Irēna Lūse (1948)

Irēna Lūse - viena no spilgtākajām savas paaudzes pasteļglezniecības kopējām. Tajā pašā laikā arī viena no noslēpumainākajām parādībām latviešu glezniecības areālā. Mākslinieces lielākā sajūta ir izsmalcinātā pasteļglezniecības tehnika uz audekla. Strādājot pastelī, kas vairāk saistās ar intīmāku un klusinātu krāsu gammu, sižetiski - ainavām vai klusajām dabām, Irēnai Lūsei izdodas panākt lielu krāsainību, kā arī pastelim netradicionāli risināt dziļas un nopietnas tēmas.

Viņas darbi nav elēģiski, tieši pretēji - pārpilni sievišķīgas noslēpumainības, maiguma, arī untumainības un erotikas, ko pasvītro kāds ekspresīvs žests vai ķermeņa kustība. Galvenā gleznu satura nesēja - sievietes figūra, slodzes - krāsa un kompozīcija.

Divu cilvēku eksistence. Māksliniece viņus noliek līdzīgās un kardināli pretējās dabas noskaņās - saulē, tveicē, jūrā, uz ielas, krēslā u.c. Savas gleznas Irēna Lūse attīsta arvien jaunas un jaunas līdzsvara un harmonijas meklēšanas iespējas.
/Ilze Žeivate, 2007./

"Pasteļi un eļļas. Pastelī es neteikti jūtos brīvāk nekā eļļā, jo tā ir mana tehnika no akadēmijas laika. Es daudz tajā esmu strādājusi un varu panākt lielu krāsainību. Ir pierasts domāt, ka eļļas glezniecība ir krāsaina - ar visām iespējām, ar visu krāsu ziedu, bet pastelis - vairāk saistās ar intīmāku un klusinātāku krāsu gammu. Man pastelī vienmēr patikusi tīro krāsu iespēja, tāpēc vilina arī eļļas glezniecība. Tajā panākamā krāsu laukumu izteiksmība nav salīdzināma."

"Mobilie sakari... - tie mūs ir ļoti ietekmējuši. Esam kļuvuši atkarīgi no šiem telefoniem. Tas rada jaunas situācijas sabiedrībā, kur cilvēks ir kopā nevis ar otru cilvēku, bet ar savu telefonu.

Saikne ar pasauli ir tepat līdzās somiņā, ejot pa ielu. Taču skatoties, kā cilvēki skrien pa ielu ar telefoniem, ka viņi ir reizē kopā un reizē arī nošķirti viens no otra, un ar šo telefonu starpniecību- jo īpaši.

Tīri vizuāli šie cilvēki ar mobilajiem telefoniem- tādi mazliet saliekušies, mazliet skrienoši, reizē "ārā" un reizē "iekšā" telefonā- ir jauna kustība, jauna poza, un mani vienmēr mākslā tā ir saistījusi kā izteiksmes līdzeklis. Tāpēc viņi ienākuši manās gleznās. Tā ir mūsu dzīve un tas ir jauns tēls."
/Irēna Lūse, 2004./