Kristaps Ģelzis

Kristaps Ģelzis (1962)

       Purvīša balva 2011

         Kristapa Ģelža personība un daiļrade ir viena no nozīmīgākajām un aktuālākajām Latvijas laikmetīgās mākslas parādībām. Kristaps Ģelzis ir ass vērotājs un gudrs domātājs, kas materializējas darbos ar noteiktu vēstījumu. Viņa galvenais fokuss ir preparēt to, ko mēs ikdienā nepasakām.
         Izmantojot internacionālu mākslas valodu – simbolus un arhetipus, Kristaps Ģelzis jau kopš savas daiļrades pirmsākumiem 20. gadsimta astoņdesmito gadu otrās puses skaudri un patiesi runājis par sava laikmeta norisēm, par to, kā cilvēks jūtas šodien, par savu vietu valstī un par savu valsti. Īpaši tas aktualizējies pēdējo gadu darbos, kur Kristapa Ģelža izvēlētie vārdi visbiežāk ir saistīti ar nacionālās identitātes problemātiskumu un valstiskumu.

         Kristapam Ģelzim piemīt spēja strādāt jebkurā no mūsdienās pieejamiem materiāliem, tehnoloģijām un medijiem – no klasiska zīmējuma un akvareļglezniecības līdz jau gataviem objektiem, high-tech materiāliem, fotogrāfijām, digitāldrukām, video u.c. Izvēlētā tehnika ir cieši saistīta ar Ģelža sakāmo – darba galveno ideju un laikmeta noskaņu. Ar to vienmēr tiek pārsteigts arī skatītājs. 2012. gadā pēc lielformāta akvareļiem, par kuriem Kristaps Ģelzis ieguva Purvīša balvu 2011, milzu luminiscējošiem ainavu gleznojumiem, kas piesaistīja starptautisku uzmanību 54. Venēcijas biennālē, un melniem zīmējumiem štriha tehnikā, Kristaps Ģelzis nāca klajā ar plēves gleznām – autortehniku, kur kā materiāls izmantots polietilēns un plastikāta līmplēve, līmlentes un akrila pigments.
         2012. gada plēves darbi, skatītājam tomēr bija negaidīts un mulsinošs pārsteigums, un daudzus arī nepārliecināja. Tā bija īsta plēvju manifestācija, kur plastikāta materialitāte dominēja un vietām pat brutāli pārmāca ģelzisko sakāmo.
         Jaunākajos, 2015. gada darbos plēves pārvērtušās gleznās. Tikai Kristapam Ģelzim vien zināmā autortehnikā brutālā plēvju materialitāte pārvērsta gleznieciskās struktūrās, smalkā krāsu tonalitātē un lazējumos. Skatītājs ar interesi var iedziļināties atminēšanā, kā tas panākts, un minūtēm ilgi vērot darbu sarežģītās struktūras. Bet, nedaudz atkāpjoties, var ieraudzīt vēl vienu patiesību – gleznas vēstījums kā milzu ēna pārkārusies mums pāri. Šis vēstījums ir par katru no mums un mūsu valsti – skaudri un patiesi kā ikdienas spoguļi.
                                                                                                      Mg.art. Ilze Žeivate

„Tās ir gleznas, kaut arī radītas manis izkoptajā “plastikāta” autortehnikā, kur kā materiāls izmantots polietilēns un plastikāta līmplēve, un līmlentes apvienojumā ar akrila pigmentu pēc intarsijas principa. Man patīk pilnībā aizstāt tradicionālo glezniecības materialitāti ar acīmredzami mākslīgu un sintētisku „iesaiņojumu”. Tas ir mūsdienām tik raksturīgais, nepārtrauktais atjaunošanās process, tikai racionāli estetizēts un vienkāršots.

Melnā polietilēna plēve, kas paredzēta siltumnīcām, lai optimizētu un paātrinātu paredzamo augšanas procesu, vai vienreizēji lietojamie atkrituma maisi ir mans audekls. Mājsaimniecības universālā līme, kas mēdz būt gan brūna, gan caurspīdīga, paslēpj un labo visas modernā cilvēka nevīžības. Abpusējā līmlente, ar kuras palīdzību tiek noņemti un pārnesti mākslinieciskie akrila pigmentu pirkstu nospiedumi, atgādinot kriminālistikas izmeklētāju pielietotās metodes. Tehniski varbūt tas ir cits, netradicionāls materiāls, bet pēc būtības visu mākslas darbu uzbūve ir ļoti tradicionāla.

Jaunākajos, 2015. gada darbos manu interesi saistījuši teksti, precīzāk, to pārvēršana vizuālā valodā. Tādejādi mēģinot tam atrast vizuālu zemtekstu. Saturs maniem izvēlētiem vārdiem visbiežāk ir nacionāls. Arī jaunradītais burtu fonts ir nacionāli digitalizēts, kurš sastāv no hibrīdiem. Domuzīme starp nacionālismu ir individualitāte. Es noteikti nepretojos tai individualitātei, kas ir barojusies no tās vietas, kurā es dzīvoju. Man liekas, ka tas ir tas spēks, kas automātiski padara lietas labākas, nevis nenoteikti vispārinātas. Mani neaizrauj esperanto.

Ja savā pirmajā plēvju izstādē 2012. gadā es teicu, ka koķetēju ar glezniecību, tad ar 2015. gada izstādi es uzdrīkstos teikt, ka es vairs nekoķetēju, es gleznoju.

Manas gleznas, iespējams, varētu raksturot kā manu Tagad rūpīgo vērojumu iesaiņošanu lielā kastē -gatavu pārvietošanai uz nākamo vietu” - Kristaps Ģelzis, 2016.

 

Kristaps Ģelzis (1962) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu (1986).
2011. gadā pārstāvējis Latvijas Republiku 54. Venēcijas biennālē ar ekspozīciju "Mākslīgais miers. Laikmetīgā ainava", Venēcija, Itālija (komisāre - Daiga Rudzātre, kuratore – Astrīda Rogule). Ieguvis Purvīša balvu 2011 par izstādi "Varbūt" (Māksla XO galerija, 15.10. - 0.3.11.2009.).
Kopš 2012. gada Kristaps Ģelzis ir attīstījis savu autortehniku, veidojot plēves gleznas. Izstādē apskatāmie darbi ir tapuši laikā no 2012. – 2015. gadam un ir bijuši skatāmi Latvijā (Māksla XO), Lietuvā (XVI starptautiskajā Viļņas glezniecības triennālē un Art Vilnius 2016), Itālijā (56. Venēcijas mākslas biennāles ietvaros izstādē "Personal Structures - Passing Borders" un “Ornamentālisms.Latvijas laikmetīgā māksla.Purvīša balva.”) un Vācijā (Preview Berlin 2012, 2013. Badštēbenes Grafikas muzejā 2013. Nord Art 2013 Karlšūtē. Art Fair Ķelne 2013. POSITIONS Berlin 2014).