Jaunumi
12.10. - 07.11.2017 KRISTIANS BREKTE "Mr. & Mrs. Doe"
12.10. - 07.11.2017
Galerija "Māksla XO"
Elizabetes iela 14, Rīga, LV 1010
Kristians Brekte "MR. & MRS. DOE"
"Doe pāris ir centrālie izstādes tēli, kuriem līdzās drūzmējas virkne neidentificējamu personu vaibstu. Instalācijas veidā tie izcelti no LR Valsts policijas rīcībā esošās datu bāzes, pārtopot gleznojumos, keramikas darbos un skulptūrās..."
Par jauno izstādi "Māksla XO galerijā" Ilze Žeivate sarunājas ar Kristianu Brekti
Tavi darbi manās izstādēs ir bijuši tikai pāris reižu, kaut arī tie vienmēr mani interesējuši kopš tavas pirmās personālizstādes „Gastronoms” 2006. gadā. Nākamnedēļ beidzot Tava izstāde manā galerijā, un es beidzot gribu Tev jautāt sevis un galerijas apmeklētāju dēļ.
Kāpēc tevi saista neglītā estētika? Vai tas kaut kādā mērā saistīts, ka Tavs vectēvs Jānis Brekte savos akvareļos gleznoja skaisto, kas mums apkārt?
Ja mēs runājam par vectēvu, tad es neteiktu, ka viņam visas bildes būtu skaistās. Viņš gleznoja arī eļļā, zīmēja ilustrācijas. Tas, ka viņa darbi bija man apkārt bērnībā, nenoteica manu mākslas izvēli.
Mani interesē pēdējā robeža. Tās tēmas es neizvēlos tāpēc, ka tas ir briesmīgi – kaut kādas zarnas, beigti dzīvnieki, maukas vai miruši cilvēki. Tas nav apzināti meklēts vai gribēts tāpēc, ka būs briesmīgi, un tagad taisām! Tas vairāk ir šīs pēdējās robežas dēļ. Mani absolūti neinteresē viņu likteņi. Tā tas bija gan ar „Rīgas madonnām”, gan tagad. Drīzāk tas ir par formu un glezniecības kvalitātēm. Tā nav tikai neglīta forma. Tā balstās uz klasiku, kas laika gaitā ir attīstījusies. Kā tas ir smagā mūzikā vai black metal, vai kā Goija – viņš var strādāt divās frontēs. Viņš fiksēt to, kas notiek tajā laikā, kad viņš ir, un pluss viņš vēl strādāt karaļa galmā. Man patīk tas, ka viņš to var darīt – strādāt divās frontēs, un tas ir viens no plusiem, ka arī es to varu darīt. Ka pastāv tomēr tā pagrīde, un bez viņas īsti nekas arī nenotiktos.
Vai Goija būtu viens no tiem klasiķiem, kas Tev patīk?
(nopūšas) Esmu gan iepriekš intervijās teicis, ka man nav etalona, bet, jā, Goija kā piemērs noteikti ir viens no maniem māksliniekiem.
Tad Tev nav tādu problēmu kā mākslinieku bērniem, kad jāpārvar, kā Tavā gadījumā, vectēva slava un popularitāte, un Tu centies to pārvarēt ar ko pretēju?
Absolūti nē. Mans vectēvs ir gleznojis Vecrīgu, skaistus dabas skatus, ainavas. Māte glezno ziedus. Tas, ka es netiku „rozīšos”, protams, sākumā radīja spiedienu – ģimene nepārprotami gribēja, lai es eju mākslinieka pēdās. Es – nē. Paliku parastā vidusskolā, vēlāk gribēju kļūt par dakteri vai dienēt armijā. Pēc pamatskolas kaut kā tiku lietišķajos. Lēnām es pats kaut kā atrodu tās lietas, caur maniem pasniedzējiem, kas dod uzdevumus - garlaicīgus vai ne tik, tomēr vienmēr tos pavēršu savā virzienā. Iedodu sev tādu grūstiņu, lai man būtu interesanti un es varētu to izpildīt. Visa mana strādāšana ir balstīta tajā, kas man patīk.
Vai neglīto Tu asociē ar ļauno, sabiedrības kroplību?
Neglītais. Sabiedrība to ir definējusi kā neglīto, bet es tajā redzu formu, kas mani interesē. Tik pat labi tie var būt arī tikko dzimuši bērni. Runājot par izstādi, kas tagad atvērsies pie tevis, varbūt kaut kur arī ir tāds pansionāts, kur dzīvo cilvēki ar tādām uzpūstām sejām... Esmu runājis ar profesoru Stradiņu, kurš savulaik draudzējās ar manu vectēvu. Viņš bija piedāvājis vectēvam gleznot slimības. Tas nerealizējās, un to es vairs neuzzināšu, kāpēc. Ir grāmatas, kur kāds mākslinieks gleznojis ādas slimības, un tas nav neglīti. Cilvēks izpilda savu darbu. Un es neredzu tajā kaut ko nedabisku.
Tomēr, runājot par Tevi, ar savām izstādēm un darbiem Tu esi radījis viedokli, ka savos darbos pievērsies tēmām, kas atspoguļo sabiedrības kroplību – prostitūciju, narkomāniju u.t.t. Tu vēlies par to runāt. Varbūt tev tās nav novirzes? Arī jautājums?
Tās ir. Bet, tāpat kā mūzikā, man patīk tā černuha, tā melnā puse. Tas ir arī par to, ka tu vari parādīt to, kas notiek apkārt. Cilvēks izejot no izstādes, var par to arī padomāt. Mūsdienu mediji ir sevi nonivelējuši. Tiek atrasta tantiņa ar cirvi galvā, atnāk nākamā diena, un visiem viss vienalga.
Vai Tev kaut kas patīk no klasiskās mūzikas, baleta, renesanses glezniecības?
Protams, ka man patīk. Piemēram, Kranahs. Un, ja tu jautā par klasisko mūziku, man mājās visu laiku skan Radio Klasika, ko es lieku klausīties savam kaķim, lai viņš pēc tam man atstāsta. Izņēmumi ir reizes, kad es strādāju, vai ir ballīte. Ar klasisko mūziku es pavadu ļoti daudz dienas stundu.
Nāves tēma. Vai ar to Tu risini savu baiļu problēmu? Vai tā tu bailes pārvari?
Nē. Tāpat, kā man ir pie dirsas visi tie cilvēki. Es nedrīkstu ņemt to dziļi personīgi. Man jāspēj no tā norobežoties, citādi netikšu ar to galā. Mani saista tēlu patiesums. Patīk, kādi viņi ir. Viņi nepiemānīs, un viņi noteikti mani piemānīs.
Un kā ar nāvi, domā Viņa nepiemānīs?
Noteikti piemānīs! Bet tā ir arī labākais kompanjons manā dzīvē. Man nav tās baiļu sajūtas no tā saucamajām beigām.
2015. gadā “Survival K(n)it” tu uztaisīji ļoti spēcīgu ekspozīciju „Mazās bailītes”. Labākais no Tevis, ko es līdz tam biju redzējusi. Vienlaicīgi ar mākslas aktu Tu biji paveicis arī psihologa darbu – atklājis mums visiem, no kā mēs baidāmies.
Tas, ka man nav baiļu, nenozīmē, ka es tām pieeju vieglprātīgi. Protams, ka ar katru savu izstādi es kaut ko risinu arī sev. Gatavojoties „Mazajām bailītēm”, es taisīju aptauju un piefiksēju zīmējumos tās lietas, no kā tad cilvēkiem ir bail.
Bailes reāli pastāv. Jebkura mana izstāde ir realitāte, kas pastāv. Kā reāli pastāv prostitūtas, tā pastāv arī beigti cilvēki. Es tikai viņus neroku ārā, lai portretētu. Kāds jau viņus ir nobildējis, kāds viņus reāli jau ielicis mājaslapā kā tādā interneta veikalā. Vai viņus var atpazīt, vai nevar, tas cits jautājums. Tam cilvēkam, kurš to darījis, arī bija doma nofotografēt, lai kāds atpazītu. Tās visas ir lietas mums apkārt, kur notiek arī mana darbība.
Kāds ir Tavs uzdevums mākslā? Ko Tu meklē?
(ievelk gaisu, nopūšas) Kas tas par jautājumu?! Es izmantoju dažādus medijus un mainu tos. Man ir svarīgi, ka cilvēkam, kad viņš būs apskatījis manu izstādi, paliktu kāds feedback (pēcgarša, atgriezeniskā saite). Es negribu taisīt kaut kādas akcijas vai masveida protestus. Apzināta provokācija mani neinteresē. Es gribu sarunāties par lietām, kas reāli pastāv, un tas arī ir manā mākslā. Cilvēki negrib to redzēt. Nevis viņiem ir bail, bet viņiem vienmēr ir nākamā diena... Es gribētu, lai viņi kaut mazdrusciņ par to padomātu. Vai mans mākslas darbs komunicē ar skatītāju? Ko skatītājs sevī sajūt? Tas mani interesē – vai viņš pasmiesies, vai kādam piezvanīs. Mani interesē, lai cilvēkā notiktu kaut kāda darbība.
Mākslai, ar ko es strādāju, ir jāveicina kaut kādas sajūtas, lai pēc tam cilvēki uzdod jautājumus nevis man, bet paši sev. Tas ir pats svarīgākais.
Ar ko Tu strādātu, ja pēkšņi mūsu sabiedrībā iestātos ideālais harmonijas un labā laikmets bez jebkādām kroplībām?
Es noteikti atrastu veidu, kā to izjaukt un padarīt interesantāku. Līdzsvars pastāv no baltā un melnā. Bez tā nav līdzsvara. Es strādāju ar to melno pusi, un viss. Man ir jāpilda šis uzdevums, un man ir jārāda šis laiks, kurā es dzīvoju. Es strādāju ar tēmām, kas norisinās šajā laikā. Par to ir arī mana jaunā izstāde – reāli ir tāda mājaslapa Valsts policijā, kas izskatās pēc gaļas kombināta, kur kāds liek visas tās bildes, pēc kurām diez vai kāds var atpazīt kādu melnu vai uzburbušu formu.
Tāpat ir ar kapu vainagu. Cits šķobīsies un šausmināsies. Es aizbraucu uz Daugavpili un to nopērku, un tās tantes pat nezin, kam es to pērku. Bet mani interesē tā forma, kas saslēdzas ar tām sejām.
Tavas jaunākās izstādes varoņi ir vairāk nekā 300 neatpazītas personas, kurām Valsts policijas arhīvā piešķirti tikai numuri. Varbūt Tava izstāde ļaus kādam no viņiem atrasties? Vai esi par to domājis? Ar savu izstādi Tu esi sakustinājis mirušo arhīvus.
Es nezinu, vai kāds to mājaslapu skatās, bet noteikti tādai ir jābūt. Strādājot pie izstādes, vai esmu domājis, lai kāds no viņiem atrastos, nezinu. Tāds nav mans mērķis, bet, ja kāds no izstādes apmeklētājiem pēkšņi atpazīs kādu „Ivo”, būšu izdarījis labu darbiņu.
Apzināti uz to neeju, jo, strādājot ar šīm tēmām, izslēdzu jebkuru emocionālo pieķeršanos. Citādi tas nav paveicams.
Brekte – provokators. Tavā jaunākajā izstādē provokācijas nav – tā ir atklāti nopietna, tikai pasniegta ar Tev raksturīgu vieglumu un rotaļīgumu. Tā strādā kā viens vesels un rada pārdzīvojumu. Vai Tu būtu sasniedzis savu mērķi, ja skatītāju sasniegtu šis pārdzīvojums?
Noteikti, jā.
Vai Tev ir jau zināms, par ko būs Tava nākamā izstāde?
(pasmaida) Jā. Nākamā izstāde būs par black metal – par grupām un viņu tekstiem.
/ Rīgā, 2017. gada 4. oktobrī./
__________________________________________
Par izstādi vairāk:
https://www.youtube.com/watch?v=1foJZChEoS4