Džemma Skulme

Džemma Skulme (1925 - 2019)

"Kad pārlūkoju savu glezniecību, secinu, ka labākie posmi, protams, ir tie, kur tuvinos bērna iekšējai brīvībai un patībai. Viņš tiešām ir pats. Viņā nav aizguvumu. Mākslinieka ideāls ir iziet visu mācības ceļu, uzņemt lielo meistaru profesionālās gudrības, "caurlaist" un palikt pašam," Džemma Skulme, 2008.

Džemmas Skulmes personībai ir nepārvērtējama loma 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas attīstībā un sabiedriskajā dzīvē. Viņa nāk no ievērojamas mākslinieku, latviešu klasiskā modernisma veidotāju, dzimtas. Alegoriski attēlojot pagātni un tagadni, Džemma Skulme runā par savas un visas tautas izcelsmi, likteni un pēctecību. Viņas darbus raksturo monumentalitāte un vērienīgums formā un saturā. No krāšņām latviešu tautu meitām līdz parafrāzēm par Velaskesu. No grieķu kariatīdēm līdz putnu biedēkļiem. No reālisma uz arvien lielāku nosacītību tēlos un glezniecībā. (Ilze Žeivate, 2007.)

"Mākslā viss, kas radies, ir pret to - pārnestā nozīmē, metaforiski, asociatīvi. Mums cīnīties ar pretīgu pret pretīgu, ar ļaunumu pret ļaunumu bieži liekas nepieņemami. Mākslā šīs robežas pārkāpj lietas labā. Liels paradokss, ka šo mākslu, kas kritizē sabiedrību, nopērk, patērētājsabiedrība aplaudē un par to maksā. Tas ir apburtais loks, kurā mums nākas dzīvot,"
Džemma Skulme, 2008.