Publikācijas

Metafiziskās suģestijas meistars GLEZNIECĪBĀ Ironijas meistars DZĪvĒ

Elita Ansone

Raimonds Staprāns Latvijā kā dramaturgs noteikti ir populārāks nekā mākslinieks. Taču viņa glezniecības veikums, spēcīgs un pārliecinošs, pelna atzinīgāku novērtējumu. Pagājušā gada nogalē Staprāna darbi parādījās apjomīgā Kalifornijas 20. gadsimta klusās dabas izstādē un grāmatā, nupat kā beigusies mākslinieka personālizstāde Sanfrancisko Hacket-Freedman galerijā, bet 2006. gadā Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" plānota vērienīga Raimonda Staprāna darbu izstāde. Rīgas izstādes gadā viņam paliks astoņdesmit, bet viņš joprojām glezno katru dienu no rīta līdz vēlai pēcpusdienai, kā viņš pats saka – pilnu darba laiku. Pēc tam raksta – līdz septiņiem vakarā. Bet vakarā, kad ir "garīgi izvalkāts", skatās televīziju vai videofilmas. Mūsu saruna notika ar e-pasta starpniecību vesela mēneša garumā.

Elita Ansone: No Latvijas raugoties, ir grūti novērtēt jūsu vietu Kalifornijas mākslā, jo mūsu atskaites punkti ir citi. Vai, jūsuprāt, vairāk piederat Amerikas vai arī – Latvijas mākslas ainai?
Raimonds Starprāns: Pēc izglītības, pieredzes, iekšējām vajadzībām noteikti esmu tīrs latvietis. Bet mana glezniecība ir tīra Kalifornija. Spilgtas krāsas, kontrasti – balts, koši zils. Tas viss raksturīgs šejienes glezniecībai, jo tāda šeit ir daba un gaisma. Piederu pie tādu gleznotāju grupas kā Dībenkorns, Tibo, Deivids Pārks, Olivera utt.  Labprāt gribētu teikt, ka piederu pie latviešu glezniecības, bet kur tad tā šodien ir? Komunikācija mākslu padarījusi tik internacionālu, ka pat japāņi tagad glezno kā Ņujorkas skolas pārstāvji 50. gados.

E.A.: Jūs uzskatāt, ka pastāvēšana tikai lokālajā teritorijā ir mazvērtīgāka?

Raimonds Staprāns: Domāju, ka māksla Latvijā šodien kopumā ir tikpat laba kā jebkurā pasaules malā. Latvijā ir daudz labu gleznotāju. Sastopami visi pasaules mākslas virzieni, bet tagad komunikācijas laikmetā grūti runāt par individuāliem mākslas virzieniem. Pagātnē, dzīvojot izolācijā, varēja attīstīties individuāli mākslas stili. Tagad tas vairs nav iespējams, jo mākslinieks reiz nu ir tāds kā atkritumu lasītājs, kas okšķerējas pa atkritumu mucām un paņem to, kas viņam der. Vai tie mākslinieki, kas zināmi tikai Latvijā, ir mazvērtīgāki? Noteikti ne! Starptautiska atzīšana atkarīga no tādiem faktoriem kā mārketings, laime, sagadīšanās, bet starptautiskai atzīšanai ir maz sakara ar mākslas kvalitāti. Domāju, ka savā ziņā izolācija no pārējās pasaules kādreiz varētu būt pozitīvs faktors, kas spiestu mākslinieku dziļāk ieskatīties savā esmē un pasaulē ap viņu, nevis dzīties pakaļ visiem pasaules vējiem.

E.A.:  Latvijā pēdējo desmit gadu laikā glezniecības dominējošā loma mākslā ir mazinājusies, jo parādījušies citi – mūsdienīgāki mediji. Taču arvien tieši glezniecībā nākas sastapties ar piepildītiem, dziļiem, nopietniem darbiem. Kas, jūsuprāt, šodien ir iespējams un kas nav sasniedzams glezniecībā tā, lai rezultāts būtu svarīgs mums visiem?

R.S.: Es nezinu, taču, aplinkus runājot, tradicionāla glezniecība ērtu, praktisku apsvērumu dēļ droši vien pārdzīvos citus izteiksmes veidus. Konceptuālā māksla – lai cik arī izdomu pilna un ģeniāla tā būtu – tiek nojaukta, izstādei muzejā beidzoties. Video demonstrēšanai vajadzīga aparatūra, kas maitājas, magnētiskie ieraksti gadu gaitā izdziest, bet bildīti vienmēr varēs uz nagliņas pakārt pie sienas un priecāties Tas ir tik vienkārši!

E.A.: Man vēl joprojām spilgti atmiņā saglabājusies jūsu 1991. gada izstāde "Arsenālā". Jūsu glezniecības iespaids vizuāli ir ļoti spēcīgs. Tas redzams arī nule notikušās personālizstādes Sanfrancisko (04.12.2003.- 31.01.2004.) katalogā, kas stāv man atvērts uz galda. Un, ja gribu formulēt – kāpēc, tad varu teikt, ka tās ir gaismas un tumsas, krāsu pretstatu un kompozīcijas proporciju attiecības. Taču šāds izskaidrojums mani neapmierina, jo skar tikai virspusi – formu. Tādēļ gribētu jautāt par jūsu glezniecības dziļāko būtību, varbūt filozofiju.

R.S.: Runājot par mākslas būtību, prātā nāk manas mātes esejistes ievads apcerē par Zinaīdas Lazdas dzeju: " Ikviena māksla nav ar prātu vien ne novērtējama, ne aprakstāma. (..) Spriešana par dzeju (mākslu) ir parasti tikai pieskaršanās kādiem dzejas aspektiem vai elementiem – formāliem vai tematiskiem. Lai cik sīki analizējam kādu dzeju vai atsevišķu dzejoli, kaut kas arvien paliek nesatverams un pagaist mūsu lietotajām metodēm. Nesatverams paliek tas nedefinējamais, iracionālais moments, ko izjūtam kā dzejas dzīvību, kuras likums ir daiļuma likums." To pašu var attiecināt arī uz mākslas būtību vispār.

E.A.:  Kāda jūsu glezniecība bija 20. gs. 50., 60. gados?

R.S.: Ak dievs, tas bija tik sen, jūs droši vien nebijāt vēl dzimusi. Toreiz gleznoju biezi – ķepēju milimetriem biezas krāsu pļickas, līdz audekli sāka nokārties. Kritiķis Frankenšteins šad tad ironiski piemetināja, ka es tā padarīšot bagātus krāsu tirgotājus. Toreiz domāju, ka biezas virsmas nozīmē spēku, vitalitāti un vēl diezin ko. Taču ar ķepēšanu tīri labi varēju apslēpt savu tehnisko nevarību un ideju nabadzību. Tādēļ ar ironiju skatos uz tiem, kas to dara vēl šodien.

E.A.:  Un no septiņdesmito vidus sākās ainavas ar kādu arhitektūras motīvu, klusās dabas ar minimālu priekšmetu skaitu – tas, ko gleznojat arī tagad?

R.S.: Mani vienmēr saistījusi gleznas arhitektūra, kompozīcijas spriegums, bet piecdesmitos un sešdesmitos tās bija paraibas. 60. gadu otrajā pusē aizrāvos ar minimālismu – gleznoju melni baltas ainavas minimālisma garā.  Tādas ar pāris melnām strīpām uz balta pamata.  Ar klusajām dabām tajā laikā mazāk nodarbojos. Bet tās, kuras gleznoju, joprojām bija paraibas. Minimālo priekšmetu skaits sāka parādīties tikai 80. gados. Savelkot kopā, man vispār nepatīk nekas raibs – vai nu tā būtu glezniecība, vai arhitektūra, vai iekštelpu dizains. Tas ir manā dziļākā būtībā. Mājās ar sievu par to mūžīgi cīnāmies. Viņa velk sīkas lietiņas iekšā, un es tās paklusām vācu ārā, un tā abi kļūstam dusmīgi.

E.A.:  Vai kolorīts, gadiem ejot, intensitātē pieaudzis?

R.S.: Nē, tas nav mainījies, jo vienmēr esmu gan eksperimentējis ar  košām krāsām, gan gleznojis monohromatiski. Taču pirmos trīsdesmit gadus izvairījos no zaļās krāsas. Tā dodot dekoratoriem galvassāpes, un grūti izvairīties no jēluma. Tagad esmu apsviedies un man zaļais kolorīts sāk patikt.

E.A.: Kāpēc jūsu mākslā aiz kadra ir palicis cilvēks?

R.S.: Tur ir sava vēsture. Pēc skolu beigšanas iztikai gleznoju portretus, līdz galīgi apriebās. Apriebās tā, ka pēc tam neesmu uzgleznojis ne sievas, ne bērnu portretus. Par to, protams, esmu saņēmis atkārtotus pārmetumus. 70. gados gleznoju provokatīvus plikņus, par kuriem kāds teica: "Insult to the womanhood." Izstādīju tos Sanfrancisko, bet galerists Berlīnē atteicās tos iekļaut izstādē. Tagad domāju, ka gleznā cilvēciņi kā "plicaki" saraibina bildi un novērš uzmanību no tīri gleznieciskam problēmām.

E.A.: Kas tad tur tāds bija, ka Berlīnē tos aktus negribēja izstādīt? Tieši kas bija provokatīvs?

R.S.: Nu tikai gleznoju to, ko te sauc par "atvērtām pozām" (open poses). Tas nozīmē, ka kājas plaši atvērtas un viss, kas tur atrodas, ir redzams un apbrīnojams. Pat apgaismotām, mākslinieciski ievirzītām, brīvdomājošām sievietēm šādas pozas nepatīk. Vīri pērk, bet sievas nes atpakaļ.  Nupat Ņujorkā, kādā teju, teju atvērtā muzejiņā izstādīta viena veca Šīles glezna līdzīgā pozā, un daži cilvēki jau sāk kurnēt. Akti kur akti, bet kājām jābūt kaunīgi saspiestām kopā, kā tas redzams latviešu glezniecībā.

E.A.: Jūsu klusās dabas ar bumbieriem, āboliem, apelsīniem es redzu arī kā ainavas. Tajās ir horizonta līnija, aiz kuras plešas okeāns vai izplatījuma bezdibenīgi dziļais zilums, bet priekšplānā risinās dzīve. Un augļus uztveru kā cilvēkus.

R.S.: Šeit nu jūs esat ļoti acīga. Lieta tā, ka bieži sāku ar ainavu, bet tā beidzas kā klusā daba. Notiek arī otrādi. Šad tad klusās dabas pārvēršas par iedomātām cilvēku galvām. Vienmēr gleznošanas procesa vidū apstājos un jautāju sev – pēc kā tas izskatās? Šķiet, ka neveiksmīga klusā daba, bet varbūt iznāks ainava.

E.A.: Gleznas nosaukumā "Daudz par daudz neklausīgu apelsīnu" tāda kā ironija. Kas ar to domāts?

R.S.: Pats sevi un pasauli ap mani aplūkoju ar ironiju. Tas ir mana dabā. Redzot un apzinoties mākslas un cilvēces izdomas bagātību ap mani, atsakos sevi ņemt pārāk nopietni. Skatoties uz savu darbu, redzu to ar pašapmierinātas ironijas acīm. Mani uztrauc tie mākslinieki, rakstnieki, dzejnieki, kas sevi ņem pārāk nopietni. Droši vien tas ir Amerikas vides iespaids. Starp citu, uzzināju, ka kāds rakstnieks, apelsīnu gleznas nosaukumu noskatījies, izvēlējies to par savas grāmatas virsrakstu. Esmu par to pagodināts un nedomāju viņu sūdzēt, kā tas varbūt notiktu Latvijā.

E.A.: Pastāstiet par vietām, kuras gleznojat!

R.S.: Gleznoju, tikai lai būtu glezna, kurā man patiktu pašam skatīties – protams, no gleznieciskā, sensuālā viedokļa. Ainavas ir abstraktas konstrukcijas – mozaīkas no kādreiz kaut kur redzēta, izjusta, nošpikota, sekojot paša temperamentam, kas sliecas uz vienkāršību, iekšēju kārtību, arī – kā lielākoties latviešu vīrieši –  uz vientulību.
E.A.: Vai dabas pamatattiecības – gaisma–tumsa – glezniecībā izmantojat arī kā dzīves un cilvēku attiecību metaforas?

R.S.: Manā glezniecībā nekādu metaforu nav. Tās es atstāju rakstniekiem un dzejniekiem. No mana šaurā redzesviedokļa skatoties, mākslas baudīšanai vajadzīgs nevis racionālais smadzeņu kortekss, bet kaut kas dziļāks, primārāks, kas saistīts ar nedefinējamām izjūtām, kādas mūs pārņem, baudot mākslas darbu. Šajā kategorijā varētu ieskaitīt arī spontānas mīlas aizrautību, arī sajūtu, kāda mūs pārņem, baudot labu šokolādi.

http://www.studija.lv/?parent=1529