Publikācijas
Pozējot sastingušie bērniņi nepārprotamos cita laikmeta tērpos nekādus dzīvesstāstus neatklāj, atstājot tos skatītāju iztēlei. Lienas Bondares glezna Ērika, 2013
Nostalģiskie vingrinājumi
Autors: Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts. 2013. gada 5. oktobris 12:33
http://www.diena.lv/kd/recenzijas/nostalgiskie-vingrinajumi-14037357
Aizrautība ar pagātni ir simptomātiska. Divas izstādes vienuviet – Liena Bondare un Neonilla Medvedeva
Galerijā Māksla XO ierastais mākslinieku duets šoreiz atklāj uzskatāmi kopīgu iezīmi – interesi par pagātnes liecībām, kas transformētā veidā noteikušas mākslas darbu motivāciju un saturu. Kaut kas kopīgs šai skatei ir arī ar vairākiem citiem notikumiem, no kuriem pirmās nāk prātā, piemēram, Vinetas Kaulačas gleznas ar padomjlaiku bērnības fotogrāfiju motīviem izstādē Absorbcija (2012), Kristapa Zariņa Slepenais muzejs (2013) ar gleznotām variācijām par 1899. gadā Parīzē izdotas erotikas grāmatas tēliem šai pašā galerijā, arī Aļņa Stakles Vienkāršs stāsts (2013) ar senām, bojātām fotogrāfijām kā savdabīgiem redīmeidiem – instalācijas komponentiem LMC Ofisa galerijā.
Kaut kur dabā kaut kad ļoti sen
Tā arī grafiķe Liena Bondare raksta: "Baltie plankumi veidojas aiz attēla robežām, jautājumos, kuri manī rezonē un rodas, skatoties uz nezināmu autoru fotogrāfijām un tajās redzamajām anonīmajām personām, kuras atrodu Rīgas antikvariātos, savos bilžu arhīvos un nejauši atklātu "mazo cilvēku" gaistošos dzīves stāstos" (no izstādes anotācijas). Pozējot sastingušie bērniņi nepārprotamos cita laikmeta tērpos, protams, nekādus dzīvesstāstus neatklāj, atstājot tos skatītāju iztēlei, ja nu vienīgi pārmērīgi nopietnās sejas izteiksmes neviļus vedina tos interpretēt minorīgā toņkārtā.
Bez precīzi uzgleznotajām retro ainiņām ir arī miglaina rastra pārpilnas bildes ar pērtiķēniem un citiem tēliem, no kurām empātiski uzrunājošākā šķiet Lībiešu meitenes kokos (audekls, eļļa, koppapīrs, zīmulis, laka), kas jestri izklaidējas kaut kur dabā kaut kad ļoti sen; savukārt gandrīz supremātisma klasikas pārfrāzējums manāms darbā Kubs un banāns, kompozicionāli apvērstā veidā atgādinot par krievu avangardista Ela Ļisicka 1919. gada litogrāfiju Sitiet baltos ar sarkano ķīli.
Asinsdarbi bez pārspīlējumiem
Tomēr Liena Bondare nav apmierinājusies tikai ar antikvariāta atradumu nostalģisku reproducēšanu. Izstādē Vielmaiņa. Laikmetīgā grafika (2009) viņa piedāvāja kaligrāfiski senlaicīgu izšuvumu no saviem matiem – gan no bērnības garās bizes, gan no pašreizējās matu sukas –, savukārt tagad vairākos darbos pie jauktās tehnikas sastāva lasāms: autores asinis. Mājiens uz ciešanām un upurēšanos mākslas vārdā saistās ar daudziem bodīārta praktizētājiem, kas savulaik darījuši itin šokējošas lietas. Arī patlaban līdzīgi darbojas, piemēram, Ņujorkas mākslinieks Vinsents Kastilja, kurš savas detalizētās, simboliski sirreālās vīzijas glezno tikai ar savām asinīm, lai, kā pats apgalvo, "nojauktu robežu starp mākslu un mākslinieku", vai brits Marks Kvinns, kurš regulāri veido savus skulpturālos portretus no sasaldētām asinīm, dodoties pie ārsta ik pēc sešām nedēļām, lai ievāktu kārtējo asiņu devu.
Lienas Bondares lineāri grafiskās formas un uzraksti, šķiet, iztikuši bez tamlīdzīgiem ekstrēmiem pārspīlējumiem – gan neatklājot tveramu saikni starp retro atradumiem un šo upurēšanās aktu; ja nu vienīgi darbs Something eternal – finished, kurā asinīm pierakstīts, nesalasāms audekls sabalsojas ar līdzās portretēto tipāžu nezināmajām dzīvēm.
Viss mazliet šūpojas un dzīvīgi vibrē
Pēc izglītības grafiķe, Liena Bondare ķērusies arī pie audekla, akrila un eļļas, savukārt glezniecības nodaļas absolventes Neonillas Medvedevas sniegums vairāk iederas grafikas lauciņā, viņa izmanto jauktu tehniku, kurā sadzīvo ogle, sēpija, tuša, linogriezums, pastelis, sangīna un flomāsters. Pagarajā ievadā autore iegrimst pārdomās par pagātnes un tagadnes, kā arī dažādu paaudžu saiknēm, kas tad būtu jānolasa pašos darbos; senatni un mūsdienas, kā var noprast, pārstāv Rīgas vecās ēkas un mūsdienu cilvēki. Tā Dzirnavu iela 1, Rīga un Dzirnavu iela 1, Saki LMA attēlo vienu un to pašu ēku, tikai ar dažādiem grafiti un priekšplāna figūrām.
Autorei piemīt mazliet nervozi ekspresīva, arī iluzori veikla tēlojuma maniere; neviena forma nav ģeometriski strikta un nekustīga, viss mazliet šūpojas, dzīvīgi vibrē un deformējas. Teiktais par mūsdienu cilvēku koeksistenci ar vēsturiskajām ēkām vismaz šai gadījumā šķiet apvēršams otrādi, jo pie mūsdienīgā grafiti sasēdušo puišeļu naģenes un apģērbs liecina par stipri agrāku laikmetu, tuvāku XX gadsimta pirmajai pusei. No turienes šķiet izniruši vairāki kungi ar glūnīgu skatienu citos darbos, kuru fragmentāros, gaistošos veidolus papildina retro modes elementi. Kalsnas, melanholiskas būtnes, ēku sienu grafiti, elektrības sadales skapji, logu restes u. tml. elementi atainoti ar akvarelisku vieglumu un eleganci, tāpat arī pamestas un, šķiet, izdegušas mājas monohromā faktūra ar melnajiem logu un durvju atvērumiem (Jēkabpils iela 11/1).
Autores virtuozais un vienlaikus impresionistiskais stils – šoreiz apcerīgi filozofiskā "ierāmējumā" – ietver respektējamu komercpotenciālu, kā ikviens var pārliecināties, atverot Neonillas Medvedevas personīgo interneta mājaslapu ar perfektām tehnoloģiskām opcijām detaļu tuvplānu izpētei piedāvātajos portretu, ziedu un citu motīvu zīmējumos un gleznojumos.
Savu sakņu meklēšana un nākotnes patosa universālais apsīkums ir daži iespējamie skaidrojumi šādai aizrautībai ar pagātni, nemaz neminot postmodernisma hrestomātisko citēšanas un kompilēšanas tendenci. Kaut arī to mūsdienās grūti uzlūkot par īpašu atradumu, personiskā līmenī meklējumu iespējas ir teju neizsmeļamas, un šie abu mākslinieču vingrinājumi nostalģijā ir visnotaļ simptomātiski.
_______________________________________________________________________________________
Rasa Jansone
Iekšā pagātnē
Liena Bondare. “Baltie plankumi”. Galerija Māksla XO
http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2013&month=12&article=22
Nu tā. Jūs esat iekšā. Ekspozīcija dīvainā kārtā pārcērtas pa diagonāli. Pa labo roku paliek baltie darbi, kas... paga, paga, kas tur? Kaut kas tumšs. Pavisam mazas glezniņas, jāpieiet tuvu klāt. Ā, cilvēciņi! Nē, tomēr kaut kas cits. Mazi, svešādi bērniņi glītā rindā. Pa vienam bērnam godīgi katras gleznas vidū – kā kreļļu zīles. Tie mierīgi skatās jums tieši virsū. Cik jauki! Jūs sadzirdat modīgu mūziku kaut kur no griestiem. Un arī paša bērnu, kas diagonāli iekāries jums rokā.
Tas ir redzēts tik bieži – sastingušas parādes pozas, mazu bērnu nolēmētie, pieklājīgie ķermeņi. Jūs to visu zināt jau sen – no paša ģimenes fotoalbumiem vai no Amerikas sūtītiem, vairāk nekā desmit gadus veciem Juxtapoz žurnāliem, kas aizgūtnēm vēstīja, ka Losandželosā visi pēkšņi sākuši gleznot tā, kā tagad mūsu pašu Jana Briķe. Bet jums gribas skatīties vēl un vēl. Tur jau tas trakums. Jūs tā arī nespējat beigt skatīties. Jūs sākat mazliet pat tā kā dusmoties. Atkal tās bērnu acis. Visas šīs daudzās acis. It kā jau nebūtu pietiekami daudz acu pasaulē sagleznots. Jūs sākat piekasīties. Kas ar tiem foniem? Gliteru par daudz, lakas par daudz, šur tur pārāk sīki izstrādāti raksti, pārāk skaistas tās papīra lidmašīnītes, varbūt bante uz vienas galviņas ir mazliet par sarkanu, un viss tāds gluds, gluds. Bet tad pēkšņi pašā rindas galā jūs ieraugāt meitenīti un viņas balto kleitiņu, ko mazās rociņas paklausīgi izpletušas precīzā zīda zvanā, tādā kā šūpuļzirdziņa līkstī. Nevienas krunciņas, nospriegots līdz pēdējam. Un jūs skatāties. Tad pēkšņi izdzirdat: “Es saprotu, tu negribi šito darīt. Bet mamma tevi ir atvedusi, tu taču esi laba meitene, tūlīt izlidos putniņš, nu, parādi onkulim savu smuko kleitiņu.” Mirkli vēlāk jūs ieraugāt Lienu Bondari pustumšā, komunālajam koridoram līdzīgā Rīgas antikvariātā ar tikko atrastu fotogrāfiju rokās. Atspiedies pret stikla vitrīnu, flaneļa kreklā ģērbies antikvariāta saimnieks risina krustvārdu mīklu. Liena, pieliekusi galvu, skatās uz savu atradumu. Stikla vitrīnā ir veca nauda un salūzušas brošiņas. Viena no tām noteikti piederēja jūsu... Jūs saraujaties. Bērns pie rokas ir sācis ņerkstēt. Stāvot kāpņu galā, ar vieglu galvas mājienu jūs sveicina galerijas īpašniece.
Visas tās vecās fotogrāfijas neliks mieru nekad. Jūs vēlreiz par to pārliecināties, izlasot izstādes anotāciju, ko rakstījusi pati māksliniece. Tur, protams, pieminēts Barts. Tas jums patīk. Jums patīk domāt, ka arī jūs pats esat šo to šur tur lasījis. Un jums patīk, ka varat domāt par jebkuru attēlu kā par aisberga redzamo daļu. Vai kā par vilciena lokomotīvi, kas velk aiz sevis garu, tumšu asti. Tur ir kaut kas, saistīts ar ciešanām. Jūs nespējat paskaidrot, kas tieši. Tāpat kā neesat pamanījis, ka lokomotīve jau sen jūs pašu parāvusi zem riteņiem. Un tur nu jūs viļājaties ar senču un svešām fotogrāfijām rokās – ar savu personīgo kāršu kavu.
Tad jūs iedomājaties par vienu no iepriekšējām Lienas izstādēm – ar baltu krītu uzvilktiem tekstiem un zīmējumiem uz milzīgām imitētu tāfeļu virsmām. Jūs toreiz nodomājāt, ka Liena ir tieši tik drosmīga, lai neņemtu galvā, ka palikusi nesaprasta.
Jūs izejat no galerijas. Bērns ir sajūsmā par durvju zvaniņa dzidro skaņu. Sācis smidzināt. Lietussarga, protams, nav. Jūs aizkuļaties līdz mājām, iekurināt plīti un uzliekat vārīties ķirbju zupu, ko bērns vēlāk atteiksies ēst. Un jums jādomā par celīšiem. Par kaulainiem, kopā saspiestiem celīšiem, kas palika tajā Lienas gleznā – neredzami zem baltās, nostieptās kleitiņas.