Gita Okonova - Treice (1969)

"Īstenība atplaukst niansēs."

/Gita Okonova-Treice, 2007./

Gita Okonova - Treice ir viena no jaunākās paaudzes latviešu gleznotājām, jutīga tonāliste. Lielu nozīmi piešķir sajūtu meklēšanai - gleznieciskajām iespējām, niansēm, arī eksperimentiem un virsmas faktūru spēlēm. Tas viss kopā rada interesantu daudzslāņainību, kas suģestē. Viņas darbi ir kā stāsti par pašu glezniecību, kur katru centimetru gribas pētīt tuvāk. Attēlotie priekšmeti - krēsli, vēstules, rakstāmmašīnas, rotaļlietas u.c., lai arī rūpīgi izvēlēti no autorei vistuvākās vides, tomēr galvenokārt kalpo kā noteiktas formas vai rāmji, kur savaldīt krāsas un emocijas.

Jau no pirmajiem akadēmijas laika darbiem varēja pamanīt autores interesi par priekšmetisko noskaņu glezniecību, vienlaicīgi arī vēlmi izcelt gleznā kādu sīku detaļu ar materialitātes klātesamības efektu, un visu minēto panākt ar gleznieciskiem paņēmieniem.

 Var redzēt, ka gleznojot māksliniece "izgaršo" katru bildi. Tie ir ļoti personīgi un intīmi darbi. Skatītājs mīl pie tiem uzkavēties.

1997.gadā Gita Okonova-Treice absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju prof. Aleksandra Dembo meistardarbnīcu, kļūdama par diplomētu dizaina grafiķi. Nepilnu desmit gadu laikā viņas vārds katru gadu tiek minēts gada skaistāko grāmatu sakarā - 1.vietas: G.Repše "Īkstīte"(2000), "Asinsbalss" (2001), I.Bite "Latvijas balets" (2002), Z.Gailīte "Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli" (2003), O.Vācietis "Tuvums, mīlas lirika" (2003).

Paralēli visam Gitas Okonovas - Treices glezniecība un jau notikušās četras personālizstādes glezniecisko kvalitāšu dēļ aizvien vairāk sāk piesaistīt mākslas speciālistu uzmanību.
 /Ilze Žeivate, 2007./

"Sākumā sajūsminos par faktūrām - pilnīgi aizraujos ar lakošanu un skrāpēšanu, špaktelēšanu un slīpēšanu, kolorītu... un tad tikai lēnām atnāk īstais tēls, kuru beigās piejaucēju... un nekad otrādi. Man svarīgi ir kā, nevis ko gleznot."
/Gita Okonova - Treice, 2002./

"Katrs darbs ir gabaliņš laika - gan gleznojot paņemtais laiks, gan gleznā noķertais mirklis.

 Viens no maniem mīļākajiem māksliniekiem, franču gleznotājs Dubuffet par saviem darbiem ir teicis, ka nereti no pilnīga smērējuma viņa darbus atšķir maza brīnuma klātbūtne tajos. Uzskatu, ka tas ir gleznas kodols. Tādēļ ir vērts atkal un atkal zagt laiku, iet uz darbnīcu un gleznot, lai kādu dienu sastaptu šo mazo brīnumu."
/Gita Okonova-Treice, 2004./