AKTS. 1900 – 2006

Par kailfigūras, īpaši sievietes attēlošanu glezniecībā jāpasakās 15.gs. itāļu māksliniekiem, kuri pirmie glezniecības vēsturē ienesa jaunu motīvu. Tas bija laiks, kad Florencē Medičī galmā uzplauka neoplatonisma idejas, kas cildināja skaistumu, un ar cilvēka kailķermeņa attēlojumu mākslinieki sāka izteikt priekštatu par skaisto kā proporciju, tā arī jūtu pasaulē. 15.gs. beigu un 16.gs. sākuma gleznojumos par vīrieša skaistuma prototipu kalpoja "ļoti jauns, lielākoties slaids cilvēks, kurš pēc miesas būves atgādināja efēbu (senajā Grieķijā pilngadīgi jaunieši - I.Žeivate) nevis reālu vīrieti. Dažus gadu desmitus vēlāk par skaistiem sāka uzskatīt vecākus vīriešus ar lieliem kauliem un spēcīgiem muskuļiem"(N.Lanerī-Dažāna). Atšķirīgi vīrieša figūras attēlojuma veidi glezniecības vēsturē pastāvējuši ilgu laiku, periodiski vienam vai otram dominējot. Tas nav mainījies arī šodien - mode gan vairs nav dominējošā, svarīgs ir tas, ko mākslinieks vēlas ar to pateikt.

Savukārt "sievietes auguma attēlošanas kanoni laika gaitā mainījušies daudz vairāk nekā vīriešu. Pārveidojumus veicināja jutekliskums jeb patika, ko skatītāji vīrieši izbauda, uzlūkojot sievietes augumu"(N.Lanerī-Dažāna), un mākslinieki to vairs neslēpa attēlojot. Vēlēšanās izteiksmīgi, reāli miesiski un skaisti erotiski parādīt sievietes ķermeni radās 15.gs. beigās Leonardo da Vinči darbībā. Taču aktu glezniecības vēsturē visnozīmīgākie ir 16.gs. itāļu gleznotāja Ticiāna darbi, īpaši "Urbīno Venēra". Tādas turpmāk gleznos Velaskess, Goija, Manē, arī latvieši - Kārlis Brencēns, Sigismunds Vidbergs, Normunds Brasliņš, Paulis Postažs u.c.

"Laikā, kad jau pusotru gadsimtu mākslā bija dominējis idealizēts sievietes tips ar slēptu juteklēbu, 17.gs. flāmu gleznotājs Rubenss sāka attēlot reālas sievietes, kuru kuplie augumi, lika aizmirsties par antīkajām marmora statujām"(N.Lanerī-Dažāna), bet gan sludināja dzīves realitāti un baudu. Itālijā tajā pašā laikā Karavadžo pirmo reizi skaistuma vietā izvēlējās gleznot neglīto - vecus, slimus, arī slīkoņus.

18.gs. mākslā atgrieza sievišķīgo juteklību, pie tam ne tikai glezniecībā un tēlniecībā, bet arī interjerā un mēbeļu dizainā. Savukārt 19.gs. sākumā no jauna modīgi kļuva klasiskie skaistuma paraugi, bet jau gadsimta baigās franču reālisti un impresionisti vairs nekautrējās runāt par sievietēm, kas pārdod savu miesu. "Tas vairs neatbilda iepriekšējā laikmeta alegoriskajam kailfigūru attēlošanas veidam. Sieviete nepavisam vairs nebija nimfa. Viņa nāca no modeļu vidus. Modernais akts sabiedrību šokēja"(N.Lanerī- Dažāna).

20.gs., kad Eiropu satricināja vairāki nežēlīgi kari, gleznotāji harmoniju sāka uzskatīt par melīgu un meklēja tēlus un pašizteiksmes veidus, kurus uzlūkojot skatītājs nepaliktu vienaldzīgs. Ja cilvēks, kurš bija radījis skaisto mākslā, varēja izgudrot karu, kas visu izpostīja, tad mākslinieki kā protestu un ekvivalentu skaistajam pasludināja neglīto un atbaidošo. Vēlāk arī "Pikaso atmeta 19.gs.glezniecībai raksturīgo erotisko figūras traktējumu un mācījās no Sezāna, ka iespējams atteikties arī no vizuālās ticamības imitācijas, nezaudējot gleznas emocionālo iedarbību. Lai pievērstu skatītāju uzmanību šīm figūrām, viņš izmantoja deformācijas. Lai palielinātu figūru izteiksmību, Pikaso tām gleznoja smailas krūtis, spicus elkoņus, netīrus ceļgalus, smagnējas plaukstas un pēdas"(N.Lanerī-Dažāna). "Arī Kārļa Padega zīmētās sievietes - izteikti neglītas, stūrainiem augumiem, lieliem sejas vaibstiem. Auguma pozās un sejas izteiksmēs - vienaldzība un trulums... Kārļa Padega māksla mazāk balstīta uz mīlestību pret visu, ko viņš redz, vairāk uz pārdzīvotām laikmeta sāpēm"(J.Kalnačs).

 20. un 30.gados latviešu mākslā sieviešu kailķermeņa attelojums nebija retums. Arī Kārļa Padega redzējums nebija populārākais, drīzāk pretēji. Piemēram, Sigismunda Vidberga zīmētajās figūrās - smalkās un elegantās, erotiskās un valdzinošās kritiķi saskatīja pat tuvināšanos mūzikas plūdumam. Vidberga daiļradē nekur nenākas sastapties ar banālo vai vulgāro. Viņa zīmētie sieviešu augumi drīzāk tuvinās grieķu ienestā klasiskā skaistuma kanonam - mīlas dievietei Afrodītei.

Ar līdzīgu vēlēšanos kā Pikaso - pārsteigt un provocēt skatītāju, 20.gs. beigās un 21.gs. strādājuši un strādā daudzi mūsdienu mākslinieki, taču paralēli tam ir vēl vairāk to, kuri nenoliedz skaisto un attēlo.

/Ilze Žeivate. 2006/