Kristaps Zariņš (1962)

Kristaps Zariņš strādā ar krāsu un reālismā balstītu formu, kuru vienlaikus mēģina apvienot ar plaknes glezniecību. Viņa izvēlētā forma visbiežāk ir sievietes tēls, kas pārtop gan mitoloģiski spēcīgā personāžā Judītē, gan kariatīdēs, gan vijīgos ziedos, vai laikmetu personifikācijās. Brīžam sieviete ir tikai sieviete, bet citreiz tās augums tiek transformēts par fonu lieliskām krāsu, siltā un vēsā saspēlēm. Kristapa glezniecība ir atraisīta un draudzīga. Tajā netrūkst savas ironijas devas, vai ugunīgas emocijas, tomēr saturs nekad nav dominējošs. Sarkano viņš jūt vislabāk.
/Ilze Žeivate, 2007./

"Kristapa Zariņa gleznām piemīt nevaldāma jautrība. Darbiem piemītošais raksturs dzīvīgi vibrē starp stilizētajiem sieviešu ķermeņiem visā to piesātinātajā pievilcībā un ornamentāli abstraktajām zīmēm."
/Harula Economopoulus, 1999./

"Ja man vajadzētu šo gleznu pasauli ar kaut ko salīdzināt, es teiktu, ka tā līdzinās mēma un neaizsargāta cilvēka žestikulācijai pasaulē.

Pasaule ir dvēseles brūce, nobrāzums, ievainojums, kurā vienīgais, kas ļauj nenoreibt un noturēties skatienā, ir sieviete. Sieviete, kas ir vāts uz pasaules brūces. Sieviete, kas ir vīrieša skatienam neizdibināma. Un tieši tādēļ viņa ir lielāka nekā pasaule."
/Arnis Rītups, 2002./

"Mans valis ir reālisms un akadēmiskā izglītība, no kuras es neesmu atteicies. Ja tu glezno reālistiski, tad savas emocijas izsaki ar priekšmetiem un figūrām. Bet, lai glezna būtu laba, saturs tajā nevar būt dominējošais, jo tad tā pārvēršas par ilustrāciju vai pat par karikatūru.

Savukārt, lai glezna labi izskatītos, tās pamatā jābūt siltā un vēsā spēlei noteiktās attiecībās. Jā, mana gleznas ir siltas kopumā, bet tajās mainās siltais sarkanais pret vēso sarkano."
/Kristaps Zariņš, 1998./

"Atrast absolūto formu. Es tiecos pēc tās un tāpēc ir interesanti dzīvot un gleznot. Ja atrod ir jāmirst nost. Mēģinu attēlot to, ko citi neredz - kas arī ir gleznotāja rokraksts."

"Sarkano es jūtu, šķiet, labāk kā citi. Bet, protams, bez viņas gleznot arī var.

Sievietes tēlu variēju un mēģinu viņu manifestēt. Ideāli uzgleznot bez deģenerācijas un pliekanuma.

Mēģinu savienot plakanu glezniecību un formu.

Manas gleznas ir stabilas. Arhitektūra arī ir stabila un glezna to akcentē."
/Ar cieņu, Kristaps, 2005./