Mihails Šemjakins 2005

Hansabanka atbalsta
Mihaila Šemjakina gleznu un grafiku izstādi Rīgā

"Māksla XO" galerijā no 2005.gada 29.aprīļa līdz 25.maijam

Mihails Šimjakins- mākslas pasaulē pazīstams cilvēks. Meistars. Cīnītājs, kurš, neskatoties uz dažādu varu maiņu un to noraidošo attieksmi, saglabājis savu stilu un neatkārtojamo meistarību.

"Var nodzīvot visu dzīvi... kopējot krievu ikonas, un visu dzīvi vārtīties materiālisma peļķē. Bet var arī savādāk- kā Šemjakins, iejūgt metafizikas gliemezi un ar prātam neaptveramu, apstulbinošu izrāvienu triekties cauri debesu velvēm...

Kas tālāk? Tālāk saruna ar Debesu valstības iemītniekiem.
Un tad mēs, nepiederošie, pieklustam..."
/Sergejs Dovlatovs. Ņujorka/
Mihails Šemjakins

Dzimis Maskavā 1943. gadā. Tēvs- padomju armijas virsnieks, māte- aktrise. Izaudzis Austrumvācijā. No 1957.- 1971. gadam dzīvo Ļeņingradā (tagadējā Sankt- Pēterburgā). Pabeidz mākslas vidusskolu pie I. Repina vārdā nosauktās mākslas akadēmijas un uzsāk tēlniecības un grafikas studijas V. Muhinas vārdā nosauktajā mākslas augstskolā (kādreizējā Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola), no kuras, ideoloģisku iemeslu dēļ tiek izslēgts. Tālāk turpina mākslas studijas patstāvīgi- kopējot vecmeistaru darbus no Ermitāžas kolekcijas. 60. gados M. Šemjakins piedalās vairākās t.s. Pēterburgas andergraunda izstādēs, kuras pēc padomju valdības rīkojuma tika slēgtas tūlīt pēc to atklāšanas. 1971. gadā (līdz 1981.g)M. Šemjakins tiek izraidīts no PSRS.

10 gadi māksliniekam paiet dzīvojot Parīzē. Tur arī top viņa pazīstamā litogrāfiju sērija - "Parīzes vēders", no kuras 15 darbi būs skatāmi arī izstādē Rīgā.

1981.gadā mākslinieks no Parīzes pārceļas uz Ņujorku un 1989. gadā pieņem ASV pavalstniecību. Viņa darbi tiek izstādīti Eiropā, ASV, Brazīlijā, Japānā, Honkongā.

M. Šemjakina daiļrade aptver ļoti plašu amplitūdu- no teatrāliem uzvedumiem līdz metafiziskiem pētījumiem. Viņš organizē izstādes, izdod katalogus un grāmatas par krievu konformisma mākslu un literatūru, izdod sava tuva drauga Vladimira Visocka mūzikas un dzejas sacerējumus, un visam paralēli- darbs tēlotājmākslā: tēlniecībā, grafikā, glezniecībā.

M. Šemjakins izveidojis Filozofijas un jaunrades psiholoģijas institūtu, kur kopā ar filozofu Vladimiru Ivanovu ir izstrādājis metafiziskā sintētisma teoriju, veltītu jaunās ikonas radīšanai, par pamatu izmantojot reliģisko mākslu.

Kopš 2002. gada Krievijas televīzijas kanālā "Kultūra" M. Šemjakins vada raidījumu sēriju mākslas pētniecībā. Par zinātniski pētniecisko darbību dažādu tautu un laikmeta mākslas vēsturē vairāku valstu institūcijas ir piešķīrušas M. Šemjakinam doktora grādu.

Lai arī mākslinieks ir ļoti talantīgs grafiķis, tomēr lielākais viņa devums ir tēlniecībā. Viņa skulptūras un skulptūru grupas ir uzstādītas daudzās pasaules pilsētās- Ņujorkā, Hemstedā, Londonā, Parīzē, Venēcijā, Maskavā un tajā skaitā arī viņa jaunības pilsētā Sankt- Pēterburgā.

M. Šemjakina darbi atrodas neskaitāmu muzeju patstāvīgajās ekspozīcijās- Metropolitena mākslas muzejā (Ņujorka), Valsts Tretjakova galerijā (Maskava), Valsts Krievu muzejā (Sankt-Pēterburga), Laikmetīgās Mākslas muzejā (Parīze), Laikmetīgās Mākslas muzejā (Telaviva). Viņš ir piedalījies vairāk kā 500 izstādēs visā pasaulē.
Ilze Žeivate "Māksla XO"galerija

1971.gadā M. Šemjakins ir spiests pamest PSRS. Pretējā gadījumā viņam tiek draudēts ar nu jau mūžīgu izolāciju no sabiedrības psihiatriskajā slimnīcā. Šādi padomju režīmā bija ierasts izrēķināties ar brīvdomātājiem. Savu draugu atbalstīts Mihails Šemjakins kopā ar ģimeni ierodas Parīzē un apmetas uz dzīvi.
Parīzes Vēders- tā parīzieši bija iesaukuši kādu pilsētas kvartālu, kur izsenis atradies tirgus, krogi un bordeļi. Krāšņi šo vietu savā romānā ir aprakstījis arī E. Zolā. Uzzinot, ka pilsētas mērija plāno slēgt šo veco tirgu, Mihails Šemjakins nolemj to iemūžināt savā mākslā.
"Man palaimējās Parīzes Vēderu pieredzēt vēl dzīvu. Šajā kvartālā pavadīju vairāk kā gadu. Pusnaktī devos uz turieni un astoņos no rīta nācu mājās. Fiksēju to fotogrāfijās un zīmējumos. Kad beigās saskaitīju, šādu fotogrāfiju man bija savācies vairāk kā 5000.
Visvairāk mani saistīja gaļas pārnēsātāji. Šie cilvēki- giganti, kas uz saviem pleciem viegli uzvēla 400 kilogramu smagu kautķermeni. Tie ir īstie Parīzes spēkavīri, kas ir spēka un neaprakstāmas, tādas kā mežonīgas grācijas iemiesojums. Viņi bija vienīgie, kuriem uzticēja karaļa mirstīgās atliekas aiznest līdz Sent- Denī kapličai.
Darbos "Parīzes Vēders" centos radīt savu himnu darbam, ko darīja šie gaļas pārnēsātāji- milži, kā arī parādīt mūžīgo dzīves un nāves vienotību, laimes smieklus un nāves smeldzi."
1974.gadā Parīzē krievu baleta zvaigzne M. Barisņikovs Mihailu Šemjakinu iepazīstina ar dzejnieku, dziesminieku un aktieri Vladimiru Visocki. No šī brīža abi mākslinieki kļūst par vistuvākiem draugiem, jeb kā viņi abi sauc- brāļiem. Viņiem abiem izrādās arī ir līdzīgas dzīves: tēvi- armijas virsnieki, bērnība pavadīta pēckara sabombardētajā Austrumvācijā, kur piedzīvotas kara un pēckara šausmas. Paralēles iespējams vilkt arī abu mākslā, kur gan M. Šemjakinam, gan V. Visockim Dzīvības un Nāves tēmas nepārtraukti mijas viena ar otru.
Izstādē apskatāmas M. Šemjakina krāsu litogrāfijas- ilustrācijas, ko viņš veltījis sava drauga dzejai.
Mihaila Šemjakina darbu izstādes laikā no 29.04.-24.05.2005. galerijā "Māksla XO" varēs noskatīties vairākas dokumentālas filmas, kurās mākslinieks un mākslas pētnieks Mihails Šemjakins skatītājus iepazīstinās ne tikai ar savas mākslas pasauli, bet vedinās ielūkoties arī citu mākslinieku daiļradē un dažādu tēmu interpretācijās mākslā.
Ilze Žeivate "Māksla XO"galerija

Parīzes vēders

"Tas ir īsts krāsu, raksturu un sajūtu karnevāls..."

Izstādes centrā "Parīzes vēders"- viena no slavenākajām mākslinieka darbu sērijām. 1977. gadā tā pārsteidza Parīzes mākslas publiku. Pēc E.Zolā romāna, kas deva šo vārdu Parīzes Centrālajam tirgum, vēl neviens nebija mēģinājis tik pat krāšņi to iedzīvināt tēlotājā mākslā. M.Šemjakins radīja krāšņu litogrāfiju sēriju, kā arī skulptūras un ciļņus- savu himnu īstiem spēka milžiem- gaļas pārnēsātājiem.

Parīzes Centrālais tirgus (Les Halles) aizņēma 7 ha lielu kvartālu. Pēc Viktora Luija Baltāra projekta to uzcēla 1852-1859. gadā vecā gaļas, dārzeņu un augļu tirgus vietā, kas šeit bija pastāvējis jau kopš 1183. gada. 14 taisnstūrveida paviljoni ar vienu centrālo apļveida paviljonu (18. gs. uzbūvēta labības biržas ēka) tika savirknēti divās ciešās rindās viens aiz otra. Starp paviljoniem veidojās garas, šauras ejas un viena centrālā eja visa kvartāla garumā. Ejas tika pārsegtas un tādējādi kopā ar paviljoniem izveidoja vienotu, slēgtu, daudzpaviljonu tirgus sistēmu. Šī jaunā arhitektūras koncepcija, kas tika izstrādāta līdz ar Parīzes Centrālā tirgus uzbūvēšanu, Rietumeiropas pilsētās bija populāra vairāk nekā pusgadsimtu. Tika uzcelts milzum daudz līdzīgu objektu, bieži vien pat neņemot vērā konkrētās vietas ģeogrāfiskās un klimata īpatnības. E.Zolā rakstīja :"... Milzīgais Centrālais tirgus iznira no tumsas... Kad viss iekšējais apgaismojums tika izslēgts un tirgus pielija ar uzlecošas saules stariem, viņa četrstūrainās, vienveidīgās būvmasas izskatījās kā daļa no kādas tikko izgudrotas mašīnas..., tādam kā tvaika mehānismam, kas līdzīgs katlam, kurš paredzēts ēdiena sagatavošanai veselai pilsētai; tas bija ar skrūvēm sastiprināts, sakniedēts gigantisks metāla vēders, kas uztaisīts no koka, stikla un čuguna, kurā apvienojās elegance un milzīga mehānisma dzinēja spēks."

1971. gadā M.Šemjakins tika piespiests atstāt toreizējo PSRS. Pretējā gadījumā viņam draudēja ar nu jau mūžīgu izolāciju no sabiedrības psihiatriskajā slimnīcā. Bagātas franču grāfienes- A.Matissa bijušās modelēs atbalstīts, mākslinieks kopā ar ģimeni ieradās Parīzē, kur pavadīja 10 savus dzīves gadus. Uzzinājis, ka satiksmes sastrēgumu dēļ, pilsētas mērija, neskatoties uz vētrainiem pilsētnieku protestiem, gatavojas šo kvartālu slēgt. M.Šemjakins nolēma to iemūžināt mākslā.

"Les Halles ir sakoncentrējis sevī visu. Te bija asinis, šeit visās varavīksnes krāsās laistījās augļi, dārzeņi, asiņaini kautķermeņi, medījumu ādas un vēl ņirbēja fazānu, pīļu, zosu un gulbju spalvas. Milzīgi kautķermeņiem līdzīgi miestnieki traucās pa "vēderu", apkrāvušies ar daudzpudu smagiem gaļas blāķiem.. Uz ielām slaistījās miesās raženas prostitūtas, gaidot, kad šie miesnieki aiznesīs savu asiņaino kravu, izdzers pēdējo aperatīva glāzīti un paņems tās līdz uz savu lēto viesnīcas numuru, lai izbaudītu arī kādu labumu no citas miesas. Tepat arī grozījās bariem ubagu, kuriem tika pamesti atlikumi no šīs lielās virtuves galda, ko sauca par "Parīzes vēderu". Ap sešiem no rīta, atdevuši godu Bakhusam un bagātīgajiem restorānu galdiem, bezdarbīgie staigātāji ... devā uz slavenā franču cietuma "Maison de la Sante" vārtu pusi. Sešos no rīta cietuma sargi vēra durvis un publika pārpārēm saskatījusies četrkājaino dzīvnieku asinis, varēja izbaudīt divkājaino asins skatus, jo sešos no rīta tika giljotinēti uz nāvi notiesātie..."- E.Zolā.

M.Šemjakinam palaimējās šo Parīzes kvartālu iepazīt dzīvu. Pusnaktī dodoties uz turieni un astoņos no rīta pārnākot mājās, mākslinieks te pavadīja vairāk kā gadu. Iepazinās ar vietējo publiku, fiksēja to fotogrāfijās un zīmējumos, kas beigās sniedzās jau pāri 5 tūkstošiem . Visvairāk viņa uzmanību saistīja gaļas pārnēsātāji- milži, kuros mākslinieks saskatīja neaprakstāma spēka un grācijas apvienojumu. Darbu sērijā "Parīzes vēders" M.Šemjakins ar Sanktpēterburgai raksturīgu aristokrātismu un franču rokoko gleznotāja A.Vatto kolorītā ir atspoguļojis mūžīgo un nepārraujamo dzīves un nāves vienotību.

70. gadu beigās slavenā tirgus vietā uzcēla iepirkšanās un izklaides kompleksu Forum des Halles, kur 1977. gadā atklāja vienu no galvenajiem Parīzes tūrisma objektiem Pompidū centru. No Centrālā tirgus paviljoniem šodien var ieraudzīt tikai vienu- veco labības biržas ēku (Bourse du Commerce). Šodien te darbojas Pasaules Tirdzniecības centrs un Parīzes tirdzniecības palātas biroji. Pārējos, milzīgajiem lietussargiem līdzīgos paviljonus nojauca.
Ilze Žeivate "Māksla XO"galerija