"till the end of it" 2014


Džons Kornu. Es staigāju pa līniju.

 “till the end of it” 
Galerija “Māksla XO” , Rīga
1. maijs – 3. jūnijs, 2014 


Džons Kornu

 Entonijs Farū

"till the end of it". 2014. Rīga


Mišels Kasteņē. Kristaps Ģelzis

"till the end of it". 2014. Rīga


Kristaps Ģelzis


Mišels Kasteņē


 Entonijs Farū

"till the end of it". 2014. Rīga

"till the end of it". 2014. Rīga

"till the end of it". 2014. Rīga

 

Ekspresintervija ar Mišelu Kasteņē – izstādes “till the end of it” kuratoru  

Arterritory.com / 01/05/2014 
Foto: Kristīne Madjare

[...]“till the end of it pulcē četrus dažādu valstu māksliniekus, kas seko sava izvēlētā materiāla loģikai un kontekstam,” izstādes aprakstā pauž tās idejas autors un viens no dalībniekiem Mišels Kasteņē. “Izstāde izgaismo līdzīgo – modernisma atstāto pirmformu četru laikmetīgo mākslinieku darbos. Tā nav izstāde par modernismu vai šo mākslinieku atstāto vai pieņemto mantojumu. Izstāde pievēršas modernisma estētiskajām iezīmēm, kas panāktas, pakļaujot materiālu.”
Iepazīstinot ar Latvijas mākslas videi mazāk zināmajiem dalībniekiem, jāieskicē, ka Londonā dzīvojošais Entonijs Farū (Anthony Faroux, 1971) strādā glezniecības, filmu un video jomā. Modernisma ietekmes viņa darbos meklējamas Džordžo Morandi, Anrī Matisa un Filipa Gastona daiļradē. Mākslinieks bērnību vadījis gan pie Vidusjūras, gan Ņujorkā. 2007. gadā absolvējis Londonas Karalisko Mākslu akadēmiju. Savukārt Džona Kornu (John Cornu, 1976) mākslas meklējumi nepārtraukti virza viņu uz robežu starp minimālismu un konstruktīvismu un atgādina ne tikai Danielu Burēnu, bet arī Kazimiru Maļēviču. Vietējā auditorija, iespējams, saskatīs paralēles ar Andra Brežes darbiem. Kornu ieguvis mākslas doktora grādu Sorbonnas universitātē un ir pasniedzējs Rennas universitātē (Francijā). Viņš regulāri eksponē savus darbus Francijā un Beļģijā. Jaunākās izstādes, kurās viņš piedalījies, notikušas CIRCA, Monreālā (2014), no kuras viņš pa taisno ieradies Rīgā; Cneai, Parīzē (2011), Le Palais de Tokyo, Parīzē (2011) un Lionas Biennālē (2011). Saņēmis vairākas prestižas balvas un nominācijas. Džona Kornu darbi atrodas vairākās publiskās kolekcijās Francijā.


Džons Kornu kopā ar Mišelu Kasteņē izstādē "till the end of it" Rīgā

Parīzē dzimušajam Mišelam Kasteņē (Michel Castaignet, 1971) šī nav pirmā viesošanās Rīgā. Jau 2011. gadā galerijā “Māksla XO” notika viņa solo skate “In Memoriam Eiropa”, bet 2012. gadā – “Tranzīts”. Tā kā ideja par grupas izstādi till the end of it pieder tieši viņam, aicinājām Mišelu uz nelielu sarunu, kas notiek īsi pirms izstādes iekārtošanas.

Ideja par izstādi till the end of it pieder jums, esat ne vien tās dalībnieks, bet kopā ar Ilzi Žeivati arī kurators.
Jā, sākumpunkts bija grūtības izlemt, ko personālizstādē Rīgā rādīt šogad. Jo atvest līdzīgus darbus tiem, kurus redzējāt jau 2012. gadā, būtu garlaicīgi. Sapratu, ka gribu savu mākslu pretstatīt kam citam, līdz ar ko ideja par grupas izstādi sākotnēji dzima aiz visai savtīgiem nolūkiem.
Kā notika mākslinieku atlase? Esat izvēlējies sev līdzās likt divus franču un vienu latviešu autoru – Kristapu Ģelzi.
Kristapa jaunos darbus skoča autortehnikā redzēju pagājušā gada rudenī, kad galerija “Māksla XO” piedalījās mākslas mesē Preview Berlin. Viņš man stāstīja, ka darbi top, nevis pašmērķīgi cenšoties radīt noteiktu stilu, bet gan specifiskais darba process pats to neizbēgami rada. Īsāk sakot, tēlu nosaka materiāls un tehnika. Sapratu, ka to pašu varu teikt par savām strīpu gleznām.
Šoziemu pavadīju pie laba sava drauga, franču mākslinieka Entonija Farū, kurš mani uzaicināja padzīvot viņa darbnīcā Londonā. Kamēr viņš strādāja, mēs daudz pārrunājām darba procesu, un viņš teica, ka nespēj pēkšņi radīt kaut ko pilnīgi citādāku, jo veids, kā viņš strādā, vienmēr rada līdzīgu rezultātu. 
Džonu Kornu savukārt es pazīstu jau daudzus gadus, un arī par viņa darbiem varu teikt to pašu. Turklāt Džons vienmēr slavina 1950. gadu modernismu. Mūsdienu mākslā dominē attēls, bet toreiz mākslinieka pieeja bija daudz intelektuālāka, varēja izstādīt tukšu audeklu, un tam bija pamatīgs konceptuālais segums. Māksla šodien ir kļuvusi pārlieku dekoratīva. 
Izstādes till the end of it māksliniekus vieno tas, ka viņus nevada imperatīvs vai balss no augšas, ka tev ir jārada tieši šāda bilde. Bet drīzāk veids, kā viņi sāk pie kaut kā strādāt, neizbēgami noved pie noteikta galarezultāta. Tehnika kā kaut kas organisks. Noteikti nevēlos apgalvot, ka visi izstādes dalībnieki būtu modernisma atblāzma. Šie darbi ir laikmetīgi, un to uzreiz var pateikt. Tomēr visus četrus, manuprāt, vieno inteliģenta abstrakcija, jo nevienu no mums nevarētu nodēvēt par ekspresīvu mākslinieku.
Šodien netrūkst autoru, kas uz audekla vienkārši uzšņāpj Yo, Bitch, un kāds baņķieris bez mākslas izglītības to sajūsmā nopērk. Jo tas taču ir jautri! Laikmetīgā māksla ir pilna joku. Vēlējos radīt izstādi, kur mākslinieki nenodarbojas ar tik lētiem trikiem. 
Cik man zināms, par mākslinieku nekļuvāt, studējot mākslas akadēmijā. Jums ir pavisam cita izglītība. 
Jā, es nenāku no mākslinieku ģimenes, kaut zīmējis esmu kopš bērnības. Taču studiju jautājums nebija apspriežams, bija jāmācās kaut kas nopietns, tālab pabeidzu matemātiku un bioloģiju, kaut gribēju filozofiju un mākslu. Trīs mēnešus pat nostrādāju laboratorijā, bet nozvērējos – nekad vairs mūžā! Un aizbraucu uz Londonu, kurā tolaik plauka andergraunda mākslas un reiva kultūra, sapazinos ar māksliniekiem un sāku aizrauties ar video montāžu, savus darbus izrādot tehno ballītēs. Man apritēja 27 gadi, un es sajutos pārāk dumjš mākslinieku sabiedrībai, tāpēc apņēmos studēt mākslas vēsturi. Tā kā Francijas labākajās mākslas skolā var iestāties tikai līdz 26 gadu vecumam, man bija jāpaliek Anglijā, kur Midlseksas Universitātē apguvu estētiku un mākslas filozofiju. Diemžēl maģistra grāds mani samaitāja, jo pēcāk vairs nespēju nodarboties ar mākslu kā iepriekš. Uzsūktās zināšanas man sasēja rokas. Vienīgā, kas visa kursa laikā tikpat kā netika pieminēta, bija glezniecība. Tāpēc es sāku gleznot, un tā kā tolaik man bija jau 30 gadi, tad jāsaka, ka es nekad neesmu bijis jaunais mākslinieks.
Kad un kā sākās jūsu attiecības ar Rīgu?
Pirms pieciem gadiem mesē Art Vilnius 2009 iepazinos ar Ilzi [Žeivati, galerijas “Māksla XO” vadītāju – A. I.]. Pats biju atbraucis kopā ar vienu no meses dalībniekiem – franču Galerie Nivet-Carzon. Ilze iegādājās vienu manu litogrāfiju, kuru 2010. gadā iekļāva grupas izstādē “Litogrāfi” Rīgā. Vēlāk viņa ar mani sazinājās, vai es negribot galerijā “Māksla XO” sarīkot personālizstādi, un es piekritu! Pirmā personālizstāde notika 2011. gadā.
Rīgu es iemīlēju, bet, godīgi sakot, pirmajā reizē man tā patika vairāk, jo bija jauki nolupusi, arhitektūrā varēja sajust vēsturi. Šogad Rīga ir jau pārāk smuka. (Smejas) Turklāt, ja pirmajā reizē mani draugi Francijā raustīja plecus un divreiz pārjautāja, uz kādu pilsētu es īsti braucot, tad šogad jau saklausīju skaudību: “Ak, žēl, ka es netieku! Es arī gribētu uz Rīgu!” Vai saprotiet? Rīga kļūst par meinstrīmu!