Publikācijas
Paskatīt realitātei acīs
Saruna ar Katrīnu Ģelzi par izstādi “Ātrs un bez žēlastības” galerijā Māksla XO vel līdz 25. janvārim
Sergejs Timofejevs / 21.01.2025 /arterritory.com
“Tētim patika pārsniegt ātrumu, un arī man tas patika. Nedaudz paaugoties, bieži izteicu savu kāri mācīties braukt ar auto, kolīdz sasniegšu atbilstošo vecumu baltajām tiesībām, un tētis to ļoti atbalstīja. Taču, šim vecumam pienākot, šķiet bija citas prioritātes, un tā, gadiem ejot, mans maksimālisms un pārdrošība par spējām vadīt ātru metāla kārbu ir kaut kur pašķīdušas. Esmu jau pieaugusi, kad 2016. gadā mans tētis, apzinīgi jau gadu pārstājis lietot alkoholu, piesakas vest vecmāmiņu no brālēna kāzām uz viņas lauku māju. Es iztēlojos, kā viņš izbauda šo būšanu šofera sēdeklī pie stūres, zvaigžņotā augusta naktī traucoties pa taisnu, tukšu šoseju prom no cilvēku jezgas, kas alkst socializēties, svinēt un urķēties otra dvēselē. Taču negaidīti uz ceļa izskrējusi govs samet tēti, vecmāmiņu un visu dzīves, kuriem viņš rūp, skaudrā cetrifūgā. Tētis pēc dažu dienu komas tomēr mostas un joprojām ir ar mums, taču sadursme ir neatgriezeniski mainījusi viņu kā personību, ko mēs savos prātos šajos gados bijām uzbūvējuši”. Tā māksliniece un fotogrāfe Katrīna Ģelze (1991) apraksta notikumu, kas radikāli mainīja viņas tēva Kristapa Ģelža (1962) dzīvi. Kristaps neapšaubāmi ir vienz no nozīmīgākām un ietekmīgākajām mūsdienu Latvijas mākslas personībām. Pēc notikušā viņš pārstāja nodarboties ar mākslu, reti parādās sabiedrībā un dzīvo noslēgtu dzīvi.
“Izstādes “"Ātrs un bez žēlastības” pamata vadlīnija ir procesēt mana tēva Kristapa Ģelža 2016. gada smago avāriju, pēc kuras ass, talantīgs un visu varošs vīrietis-mākslinieks ir iestrēdzis savu traumu, trauksmes un alkohola varā, lēnām izgaistot šo apstākļu miglā. Tā ir mīlestības vēstule tētim vienīgajā veidā, kā es vairs spēju un, iespējams, jebkad esmu spējusi ar viņu patiesi sarunāties, un kurā, pateicoties un arī par spīti viņam, es turpinu meklēt pati savu balsi mākslas pasaulē… Mans piegājiens ir risināt smagas tēmas caur spēcīgu vizuālu baudījumu un augstu tehnisku precizitāti, apvienojot tiešu atklātību, ievainojamību un humoru. Turpinu sev raksturīgo sirreālisma piegājienu eļļas glezniecībā, ko papildinu ar dažādiem telpiskiem objektiem”. Tā Katrīna apraksta savas izstādes ideju ļoti personiskā un vienlaikus atklātā un bezbailīgā tekstā, kas kalpo kā ievads ekspozīcijai.
Mēs satikāmies ar viņu galerijā Māksla XO, kur izstādi var apskatīt vēl līdz 25. janvārim (paralēli Klāva Lora "Mītam"). Mēs sarunājāmies galerijas “palīgtelpā”, kur pie sienām atstutēti un sakrāti dažādu autoru darbi. "Ak, re, tas ir cigarešu paciņas zīmējums, ko uzzīmējis tētis!" – ar asu skatienu uzreiz noteica Katrīna.
Tu sauc šo izstādi par savveida vēstuli tētim. Kāpēc tev bija svarīgi to uzrakstīt vai uzzīmēt?
It kā tā ir vēstule tētim, bet es arī apzinos, ka tagad, pēc avārijas, viņš vairs nemaz nenodarbojas ar mākslu, un viņam arī uztvere ir pilnīgi citādāka nekā pirms tam. Un es varu pilnīgi iztēloties, kā tas būtu, kāda būtu viņa reakcija, ja viņš būtu šos darbus redzējis toreiz. Tagad tas vairāk tomēr ir priekš manis, lai es būtu brīva no kaut kādām neatrisinātām lietam, lai es būtu mierā ar to visu. Tas ir tāds veltījums viņam, iespēja pateikt to, ka es viņu ļoti mīlu. Un tajā pašā laikā viņš... Kamēr es lakoju darbus, es tos viņam arī parādīju.
Un tā reakcija nebija vienaldzīga, bet noteikti ļoti citādāka, nekā tā būtu bijusi kādreiz.
Tagad man pašai ir bērni. Vienkārši gribas, lai nepaliktu nekas nepateikts. Lai tas mierīgi aiziet kosmosā… Šķiet, situācija ir visai neērta. Neērts, nepatīkams temats. Bet man liekas, ja par to nerunā, tikai kaut kur koridoros “kuš, kuš, kuš!”… tas rada visai nepatīkamu sajūtu, arī man pašai. Gribas, lai tas kaķis ir ārā no maisa. Vienkārši – paskatīties realitātei acīs.
Traģiskais notikums, taču patiesībā avārija ir tikai izstādes sākumpunkts, kas turpinās kā stāsts par manām attiecībām ar tēti. Es atskatos uz dažādiem posmiem – ir kaut kādi sliktāki periodi, ir superīgi periodi. Un, beigu beigās, dzīve jau tāda arī ir, tāds rosols.
Liekas, izstādes centrālais tēls šeit ir glezna, kur tavs tētis pie stūres raugās atpakaļskata spogulī un mēs saskatāmies ar viņu, it kā sēžot tajā mašīnā. Un izskatās, ka viņš drusku smaida.
Tā ir tāda vistiešākā, vispersonīgākā glezna, kur konkrēti ir viņa acis. Tā es viņu atceros, varbūt tajā momentā tieši “pirms”. Viņš ir pie stūres, arī it kā metaforiski – viņš ir pie stūres savā dzīvē, viņš visu kontrolē, un viņš ir apmierināts un mierīgs. Kaut kā gribējās priekš sevis radīt tādu bildi. Vispār mums jābūt ļoti pateicīgiem: viņš ir šeit, viņš kustas, viņš runā. Tas ir reāls brīnums – kā viņš ir atlabis pēc tā visa. Un tomēr ir kaut kas… kaut kāda maza daļiņa, kas vedina sērot par pazaudēto. Un ir jādod atļauja sev un jāparāda citiem, ka es drīkstu to izsērot.
Kaut kādas manas tās atmiņas, manas asociācijas, kāds viņš man bija. Tieši burtiski paskatīties acīs tam zaudējumam. Bet vienlaikus negribu iegrimt depresijā.
Es vēlos ar tiem pārējiem darbiem parādīt to visu, ko viņš man ir iemācījis. Un kaut kādas lietas turpina būt manī, tas humors vai kaut kāds tāds spēks un draivs. Tas nekur nav pazudis, tas viss ir tepat.
Un kāpēc tāds nosaukums – “Ātrs un bez žēlastības”?
Tur ir vairāki apstākļi. Pirmām kārtām man ļoti patīk popkultūra. Es domāju, mana paaudze vispār ir produkts, kas visu laiku sēdēja pie televizora, skatoties MTV utt. Un es gribu, lai tas ir mūsdienīgi, lai manai paaudzei būtu interesanti un saistoši, pat reflektējot uz kaut ko tik šauru, kā manas personīgās attiecības ar tēti. Un ir mani bērni - man tagad ir dēls, kuram es atkal sāku pirkt tās rotaļu mašīnītes. Un tad vēl ir arī tāda “Ātrs un bez žēlastības” kinofranšīze.
Kaut kā vienkārši pēkšņi man ienāca prātā, ka tas ir perfekts nosaukums, domājot tieši par tēti. Jo visi, kas viņu pazīst, zina, ka viņš kā personība bija asprātīgs, bet arī ass, un neminstinoties teica to, ko domā. Un tai pat laikā īsts dzinējs… Man likās ļoti atbilstošs nosaukums, lai raksturotu gan viņu kā personību, gan arī to notikumu un dzīves pavērsienu.
Bet kas tā par kino franšīzi?
Man liekas, viņiem jau ir kādas 17 filmas (tā ka ļoti atstrādāts koncepts) – par dragreisu. Tur ir mašīnas, un krāsas ir arī tādas spilgtas. Tāds sacensības gars arī tētim, manuprāt, ir bijis svarīgs. Un arī man tagad tā kā iemācīts vai mantots. Kaut kāda tā vēlme pēc uzvaras.
Draivs, arī kaut kāds risks un drosme.
Jā, šeit ir daudz mašīnu un cigarešu.
Cigaretes… Viņš vienkārši pīpē visu laiku un visur. Es pati nebiju izsmēķējusi nevienu cigareti līdz, šķiet… man bija 21 gads. Nezinu kāpēc, es vienkārši nevarēju. Tas man tik ļoti asociējas ar tēti, jo viņš visu manu mūžu visur pīpēja – mašīnā, darbnīcā. Un tad vienmēr - tu skaties uz viņu, un tu zini – viņš sēž ar to cigareti, viņš pīpē, un viņš domā. Tu zini, ka viņš domā kaut kādus savus mākslas darbus, nākamās idejas. Tas ir kaut kāds ļoti spēcīgs simbols domāšanai. Un man bija tāda sajuta, ka man pirmā cigarete būs tad, kad es kaut ko normāli izdarīšu savā dzīvē. (Smejas). Tad es aizbraucu Erasmusā uz Barselonu, beidzot es tā kā aizbēgu prom no visa, jo visa mana dzīve principā bija “skaidra” – piedzima mākslinieku ģimenē, visas izstādes atklāšanas bērnībā tika pavadītas kopā ar vecākiem, tad tālāk jau RDMV skola un Mākslas akadēmija. Visa mana dzīve ir bijusi jau kā taciņa. Un tad es aizbraucu uz Barselonu. Es sapratu, ka man vajadzēja uz laiku vienkārši atslēgties no vides un saprast, vai es gribu to darīt vai nē. Barselonā man bija dzīvoklītis, un es viena pati tur dzīvoju. Man pat bija balkoniņš. Un tad tieši tur es izgāju uz balkona un izpīpēju savu pirmo cigareti. Man bija 21, laikam.
Tāda man ir tā asociācija. Ar intensīvu domāšanu un arī noslēgtību, jo, kamēr tu pīpē, tikmēr tu nerunā. Tāds viedums.
Vai tētis tagad pīpē?
Tētis pīpē visu laiku… Ā, un vēl viena asociācija. Viņam bija tāds darbs, video, kur viņš bija nofilmējis cigareti, kas stāv uz pelnu trauka malas. Un viss tai video ir vienkārši par to, kā tā pati izdeg līdz beigām. Viņš toreiz strādāja reklāmas aģentūrā un, man liekas, savā ofisā uztaisīja to darbu. Man atmiņā ir arī tāda bērnības aina – mēs bijām darbnīcā, un kāds bija atnācis ciemos… Mums bija tāds vecs, liels televizors, un viņš ir uzlicis to cigaretes video, kas ir šausmīgi ilgs – kā tā viena cigarete, kuru neviens nepīpē, pati nodeg. Un tagad, teiksim, kā pieaudzis cilvēks, es varu atskatīties uz to un domāt: “Okei, varbūt tā ir tā dzīve, kas paiet…” Kā bērns es vienkārši skatījos… tīri vizuāli.
Tev izstādē ir arī mazi objekti. Kāpēc tev bija svarīgi šajā kopējā konceptā parādīt arī citu izteiksmes veidu?
Man vispār patīk, ka ir kaut kāda dažādība. Vienkārši nepieciešama kaut kāda atkāpšanās no viena medija, kad man liekas, es jau sāku putot. Un tad es padaru kaut ko citu, kaut ko ar pirkstiem. Tad man atkal rodas idejas par to iepriekšējo, un es varu visu laiku noturēt to svaigo skatu. Man vienkārši vienmēr ir ļoti svarīgi parādīt, ka es esmu daudzveidīga, daudzšķautņaina un ļoti negribas, ka kāds mani grib ielikt kaut kādā vienā plauktā. Lai gan tētis arī tādā ziņā mani iedvesmoja – viņam arī bija daudz izteiksmes veidu. Es skatījos viņa interviju, kur viņš teica, ka viņam arī vajag, lai būtu tās pārmaiņas, lai nav rutīna. Tāpēc man ir svarīgi vienas izstādes ietvaros parādīt dažādas lietas, jo es saprotu, ka cilvēki neko daudz par mani nezina. Lai viņiem nerastos tāds stereotipisks viedoklis par mani.
Šeit ir arī fotografija…
Es vienkārši gāju pa ielu un skatlogā bija karājās plēve un bija skaidrs, ka tā jāizmanto fotogrāfijā. Nevajag speciāli to gleznot, pati ideja ir primāra.
Man ļoti iepatikās arī tāds mazs darbiņš – “Mūžīgais dzinējs”.
Jā, daudziem tas patīk. Šķiet, mums apkārt ir daudzi radošie, kas izdeguši. Novērojot tēti darbnīcā un zinot, kā tās idejas radošajiem cilvēkiem ģenerējas, saproti, cik ļoti tā izdegšana ir aktuāla. Jo tev nav īstas pauzes. Tu visu laiku domā; pat ja nedari neko, tas mūžīgais radošais dzinējs visu laiku strādā. Un visu laiku gribas jaunas idejas – nevis kaut kādu rutīnu un apstāties. Tie sērkociņi arī ir mans komentārs par dzīvi. Par to, cik tā ir īsa. Drīz pēc tēta avārijās arī man pašai bērni piedzima. Tad atceries, ka arī tu esi bijis tāds maziņš, un redzi, cik ātri viņi izaug… Tas viss liek saprast, ka šī ir tava dzīve un ir jādara tagad tas, ko gribi izdarīt, jo tu nezini, kas notiksies.
Es šo darbu redzu, varbūt, ne tik dramatiski. Tur ir tā izdegšana, protams. Bet krāsu risinājums ir ļoti silts, spilgts. Pateicoties tam, tur ir kaut kāds cilvēcisks skaistums.
Man patīk, ja ir daudzas interpretācijas. Es it kā pastāstu, ko es tur biju domājusi, bet man šķiet, nav tā, ka mana versija ir “pareiza”.Un man liekas, tur ir tā maģija, ka katrs var izlasīt to ar savu sajūtu un ielikt savu tēlu.
Bet tās krāsas arī man pašai palīdz. Man liekas, ir forši izmantot spilgtas krāsas. Pat ja ar tādām it kā ir baigi viegli uztaisīt kaut ko bezgaumīgu – pārāk krāsainu vai arī pārāk saldu. Man patīk strādāt ar tādām, iespējams, bērnišķīgām krāsām, bet uztaisīt tā, lai nav bezgaumīgi un salkani un banāli. Lai tur ir spēks un dzīvesprieks, kaut kāda enerģija, benzīns dzīvei un vitamīni acīm.
Kā uz izstādi reaģē cilvēki, kuri pazīst tavu tēti?
Uz izstādi visu laiku nāk tēta draugi, nāc cilvēki no kaut kādiem dažādiem viņa dzīves posmiem, kurus es nebiju satikusi vai kurus es redzēju tikai kā bērns. Ir interesanti redzēt kaut kādu tādu tēta komūnu… ka viņi ir aizkustināti. Jo katram jau ir savs iespaids, kāds viņš ir kā cilvēks. Tagad, pēc tās avārijas, viņš jau principā nevienu nesatiek. Un katram ir palikusi tā sava aina. Tad varbūt šī ir tāda vieta, kur var satikties un aprunāties par to. Līdz šim neviens man neko sliktu sejā nav teicis. (Smejas).
Es arī negribētu, lai cilvēki ir tādi sagruzījušies. Tas man šķiet lieki. Kāds var padomāt: “O, tas viss ir drūmi!” Vai nu “tā situācija tāda skaudra…” Bet tas jau ir kaut kas, kas ar mani notika man astoņiem gadiem. Šī nav izstāde par “ak, Dievs, viss ir slikti, jo notikusi tā avārija”. Tā ir izstāde par to, ka ir superīgs cilvēks, kas man daudz nozīmē. Un par to, cik dzīve ir raiba, interesanta, ka līdzās pastāv dažādas lietas – kaut kāds humors, krāsainas lietas, bet var būt arī drūmas tēmas. Un cilvēki pārsvarā ir aizkustināti vai… varbūt, vienkārši pārsteigti, ka es kaut ko daru. (Smejas). Laikam aizkustina tā atklātība, tas atklātais stāsts, bet es vienkārši esmu tāds cilvēks. Dažiem šķiet “o, baigi drosmīgi”, bet es nezinu. Man nekas tur neliekas tāds pārāk… Tādi jau ir tie vienkāršie fakti. Tavas sajūtas, tava realitāte. Un, kad tu padalies ar citiem ar savām īstajām lietām, tu atrodi kontaktu un viņi pastāsta par savējām.
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/27401-paskatit_realitatei_acis
______________________________________________________________________________________
Mīlestības vēstule tētim – mākslinieces Katrīnas Ģelzes izstāde «Ātrs un bez žēlastības»
Autori: Baiba Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente), 19.12.2024
Par mīlestības vēstuli tētim savu jauno izstādi "Ātrs un bez žēlastības" dēvē Katrīna Ģelze. Tā ir mīlestības vēstule, kas atspoguļo gan viņas apbrīnu par tēvu – Kristapu Ģelzi – kā ļoti spožu mākslinieku, gan atklāj arī viņu abu ļoti sarežģītās attiecības. Tēva iespaids uz visu viņas dzīvi ir ļoti spēcīgs, kaut arī nu jau astoņus gadus kopš avārijas Kristaps Ģelzis ir pārtraucis savas mākslinieka gaitas un neatgriezeniski ir mainījusies viņa personība. Arī par šo skarbo ģimenes pārdzīvojumu vēsta izstāde, taču dara to bez smaguma, pieņemot dzīvi visos tās pārbaudījumos un paradoksos. Katrīnas Ģelzes izstāde "Ātrs un bez žēlastības" skatāma no 19. decembra galerijā "Māksla XO".
Izstāde ir gan mīlestības vēstule tētim, gan mēģinājums dziedināt pārdzīvojumus, ko raisīja notikumi pirms astoņiem gadiem, kad izcilais mākslinieks Kristaps Ģelzis smagi cieta avārijā. Tolaik viņš apzinīgi jau gadu bija pārstājis lietot alkoholu, bet liktenīga viņam kļuva kāda zvaigžņota augusta nakts, kad, traucoties pa šoseju, viņa vadītais auto sadūrās ar pēkšņi uz ceļa izskrējušu govi. Pēc dažu dienu komas viņš toreiz pamodās, taču viņa mākslinieka ceļš līdz ar to bija beidzies, izmainījās arī viņš kā personība.
Šie astoņi gadi tomēr nebūt nav izdzēsuši to nozīmīgo, ko viņa meita Katrīna guvusi no tēva, un šis guvums ir gan liela iedvesma, gan varbūt arī pārāk liela paškritika, ko raisījis tēva maksimālisms. Attiecības ar tēvu dažādos kontekstos ir arī viņas izstādes centrā, stāsta māksliniece: "Izstādē es apspēlēju divējādas sajūtas savās attiecībās ar tēti. No vienas puses – viņš kā mākslinieks, kā ļoti harismātiska, publiska persona, ko ļoti daudzi cilvēki pazīst. No otras puses – manas personiskās attiecības ar viņu, kas ir pilnas ar nesaskaņām, pārpratumiem, es zinu, ka mēs ļoti mīlam viens otru, bet kaut kā šaujam greizi tajā komunikācijā. Tad es arī cenšos risināt, kā sadzīvo šīs divas puses – viena, ka viņš ir mans elks, otra, ka ir lielas pretrunas šajās attiecībās."
Izstādes nosaukums "Ātrs un bez žēlastības" ir atsauce uz populāro asa sižeta filmu, bet arī Kristapa Ģelža personību un būtību, arī viņš bija ātrs, ass, ambiciozs, reizēm savos spriedumos par Katrīnas un arī citu cilvēku mākslu – bez žēlastības. Bet ar laika distanci Katrīna Ģelze vērtē, ka ir ļoti daudz no viņa mācījusies un pārņēmusi, tostarp viņa degsmi un ironisko skatu uz dzīvi. Un arī tas izpaužas viņas izstādē, viņa turpina: "It kā tēma ir smaga, bet man vienmēr patīk meklēt optimismu vai arī humoru. Man liekas, ka humoru arī tētis man ir iemācījis, un tā ir viena no brīnišķīgākajām lietām – uz jebkuru situāciju paskatīties ar ironiju vai melno humoru. Tas vienmēr man ir palīdzējis. Arī spilgtas, priecīgas krāsas man palīdz un dod vieglumu visā tajā situācijā. Lai nav tā, ka neko negribas darīt. Un citreiz arī es sajūtu to no viņa mantoto degsmi pēc ambīcijām. Nerimstošu."
Izstādi veido gleznas, fotogrāfijas un telpiski objekti, kuros kopā savijas dažādas atmiņas, ainas un asociācijas par tēti, redzama arī saspēle ar viņa daiļrades simboliem un dažādām viņu raksturojošām lietām – kā, piemēram, allaž kūpoša cigarete viņa pirkstos.
Kā caurviju motīvs visai izstādei ir ceļu satiksmes un drošības uz ceļiem tēma, kas iegūst daudz lielāku vispārinājumu, aicinot uz pārdomām par dzīves trauslumu, tās noslēpumiem un paradoksiem.
"Šeit ir man visemocionālākais darbs, kur redzama kādreiz bieži novērojama aina, ka es sēžu aizmugurējā krēslā automašīnā un mašīnas spogulī redzu viņa acis. Es tās šeit uzgleznoju, un prasīju savam pašreizējam draugam – vai var atpazīt, ka tas ir mans tētis? Viņš teica – nē! Es ļoti nobrīnījos, jo man pašai šķita, ka es esmu ļoti akurāti uzgleznojusi," stāsta Katrīna Ģelze. "Bet tad sapratu, kāpēc tā bija. Proti, mans draugs nebija pazinis manu tēti pirms avārijas. Viņš pa šo laiku ir arī izskatā mainījies. Glezna saucas "Atpakaļskats". Varbūt savā ziņā šajā darbā atklājas sēras par to cilvēku, kas viņš kādreiz bija.
Katrīna Ģelze
Foto: Baiba Kušķe / Latvijas Radio
Daudzi saka – smaga tēma, baigi grūti! Bet man šķiet, tā ir vienkārši patiesība. Tā tas ir. Nekas tur nav padarīts drūmāks. Un man pasakot šo patiesību, kļūst it kā vieglāk. Tas nozīmē, ka es neslēpjos un ka es neesmu tāda viena. Tāda mēdz būt dzīve! Tas skaistums jau paliek, tā mīlestība, un tās daudzās lietas, ko viņš man ir iemācījis un iedevis."
Katrīnas Ģelzes jaunā izstāde "Ātrs un bez žēlastības" galerijā "Māksla XO" skatāma līdz 25. janvārim, jauna izstāde tikko vaļā vērta arī otrajā galerijas telpā, un tā ir Klāva Lora izstāde "Mīts".
______________________________________________________________________________________
KATRĪNA ĢELZE
Ātrs un bez žēlastības
Māksla XO galerija 19.12.2024 – 25.01.2025
Bērnībā, ejot uz rotaļlietu veikalu, reiz teicu, ka nevaru izlemt, ko gribētu labāk - jaunu bārbiju vai palielu, ķiršsarkanu automodeli, kāds bija māsīcai ar brālēnu. Mamma un vecākā māsa sarkastiski smejas “jā, kā tad…” zemtekstā liekot noprast, ka auto noteikti man nepatīk tik ļoti kā bārbijas. Un patiesi - šodien es nevaru atšķirt pat automarkas, līdz, piedzimstot dēlam, manā dzīvē atkal ir atgriezušies mazie automodelīši.
Tētim patika pārsniegt ātrumu, un arī man tas patika. Nedaudz paaugoties, bieži izteicu savu kāri mācīties braukt ar auto, kolīdz sasniegšu atbilstošo vecumu baltajām tiesībām, un tētis to ļoti atbalstīja. Taču, šim vecumam pienākot, šķiet bija citas prioritātes, un tā, gadiem ejot, mans maksimālisms un pārdrošība par spējām vadīt ātru metāla kārbu ir kaut kur pašķīdušas.
Esmu jau pieaugusi, kad 2016. gadā mans tētis, apzinīgi jau gadu pārstājis lietot alkoholu, piesakas vest vecmāmiņu no brālēna kāzām uz viņas lauku māju. Es iztēlojos, kā viņš izbauda šo būšanu šofera sēdeklī pie stūres, zvaigžņotā augusta naktī traucoties pa taisnu, tukšu šoseju prom no cilvēku jezgas, kas alkst socializēties, svinēt un urķēties otra dvēselē. Taču negaidīti uz ceļa izskrējusi govs samet tēti, vecmāmiņu un visu dzīves, kuriem viņš rūp, skaudrā cetrifūgā. Tētis pēc dažu dienu komas tomēr mostas un joprojām ir ar mums, taču sadursme ir neatgriezeniski mainījusi viņu kā personību, ko mēs savos prātos šajos gados bijām uzbūvējuši. Ar kādu precizitāti tētis darbnīcā noņemas gleznojot “Latvijas brūno”, ar tādu tā ietriecas atpakaļ paša vējstiklā un pārtrauc viņa mākslas gaitas.
Daudzus gadus iepriekš, mamma mūs ved naktī mājās no ballītes, bet tētis šoreiz sēž blakussēdētāja krēslā un alkohola iespaidā izgāž uz mani visu savu žulti, jo es biju apvainojusies, ka ballē nepaspēju redzēt krītošu zvaigzni, augusta zvaigžņu lietus laikā. Garāmslīdošās, dzeltenās ielu lampas izgaismo manu noraudāto seju autostikla atspīdumā, un es prātoju, kā šo attēlu un sēras varētu iemūžināt…
Izstādes “ātrs un bez žēlastības” pamata vadlīnija ir procesēt mana tēva Kristapa Ģelža 2016. gada smago avāriju, pēc kuras ass, talantīgs un visu varošs vīrietis-mākslinieks ir iestrēdzis savu traumu, trauksmes un alkohola varā, lēnām izgaistot šo apstākļu miglā. Tā ir mīlestības vēstule tētim vienīgajā veidā, kā es vairs spēju un, iespējams, jebkad esmu spējusi ar viņu patiesi sarunāties, un kurā, pateicoties un arī par spīti viņam, es turpinu meklēt pati savu balsi mākslas pasaulē.
Meklējot atbildes, kāpēc mūsu attiecības un komunikācija allaž bijušas tik sarežģītas, nevienlīdzīgas un pārpratumu pilnas, rodas blakusprodukts - dažādas atmiņas, ainas un asociācijas par tēti, kurš mani ir kā iedvesmojis, tā arī biedējis. Izstādē notiek saspēle ar tēta daiļrades simboliem un paralēli risinu sev aktuālu jautājumu - kā nodarboties ar mākslu esot tēva panākumu un personības ēnā. No vienas puses cenšoties no viņa atrauties un atšķirties, lai spētu atrast savu unikālo balsi, taču no otras - nespējot noliegt viņa atstāto ietekmi uz mani ne tikai kā bērnu un vēlāk pieaugušo, bet arī mākslinieku. Viņa identitāte strauji gaist un mainās, bet tās atstātais nospiedums ir man allaž klātesošs. Viņa intelekts un kritika ir kļuvuši par neizdzēšamu filtru iekšējā sarunā, kad radu vai domāju par mākslu, ko arī turpinu risināt un attēlot šajā izstādē.
Izstādes vizuālie iedvesmas motīvi balstās ceļu satiksmē un dažādās atkarībās, taču attēloti spilgtā, kontrastainā krāsu gammā un rūpīgā izpildījumā. Mans piegājiens ir risināt smagas tēmas caur spēcīgu vizuālu baudījumu un augstu tehnisku precizitāti, apvienojot tiešu atklātību, ievainojamību un humoru. Turpinu sev raksturīgo sirreālisma piegājienu eļļas glezniecībā, ko papildinu ar dažādiem telpiskiem objektiem.
Ar mākslas palīdzību mēģinu dziedēt ģimenes pārdzīvojumu, ieskatīties savos mentālos blokos un tuvāk izprast sarežģītās attiecības ar tēti. Ar caurspīdīgu atklātību vēlos rezonēt ar skatītāju un sniegt spēku pārvarēt dzīves grūtības.
Katrīna Ģelze, 2024.