05.08. - 25.09.2021

Galerija "Māksla XO"

Elizabetes iela 14, Rīga, LV 1010

LIETU KLUSĀ DZĪVE

Daudzus gadsimtus klusā daba tika uzskatīta par zemāko un vienkāršāko mākslas veidu akadēmisko glezniecības žanru kontekstā. Tā tika uztverta kā elementāra mākslas studiju sastāvdaļa, ar kuras gleznošanu varēja nodarboties arī sievietes. Tai pat laikā klusā daba kā žanrs ir piesaistījis daudzu dižu meistaru uzmanību sākot no antīkajiem grieķiem līdz mūsdienu laikmetīgiem māksliniekiem.
Klusās dabas aktualitāte un popularitāte sabiedrības vidū ir izskaidrojama ne tikai ar tās viegli saprotamās, dzīves prozas atspoguļojumu, bet vairāk ar tās daudzslāņaino, iluzoro raksturu un slēptu simbolu sajaukšanos ar svarīgiem filozofiskiem jēdzieniem, ar kuru palīdzību cilvēks meklē pasaules nozīmi un kārtību, un savu vietu pasaulē.
Klusās dabas simbolismam mums būtu jāatgādina, ka ēdiens, kas mūs uztur pie dzīvības, ir lemts iznīcībai, tāpat kā mēs paši. Taču atšķirībā no lielākās daļas priekšgājēju, mūsdienu mākslinieki visā visumā savos darbos izvairās no moralizēšanas, tā vietā atgādinot, ka nāve ir neizbēgama, bet dzīve ir īsa, tādēļ to ir vērts baudīt, kamēr vien iespējams.
17. gadsimta sākums tiek uzskatīts par klusās dabas žanra dzimšanas laiku, kad vairākās vadošajās Eiropas valstīs vienlaicīgi uzplauka klusajai dabai līdzīgu sižetu glezniecība – kompozīcijas ar nedzīviem priekšmetiem, augļiem, ziediem un dzīvniekiem.
17. gadsimta flāmu un holandiešu mākslā uzplauka vanitas un pronkkluso dabu gleznojumi, ko diktēja ne tikai gleznu pasūtītājs, bet arī uzplaukstošais, uz vidusšķiru-holandiešu tirgotāju klasi orientēts mākslas tirgus, kas labprāt izvēlējās mākslinieku brīvi radītas gleznu kompozīcijas.

Vanitas klusā daba stāsta par laika ritējumu, par visu to, ko laiks mums kādreiz atņems, par nāvi un zaudējumu. Jēdziens “vanitas” nāk no garāka aforisma latīņu valodā Vecajā Derībā, Zālamana mācītāja nodaļā: “Vanitas vanitatum, omnia vanitas”, jeb “Ak niecību niecība! Viss ir niecība!”. Tulkojot šo pašu frāzi no senebreju valodas, rezultāts nedaudz atšķiras: “dūmu dūmi,” vai “tvaiku tvaiki”. Neraugoties uz atšķirībām, abi tulkojumi apcer pasaulīgo labumu bezjēdzību un cilvēka dzīvības trauslumu.
Vanitas visatpazīstamākais simbols ir cilvēka galvaskauss, ko attēlo apvienojumā ar laicīgām lietām, kā arī floru un faunu, stāstot par pasaulīgo prieku un nāvi. Bez galvaskausa gleznā varēja tikt attēlots arī mehāniskais vai smilšu pulkstenis, vai svece, atgādinot skatītājam par viņa paša neizbēgamo nāvi un pamudinot to dzīvot saskaņā ar sirdsapziņu šajā pasaulē, lai aizsaulē varētu aci pret aci tikties ar savu radītāju un stāties tā dievišķās tiesas priekšā. Šajos darbos simbolisms iemājoja gandrīz katrā attēlotajā objektā.

Pronk klusās dabas apzīmē īpaši bagātīgu klusās dabas kompozīciju – “pronkstilleven”, kurām raksturīgā kompozīcija iekļauj uzkrītošus, sava īpašnieka turību apliecinošus priekšmetus – zelta un sudraba galda piederumus, tulpes un citus grieztus ziedus, persiešu audumus un citas retas lietas. Vārds “pronk” tulkojumā no holandiešu valodas nozīmē “dižoties”, “izrādīties”, šajā gadījumā – izrādīt savu bagātību. Savas bagātības izrādīšana bija raksturīga iezīme holandiešu kultūrā - 17. gadsimta otrajā pusē Amsterdama bija kļuvusi par vienu no vadošajām pasaules tirdzniecības ostām, kā rezultātā Nīderlandes Republikai bija vairāk naudas un vērtīgu preču, nekā viņi zināja, ko ar tām iesākt. Pronk klusā daba kalpoja gan kā bagātības dokumentācija, gan pati kļuva par bagātības objektu.

Bodegones klusā daba ar izteikti minimālu tēlojumu, kasslavināja askētismu nevis ārišķību,attīstījās katoliskajā Spānijā, īpaši Surbarana un Velaskesa glezniecībā. Spāņu valodā bodegones apzīmē pieliekamo, noliktavu vai pat tavernu. Bodegones klusā daba attēlo pārtikas preces, medījumus un dzērienus, kas nereti ir izvietoti uz vienkāršas akmens plāksnes. Gleznas kompozīcijā var tikt iekļautas arī viena vai vairākas figūras, bet ar izteiksmīgiem, priekšplānā izvirzītiem klusās dabas elementiem, savukārt par vidi parasti tiek izvēlēta virtuve, vai krogs. Bodegones gleznās dažkārt atveidoja arī vienkāršus, nabadzību vēstošus priekšmetus - šmorētas gaļas vietā attēlojot mirušus dzīvniekus un ekstravagantus desertus aizvietojot ar svaigiem augļiem un dārzeņiem.

18.gadsimtā franču augstās buržuāzijas sabiedrībā īpaši pieprasītas tika klusās dabas ar ziedu gleznojumiem, ar tiem aizstājot moralizējošo simbolismu.
Ziedu klusās dabas gleznojumi īpašu uzplaukumu piedzīvoja 19. gadsimta sākumā, Viktorijas laikmeta Lielbritānijā – tas bija īsts floriogrāfijas kults - angļi ziedu dēļ juka vai prātā. Savu izslavēto mīlestību uz klasifikācijām apliecinot arī floras dokumentācijā. Radās “ziedu valoda”, kuras sarežģīto kodu sistēmu izmantoja mīlētāji, lai slepus no apkārtējās pasaules varētu paust savas jūtas un vēlmes. Katrs zieds sev nesa līdzi konkrētu vēstījumu, tādejādi, dāma saņemot ziedus no kavaliera, visticamāk varēja nolasīt dāvanas nozīmi. Sārkanas rozes vēstīja par patiesu mīlestību, bet hiacintes pauda “piedod man”. Ja kungs dāmai dāvāja saulespuķu pušķi, tad tas liecināja par to, ka tā viņam šķiet lepna un augstprātīga.

20. gadsimts izmainīja ne tikai attieksmi pret glezniecību un tās tehnoloģijām, bet arī pievienoja jaunus mēdijus un mainīja attieksmi pret attēlojamo, tai skaitā arī kluso dabu, pievēršoties arī pašu priekšmetu klusajai dzīvei un savstarpējām, metafiziskām attiecībām.
Daudzi mūsdienu mākslinieki ar klasiskās klusās dabas priekšmetu palīdzību runā gan par politiku, karu un ideoloģiju, gan par dzimumu un seksualitāti, dabas un dzīvnieku aizsardzību, gan par mūsdienu indivīda kaislībām un personīgo gaumi.

LIETU KLUSĀ DZĪVE izstādē piedalās:
Arturs Bērziņš, Laima Bikše, Harijs Brants, Jana Briķe, Jānis Deinats, Envija, Andris Eglītis, Edvards Grūbe, Anna Heinrihsone, Helēna Heinrihsone, Ivars Heinrihsons, Ieva Iltnere, Zane Iltnere, Roman Korovin, Tatjana Krivenkova, Leonards Laganovskis, Paulis Liepa, Neonilla Medvedeva, Ilze Orinska, Gļebs Panteļejevs, Raimonds Staprāns, Olga Šilova, Jānis Šneiders, Imants Vecozols, Indulis Zariņš, Kristaps Zariņš, Zīle Ziemele

Izstādes kuratore - Ilze Žeivate

 Vairāk par izstādi:   https://www.youtube.com/watch?v=BSUkiPXOLws