Ģederts Eliass 2001/2005

Vai mēs viņu pazīstam II

Ar tādu nosaukumu 2001.gadā atklāju Ģederta Eliasa izstādi "Māksla XO" galerijā Rīgā. Nekad iepriekš nebiju redzējusi tik daudz cilvēku divās nedēļās. Jā, arī Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izstādi pagodināja ar savu klātbūtni. Toreiz atradu vienu daļu no sevīm- Eliasa glezniecību, kurā vēl joprojām rodu apbrīnojamu daudzveidību pilnu gleznieciska spēka un pamatīguma, un vienlaicīgi nebeidzamus meklējumus un māksliniecisku jaunradi, un tādējādi neapnīkstošu aktualitāti.

Šogad, 2005.gada 1.oktobrī, kopā ar lielisku radošo grupu (Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju, "Māksla XO" galeriju, Latvijas vēstniecību Berlīnē, Latvijas Ārlietu ministriju) un sponsoru atbalstu Ģ.Eliasam tika atklāta 1.personālizstāde ārzemēs - Berlīnē, TVD Art galerijā.

Izstāde "Aus Lettischer Sicht. Gedert Eliass. Meisterwerke 1912-1920" tika iekļautas divdesmit septiņas gleznas no Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krājumiem, kas tapušas laikā no 1912.- 1920.gadam. Tie ir akti, portreti, klusās dabas, ainavas. Novembrī izstāde ceļoja uz Latvijas vēstniecību Berlīnē, bet tālāk ceļš vedīs arī pa citām Vācijas pilsētām.

Baltvācu laikraksts "Baltische Rundshau"(2005.Nr.10) rakstīja: "Ģederta Eliasa izstāde mirdz un staro spēcīgās krāsās, bet vācieši viņu tik tikko pazīst... Pēc 1990.gada šī ir tikai otrā reize, kad latviešu mākslas avangards tiek prezentēts Vācijas galvaspilsētā Berlīnē."

Varbūt tā bija tikai sakritība, bet varbūt tam bija lemts tā notikt - vienlaicīgi ar Eliasa izstādes atklāšanu Berlīnē notika vairāki spilgti un ievērojami mākslas notikumi. Iepriekšējā vakarā "Berlīnes galerijā" tika atklāta vācu ekspresionistu grupas "Brūcke" 100 gadu jubilejas izstāde, uz kuru bija ieradušies ap pusotra tūkstoša cilvēku. Ap to pašu laiku kādā privātā galerijā atklāja E.L.Kirhnera zīmējumu un litogrāfiju izstādi. Savukārt, Jaunajā Nacionālajā Galerijā tika atklāta vērienīga Pikaso izstāde "Pablo. Der private Picasso. Le Musee Picasso a Berlin", Vecajā Nacionālajā Galerijā cilvēki stāvēja sešas stundas garā rindā, lai redzētu Goijas darbus. Paralēli visam - Berlīnes Mākslas Forums ar jaunāko un laikmetīgāko mākslu Eiropā. Mūsu vecmeistara izstāde veiksmīgi iekļāvās šajā Eiropas mākslas procesā, kļūstot par vienu no notikumiem Berlīnes mākslas dzīvē oktobrī. Latviešu gleznotāja Ģederta Eliasa darbs "Maija"(ap 1919), kurš parasti grezno Jelgavas muzeja ekspozīciju, šoreiz uzrunāja visus mākslas cienītājus no "Berlīnes mākslas galeriju un muzeju ceļvežu" vāka.

Tajās dienās Berlīnē aktualitāte bija Goija, Pikaso, Kirhners, arī Eliass...

Aptuveni 80 cilvēku 1.oktobrī ieradās uz Ģederta Eliasa izstādes atklāšanu. Kirhnera izstādes kurators un galerijas īpašnieks jau pirms atklāšanas rezervēja jebkurus 5 darbus. Kāds cits - vēl trīs. Tikai par nožēlu viņiem - gleznas netika piedāvātas pārdošanā... Uz jautājumu Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniecei Marijai Kauperei, vai bija vērts, atbilde bija : "Noteikti, jo Eliasu ieraudzīja."

"Arvien daudz strādāju. Daudz lasu franču valodā. Dienas paiet ļoti ātri un paiet gadi. Un būs atkal viens laikmets pārdzīvots- pagātnē. Ko nesīs nākotne, to nezinām. Un tas labi."/Ģederts Eliass/

Savā daiļradē Eliass izdzīvojis visus 20.gadsimta sākuma modernisma strāvojumus- gan puantilismu un sintētismu, gan sezanismu, kubismu, krievu futūrismu, ekspresionismu un, protams, fovismu. Es pat gribēju teikt, ka Eliass fovisma krāsu spēku no tā brīža vienmēr paturēja savā glezniecībā un iedeva tam savu īpašo - "eliasisko"- izteiksmi. Ne tā kā Pinnis - visu mūžu palikdams francūzis latviešu glezniecībā, saglabājot parīzisko šarmu, bet tā kā Eliass- 30.gados kļūdams par izteiktu reālistu. Ar lielisku meistara prasmi viņš sakausēja nacionālas glezniecības skolas pamatus ar pasaules mākslas sasniegumiem. Aizejot prom no Parīzes ielu un Sēnas krastu, Francijas dienvidos augošu ciprešu un saulespuķu gleznojumiem, un, pievēršoties tikai Latvijas zemnieku sadzīvei un cilvēku portretiem, Eliass ne uz mirkli nekļuva provinciāls vai tikai lokāla parādība. "Būdams intelektuālis un estēts, kas nejūsmo par lauku darbiem, viņš uzgleznojis vispatiesākos un diženākos zemnieku dzīves tēlojumus latviešu mākslā" (A. Osmanis "Ģederts Eliass"// "Latvijas Enciklopēdija" Rīga. 1995).

Fovisma krāszieds jūtams katrā Eliasa darbā, pat 1950-tos gados gleznotajos pasteļos, kuri lielākoties bija tikai ikdienas Jūrmalas braucienu laikā vilcienā fiksēti interesantu tipāžu portreti. Mākslinieka specifiskā attieksme pret kolorītu dažkārt krāsu pārvērta par simbolu.

Kāds ir Eliass? Viņa darbi nav pašmērķīgi - novesti līdz gleznieciskai perfekcijai, absolūtam skanējumam. Tieši pretēji - tie ir rosinoši atvērti, it kā vēl nepabeigti, bet jau pilnīgi. Meistars savu krāsu otu ir atrāvis īstajā brīdī, lai darbs nekļūtu pārāk skaists - izskaistināts, pašapmierinošs. Un tas ir Eliasa spēks- netīksmināšanās pašam par sevi, bet gleznošana glezniecībai.

Dažkārt viņa gleznojums ir vienkāršs un noteikts, pat smagnējs, bet jau citā darbā- kolorīts kļūst caurspīdīgs un gleznojums sāk tuvoties tam, lai pārtaptu tikko jaušamā gaisa vibrācijā. Viņa sensuālā attieksme pret objektīvo skaistumu un tā meklējumiem atšķir viņu no francūžiem. Un figūra - Eliass ir oriģināls. Viņš figūru nenoved līdz izolācijai, zīmei. Gleznotājs iesaista figūru darbībā, iekļauj to sadzīvē, žanra kompozīcijā.

Eliass bija savrupnieks. Savus darbus viņš neparakstīja un nedatēja. Tas bija retums, jo gleznas arī nepārdeva. Vairāk nekā 1000 eļļas gleznu, simtiem akvareļu un pasteļu, tūkstošos skaitāmi zīmējumi, raksti par dažādiem mākslas jautājumiem, t.s., vienīgā latviešu valodā sarakstītā grāmata "Franču jaunlaiku glezniecība"(1940) un referāti par Džotto (1946/7), par Džrdžoni (1948), par gleznošanas tehniku, par mākslas audzinošo lomu (1949) un daudzi citi, kas vēl joprojām guļ rokrakstā un gaida savu publicēšanu. 1977.gada Ģederta Eliasa bijusī sieva, Filozofijas doktors, mākslas vēsturniece un kritiķe Halina Kirjukštīte- Jaciniece rakstīja: "...Māksla Ģ.Eliasam bija kā mūzika Bēthovenam, visos laikos viņa Diženā, Vienīgā un Iemīļotā Ligava, kurai viņš veltīja visu savu garo mūžu..." (Ģedertam Eliasam par piemiņu." //"Māksla", 1978, Nr.3)

Visu mana vārdu plūdu beigās meistars noteikti tikai pasmaidītu, un piebilstu : "Māksla nav pasaulē priekš tam, lai par viņu rakstītu grāmatas, bet lai baudītu, apbrīnotu viņas skaistumu." (Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja materiāli).
Ilze Žeivate mākslas  vēsturniece