Helēna Heinrihsone

Helēna Heinrihsone (1948)

Visu Helēnas Heinrihsones glezniecību varētu raksturot kā dienasgrāmatu. Jebkurš darbs ir konkrēts notikums vai pārdzīvotas sajūtas no gleznotājas dzīves. Visa Helēnas Heinrihsones glezniecība ir par Helēnu pašu, tomēr ne slēgta skatītājam.  Helēnas Heinrihsones varā ir gleznot dziļi personisko un spēt uzgleznot to bez personiskām robežām, kur pašas piedzīvotais prieks un pārdzīvojumi kļūts par skatītāja privātiem notikumiem un sajūtām.

Jau vairākus gadus Helēnas Heinrihsones daiļradē svarīga loma ir dabai, kas gleznotājai kalpo kā personifikācija iekšējam konfliktam starp cilvēka jūtām un prātu. Arī jaunās izstādes piecās gleznās galvenais motīvs ir cilvēka un dabas saplūšana vienā veselā. Ainavas izteiksmība kalpo cilvēcisko attiecību atklāšanai. Miers mijas ar trauksmainību, maigums ar raupjumu. - Ilze Žeivate, Māksla XO galerija, 2015.

“Es neuzdrošinos rakstīt, bet ar krāsām varu visu. Pietuvināt vai attālināt – vienmēr domāju, kad gleznoju. Bāzējos sevī, jo nesaprotu, kā var otra atziņās daudz smelties sev. Šajā ziņā man gan sevis nedaudz žēl, īpaši šogad, kad visi runā par Raini un Aspaziju. No viņiem gribētos smelties, bet laikam šinī dzīvē līdz viņiem netikšu”, Helēna Heinrihsone.

Cauri daudzajām lomām Helēna Heinrihsone spēlē vienu un galveno – īstas mākslinieces lomu. Ar visu, ko ar aplausiem sagaida publika. Viņas gleznās skaistums iekļauj neglīto. Uz viņas gaumi var paļauties, lai gan krāsu salikumi nav saucami par „gaumīgiem”. Viņas darbi grezno interjerus, bet nav to sastāvdaļa. Helēna var būt ekstravaganta, bet neatļaujas neko vulgāru. Viņas viesības ir leģendāras, bet gleznas top rīta klusumā.[...]
[...]Heinrihsone ir glezniecības ideāliste. Viņas pasaulē valda talants, iztēle, jūtas un pārdomas, un ticība, ka tam visam ir vieta mūsdienās. Helēna netaisās mirt kā autore un augšāmcelties kā interpretāciju blāķis, liekas, viņa cer palikt pati. - Vilnis Vējš, 2007.