Vija Zariņa

Vija Zariņa (1961)

Mākslinieces gleznieciskā valoda ir ļoti sievišķīga, izsmalcināta, dekoratīva. Kompozīcijas izstaro iekšēju mieru un harmoniju, kas atspoguļo gleznotājas iekšējo pasauli un domāšanu. Ar vienlīdz lielu rūpību Vija Zariņa strādā figurālajā žanrā, klusā dabā, portretā. Viņas galvenais izteiksmes līdzeklis ir forma, nevis krāsa. Gleznotāja izvēlas attēlot priekšmetus, kas laika gaitā kļuvuši par estētiskiem skaistuma simboliem - lodi, mandolīnu, vijoli, bumbieri. Tajos viņa redz skaisto - pirmatnējo formu, tāpēc viņai šī forma ir tik svarīga.
/Ilze Žeivate, 2007./

"Cilvēka dzīve ir nezināma. Mākslinieks ie tas, kas izgaismo svarīgāko un papildina ar savām sajūtām tā, ka tas top redzams un saprotams ikvienam.

Tādēļ jo vairāk skaisti ir tiem radošiem gariem, kuriem pašiem ir sava nepastarpināta acs un viedoklis. Vija ir apdāvināta ar ļoti skaidru tonālo redzi un formas izjūtu. Viņas acis ir viņas, un viņas rokas arī ir viņas. Vija vienmēr realizē savu ieceri."
/Kaspars Zariņš, 2006./

"Mākslā neder otra pieredze. Tā ir pilnīgi "jāizkož" uz savas ādas.

"...Negleznoju to, ko neizjūtu. Man svarīgas ir nianses, sīkas, bet svarīgas detaļas, arī jūtās, ne tikai gleznās."
/Vija Zariņa./

"Klusā daba - lietas telpā un laikā. Tās atspoguļo gleznotāja iekšējo pasauli un domāšanu.

 Dažās gleznās "darbojošais priekšmets ir gaisma vai saules zaķis, citās - tikai faktūra.

 Bet arvien vairāk mani sāk interesēt tukša telpa, gandrīz bez priekšmetiem."
/Vija Zariņa, 2003./