Notes of Mexico 2006

Izstādes ekspozīcijas pamatā var redzēt mākslas darbus, kas radīti pēc Meksikas ceļojuma 2006. gada pavasarī. Atgriežoties no šīs iespaidiem bagātās zemes, māksliniekiem radās savs redzējums, ko Helēna Heinrihsone, Irēna Lūse, Ivars Heinrihsons un Frančeska Kirke atklāj caur glezniecību, Pēteris Venckovičs- fotogrāfiju, Andrejs Silenieks- videofilmu par toreadoru cīņām, bet Egils Rozenbergs caur telpiskajiem objektiem. Izstādē apskatāmo mākslas darbu vidū ir keramikas vāzes, kas pārstāv meksikāņa Havjera Garsija mantotos iespaidus.MEKSIKA-MĀKSLAS LIELĀ MĀTE

Eiropietis uz Meksiku brauc, maz ko par to zinādams: Sikeiross, Frīda Kalo, Ribera (jeb Rivera), Eizenšteina kaktusi un daudz sarkanu karogu. Aizgājusi kultūra, acteku kalendārs, maiju greznums. Tekila. Tas arī parasti ir viss potenciālā ceļotāja zināšanu komplekts.

Ernsta Gombriha mākslas vēsturē, kas Latvijā tik populāra, parādīta mākslas attīstības shēma pa laikmetiem. Amerikas kontinenta māksla tur sākas ar renesanses laikmetu! Tajā pašā laikā katrs ezītis, kurš lasa, ir redzējis informāciju par to, ka Meksikas līča tuvumā atklātās tonnām smagās bazalta galvas ir senākais mākslas piemineklis pasaulē, un olmeku kultūra tiek atzīta par visas Dienvidamerikas kultūras pirmradītāju no Ziemeļmeksikas līdz pat Hondurasai. Tā ir pirmmāte, Markesa aprakstītā lielā māte, kuras klēpī radīta milzīga spēcīga civilizācija. Manā uztverē - Mākslas māte.

Meksikas lielais pārsteigums ir nepārtrauktība. Eiropā ļaudis ar sejām no grieķu un etrusku vāzēm vai Ēģiptes piramīdu ciļņiem vairs nestaigā mūsu vidū. Savukārt Meksikā mēs ienākam 100 miljonu olmeku, tolteku, acteku, maiju tiešo pēcteču vidū. Tās brīnumainās sejas, kas mūs uzlūko neskaitāmajos antropoloģijas muzejos - tās pašas sejas mūs apņem ielās. Mazliet olveidīgā galvaskausa forma un izcils viegli liekts deguns nedaudz saplacinātā sejā. Žilbinošs smaids un bezgala nopietns skatiens. Skumjš skatiens. Tajā atspoguļojas kādas gadu tūkstošu rūpes. Tajā atspoguļojas siena, ko ASV ceļ uz savas robežas reiz bijušajā Meksikas teritorijā. Atspoguļojas atsvešinātība no tās jezgas, ko mēs domājam tik svarīgu esam.

Otrs pārsteigums ir krāsa. Sarkans, ļoti sarkans, smaragdu zaļš, debesu zils, leoparda ādas raibs un papagaiļa grezns ir meksikāņa vēstījums krāsā - vai tas ir sena tempļa sienas gleznojums, vai meksikāņa dzīvesvietas fasādes noformējums, vai ļoti cienījama vecuma senjoras džemperis, kurā tērpusies viņa kāpj kārtējā piramīdas kalnā uz zelta pielietu katoļu baznīcu.

Uz baznīcu svētdienas rīta procesijā dodas lieli un mazi. Katrs cenšas pielikt roku Dievmātes tēlam, kurš top nests procesijā. Dievmāte, īpaši Gvadalupes liesmainā spožuma apņemtā Dievmāte te ir Lielā māte. Manā uztverē - Mākslas māte.

Ingrida Zemzare