publikācijas
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Mākslinieks Kaspars Zariņš pie sava pašportreta “Selfie. 10.09.2015.”: “Stāsts ir pavisam vienkāršs. Uztaisīt pašportretu, manuprāt, ‘uz sitiena’ ir grūti, tam ir jānāk ar iekšēju palīdzību. Uzskatu, ka mūsdienu visīstākais pašportrets ir selfijs, tā arī nosaucu savu darbu. Īsts selfijs jau skaitās, ja uzņemts ar mobilo telefonu, šis gan ir uzņemts ar taimeri, lai būtu laba kvalitāte. Un fotogrāfijā fonā ir mans darbs. Uzskatu, ka mūsdienu pašportrets ir selfijs, tas nav jāglezno.” [...]
_______________________________________________________________________________________________
Iet nezināmajā. Intervija ar gleznotāju Kasparu Zariņu
Inga Bunkše
10/10/2013
Kaspara Zariņa izstāde “Sapņu salas” galerijā “Māksla XO” apskatāma no 10. oktobra līdz 5. novembrim
Nākot uz gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa (1962) izstādi “Sapņu salas” galerijā “Māksla XO”, biju gatavojusies – kā līdz šim – redzēt gleznas, kurās kāds tēls vēro vai iemieso sevī dažādas cilvēciskās vājības, dvēseles stāvokļus, emocijas. Jaunie darbi pārsteidza nesagatavotu. Par atbildi mākslinieks apmierināti smej: “Ja vari pozitīvi pārsteigt sevi un pasauli, tad tas nozīmē, ka esi dzīvs.”
Kaspars Zariņš: Atšķirībā no iepriekšējiem periodiem, šie ir darbi bez figūrām. Principā tā ir spēle ar krāsu, ar telpu, ar “salu”. Ideja sākās no mazas lillā bildītes, ko uzgleznoju vienā vakarā.
No kurienes tēls atnāca? Impulsu deva kāda filma, grāmata, mūzika?
Grūti pateikt. Manī mīt kaut kas romantisks, droši vien no tēva [gleznotāja Induļa Zariņa – I.B.] iedzimts. Sapņu sala ir vēstījums par ilūzijām, par to, ka katram no mums ir kāda iedomāta sala, zaudētas cerības vai sapņi, kaut kas gaišs vai tumšs. Tas ir romantisks vēstījums, kurā es mēģināju atainot savas iedomu salas, kas nes reālistisku vēstījumu un tajā pašā laikā ir ideālas. No vienas puses es parādu savu iekšējo pasauli, no otras – gribu cilvēkam tirināt viņa dvēseles stīgas.
Kā tad ar mākslinieku – sava laikmeta liecinieku?
Es kā cilvēks iesaistos sava laika norisēs. Arī mākslai ir jāreflektē par sociāliem, politiskiem notikumiem, bet tas var notikt tīri skaistā, nepiesārņotā izteiksmes formā. Es savā veidā esmu noguris no socializētās, politizētās mākslas vides, kas faktiski ir viena vienīga politinformācija. Māksla ir politinformācija dvēselei, kas ne vienmēr ir saistīta ar aktuālām sabiedrībā notiekošām lietām. Mēs visi tiecamies pēc harmonijas un skaistā. Neticu, ka cilvēki grib dzīvot neglītā, piesārņotā informācijas un vizuālajā telpā.
Gleznas ir gandrīz abstraktas, tomēr tajās jūtama arī telpa, dziļums.
Ir gleznotāji, kas orientējas uz telpas ilūzijas radīšanu, un tie, kas strādā ar krāsu. Abi gadījumi neizslēdz jēdzienu “dziļums”. Arī krāsai var būt dziļums. Vermēram ir gan krāsas, gan telpas dziļums, arī Klimtam ir dziļums, tikai citādāks, tāpēc cilvēki ir sajūsmā par viņu darbiem, ko nevar vienmēr teikt par Pikaso. Būt spējīgam uzgleznot gan telpu, gan formu, izmantot krāsu, salikt kopā visas lietas ir augstas klases meistarība. Ieraugot kaut ko tādu, mums neprasās redzēt rupjību, vardarbību, haosu. Jo ir lietas, kas šokē skaistumā, nevis attēlojot to, kā vienam pārgriež rīkli.
Ir mākslinieki, kas saka, ka nevar gleznot skaisto, ja apkārt ir šausmas.
Viņi nav spējīgi uztaisīt skaisto, tā ir atbilde. Vieglāk ir uztaisīt agresīvās, šokējoši negatīvās lietas un jautāt, kāpēc man jātaisa kaut kas siekalains... Bet siekalainais jau nav skaistais. Skaistums ir vērtība, bet vairums mākslinieku nevar pie tā nonākt. Es visu mūžu esmu centies uzgleznot kaut ko ļoti skaistu savā izpratnē. “Salas” varētu pretendēt uz jēdzienu skaists, nevis vienkāršoti “cukura” līmenī, bet tādā nozīmē, ka skaistums var pārveidot pasauli.
Krāsu gamma ir līdzīga pagājušā gada gleznām ar cilvēku, kas pasaulei pagriezis muguru. Vai ar krāsas palīdzību tu gribi nodot kādu vēstījumu?
Nē, negribu. Neuzskatu, ka būtu jāturas pie viena, lai arī zinātniska uzskata, ka zaļā krāsa ir nomierinoša, bet ar sarkanu tracina vēršus. Drīzāk teiktu, ka katrs ir individuāls, un man bija svarīgi radīt cilvēkā vibrācijas sajūtu, izraisīt kaut kādu emocionālu kustību. Šobrīd esmu orientēts uz vēsāku kolorītu, tā sanācis.
Formāli gan ir jauni meklējumi. Triepieni ir visai savdabīgi, emocionāli uzrunājoši, vibrējoši.
Gleznā, kas saucas “Parāde”, es atradu jaunu paņēmienu, vizuālo valodu. Kā tu redzi, attēlotais sastāv no tūkstoš krāsām, tur nav nekādi triki, viss ir gleznots ar eļļu uz audekla. Es sapratu, ka gribu uzgleznot krāsas pulsāciju, panākt, ka attēls pulsē. Kā lielajos plazmas ekrānos, attēla nesējos, kas sastāv no tūkstoš lampiņām, vai no kaut kā, kas pārraida tūkstoš krāsas, kas savienojas, un rada attēlu. Gleznā tas rodas no krāsu kombinācijām, vienā kvadrātcentimetrā ir silts vēss, silts vēss. Kā varavīksnē, vai ūdenī, kas smidzinās pret sauli.
Sapņu sala. Mijkrēslis. 2013
Saules staru laušana un atstarošanās.
Tā visa ir fizika, es neesmu ne fiziķis, bet gleznotājs. Es gribēju radīt vizuālu attēlu, kas rada pulsācijas.
Katrā gleznā ir atšķirīgs krāsu salikums.
Piemēram, šī glezna ir rozīga, bet tur iekšā ir tūkstošiem krāsu. Kā gliemežvākam – paņem rokā un nezini kādā krāsā tas ir, kopumā pelēks vai rozīgs, bet sastāv no tik daudz nebijušām krāsu attiecībām, smalkām pārejām. Tāpat es, galvā izejot cauri mākslas vēsturei, vienmēr esmu centies uzgleznot nebijušas krāsu kombinācijas. Man ir interesanti, ja nevar pateikt, kādā krāsā ir gleznas laukums, jo katrā no tiem ir tūkstošiem krāsu. Krāsa vibrē, sākot no lillā līdz dzeltenam, sarkanam, apakšējā daļā ir zaļš.
Drosmīgi.
Tas ir normāli, mēs tiecamies pēc dzīves piepildījuma. Vienam piepildījums robežojas ar kaut ko sadzīvisku, citam vispār nerobežojas ne ar ko. Tie parasti ir drosmīgi cilvēki, kas uzkāpj Everestā vai rada milzīgas kompānijas.
Tas atkarīgs no enerģijas daudzuma, kāds katram dots?
Jā, bet šo enerģiju mēs varam koriģēt, ievirzīt, piemēram, atsakoties no lietām, kas nav mūsu. Ieraudzīt lietas, kas ir domātas tikai tev, ir vissarežģītāk. Pat sīkumos kā apģērbā atrast to, kas ir tavs, nevis otra.
Tavās gleznās ir enerģija?
Protams. Iespējams, uz tām skatoties, var attīrīt dvēseli.
Mākslas jēga ir aktivizēt domāšanu?
Protams, mākslas uzdevums ir bagātināt mūsu vidi, mūs pašus. Glezna, mākslas darbs, vizuāls attēls, ja tas patiešām ir labs, ir tas, kas mums liek saprast citas, iespējams, vēl svarīgākas lietas, piemēram, kas ir dzīve, kas esi tu pats, kāpēc tev ir jāmīl viens vai otrs cilvēks.
Tikpat labi var iepriecināt skaists vizuāls attēls, kas nenes nekādu vēstījumu.
Iespējams, visgrūtākā lieta mūsdienās ir atšķirt, kur ir amatniecība, kur māksla. Amatniecības izstrādājums var būt ļoti skaists un noderīgs, bet, kur sākas māksla, kur ir tā robeža un kas to nosaka? Sandro Botičelli savu “Venēras dzimšanu” gleznoja pēc Mediči pasūtījuma kā dāvanu draugam, ko pakārt virs gultas. Bet mēs uz to skatāmies kā uz kaut ko skaistu, jo te ir gan izpildījums, gan ideja. Tas, ko Botičelli domāja, ko gribēja atspoguļot, ir apvīts leģendām. Es domāju, ka Botičelli radīja sava laika gaisu. Tur ir tā svarīgā lieta. Ja mākslinieks radījis gaisa kastīti, piepildījis ar savu laiku, – turklāt ne vienmēr jābūt redzamām tālaika iezīmēm, atribūtiem, – ja viņš ir sapratis, izskaitļojis gaisu, ko viņš pats elpo, tad pēc gadiem, ieraugot darbu, mēs to joprojām elpojam. Tas ir tāpat kā mūzikā. Tur ir septiņas notis, bet mēs viņas elpojam. Var jau teikt, ka sapņu sala ir vecs motīvs, stulbi un garlaicīgi. Bet var arī teikt, ka sala satur šī laika gaisu. Es ceru, ka satur, to mēs redzēsim pēc kāda laika.
Katrai “Sapņu salai”, katrai gleznai ir savs apakšnosaukums.
Citām nosaukumi saistīti ar krāsu, citām ar kādu motīvu, cilvēku. Te ir darbs Viljamam Tērneram, vienam no maniem mīļākajiem māksliniekiem. Viņš gleznoja faktiski neko, gaisu, gaismu. Te Bēthovenam – viņa mūzika ir spēcīga, dramatiska, vismaz man tā liekas.
Man patīk tā mazā glezniņa, it kā reālas salas atveids, bet nav nosakāms gaismas avots – gaisma ir augšā, lejā, pretgaisma.
Jā, to es iemācījos no Rembranta. Rembranta noslēpums ir tāds, ka viņš gaismu gleznoja tur, kur vajag. Man svarīgi bija panākt gaismas vibrācijas efektu. Mūzikā skaņas mūsos uzbur vienu vai otru vīziju. Šajā gadījumā es gribēju uzgleznot lietas, kas skan pašas par sevi, kurās skaņa ir tā, kas skatītājā rada vīziju, nevis attēls. Izmantojot vienkāršas melodijas, kuras raisa krāsas un vibrācijas, kas satur to informāciju, kas mums ir apkārt. Es tā ceru.
Katrs darbos var nolasīt ko citu.
Jā, vai tur redzēs karadarbību vai tieši otrādi – mīlas skatu, to es nezinu. Mēs paši esam tā informācija, tas, ko mēs gribam redzēt. Tāpēc jau cilvēks no cilvēka atšķiras. Viens, dzirdot kaut ko negatīvu, sajūk prātā, cits to pārveido. Mākslinieka uzdevums, iespējams, ir šo informāciju palīdzēt atklāt un saprast.
Tavos darbos vienmēr ir bijušas lietas ar simbolisku nozīmi. Šoreiz pati sala ir kā simbols. Kā vieta, kur mājot sapņiem, cerībām. Ja gribētu vilkt paralēles ar pagājušā gada darbiem, kuros tu risināji vientulības, atsvešinātības tēmu, tad sala arī vieta, kur aizbēgt no pasaules.
Īstenībā jau jebkurš īsts mākslinieks ir vientuļnieks. Un spēja atsvešināties no sabiedrības, aktīvām lietām dod viņam to, ka viņš redz sabiedrību no malas. Spēja aiziet Aizspogulijā un atnākt atpakaļ, tā ir vērtība. Mākslas valoda no seniem laikiem ir izmantojusi dažādus simbolus, salas motīvus romantisma laikmetā izmantoja Kaspars Dāvids Fridrihs, Arnolds Bēklins, es ar prieku pieminu viņu darbus.
Visās gleznās ir mēness. Kā visu redzošā acs, atgādinājums, ka tomēr neesi viens uz šīs pasaules. Arī laiva ir simbols, kas pārceļojusi no agrāko gadu darbiem.
Es uzskatu, ka simbolu valoda ir ļoti svarīga, tādā veidā mēs nolasām informāciju par laikmetu. Iespējams, ka cilvēka smadzenēs mīt stereotipi. Piemēram, ja filmā parāda nazi, tad visiem liekas, ka tūlīt tas iedursies kādam sirdī, bet ar to nazi var sagriezt citronu. Agrāk mani interesēja lietas, kas nes līdzi kādus paradoksus, ap 1990. gadu man bija, piemēram, “Eņģeļi santehniķi”, es tur meklēju simbolus ar apgrieztu jēgu. Tagad tas vairāk ir tāds vizuāls krāšņums. Es joprojām uzskatu, ka cilvēki ir jāpārsteidz pozitīvā nozīmē, ar vizuālu skaistumu. Un tāds ir arī, piemēram, atspulgs.
Tam nav nekādas simboliskas nozīmes?
Es personīgi tā neesmu domājis, bet, iespējams, ka var meklēt. Gleznojot es nedomāju par kādu konkrētu lietu, piemēram, uzgleznojot atspīdumu, es izstāstīšu to jeb šito. Es domāju, ka cilvēka smadzenēm, arī gleznotājam gleznojot, ir jāsaņem informācija tiešā tekstā. Jāieiet nezināmā caurulē, jāsaņem informācija, kas ideālā variantā būtu pilnīga, kuru tikai jāmāk atšifrēt, ko, savukārt, ietekmē tā mākslinieka redzētais, laiks, mode, materiālais stāvoklis, mīlestības stāvoklis, visādi apstākļi, kas to cilvēku stutē. Mākslinieks ir kā iestiepta bumbiņa pasaules telpā. Ja mēs iedomājamies kubu, mākslinieks ir lodīte, kas ir ielikta kubam centrā un atsieta tūkstoš striķīšiem. Ideāls mākslinieks ir tas, kas tur rotē un izmet ārā informāciju, ko tālāk apskata cilvēks. Mākslinieka talanta pakāpe nosaka to, vai tā informācija ir pietiekami saprotama. Varētu teikt, ka skatītājs nav izglītots, nav saņēmis pietiekošā daudzumā vizuālo informāciju mākslas vēsturē, bet tās visas ir muļķības. Es uzskatu, ka liela māksla ir saprotama. Protams, ja skatītājs ir debils un viņš ir aplaupīts garīgi, tā ir cita lieta, bet jebkuram normālam, izglītotam cilvēkam būtu jāsajūt šī informācija. Es vēl gribu teikt, ka manos darbos nav jāmeklē slēpti, kodēti šifri. Tie ir, bet tikai vizuālā formā, kas nedod ārkārtīgi tiešas norādes. Svarīgi, ka tā ir viena liela nejaušība. Es esmu sapratis, kā var savaldīt nejaušību. Liels mākslas darbs rodas radot, nevis taisot.
Sapņu sala. Sarkanā. 2013
Tā vari teikt tu, profesionāls mākslinieks ar lielu pieredzi. Bet, klausoties tavos vārdos, kāds pavirši sagatavots cilvēks var iedomāties, ka jebkura nejaušība ir māksla.
Tā ir nejaušība, kas rodas ilga, apzināta darba rezultātā. Būtībā jau līdz šim rezultātam es gāju ilgi. Divus gadus gleznojot, es nebiju pārliecināts par to, ko es daru. Un kad atnāca “salas”, es būtībā pārgleznoju divu gadu darbus. Man galvā radās skaidrība. Sākumā vēl mēģināju to apvienot ar figūrām, bet tad sapratu, ka tas jau būs cits stāsts. Nekad iepriekš nevar zināt, ka, uzgleznojot vienu darbu, no tā radīsies vēl citi.
Pašam bija pārsteigums, nonākot līdz tādām, daļēji abstraktām, simboliskām ainavām?
Svarīgi bija nonākt līdz kaut kam, manā izpratnē, vērtīgam. Lielākā lieta glezniecībā un mākslā vispār ir iegūt tūkstošprocentīgu skaidrību. Rezultātā mākslas darbs var būt pavisam vienkāršs, bet tam ir jābūt absolūti skaidram. Ja skaidrība ir, tad var uztaisīt neviltotu lietu, bet tiklīdz tās nav, muļļāties, un nekas nesanāks. Tur ir lielo mākslinieku noslēpums, viņi var uztaisīt daudz darbus, jo viņi zina, kāpēc to dara. Tajā pašā laikā Vermērs vai Leonardo da Vinči uzgleznojuši skaitītus darbus, tāpēc, ka viņiem pat viens darbs jau ietver šo skaidrību.
Vai šodien pietiek tikai ar skaidrību, vai ir vajadzīga arī amata prasme savā profesijā, gleznošanā?
Amatam ir jābūt ļoti augstā līmenī. Esmu to stāstījis studentiem – iedomājies, ka amats un ideja ir kā divas paralēles, divas līnijas. Mākslinieks ir tas, kas nostājas pa vidu un savieno abas paralēles, kā plusu un mīnusu. Kurā vietā notiks savienojums, ir atkarīgs no mākslinieka. Mākslinieka prasmei ir jāatbilst idejai. Viņš var ļoti labi saprast formu, tad viņam attiecīgi jāatrod ideja, kas ideālā gadījumā abas paralēles savieno. Var būt tūkstošiem ideju, bet, ja nav prasmes, nekas nesanāks. Mēs varam teikt, ka mūsdienās var noīrēt labu izpildītāju. Protams, bet Renesansē vai citos laikos lielie meistari ņēma mācekļus ne tāpēc, ka paši nemācēja, nevarēja kaut ko izdarīt. Māceklis bija vajadzīgs, lai izdarītu vairāk, bet, kad viņš sāka gleznot labāk par meistaru, tad tika izmests no darbnīcas vai pats aizgāja. Meistarības pakāpi nosaka, lūk, šī idejas un amata prasmes vienība. Ir lietas, kas ir ļoti skaistas, nostrādātas, pievilcīgas, bet tās nenes garīgas vērtības. Māksla ir garīguma un amatniecības apvienojums. Domāju, ka tur ir tā atbilde. Šis garīgums var būt ietērpts, piemēram, reliģiskā vai citas pārliecības formā, bet darbam jābūt garīgi piesātinātam. Darbi, kuros garīguma nav, mūs neuzrunā. Kā to iegūt? Cilvēks piedzimst ar talantu, bet pēc tam talants ir jāprot piepildīt ar pašizaugsmi. Cilvēks, kas sevis, savas izaugsmes labā neko nedara, degradējas, iet bojā.
Vai studentiem vēl aizvien ir jāmāk uzgleznot cilvēka ķermenis, jāzina proporcijas, zelta griezums, jāpārzina citi glezniecības noslēpumi?
Es domāju, ka viņiem ir tas jāzina. Atšķirībā no Rietumu mākslas skolas, kurā lielāks uzsvars tiek likts uz konceptu un ideju, kas, iespējams, ir tās pamats mūsdienās, nosacīti Austrumos, tajā skaitā Latvijas skolā, uzsvars agrāk bija uz praktisko, amatniecisko pusi. Ideāli būtu, ja mācību priekšmeti mūsu mākslas akadēmijā būtu sadalīti tā, lai 40 procenti būtu amata mācībai, to nesamazinot kā Rietumos, un 60 procenti intelekta attīstībai. Es nezinu, varbūt arī matemātiku būtu jāmāca, bet noteikti filozofija, mākslas vēsture, no “abiem galiem” uzreiz, bijušais un šodiena, vienkārši jākustina smadzenes.
Kā Platona aprakstītajam filozofam, kuram savas domāšanas spējas bija jāattīsta desmit gadus ilgās matemātikas studijās.
Sen jau tam bija jānotiek, vismaz trīsdesmit, četrdesmit gadus atpakaļ. Es uzskatu, ka tā slodze, kas ir mūsu mākslas augstskolās un, cik es esmu dzirdējis, arī universitātē, ir par mazu. Mēs savulaik bijām noslogoti no rīta līdz vakaram, bija, kā zināms, daži bezjēdzīgi priekšmeti, zinātniskais komunisms, piemēram, bet bija jāmācās. Es uzskatu, ka vienīgā augstskola, kas kaut ko māca, ir medicīnas akadēmija, jo atbildības nasta, ja tu gribi būt ārsts, ir milzīga.
Kāda ir mākslinieka atbildība?
Mākslinieka atbildība, iespējams, netiek uztverta pietiekami nopietni. Manuprāt, visās mācību iestādēs būtu jāmāca daudz vairāk filozofijas, literatūras un citas lietas, kas attīsta domāšanu. Māksliniekam ir jāsaprot, ka tas, ko viņš rada, ir ļoti atbildīgi, tā nav vienkārši spēle vai izklaide. Botičelli arī taisīja “Venēras dzimšanu” kā izklaidi kādam, bet darīja to atbildīgi. Arī tas, ko es tagad esmu uzgleznojis, ir savā ziņā izklaide. Ja mākslas darbs cilvēkos rada garīgās vibrācijas, tā ir garīgā izklaide kā mūzika.
Ja tu redzi, ka kāds tavs laikabiedrs ir uzgleznojis, uztaisījis kaut ko tādu, kurā patiesībā nemaz nav mākslas, vai tu vari pateikt, ka šoreiz gan tev ir sanācis pilnīgs s…s?
Tas atkarīgs no tā, cik nežēlīgi mēs varam atļauties būt. Es parasti saku, ko domāju, pārsvarā. Citi varbūt tā nedara, varbūt viņi ir audzināti smalkjūtīgāk, nezinu. Bet par mākslu šodien runā ārkārtīgi reti. Arī neveiksmes būtu jāpārrunā, lai saprastu, ka var citādāk. Cilvēki mūsdienās nedomā. Piemēram, Žagara–Grendes konfliktam būtu jākalpo kā katalizatoram. Pirmais pasaules karš sākās, kad nošāva princi Ferdinandu. Tas nebija iemesls, bet katalizators, notikums, kas radīja izmaiņas cilvēku domāšanā. Es ceru, ka Žagara–Grendes konflikts varētu kalpot kā izmaiņu punkts visās kultūras sfērās. Manuprāt, Latvijā visvairāk trūkst smadzeņu un intelekta. Mums bagātības ir tieši tikpat daudz, cik citām tautām, bet smadzenes ir par maz, genocīda laikā iznīcinātas.
Tagad mēs to jūtam.
Jā. Itālijā ir māls, mums arī ir māls, bet itāļi ražo flīzes un pārdod par lielu naudu. Viņiem ir graudi, mums arī ir, viņu picu ēd visi, ieskaitot latviešus, bet mūsu sklandraušus nepazīst. Tā ir prasme no jebkuras labas lietas radīt vērtību, kas sakņojas tikai intelektā. Arī māksla ir intelekta produkts. Būtu jāmāca, ka tā ir milzīga atbildība. Es saviem studentiem saku – neiedomājaties, ka jūs neredz. Kāds jūs vēro visu laiku.
Kāds sabiedrībai ļaunums no tā, ka tiek radīti slikti darbi? No sliktas mākslas vēl neviens nav nomiris.
Mirt varbūt nemirst, bet no tā veidojas kopējais intelekts – visai tautai, sabiedrībai.
Nosauc dažus mākslas darbus, māksliniekus, kas tevi ir pārsteiguši?
Manas dvēseles viļņošanos ir raisījis, piemēram, Džoto, kuram ir baigā skaidrība. Pēc akadēmijas smadzenes restartēja Frānsiss Bēkons, var nosaukt arī Botičelli “Venēras dzimšanu” un Van der Veidena “Noņemšanu no krusta” Prado muzejā Madridē. Noteikti jāmin Daniels Rihters, kura izstādi mēs redzējām Vācijā pirms kādiem pieciem gadiem, jaudīgs mākslinieks. Gerharda Rihtera izstāde, arī Vācijā, mani ļoti saviļņoja, jo oriģinālus redzēt tomēr ir kas cits. Viņš savulaik aizsāka to reālisma vilni, kas vēl joprojām veļas. Latviešu mākslā mēs bieži priecājamies par tiem, kas nokļūst tuvāk Rietumu mākslas atspulgam, par to tiek uzturēta tāda kā oficiālā versija. Tāpat ir ar pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu mākslu, mēs tagad priecājamies par to, kas bija Rietumu mākslas atspulgs. Mums būtu jāpriecājas par kaut ko ļoti individuālu, jāprot to pasniegt. Kā nemākam pasniegt savu “picu”, tā neesam pasnieguši savus māksliniekus, kas, iespējams, ir individuālāki. Tie, kas pietuvinās Rietumiem, skrien pakaļ aizejošam vilcienam. Ir jāmeklē savs izteiksmes veids.
Kuru mākslinieku pašreiz Latvijā gribētu atzīmēt?
Es uzskatu, ka Ilmārs Blumbergs būtu to pelnījis. Tas viņa pozitīvais trakums, personība nav ieliekama nekādos rāmjos vai stilos. Kristapam Ģelzim, pēdējā [“2013” galerijā “Māksla XO” – I.B.], manuprāt, bija līdz šim labākā izstāde. Mums ir ļoti daudz talantīgu mākslinieku, arī jaunie, bet noturēties mākslas viļņa virspusē ir ļoti grūti. Es domāju, ka māksliniekiem, mūziķiem, literātiem būtu vairāk jādraudzējas savā starpā, jābagātina vienam otru. Jo vizuālie mākslinieki jau ir baigie vientuļnieki.
Vai tev ir domubiedru grupa, ar ko kopā pārrunāt idejas, radošos meklējumus, arī neveiksmes?
Tagad ir tāds individuālistu laiks. Mēs ar Viju [gleznotāju Viju Zariņu, Kaspara dzīvesbiedri – I.B.] visu pārrunājam, ar bērniem.
Vai ir palicis atmiņā kāds teiciens, kā dzīves kredo, no tēva, Induļa Zariņa?
Tā vietā, lai kādam izdarītu sliktu vai atriebtos, izdari sev kaut ko labu.
Sev?
Jā! Es nezinu, vai viņš pats vienmēr tā rīkojās, tas arī Bībelē teikts un tautas teicienos, par baļķi savā acī un nedari otram to, kas pašam nepatīk, un tā tālāk, visi desmit baušļi.
Ko tu pats novēlētu meitām viņu radošajā dzīvē? [Marta Zariņa-Ģelze ir ieguvusi dizaineres izglītību, bet Paula Zariņa studējusi glezniecību – I.B.]
Drīkst klausīt tikai sevi, uzticēties tikai savai intuīcijai, nebaidīties darīt lietas pretēji tam, kā gaida sabiedrība. Nebaidīties iet nezināmā virzienā. Man bija tāda glezna “Došanās nezināmā virzienā” – bieži vien gan dzīvē, gan mākslā, kad esi nonācis līdz kraujas malai, tad ir bail lēkt it kā tukšumā, iet pa ūdens virsu. No tā nobīstas vairums cilvēku, un tāpēc viņi neko nesasniedz. Iet nezināmajā ir milzīga drosme. Tas nav saistīts ar naudu, ar materiālo dzīvi, tas nozīmē atļaut sev aiziet nezināmajā. Viss var gadīties, var arī pazust, bet vismaz būsi mēģinājis.