Cilvēks. Dabā. Pilsētā 2005...


Vineta Kaulača "Turpceļā"2006, a/e, 150x120

 

 


Cilvēks.Dabā.Pilsētā. I. 2005

 

 


Vineta Kaulača "1=9" 2005, a/e, 240x240

 

 


Ivars Heinrihsons "Zirgs pilsētā"2007, a/e, 130x109

 

 


Frančeska Kirke "Karlosa vērsis"2006, a/e, 150x170

 

 


Džemma Skulme "Kukainis" 2007, a/e, 100x100

 

 


Helēna Heinrihsone "Mežezers" 2005, a/e, 97x130

 

 


Uno Daņiļevskis "Lauki pavasarī" 2007, a/e, 61x81

 

 


Helēna Heinrihsone "Gulbju vērotāja" 2005, a/e, 146x114

"Māksla XO" galerijā no 2005.gadā tika aisākts glezniecības izstādžu cikls

"Cilvēks. Dabā. Pilsētā."

Autori: Dace Lielā, Ieva Iltnere, Helēna Heinrihsone, Frančeska Kirke, Ilze Avotiņa, Vineta Kaulača, Ilze Mežsarga, Ivars Heinrihsons, Kristaps Zariņš, Andris Vītoliņš, Otto Zitmanis, Andris Eglītis u.c.

Ilze Žeivate: Patiesībā tas ir stāsts par Ainavu. Par to, kā gadsimtiem ejot, mainījusies mākslinieku attieksme, attēlojot sev apkārt esošo dabu. Tā vairs nav tikai skaista bilde. Tas ir cilvēka un dabas savstarpējās mijiedarbības atspoguļojums.

Helēna Heinrihsone: "Ainava ir atvērts iedvesmas avots.

Gleznot ezeru ar gulbjiem ir tikpat riskanti kā rozes, bet ja kaut nedaudz sagroza debesis ar zemi, var izbēgt no sentimenta.

Tveice saulē un acīs, kad plakstiņi stipri sakļauti - tie ir lieliski motīvi, kur pilnīgi saplūst cilvēks un daba."

Ivars Heinrihsons: "Jūtu pietāti pret Dabu (līdzīgi kā pret gaismu, krāsu, mūziku), tēloju to netieši - caur tās saturisko un vizuāli plastisko izteiksmi - Zirgu. Caur to paužot arī savu "cilvēcisko" klātbūtni.

Pilsēta - tā ir vide. Formu, tekstūru, sienu pasaule, kurā tu iekļaujies vai tiecies no tās izrauties. Pelēkais. Okeris. Tas ir arī interjers - priekšmetisku formu. Noslēgtas/atvērtas telpas zīme. Klavieres - kā pilsētas un kultūras izteiksmes pamatelements."

Vineta Kaulača: "Mani darbi lielākoties ir par uztveri: kā mēs skatāmies uz pasauli, kā no fragmentiem veidojam priekšstatu par veselo.

Viens no nozīmīgākajiem aspektiem glezniecībā man ir panākt vienlaicīgu realitātes un mākslinieciskās iztēles koeksistenci, kas atļautu glezniecību uztvert kā faktu vai kā laika krātuvi."

AndriVītoliņu saista mūsdienu ainavas urbānā pilsētvide un mašinērija. Nē, viņš nenodarbojas ar kritizētājreālismu, tieši pretēji: "Es gleznoju šo lielo monstru detaļas, mainot to krāsas un deformējot to ierastos vizuālos tēlus. Faktiski es šos objektus filtrēju caur savu 21.gadsimta cilvēka apziņu. Man patīk smagai un drūmai tehnikai piešķirt mirdzošu vieglumu."