par autoru

 Ģederts Eliass ( 1887 - 1975 )

Savā daiļradē Ģederts Eliass izdzīvojis visus 20.gadsimta sākuma modernisma strāvojumus - gan puantilismu un sintētismu, gan sezanismu, kubismu, krievu futūrismu, ekspresionismu un, protams, fovismu.
No tā brīža fovisma krāsu spēku Eliass vienmēr paturēja savā glezniecībā un iedeva tam savu īpašo - "eliasisko"- izteiksmi. Fovisma krāszieds jūtams katrā  Eliasa darbā, pat 1950-tos gados gleznotajos pasteļos, kuri lielākoties bija tikai ikdienas Jūrmalas braucienu laikā vilcienā fiksēti interesantu tipāžu portreti. Mākslinieka specifiskā attieksme pret kolorītu dažkārt krāsu pārvērta par simbolu.

Ģederta Eliasa darbi nav pašmērķīgi - novesti līdz gleznieciskai perfekcijai, absolūtam skanējumam. Tieši pretēji - tie ir rosinoši atvērti, it kā vēl nepabeigti, bet jau pilnīgi. Meistars savu krāsu otu ir atrāvis īstajā brīdī, lai darbs nekļūtu pārāk skaists - izskaistināts, pašapmierinošs. Un tas ir Eliasa spēks- netīksmināšanās pašam par sevi, bet gleznošana glezniecībai.

Dažkārt viņa gleznojums ir vienkāršs un noteikts, pat smagnējs, bet jau citā darbā - kolorīts kļūst caurspīdīgs un gleznojums sāk tuvoties tam, lai pārtaptu tikko jaušamā gaisa vibrācijā. Viņa sensuālā attieksme pret objektīvo skaistumu un tā meklējumiem atšķir viņu no francūžiem.
Figūras gleznojumā Eliass ir oriģināls. Viņš figūru nenoved līdz izolācijai, zīmei. Gleznotājs iesaista figūru darbībā, iekļauj to sadzīvē, žanra kompozīcijā.

Eliass bija savrupnieks. Savus darbus viņš neparakstīja un nedatēja. Tas bija retums, jo gleznas arī nepārdeva. Vairāk nekā 1000 eļļas gleznu, simtiem akvareļu un pasteļu, tūkstošos skaitāmi zīmējumi, raksti par dažādiem mākslas jautājumiem, t.s., vienīgā latviešu valodā sarakstītā grāmata "Franču jaunlaiku glezniecība"(1940) un referāti par Džotto (1946/7), par Džrdžoni (1948), par gleznošanas tehniku, par mākslas audzinošo lomu (1949) un daudzi citi, kas vēl joprojām guļ rokrakstā un gaida savu publicēšanu. 1977.gada Ģederta Eliasa bijusī sieva, Filozofijas doktors, mākslas vēsturniece un kritiķe Halina Kirjukštīte- Jaciniece rakstīja: "...Māksla Ģ.Eliasam bija kā mūzika Bēthovenam, visos laikos viņa Diženā, Vienīgā un Iemīļotā Ligava, kurai viņš veltīja visu savu garo mūžu..." (Ģedertam Eliasam par piemiņu." //"Māksla", 1978, Nr.3)
/Ilze Žeivate, 2009./