Kaspars Zariņš

Kaspars Zariņš (1962)

Latviešu mūsdienu mākslā Kaspars Zariņš ir suverēna personība ar spilgti izteiktu individuālu stilu. Viņa darbos ir jūtama Rietumeiropas kultūras pieredze, kur mākslinieciskā rokraksta būtiska iezīme ir īpašā kompozīcijas veidošanas māksla un savu personīgo simbolu sistēmas izveidošana. No gleznas uz gleznu pāriet Pedanta tēls kā paša autora alter ego, kuru izteiksmīgi pavada Pizas tornis, Venēcijas tiltiņš, suns, putns, kuģis, Sarkanā vai Melnā jūra. Šī spēle ap personāžu liek noticēt tā esamībai un pasaulei ap to.
/Ilze Žeivate, 2007./

 "Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Kaspara Zariņa māksla nevar nevaldzināt ar savu eleganto glezniecisko valodu. Īpaši būtu pieminama Kaspara Zariņa kompozīcijas veidošanas māka - kopējais pret atsevišķo, veselais pret fragmentu, simetriskais pret asimetrisko.

Pedanta motīvs ir daudz provocējošāks, nekā tikai iespēja to interpretēt kā paša mākslinieka alter ego klātbūtni. Drīzāk, varētu teikt, ka Kaspara Zariņa gleznas pārtop provocējošā poētiskā spogulī, kurā to uzlūkošanas laikā, skatītājs neviļus atklāj pats sava alter ego klātbūtni.

Post-ego laikmetā, kad personības integritātes trūkums top par vienu no būtiskākajām postmodernās pasaules problēmām, Kaspara Zariņa māksla ārkārtīgi humānā un delikātā veidā uzrunā savu skatītāju, atgādinot tam par viņa esamības būtiskajiem nosacījumiem, par viņa paša alter-ego klātbūtni."
/Andris Teikmanis, 2004./

"Kaspara glezniecībā ir vieta pašironijai, spēlei ar jēdzieniem un groteskai formai. Te iederas tiklab traģiski un daiļcēli, kā nepiedienīgi un vulgāri žesti un vaļības. Groteska panes visu. Groteskā vienviet sadzīvo pretējas, saldskābas izjūtas kā ķīniešu ēdienos vai ebreju melodijās, kur smieklu intonācija viegli pāriet asarās un atgriežas izejas pozīcijā. Emocionālā noskaņa ir vitāla, slidena un grūti fiksējama."
/Anita Vanaga, 2001./ 

"Mākslinieka uzdevums ir nomirt un palikt dzīvam. Nomirt - tas ir redzēt ar aizvērtām acīm, just skaidrāk un jūtīgāk, zināt to, kas nav zināms. Visus interesē tas, kas būs pēc nāves. Nāvi samēro ar miegu. Cilvēks ir laimīgs, kad iemieg. Tad reālā pasaule pāriet sapņu pasaulē un var sajust sevis piepildījumu. Realitāte bieži aizliedz būt pašam. Vislielākā lieta ir uztaisīt neko, iekrītot stadijā starp realitāti un vīziju. Kā sapnī."
/Kaspars Zarinš, 2001./

"Pedants nav izdomāts. Kāds nu jau pārdots pašportrets, ko nosaucu par "Pedantu", ir vajājis mani ilgu laiku un turpina vajāt. Būtībā cilvēkam ir simt dvēseļu un viņš nezina, kas viņš ir. Bērns piedzimst, izaug, izvēlas vienu vai otru ceļu. To, kas viņā ir paralēls, var attīstīt. Dažreiz tas iznāk ārā, kad cilvēks paliek putna prātā. Vectēvs Augusts pirms nāves aizmirsa latviešu valodu un runāja vāciski. Cilvēka spējas atklājas ekstrēmās situācijās."

"Visu, ko es gribu, es izsaku ar Pedanta tēlu, ar Pedanta situāciju. Pedants ir vairāk es nekā es pats. Pedants nav tikai sastingusi zīme - kā zemē iesprausts miets, tur ir dažas nianses, kurās es ar krāsu izsaku psiholoģiju. Es krāsā ielieku milzīgu informāciju."

"Mani interesē, lai darbi būtu līdzīgi Mocarta mūzikai. Lai liktos, ka tie uztaisīti ar kreiso kāju, skatoties pa logu uz putniņiem, lai tie neradītu smaguma iespaidu. Principā darbi ir orientēti uz dvēseles stīgu kustināšanu. Ja klausās Mocarta "Rekviēmu", tad dzird skaistu mūziku, bet tai pašā laikā tā ir sāpīga. Lai dabūtu kartupeli no zemes, zeme jāuzplēš. Arums ir dvēseles uzplēšana. Tā ir svarīga jebkurā emocionālā lietā. Māksla rodas tur, kur ir balanss starp divām nesavienojamām lietām. Ikdienā to izdarīt nevar.

Man ir paticis skatīties, kā peļķē iekrīt eļļas traips. Mākslīgi ražotais produkts peld pa ūdens virsu, bet ar to nesavienojas. Tāpat ir ar bildēm un dzīvi.

Laimīgs ir tas, kas ir skaidrs. Svarīgi, lai tēls būtu nostrādāts kā Ēģiptes piramīda."

"Gleznošana nav tablete- apēd un sāc uzreiz gleznot. Tāpēc ir tādi, kas atnāk un aiziet. Tie, kas nāk regulāri, saprot, ka jāiegulda laiks un darbs. Bet ar izaugsmi ir tā- katram cilvēkam ir slieksnis, arī vislielākajiem māksliniekiem. Bet talantīgais atšķirsies no citiem ar to, ka viņš zina savu slieksni un pārkāpj tam pāri vai apiet apkārt. Un padara šo slieksni par sava talanta stūrakmeni."
/Kaspars Zariņš, 2003./