15.10. - 28.11.2026

Galerija "Māksla XO"

Elizabetes iela 14, Rīga, LV 1010

REINIS BĒRZIŅŠ

Lietas, kas liek justies labi

“Daudz domāju par gaismu un krāsu. Par sava veida kairinājumu un pārsteigumu, ko sniedz gleznošanas process, ja to pārlieku nepakļauj. Par iespēju pieredzēt ko gaišu, nedaudz sakārtot kaut ko pārlieku haotisku, atstāt kustību un nejaušību, un saturēt to kopā savā vizuālajā valodā. Arī darbu saturs jeb pirmavots ir kas tāds, kas ir licis justies labi caur tā ieraudzīšanu un radījis vēlmi gleznot.
Manu gleznu pamatā ir monohromas krāsu masas, kas atrodas teritorijā starp abstrakto un reprezentatīvo, pabeigto un nepabeigto, haotisko un sakārtoto. Ikdienišķi objekti, gaismas stars caur darbnīcas logu, kāda atmiņa par notikumu vai materialitāti tiek pārnesti glezniecības medijā, pētot krāsas uzvedību un veidojot iekšēju glezniecības sistēmu, kurā vienlaikus pastāv gan haotiska, gan harmoniska kvalitāte.
Ir būtiska krāsas caurspīdība un gaismas gradācija ap atainoto - tas, kā viena masa pakāpeniski pāriet citā, kā atklājas un vienlaikus pazūd attēls. Dažkārt šī gradācija darbos sakāpinās līdz minimāliem kontrastiem un novienkāršotiem laukumiem. Paliek tikai laukums ar krāsu, gaismu un sižetu.
Interesē attiecības starp pozitīvo un negatīvo laukumu, un kā informācija par atainoto var tikt nodota caur šo laukumu un krāsas gradācijas saspēli.
Interesē attēla fokusēšanās punkts tā nolasīšanās brīdī - mirklis, kad laukumi savienojas, vai tieši pretēji - izšķīst un kļūst grūti nošķirami. No tā izriet interese par vizuālo svaru. Manuprāt, monohromā glezniecība un krāsas gradācija ir cieši saistīta ar svara sajūtu. Kuri laukumi nes vieglumu, kuriem piemīt zināms smagums. Formai ir svars, krāsai ir svars, gaismai nav svara.

Nepateikt par daudz, nepateikt par maz, saglabāt sava veida nepabeigtību un absurdumu, tādā veidā gleznošanas notikums kļūst varbūt svarīgāks par to, kas attēlots.
Tā ir sava veida vēlme atkāpties no realitātes, bet tomēr arī saglabāt realitāti, jo ap to viss balstās. Sava veida vēršanās pret konkrētību, ļaušanās nekonkrētībai, bet tad atgriešanās konkrētībā un spēlē starp tām. Nekonkrētība varbūt ir arī šī brīža vai laikmeta iezīme un tendence,” Reinis Bērziņš, 2026.

No sērijas Ikdienišķie objekti. 2026, audekls, eļļa, 38x30 cm

Mani pārsteidza un uzrunāja gaisma viņa lielās un mazās gleznās, sirsnība un vienkāršība, ko nes Reiņa Bērziņa gleznu attēlojamais objekts vai tēls. (Ilze Žeivate, 2026.)

Reiņa Bērziņa (1989) eksperimentālā mākslas prakse ikdienišķus priekšmetus, darbības un situācijas pārvērš mākslinieciskā materiālā. Tā aptver glezniecību, zīmējumu, instalāciju, tēlniecību, performanci un kostīmu dizainu. 2018. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Kopš 2015. gada piedalās izstādēs un mākslas projektos Latvijā un ārvalstīs.
Mākslinieka radošā darbība bieži veidojusies kopdarbos ar mākslinieci Kati Krolli, kā arī sadarbībā ar dažādām kultūras un skatuves mākslas iniciatīvām - brīvdabas mākslas projektu “Savvaļa/Savage”, “Dirty Deal Teatro”, performanču festivālu “Starptelpa” un Valmieras vasaras teātra festivālu. 2026. gadā Reiņa Bērziņa un Kates Krolles kopizstāde “Organizators” (2025, kultūrtelpa “Smilga” Rīgā), saņēma Latvijas Mākslas gada balvu kategorijā “Gada mākslas darbs”; 2025. gadā par darbu KVADRIFONS iestudējumā “Ērces” abi mākslinieki saņēma Spēlmaņu nakts balvu kategorijā “Gada kostīmu mākslinieks”. 2022. gadā Reinis Bērziņš ieguva BDO jauno mākslinieku balvu.