Publikācijas


Jādodas dziļāk ainavā. Paulas Zariņas-Zēmanes izstādes Pārmaiņas recenzija

AIGA DZALBE / 14. janvāris, 2021 / KG

Paulas Zariņas-Zēmanes izstādes Pārmaiņas gleznās visai netipiski traktēts tradicionālais ainavas žanrs.
Pazīstamā rokrakstā gleznotas nepazīstamas ainavas. Acīmredzot individuālās jeb iekšējās ainavas, tādas, ko neviens cits vēl nav redzējis. Vai varbūt ir redzējis caur nevērīga žesta notrauktu svīdumu auto logā vai arī brīdī, kad skatienu sagūstījis kāds fascinējošs fragments no nejauši acīs patrāpījušās lietas virsmas. Paulas Zariņas-Zēmanes jaunākajās gleznās visai netipiski traktēts tradicionālais ainavas žanrs, turklāt izstāde Pārmaiņas galerijā Māksla XO liek koriģēt jau nostabilizējušos priekšstatus par viņas radošo pieeju.

Atslēgas caurums
Šie priekšstati veidojušies kopš 2008. gada, kad māksliniece, vēl Latvijas Mākslas akadēmijas studente būdama, sāka veiksmīgu karjeru un desmit gadu laikā ir sarīkojusi septiņas personālizstādes, kolektīvajā apziņā latviskās ainavas kanonu paliekoši papildinot ar tādām kā Tērnera, kā Rotko glezniecības intonācijām. Gana daudz tukšuma, daudz gaisa un arī dvēsele bija attēlota Paulas Zariņas-Zēmanes gleznās, kuras līdz 2018. gadam, konceptuāli skopi izsakoties, asociējās ar situāciju: punkts un līnija taisnstūrī veido ainavu. Tomēr līnija nepārprotami bija semantiski noslogota – horizonts, savukārt punkts – personifikācija, tātad kāds no mums vai Paula pati. Turklāt gan līniju, gan punktu šajās gleznās nav iespējams raksturot citādi kā vien taktili – kā pūkainu vai zīdaini glāsmainu.
Kā jau liecina nosaukums, jaunākajā izstādē Pārmaiņas ir vērojams kas cits. Aplūkojamas trīspadsmit pagājušajā gadā tapušas eļļas gleznas uz audekla vai saplākšņa, kas liecina par jauna skatpunkta atrašanu. Māksliniece apzinās un intervijās uzsver, ka jūtas pietiekami izpētījusi ainavas modeli ar vienkāršo dalījumu debesu un zemes joslā un grib doties dziļāk šajā ainavā. Viņa tēlaini salīdzina savu redzējumu ar nokļūšanu kalna dzīlēs – marmora atradnēs –, un arī gleznu skatītāja pirmās asociācijas saistās ar akmeņu, klinšu dzīslojumiem. Savukārt, ja ieskatāmies tuvāk, ar joni iedarbojas iztēle un šķietamajā akmens musturā atklājas dažnedažādas ainas.
Visbiežāk iztēles uzburtajā izdodas atpazīt to pašu ainavu, ar ko mums asociējas Paulas Zariņas-Zēmanes līdzšinējā darbība, tikai nu tā ainava ir fragmentēta, it kā iznirst no virsmas vai parādās, atvelkot priekškaru. Nereti saskatāma līdzība ar romantismā iecienītajām kulises veida kompozīcijām, kas gan risinātas dažādās brīvās, neregulārās formās. Stipra asociācija ir ar norasojuša loga fragmenta attīrīšanu, taču, piemēram, gleznā Pārmaiņas 9 kulises forma atgādina atslēgas caurumu, pa kuru ieraugāma punktveida figūriņa debešķīgā, pūkainā, skaistas gaismas pielietā ainavā. Sanāk gluži kā pa atslēgas caurumu ielūkoties laimīgajā zemē.

Mākoņu vērošana
Citās gleznās, šķiet, fiksētas metamorfozes, kas vēl nav ieguvušas, bet varbūt arī nekad nav pretendējušas iegūt konkrētu veidolu. Nepretojoties dabiskajai prāta atpazīšanas tieksmei, dažkārt rodas asociācijas ar biomorfiem, ķermeniskiem procesiem, piemēram, gleznas Pārmaiņas 10–13 tā vien gribas nosaukt par embrija atveidiem. Dažas gleznas risinātas izsmalcinātās pelēko toņu niansēs, citās dominē rozā, dzeltenais un gaišzilais – simtprocentīgi idilliskas krāsas, kuru kombinācijas platajos otas rakstos tomēr nemaz nedraud kļūt par saldu, vienkārši atgādina, ka aiz mākoņiem ir saule.
Izstādē eksponēto sēriju māksliniece lūgusi komentēt Berlīnē dzīvojošajam nīderlandiešu kritiķim un kuratoram Juriānam Benshopam, kurš galerijā lasāmajā esejā akcentējis Paulas glezniecībai raksturīgo paradoksu – vienlaicīgu kustību un mieru –, piesaucot līdzību ar ainavu, ko vēro un pārdomā, skatoties pa ātrvilciena logu. Tikpat reflektīvi notiek mākoņu vērošana – tie nemitīgi plūst un mainās, veidojot īslaicīgus zīmējumus un figūras.
Pārmaiņas kā šīs sērijas atslēgas vārds ir attiecināmas arī uz duālajām realitātes un abstrakcijas attiecībām, kas plosās gandrīz katra gleznotāja daiļradē. Varbūt tas ir velti? Jau XX gadsimta nogalē Žans Fransuā Liotārs secinājis, ka "mūsdienu māksla pastāv kā nepasakāmu lietu un neredzamu lietu izpēte", turklāt mums patiesībā nemaz nav skaidrības, kas ir realitāte. Paula Zariņa-Zēmane ar pilnībā abstraktām gleznām pārsteidza iepriekšējā izstādē Viens kā otrs, kas notika galerijā careva contemporary 2018. gada rudenī, bet tagad ir atradusi veidu, kā apvienot abas viņu vilinošās pieejas.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/jadodas-dzilak-ainava.-paulas-zarinas-zemanes-izstades-_parmainas_-recenzija-14273705?fbclid=IwAR0SCvvojoQpSXlB33GGW9tJ-cb_U3xJENVgQy2ymLnkvefB4UCwIi4mZso

______________________________________________________________________________________________

Ainavu ilūzijas
Eduards Dorofejevs
Paula Zariņa. „Apziņas”
Galerija „Māksla XO” 30.07.–25.08.2015.

 

 

 
Paula Zariņa. Astotā apziņa. Audekls, eļļa. 180 x 160 cm. 2015

 

 

Viena no burvīgākajām mākslas īpašībām ir tās neprognozējamība, proti – nekad nezini, kādu iespaidu tā uz tevi atstās, kādas domas raisīs. Dodoties uz galeriju „Māksla XO”, lai apskatītu jaunās mākslinieces Paulas Zariņas gleznas, varēja domāt, ka noteikti ieraudzīsi krēslainas un krāsās niansētas ainavas, gaismas efektus ar mistisku piegaršu un pa vidu stafāžas izmēra apmulsušus, pazudušus vai galīgi dezorientētus cilvēciņus. Bet šajā brīdī notiek (pirmais) brīnums. Septiņi palieli kvadrāta (vai tuvu tam) formāta darbi ar kopēju nosaukumu „Apziņas” un katram piešķirtu kārtas numuru nemaz neizskatās pēc dabas atveidojumiem plaši pieņemtajā nozīmē. Tajā pašā laikā tās nav arī tīras abstrakcijas, jo formās, siluetos un krāsainajās masās nepārprotami slēpjas kāds htoniskais pirmsākums. Drīzāk gribas teikt, ka tur attēlota daba, kas cenšas aizbēgt no cilvēciskā prāta ieslodzījuma, tā ir daba, ko māksliniecei izdevies ieraudzīt īsajā un netveramajā pusnomoda apziņas stāvoklī.
Otrais pārsteigums – bezpriekšmetiskā glezniecība vedina aizdomāties par priekšmetisko pasauli un tās uztveres specifiku, par tā saukto lielo apziņas ilūziju. Šīs ilūzijas būtība – tā ļauj mums justies pārliecinātiem, ka mēs redzam un dzirdam absolūti visu, kas notiek apkārt, kaut gan īstenībā lielākā daļa ārējās pasaules paliek nepamanīta. Tieši šajā brīdī Paulas Zariņas darbi kļūst īpaši pievilcīgi, jo caur tiem, šķiet, arī mums izdodas saskatīt daļu tās realitātes, kuru māksliniecei izdevies noķert apziņas slazdā.
Runājot par šādām „atklāsmēm”, svarīgi piebilst, ka darbos nav nekā mistiska – vismaz ne vairāk kā vārdā „apziņa” ietvertais, un tāpēc var izjust zināmu pārsteigumu, ka galerijas apmeklētājiem šie darbi tik ļoti atgādināja Marka Rotko darbus. Protams, kad gleznas no šī cikla 2015. gada pavasarī bija izstādītas Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, slavenā abstraktā ekspresionista klātbūtne kaimiņos neviļus radīja piesātinātu uztveres kontekstu. Bet tik un tā Paulas Zariņas pašas nosauktajās „ainavu ilūzijās” nav iespējams saskatīt neko traģisku, drūmu, noslēpumainu vai melanholisku, kas caurstrāvo Rotko daiļradi. Līdzību var saskatīt, tikai ļoti pavirši pievēršot uzmanību kompozicionālajai uzbūvei, lai secinātu, ka abi mākslinieki dala gleznu lielos krāsainos laukumos. Bet vai tam ir nozīme?
Daudz interesantāk vērot, cik aizraujoši kustas lielās stihijas, kas sapinušās mākslinieces apziņā kaut kur starp realitāti un iztēli.
Kā tas viss saplūst pie apziņas horizonta ar šļakatām, virpuļiem vai kluso mirdzumu, kur vertikāli krītošā, krāsainā ekspresija tiek apklusināta ar horizontāla ritma absorbējošo mieru. Un nevar zināt, vai notiks sprādziens vai parādīsies tikai dūmi. Tajā vietā visticamāk arī atrodas lolotais punkts, kurā jebkurš var atbrīvoties no apziņas ilūzijām. Bet, pirms jūs mēģināsiet caur plaši piemiegtām acīm saskatīt to, ko ieraudzīja Paula Zariņa, būtu noderīgi atcerēties mākslinieka Paula Klē ģeniālo aforismu, ka „māksla nereproducē redzamo, bet padara redzamu to, ko mēs jau esam izpratuši”.

 

 

 

http://www.studija.lv/?parent=7866
_____________________________________________________________________________________________________

Paula Zariņa. Apziņas - izstādes katalogs (red. un tekstu autore I. Šteimane).
- Daugavpils: Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, 2015. - 16 lpp.

______________________________________________________________________________________________________

Laimes mīkreslī. Recenzija par Paulas Zariņas izstādi “Laimes hormons”

Marta Pallo
07/06/2013

Paulas Zariņas izstāde “Laimes hormons” apskatāma galerijā “Māksla XO” līdz 18. jūnijam

Laime, mīlestība un reliģija ir tās tēmas, par kurām publiski diskutēt it kā nav labais tonis. Subjektīvo viedokļu neapgāžamības dēļ, diskusijas bieži vien pāraug konfliktos, un tiek zaudētas tēmai atbilstošās pozitīvās emocijas. Mums visiem ir priekšstats vai vismaz sava iedomātā vīzija par laimi. Tāpēc interesanti, vai šāds iekšējais konflikts, vai pat vilšanās nesagaida arī Paulas Zariņas izstādes “Laimes hormons” apmeklētāju, kas līdz 18. jūnijam dodas uz galeriju “Māksla XO”, lai aplūkotu gleznotājas pirmo personālizstādi.

Ieejot izstādē gan uzreiz ir skaidrs, ka nekādas pretenzijas uz patiesību autore neizvirza. Līdzīgi kā šokolādes tāfelītes, kurām arī esot klāt laimes hormoni, gleznu plaknes ir sadalītas lakoniskos laukumos, kurus aizpilda piesātināti, sulīgi dziļi toņi. Katrs Paulas Zariņas audekls stāsta savu īpašo stāstu – “Domas lidojums” (2012), “Meklētājs” (2012), “Vēl viens meklētājs” (2013), “Vēl viens novērotājs” (2012) utt. Kā liecina darbu nosaukumi, cilvēka klātbūtnei jaunās autores glezniecībā ir būtiska loma, taču tā tēls tiek vispārināts līdzīgi kā telpa, kur tas atrodas. Personas identitātei nav nozīme tāpat kā tam, kāds gadalaiks valda pār gleznā tēloto vidi. Piemēram, “Skrējcilvēks” (2013) skatītājam ar bagātāku iztēli ātri vien varētu pārtapt par “slēpotājcilvēku”, bet vai tad, kad tevi ir apsēdis laimes hormons, tam vispār ir nozīme?

Tas iluzorais, caurspīdīgu krāsu mākonis, kādā autore ar lielu rūpību ir ieaudusi savus gleznu varoņus un nosacīto vidi, viegli kļūst par labu augsni poētiskiem pārspriedumiem. Nevilšus skatītājs tiek mudināts apcerēt neredzamo pasauļu vibrācijas, kuras var sajust tikai retais, vai pat apgalvot, ka autore tikai jaušamas lietas mums ir padarījusi redzamas. Jeb kā Dita Birkenšteina (“Studija”, 2012, Nr. 85) raksta: “Cilvēka tēls Paulas darbos gandrīz vienmēr parādās vieglā mirdzošas gaismas apvalkā, kas rada vizuālas asociācijas ar tēla individuālo domu un jūtu telpu, kuru tikpat labi varētu dēvēt par auras oreolu.” Tik konkrētā veidā, kā ir aprakstījusi Birkenšteina, oreoli no Paulas gleznām ir nozuduši, tomēr audeklā fiksētais mirklis turpina izstarot savu enerģētiku krāsu vibrācijās. Tālab šķiet, ka izstādē “Laimes hormons” autore ir gleznojusi auru nevis cilvēka tēlam, bet gan fiksētajam notikumam. Vēl vairāk pārfrāzējot, gribētu minēt ko pretēju pašas gleznotājas teiktajam, ka iedvesma viņai rodoties smadzenēs jeb galvā. Man šķiet, ka tai noteikti jārodas kaut kur uz autores ādas, caur kuru “uzsūkto” noskaņu viņa nodod tālāk skatītājam tikpat redzei netaustāmā veidā kā to, iespējams, ir sajutusi pati. Starp citu, medicīniskos aprakstos tieši tāda īpašība tiek piedēvēta hormoniem – tie ir viens no ķīmisko signālu veidiem, kas izplatās organisma vidē, piesaistoties pie noteiktu šūnu receptoriem, aizsākot ķīmisko reakciju virkni. Taču informācijas pārraide ar hormonu starpniecību notiek lēnāk nekā pārraide pa nervu šūnām.

Būtiska loma “Laimes hormona” ekspozīcijā ir izstādes apgaismojumam, kas, tuvināts mīkrēslim, noskaņo telpu, līdz tā virmo vienā frekvencē ar gleznu tonālo enerģiju. Vienīgais audekls, kurā nav cilvēka klātbūtnes ir darbs ar tam atbilstošu nosaukumu “Kas tur ir?” (2012). Tā spilgti, ultra zilie krāsu toņi ir tik intensīvi, ka paši kļūst par gaismas avotu jeb “logu” jaunai poēzijai vai skatītāja lirisko pārdomu plūdumam. Šīs gleznieciskās krāsu, gaismu un lirisko noskaņu spēles viennozīmīgi apliecina Paulas Zariņas gleznotājas profesionālo varēšanu, kā arī viņas izkopto estētikas izjūtu. Taču par pašu stāstu man vienmēr daudz interesantāk ir šķitis, – kas notiek pēc tā beigām. Arī šobrīd “gaisā karājas” divi jautājumi. Vai šī vizuālā noslēpumainība, kādā autore ietērpj sev aktuālās tēmas, kļūs par stabilu viņas daiļrades atpazīstamības zīmi? No iepriekš redzētā dažādās grupu izstādes vai interneta lapās, šķiet, ka pavisam droši tā tas varētu būt. Vai arī – un te par atskaites punktu kļūst autores personība – “Laimes hormona” izstāde ir tikai smalki savīta kūniņa tai gleznieciskajai jaudai, kas ar laiku no šī estētiskā plīvuru kamola varētu izšķilties, lai risinātu daudz neērtākas filozofiskas un psiholoģiskas, bet tikpat sievišķīgas tēmas.

Elizabetes iela 14
Rīga, Latvija
www.makslaxogalerija.lv

http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/2372-laimes_mikresli._recenzija_par_paulas_zarinas_izstadi_laimes_hormons/