Vilis Ozols (1929)

"Strādādams pie klusajām dabām, var iemācīties saprast, kas ir glezniecība."
/Vilis Ozols, 2004./

"Es līdz 20 gadiem laukos dzīvoju. Kad bija lielās izsūtīšanas 1949.gadā, es ielaidos mežā, zināju, ka man tas draud, pagastā pačukstēja. Bijām ieskaitīti budžos, kā tad, liela māja taču, rāvāmies kā dulli. Mamma bija kūtī nakšņojusi un redzējusi, ka no rīta tumsā mašīna iebrauc pagalmā, viņa ar' bij' aizlaidusies pāri purvam. Mēs visi izbēgām.

Tajā pašā gadā sāku iet Rozentāla skolā. Tēvs jau ļoti negribēja. Teica: tie mākslinieki ir plānā galdiņa urbēji. Bet mātei brālis ar bija mākslinieks, aizbēgdams uz Krieviju, viņš bija atstājis daudz gleznu. Es tās skatījos un sapratu, ka man patīk...

Akadēmijā mācījos leģendārajā kursā, kur tie trīs latvieši Augusta dēli ar kociskiem uzvārdiem - Boriss Bērziņš, Indulis Zariņš un es pats - Ozols.

Diplomdarbu "Diendusa" (1958) uzreiz Maskava nopirka. Krieviem tas darbs traki patika. Es tad, krievu laikos, darināju parasti vairākas klusās dabas pa gadu un vienu figuratīvo darbu. Žēl, ka tie ir izkliedēti. Pagalam. Tos vairs neredzēt. Nē, pavisam pagalam nav, es ceru. Bet izkliedēti tajos laikos pa visas savienības muzejiem - Sibīrijā, Dienvidkrievijā, Ukrainā. Tretjakova galerijā Maskavā ir četri."
/Vilis Ozols, 2004./ 

"Vilis Ozols ir gleznieciskās harmonijas meklētājs. Attēlotie priekšmeti, to apjomu attiecības un pretstati kalpo tikai kā fons. Viņa kluso dabu gleznojumos ieraugām smalkus tonālus risinājumus, rūpīgi izstrādātu faktūru, labi pazīstamu, ģeometrisku formu priekšmetus, pārdomātu, loģisku kompozīciju.

Mākslinieks nepārtraukti atrodas ideālās kompozīcijas un kolorīta attiecību meklējumos, tādēļ vienus un tos pašus priekšmetus, tikai jau citās variācijās, viņa klusajās dabās mēs sastopam atkārtoti."
/Ilona Arne, 2007./

"Ozola spēks ir krāsas un krāsu pustoņus notonēt līdz pašiem nervu galiem. Vēl viens solis un viņš vairs nebūtu vizuāli uztverams. Viļa Ozola gleznās viss ir pieklusināts. Tā ir īsta klusā daba."
/Imants Vecozols, 2003./

"Es meklēju gleznas kopējo skanējumu, lai tad, kad viss ir gatavs, būtu panākts virsmas blīvums un piesitot, tad skan. To var reti dabūt, bet var. Tur nepieciešams laiks, ilgs laiks. Es varu to panākt, bet agrāk tas gāja ātrāk. Laiks paiet kamēr uztaustu to."
/Vilis Ozols, 2003./