzinoši kārtīga, nopietna.
Uzmetot aci Envijas darbiem, var apjukt – māksliniece vienlaicīgi lieto daudz ne visai saderīgu paņēmienu, reizēm pat viena darba ietvaros. Tomēr visiem darbiem piemīt vienojoša, raksturīga iezīme – šķiet, ka tie tapuši steidzīgi, impulsīvi, nav pārlieku ilgi "mocīti", slīpēti un laikus nolikti malā, pirms pazaudējuši dzīvīgumu. Protams, šis ir tikai ārējs novērojums par māksliniecisku manieri, kas, iespējams, nebūt neatspoguļo darbu tapšanas patieso gaitu – nav muļķīgākas kritiķa kļūdas, kā sajaukt faktus ar iespaidiem, vienādot autora personas identitāti ar māksliniecisko identitāti, jo nopietni apspriest iespējams tikai pēdējo. Te arī rodama ātra atbilde uz jautājumu, vai māksla var palikt personiska, patiesa, kad tā nonāk garāmejošas publikas redzeslokā, – tam nemaz nav nozīmes, visu izšķir iespaids. Pat atklātākās grēksūdzes var izklausīties neciešami melīgas, ja tās izteiktas banālā tekstā (formā), kamēr fantāzijā dzimušiem stāstiem autora talants var piešķirt tādu ticamības spēku, kas noved maldu ceļos visus viņa biogrāfus.
Envija daudz neraizējas, ja daļa viņas gleznu ir monohromas, bet citas – neganti krāsainas, ja tajās vienlaicīgi parādās gan ekspresīvs tiešums, gan dziļdomīgas konceptuālas atsauces, ja pat vienā gleznā sadzīvo dažādi figūru stilizācijas veidi, par tādu sīkumu kā perspektīva pat nerunājot. Piemēram, vienā pašā gleznā "Performance "mākslinieka priekšpuse"" (2021) izšļākts vesels stila un satura kokteilis: tajā attēlota pazīstama vieta, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagalms jeb jaunās izstāžu zāles jumts, ap kuru grupējas tuvumā esošās ēkas – pats muzejs, Mākslas akadēmija, Aizsardzības ministrijas ēka un vēl Mākslas akadēmijas piebūve. Ēku secība ir citāda nekā realitātē, proporcijas deformētas, tomēr kaut kādu perspektīvas loģiku tajās saskatīt var. Laukuma centrā esošais stikla jumts un soliņš pie tā uzgleznoti teju perfektā rakursā no viena skatu punkta. Tomēr tad sākas interesantākais – gleznā attēlotas četras cilvēku figūras (vēl divas ir tālu fonā), kas pa pāriem sadalītas ļoti atšķirīgās stilizācijas manierēs – divas sēž uz soliņa un attēlotas shematiski, bet divas citas nogūlušās uz stikla kā sauļojoties. Tās ir gluži kailas, zilganā krāsā, un ķermeņu attēlošanai izmantots reālistiskāks zīmējums, ieskaitot gaismēnas. Tomēr skaidrības par gleznas sižetu nav nekādas, skatītājam rodas aizdomas, ka kaut kas netiek izstāstīts līdz galam – un tā arī ir. Daļa no gleznas satura sniedzas tālu ārpus tās formāta: galerija "Māksla XO" bija aicinājusi autori rakstiski izskaidrot savu gleznu saturu un saņēmusi veselu žūksni atjautīgu, labi izstāstītu stāstu, kurus nu ir publicējusi sava "Facebook" profilā. Vienā no šiem stāstiem izklāstīta performances iecere, kas esot piedāvāta muzeja direktorei Mārai Lācei: māksliniece kopā ar kolēģi bijuši gatavi kaili gulēt uz muzeja stikla jumta, garāmgājēju ziņkārīgajiem skatieniem atsedzot savas muguras vai, būsim atklāti, dibenus. Tomēr, lai šie paši garāmgājēji varētu apskatīt kailos gulētājus no priekšpuses, viņi būtu spiesti iegādāties muzeja biļeti un nokāpt tā svētajās pazemes katakombās. Iecere patiešām smieklīga, turklāt tā viegli, gandrīz parodiski, atsaucas uz populāro diskursu par mākslas pieejamību un/vai nepieejamību muzejos, tomēr tā neesot patikusi direktorei. "Gan jau pēc gadiem divdesmit muzeju vadīs cita persona, tad rakstīšu vēstuli vēlreiz," nezaudējot optimismu, raksta Envija.
Tas, ko formālajā mākslas kritikā dēvē par "atsaucēm" vai, sadzīviskāk izsakoties, par ārējām saitēm, ir būtiska visu Envijas darbu sastāvdaļa. Piemēram, lielformāta gleznā "Pasludināšana" (2020) Bībeles sižets, ko XIV gadsimtā attēlojis itāļu gleznotājs Simone Martini, ir traktēts lokālo feminisma aktualitāšu gaismā, pievienojot citātu no Treisijas Eminas populārā neona uzraksta "My Cunt is Wet With Fear" (1998). Savukārt citā prāva izmēra gleznā "Ceļš uz Kurzemi" (2020) iesaistīts ne tikai pašas sacerēts poētisks stāsts par Rīgas tiltiem un ceļiem, bet arī vēsturisks gadījums: 2002. gadā kāds vīrietis, vārdā Silards, uzrāpās Vanšu tilta pilonā pa vantīm un viņu "glābt" atbraukušajai specvienībai "Omega" pieprasīja eklērus ar baltu krēmu. "Ārējās saites" Envijas darbos ne vienmēr ir tikai literāras – mazāka izmēra darbos redzamas Helēnas Heinrihsones un Miķeļa Fišera glezniecības rokraksta parafrāzes.
"Pasludināšana" (2020)
Uz jautājumu, vai autores ieceres būtu pilnvērtīgi nolasāmas bez feisītī publicētajiem pašvērtīgajiem stāstiņiem, atbilde ir skaidra – nē, tomēr nevar apgalvot, ka darbiem pietrūktu satura. Visticamāk, ieintriģēts skatītājs sižeta neskaidrības aizpildītu ar savām asociācijām un minējumiem vai arī paliktu ieintriģētā prāta stāvoklī, kas arī nav slikts rezultāts. Jo mākslā, atšķirībā no zinātniskiem tekstiem, tādu viennozīmīgu atsauču nemēdz būt – visa laikmetīgās mākslas apsēstība ar citātiem balstās pieņēmumā, ka skatītājs ir bruņots ar veselu formu un tekstu katalogu. Ja tomēr tā nav, tad talkā nāk vīzdegunīgi kuratori, kas paskaidro "vienkāršajai tautai" to, ko paši iekaluši. Saprotams, arī šo gudrību skaits nav bezgalīgs, bet daudzveidība ir ierobežota, kas bieži noved pie vienveidīgas "atsauču" malšanas uz riņķi. Turklāt tāda prakse vairo nevienlīdzību starp globāli slavenajiem autoriem un jaunpienācējiem, autoritātēm un sekotājiem, dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem un auditorijas pieredzi utt. Ko Envijas izstādē nolasītu, piemēram, nejauši ieklīdis Sidnejas biennāles kurators vai pakistāņu students, kas nav pazīstams ar lokālajām vietzīmēm un pilsētas folkloru, mēs nezinām. Tomēr autores vēlme bagātināt garlaicīgo laikmetīgās mākslas "ārējo saišu" repertuāru ar tikai savējiem saprotamu saturu šķiet simpātiska.
Visnepārprotamākie, lai gan arī ne universāli pieejami, ir gleznojumi, kuros teksts iekļauts kā sastāvdaļa: īpaši izceļas divi pāri, kas gan izstāžu zālē izstādīti izkliedēti. Viens ir monohromi pelēks, otrs – ļoti krāsains. Pelēkajā darbu komplektā ietilpst "Mistake" (2020) un "Vacation" (2021). Abos uzraksti iekomponēti apakšdaļā, virs tiem gulstot pelēki smagam krāsas mākonim kā nomācošām domām. Savukārt krāsaino diptihu veido cilvēku grupu attēlojums dinamikā no nikna, infantila protesta līdz idilliskai kopā būšanai – "Pusaudži" un "Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies" (abi 2020). Par spīti abu mazo gleznu ne visai nopietnajai formai, pēdējās nosaukums izraisa nepārvaramu vēlmi uzticēties, tāpat kā izstādes intonācija kopumā.
https://satori.lv/article/arejas-saites-visos-virzienos
_______________________________________________________________________________________________
Mākslai nepieciešama klātbūtne
Māksliniece Envija izstādē Mīts privātai lietošanai turpina pašironisko sarunu ar pasauli
ILZE AUZĀNE /KDi /17. februāris, 2021
Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji
Galerijā Māksla XO ir iekārtota mākslinieces Envijas personālizstāde Mīts privātai lietošanai, kurā viņa turpina savu pašironisko sarunu ar pasauli un kas Covid-19 pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ vēl tikai gaida savu atklāšanu.
"Es nevaru vien sagaidīt, kad tas notiks un kad skatītāji varēs novērtēt manu glezniecības valodu," saka māksliniece, stāvot pie savas gleznas Ceļš uz Kurzemi. Tā vēsta par piederību ģimenei un konkrētai vietai. "Es šad tad sadusmojos uz vecākiem par to, ka saites tik ciešas, tā vien liekas, ka vajag uzspridzināt tiltus, lai vairs nevarētu aizbraukt mājās," raksta Envija, kuras gleznā izteiksmīgas uguns mēles šaudās no Vanšu tilta puses. Jāatzīmē, ka galerija savā Facebook lapā ik dienu publicē vienu mākslinieces darbu un tā stāstu, soli pa solim atklājot visu izstādi un veidojot sava veida viņas autobiogrāfiju.
Glezna kā televizors
Ceļš uz Kurzemi ir iespaidīga izmēra glezna, kura, nonākot galerijas Māksla XO telpās, ir likusi domāt, ka varējusi būt vēl lielāka, lai it kā pilnībā apņemtu skatītāju. "Tas ir maksimālais formāts, ko var ielikt vieglajā automašīnā. Nākotnē es vēlos saņemties – radīt vēl drosmīgākus darbus un noīrēt busiņu, lai tos varētu atvest uz izstādi," smejas Envija.
Tajā pašā laikā viņa piebilst, ka nedrīkst aizmirst par to, ka glezna ir interjera priekšmets, tai ir jāiesēžas telpā un jāsadzīvo kopā ar cilvēku. Glezna ir kā televizors, kas tevi iesūc ar savu enerģiju, bet dara to ar labāku vibrāciju – salīdzina māksliniece. Viņas darbos var pamanīt arī citas pazīstamas vietas – Ģertrūdes baznīcu ērģeļkoncerta laikā vai Latvijas Nacionālo mākslas muzeju ar stikla laukumu kā baseinu tā piekājē, uz kura ir nogūlušies divi mākslinieki un sarīkojuši performanci Mākslinieka priekšpuse.
Ziedu motīvs
"Sākumā ir kodolīga ideja, kas ir atsaukšanās uz manām un manu fantāziju atmiņām un kurai vislielākā ticība ir pirmajā gleznošanas sesijā. Tā ir brīnišķīga sajūta! Pēc tam pārliecība par to pagaist un iestājas frustrācija – viss liekas nejēdzīgs, līdz atkal darba procesā izdodas ieraudzīt sākotnējās idejas vērtīgumu," par gleznu radīšanu stāsta Envija. Viens no darbiem, kurā viņa visizteiktāk ir notvērusi šo īpašo mākslas sajūtas caurstrāvoto brīdi, ir Pasludināšana. Atsauce uz Treisiju Eminu un Simoni Martīni par ziņnesi un meiteni, kura uzzina savu bioloģisko sūtību.
Māksliniece atklāj, ka gleznas dzimst ne tikai no spilgtām idejām vai stāstiem, ar ko ir vēlme padalīties ar citiem, bet arī nevarēšana var būt kā izejmateriāls. Viņa norāda uz gleznu Ziedi. "Tajā dienā es vispār nevarēju pacelt rokā otu un domāju – kas tad es esmu, ja neesmu gleznotāja?! Lai apgāztu šo neticēšanu sev, es paņēmu audeklu un paleti, izspiedu krāsas uz tās un nodevos procesam, kas šajā gadījumā bija milzīgs jautājumu lauks par formu, krāsu attiecībām un štrihu pozīcijām, – bez tās iekšējās pārliecības, ar kādu, piemēram, ir radusies glezna Puķe. Kad iekārtojām izstādi, sapratu, ka abi šie darbi ir vienlīdz jaudīgi," uzsver Envija.
Ģenerētie dialogi
Ziedu motīvs parādās arī citos viņas darbos. To vidū ir glezna Rozes, kas ir tapusi pēc viņas 30. dzimšanas dienas un kurā iemūžinātas viņas tēva dāvinātās septiņas sarkanās rozes. Tā ir parakstīta ar vārdu Helēna un dod mājienu par darbu radīšanas laikā notiekošajām apzinātajām vai neapzinātajām sarunām ar meistariem un citiem. "Kad es gleznoju, ļoti bieži notiek dažādi ģenerēti dialogi, kuros es vēršos pēc padoma: profesore Krūmiņa, ko jūs sakāt par šo? Vai arī pamanu, ka manā gleznā ir kaut kas iezadzies no Helēnas (Heinrihsones) darbiem, jo kultūrvēstures bagāža un visi iepriekš redzētie attēli vienmēr nāk līdzi un ir klātesoši darba procesā," sarunu piemērus min māksliniece.
Viņas jaunākajā izstādē parādās arī gleznotājas daiļradei neraksturīgi darbi – brīvā dabā tapusi glezna un politiskā joka interpretācija. Savukārt mūsu sarunas noslēgumā Envija savā un galerijas vārdā vēršas pie Kultūras ministrijas. "Galerijās nekad ikdienas režīmā nenotiek drūzmēšanās, un mēs ļoti gribētu uzņemt apmeklētājus. Mākslai nepieciešama klātbūtne, un cilvēkiem nepieciešama māksla. Risinājumu noteikti var rast."
_______________________________________________________________________________________________
NAKSNĪGA SARUNA AR MĀKSLINIECI ENVIJU
Sandra Liepiņa / 22.01.2021
LMA Mākslas zinātnes nodaļas bakalaura programmas 3. kursa studentes Sandras Liepiņas intervija ar jauno mākslinieci Enviju.
Ar Envijas mākslu tā “pa īstam” sastapos Latvijas Mākslas akadēmijas simtgadei veltītajā izstādē “Academia” Arsenālā. Envijas instalācija “Alises” uzrunāja. Mēs ātri vienojamies, ka šīs intervijas tapšanas formāts būs epastu sarakste. Tikšanās klātienē šobrīd starp nepazīstamām mājsaimniecībām būtu bezatbildīga, bet no zooma vairs nav labi. Diennakts ritms ir nojucis mums abām – manī plosās sesijas un eksistenciālu jautājumu vētra, Envija glezno, gaida pagaidām mistisku personālizstādes atklāšanas datumu un domā par maģistra darbu. Nakti pavadām aizrautīgi drukājot epastus. Lūk, rezultāts.
Kurš ir tavs radošais diennakts laiks? Vai tev ir tāds brīdis, kad gleznojas vai idejas rodas visjaudīgāk?
Mans labākais draugs reiz par mani iesmēja, ka esmu lēni uzsilstoša mašīna – no rīta pamostoties īgņojos un nerunāju, bet pret vakaru jau dzīvespriecīga vāvuļotāja. Pēdējā laikā iešējais pulkstenis vispār nojucis, ceļos un īgņojos ap vieniem dienā. Kad ieeju darbnīcā, vairākas stundas bumbulēju, domājot, ko lai šodien dara. Skatos uz iesāktajiem darbiem, cerēdama atrast risinājumus, kā turpināt. Iekrītu ekrānos... arī tur ceru ieraudzīt kaut ko iedvesmojošu. Dažreiz es tā arī nosēžu visu dienu, neko nepaveikdama. Tas nav baigi patīkami, bet sevi par to nestrostēju. Laikam tā nekā nedarīšana ir strādāšanas sastāvdaļa, bet, viennozīmīgi, visnepatīkamākā sastāvdaļa.
Dienās, kad varu gleznot, sāku to ap četriem. Ļoti bieži sāku kaut ko jaunu, nevis turpinu iesāktos darbus. Turpināt iesāktos darbus ir diezgan grūti – bailes sabojāt elpo pakausī, arī “iesēdināt” katru nākamo slāni, lai darbs izskatītos viengabalains, ir sarežģīti.
Es tās darbības ilgi plānoju, tā kā zīlējot, kurā mirklī ķerties pie “darīt”. Tāpēc lielās kompozīcijas top lēni. Un kamēr neesmu gatava tām pieķeties, top mazāki audekli ar atšķirīgām tēmām. Vienu dienu mani aizrāva konkrēts glezniecības žests, veltīju tam dienu. Citā dienā aizķēros motīvā ar puķi vāzē un galvaskausiem – tīksminoties par krāsu un formu.
Šodien gleznoju portretus un domāju par vizualizāciju nākošajai kompozīcijai. Gribu attēlot vienu neērtu jautājuma teikumu un pieslēgšanos kaut kam – kolektīvajam saprātam, ēterim, ideju plēnumam vai citu cilvēku domām. Jau vairākas dienas nevaru izdomāt, kā šito attēlot.
Atkarībā no tā, cik aizrāvusies ar darbu esmu attiecīgajā dienā, tā arī manas gleznošanas stundas iestiepjas. Neradošākā dienā ap deviņiem, desmitiem steidzos pie televizora, bet dienās, kad vairāk radošo apgriezienu, negribīgi no darbnīcas izeju krietni pēc pusnakts, kad mājinieki jau trešo reizi dzen gulēt. Pret vakaru tā ticība saviem spēkiem uzrodas, ticība, ka tam, ko šobrīd daru, ir nozīme. Pēc miega tā kā likums tiek aizslaucīta prom.
Kādas tev šobrīd ir tīri fiziskās iespējas gleznot? Mājās, šķūnītī, verandā?
Man ir ne visai liela, ne visai silta telpas strēmele mājās. Gribētu lielāku, bet tik un tā man te patīk. Puse telpas ir noliktava un puse mana darbnīca. Es tik kaut ko pabīdu un izplešu savu valdījumu lielāku. Vasarā ir baigi forši. Vienu vietu pagalmā esmu iekārtojusi gleznošanai. Noliku tur to stalažu, kas pāris izstādēs bijusi, pret to atstutēju bildi un gleznoju, pliku pakaļu pret sauli pavērsusi. Pie koka piesēju lampu un varēju gleznot arī naktī. Būs vasarā jāuztaisa arī jumtiņš. Un ir viena telpa šķūnī. Tur arī ir feini, bet nedaudz vientuļi. Iekārtojos tur pagājšvasar un strādāju līdz vēlam rudenim, kad nagi sāka salt. To vietu, kur tagad darbojos, saucu par ziemas darbnīcu, vasarā te nāku tik kaut ko paņemt, negleznoju te.
Pandēmijas sākumā pa soctīkliem klejoja tāda meme, kur mākslinieks savā darbnīcā, tad mākslinieks pašizolācijā savā darbnīcā un tad vēl šķiet karantīnā... tā doma, ka māksliniekam no visas šitās pandēmijas ne silts ne auksts – kā viņš ir viens ar savu mākslas radīšanas procesu "normalā" dzīvē, tā arī tagad pandēmijā. Vai tā tiešām ir? Kā tavu dzīvi šī covidjezga ir ietekmējusi un mainījusi?
Nav gan tā, ka no pandēmijas ne silts ne auksts. Komunikācija ir ļoti būtiska spējai radīt. Tie ārpasaules impulsi ir ārkārtīgi svarīgi. Ārpasaules impulsi iztek caur manu savdabīgo interpretācijas filtru, un tas ir vislabākā augsne radīšanai. Ārpasaule un komunikācija liek prātam darboties jaudīgāk. Vērot, vērtēt citus cilvēkus, uzstāties ar saviem spriedumiem un vērot sevi. Tas šobrīd nav iespējams, un diezgan buksē radošo. Jāpārtiek no savām atmiņām. Tā... nabadzīgi. It kā atliek vairāk laika darbnīcai, bet nav tā impulsa, ko darbnīcā apstrādāt.
Kas ir tas, kas tev visvairāk pietrūkst no pirmspandēmijas dzīves?
Burziņš, ballītes, bāri. Pasēdēt kafenē ar labāko draugu. Nejauši kādu satikt un aizpļāpāties. Saskarsme pietrūkst, pārējais ir gana, krāsas pasūtīju internetā.
Instalācija "Alises". Foto no Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva.
Šodien piešķirtas Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā. Galvenā balva šogad piešķirta Santai Hiršai. Viņas kritiķes balss ir pamanāma un neatkarīga, plašs tēmu loks, kas saistītas ar vizuālo mākslu. Kā tu izjūti mākslinieka – mākslas kritiķa attiecības? Es ar to diezgan nocīnos. Kad kā mācību darbs jāraksta recenzija grūti pārvarēt iekšējo kritiķi. Nu kā es tagad urķēšos mākslinieka radītajā? Bet tad mēģinu saprast – varbūt māksliniekam tas ir vērtīgi?
Kad kritiķis piemin recenzijā, tas ir kā balva par izstādīto darbu. Es gan to saņemu reti. Ļoti iepriecināja, sasildīja pašvērtējumu Augustes Petres recenzija par Jūrmalas izstādi. Esmu piedalījusies izstādēs, kuras pēcāk asi kritizē – “Academia” Arsenālā un “Survival Kit 11”, bet mans ieguldījums kritikās netiek apskatīts. Tāds neliels rūgtumiņš par nepieminēšanu ir, jāatzīst. Par to skarbumu pret pasākumiem kopumā gan nav aizvainojuma, man šķiet, tie pelti pamatoti. Par saviem darbiem saņēmu pozitīvas atsauksmes no draugiem un paziņām, protams, ir patīkami to dzirdēt, bet tomēr gribas ievērību arī no profesionāļiem, profesionālu vērtējumu. Kaut gan nezinu, cik patīkami jūtas mākslinieks, saņemot asu kritiku – varbūt tas ir dikti sāpīgi?
Instalācija "Alises". Foto no Latvijas Mākslas akadēmijas arhīva.
Kopš tavas iepriekšējās izstādes Jūrmalas pilsētas muzejā “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” nav pagājis pārāk ilgs laiks, bet galerijā “MĀKSLA XO” janvāra sākumā jau bija plānota tavas nākamās personālizstādes atklāšana. Tagad mazliet jānogaida, bet ieskicē mazliet tēmu loku un vizuālos izteikmes līdzekļus, ko ieraudzīsim izstādē.
Reizi gadā personālizstāde, tas taču ir tikai normāli (joks) Ilze (Ilze Žeivate – galerijas “MĀKSLA XO” īpašniece) mani uzrunāja, kad Jūrmalas izstādes gatavošana bija finiša taisnē.
Tā nav sērija, neņēmu vienu tematu, ko iztirzāt. Darbi darināti kā atsevišķas, neatkarīgas vienības. Tad pasēdēju un padomāju, kas vēl bez rokraksta visiem kopīgs, un atradu nosaukumu. Izdevās trāpīgi un raksturojoši, manuprāt. Kā lai ieskicē tēmu loku, nepasakot par daudz priekšā, hmmm? Mans savdabīgais prāts izveido, atrod jēgas, nozīmes notikumiem un parādībām, kuras māku attēlot glezniecības valodā. Savijas mierīgie, agresīvie un provokatīvie naratīvi. Vizuāli – krāsainais ar melnbalto mīsies, pārsvarā pastozi triepieni ar pāris izņēmumiem. Ir uztapinātas gan gleznas ar episkiem vēstījumiem, gan mierīga tīksme par glezniecību kā pašvērtību.
Izstādi tagad atklās, kolīdz Kariņš atļaus kultūru (smejas). Pagaidām par to atlikšanu esmu mierā, pat atviegloti uzelpoju. Ap Ziemassvētkiem biju nelielā stresā, ka vēl divi lielformāti jāpabeidz, nezinu kā, nav iedvesmas ķerties klāt, bet drīz jau jāizstāda. Tagad viens jau ir sagaidījis, ka spēju tam pieskarties, un laikam ir pabeigts. Sēžu te un domāju – ir vai nav? Otrs vēl gaida savu mirkli. Tracina tie iepirkšanās ierobežojumi, ka nevar aiziet uz mīļāko veikalu pēc krāsām, otām, šķīdinātājiem. Jāpasūta internetā, bet spaidot pogas, saikne ar realitāti pazūd un sanāk ļoti daudz iztērēt. No otras puses, materiāla vērtība jau nekad nepazudīs, ja ne tagad, tad vēlāk noderēs.
Rakstīji, ka gleznas ideja mēdz piedzimt no teksta. Kā pie Tevis atnāk gleznojamā tēma, gleznas sižets? Kas ir iedvesmas impulsi? Nu kas... ? Gaisma, smarža, cilvēki? Vienmēr jau gribas ielīst tajā mākslinieka galvā...
Grūti atbildēt… ir man kāda iekšēja pārliecība, ka portrets ir svarīga lieta, ko gleznot. Un tad daudz neprātoju, izvēloties attēlojamo. Arsenāla “Alisēs” bija skaidrs, ka tām jābūt sievietēm, kurām piemīt kāda odziņa, burtiski uztverot konceptu, apskaužamais lielums. Tagad gleznoju slavenības, aktierus, politiķus. Pavasarī man sanāca feins bijušās Latvijas galvenās sievietes (veselības ministres) portrets, kaut kas baigi kreizī tajā ir. Neteiktu, ka esmu tehniski spēcīga šajā jomā, bet kaut kas velk. Patīk arī vienkārši sižeti, klusenes, kur es tīksminos par formu un krāsas vieliskumu. Materiāls, krāsa pats ir iedvesmojošs, jo kaifīgi pa to muļļāties. Un tad ir komplicētās kompozīcijas, kurām iedvesmu rodu iepriekšminētajā komunikācijā un, jā, arī savā neprātā.
Nākamās dienas sagurušā vakarā, kad esmu jau mūsu sarakstīto sastrukturizējusi, saprotu, ka prasās tāds kā noslēdzošais jautājumus. Aiztriecu līdzīgu tam, kas jau kādu brīdi plandās pašas prātā.
Ja tev pajautātu, kas šobrīd Envija ir – ko tu atbildētu? Kas ir tava šī brīža esamības asociācija?
Tu zodz manas domas? Man vakar uzjundīja ne visai patīkama atmiņa, ko raksturo jautājums – kas esmu? Ilgi nelika mieru. Mēdz būt situācijas, kuras ultrajūtīgi uztveru un savdabīgi interpretēju.
“Es esmu Apšuciema galvenā influencere." Lai mums skaista rītdiena un šonakt ciešāks miegs!
https://www.lma.lv/aktuali/naksniga-saruna-ar-makslinieci-enviju-sandra-liepina