par autoru

Jēkabs Spiņģis ( 1907 - 2004 )

 "Gan reālajā, gan abstraktajā dabā mani interesē krāsa un kompozīcija - tas gandrīz arī viss. Cienu Braku, jo viņš ir ļoti bagāts krāsu kolorītā, kompozīcijā, nav stāstošs."

                                                                                                                                                 Jēkabs Spriņģis, 2003.

 Latviešu glezniecībā Jēkabs Spiņģis ieņem īpašu klusuma un gaismas gleznotāja, estēta vietu, sasniedzot tonālās glezniecības virsotnes, strādājot akvareļa tehnikā. Viņa klusās dabas - galvenokārt, dažādu ģeometrisku plakņu kārtojumi cita pār citu, ar vienu vai pāris priekšmetiem, ir viegli pieklusinātas, smalkā krāsu tonalitātē un balstītas uz stingri būvētu kompozīciju. Attēlotajam priekšmetam nav nozīmes.  Svarīgākais ir kopējais kolorīts.

                                                                                                                                                         Ilze Žeivate, 2007. 

"Sākumā  domāju, ka es studēšu grafiku , lai cik tas jocīgi arī nebūtu. Taču Rihards Zariņš mani neņēma pretī - man patika tāds grafiķis kā Vislers, un visus savus vasaras darbus biju radījis viņa garā. Un tā, kā es ainavists negribēju būt nekad, tad es iedomājos, ka es iešu studēt pie Eliasa, jo viņš brīvāk atļāva strādāt. Savā laikā arī tie, kas studēja pie Tilberga, pārnāca un pabeidza pie Eliasa, katrs savādāk. Kolorītā Eliass atļāva ārkārtīgi brīvi strādāt."

  "Pašā sākumā es vienu, otru kluso dabu, sevišķi eļļas, gleznoju no uzstādījuma. Pēc tam jau tas vairs nebija vajadzīgs. Tikai atsevišķi priekšmeti, piemēram, mans galdiņš, pārējo piedomāju klāt.

Tā, kā man tie priekšmeti maz interesēja, tad viņi palika arvien mazāk, mazāk un mazāk, un pēdējā laikā nemaz vairs nav."

 Klusā daba - tā jau pašā sākumā ir tīri abstrakta, jo tā neko nestāsta. Tajā nav stāstījuma. Reālā dabā vienmēr būs kāds stāstījums. Tas vairāk sanāk literārs nekā glezniecisks, tāpēc es pieturos pie klusās dabas.

Visas manas kompozīcijas rodas gleznojot. Ir jau kāds mazs uzmetums ar zīmulīti, bet lielākoties' tās rodas gleznojot - balta lapa un priekšmeti par dažiem lieliem laukumiem top."

 "Akvareli man Liepājas Mākslas amatniecības skolā mācīja Aplociņš, lielisks akvarelists. Tur es pirmo reizi tā īsti ar akvareli sāku gleznot, bet tā nopietni  - kad pie Mākslinieku savienības nodibinājās Akvarelistu sekcija, Kārļa Sūniņa laikā. Man šī tehnika iepatikās un vēl padomju laikā akvarelī varēja brīvāk izstādīties, eļļā tā nevarēja.

Akvarelis ir sarežģītākā būšana. Eļļā ir reālāka iespēja labot savas kļūdas, akvarelī - ļoti grūti."

                                                                                                           Jēkabs Spriņģis sarunā ar Ilzi Žeivati, 2003.