Ģirts Muižnieks

 Ģirts Muižnieks ( 1956 )

"Ģirta Muižinieka gleznas ir kā dzeja vai subjektīvi filozofiski traktāti par cilvēku savstarpējām attiecībām. Liekas, ka viņš glezno tikai mīlot, jo darbi ir pilni labu emociju. Skaistas ir arī mākslinieka gleznotās skumjas un vientulība.

Ģirts Muižinieks var strādāt uz jebkuras virsmas un ar jebkurām krāsām, jo pats glezniecības process, darbošanās tajā ir būtiskākais.
Viņš lieliski apvieno abstraktās mākslas elementus - platus otas triepienus, krāsas lējumus, pilinājumus, švīkājumus, lazējumus ar reālistiska tēlojuma izteiksmes formām - sievietes figūru, acīm, skropstām, lūpām, puķēm, veidojot pusabstraktas un dinamiskas kompozīcijas.
Ģirts saka, ka bildes atrod viņu, nevis viņš tās atrod vai izdomā," Ilze Žeivate, 2007.

 "Tie līdzinās dzejoļiem, ko viņš raksts pats sev un retumis ļauj tajos ieskatīties kādam citam," Andrejs Kaufmanis.

 

"Glezniecība nemaz nevar pazust, laika pārbaude tai jau ir gadsimtiem ilga. Tai piemīt unikalitāte, bet jauno tehnoloģiju mākslu apdraud tas, ka tehnika ļoti strauji mainās."

 "Es daru, ko gribu, mani interesē tradicionālā glezniecība, man vienkārši patīk tajā darboties.
Es nenodarbojos ar novatorismu, drīzāk es eju pakaļ savam rokrakstam."

 "Svarīgi ir zināt, pie kādas sienas tu gribi savu bildi pielikt - izstāžu zāles vai guļamistabas.
Es domāju tikai par izstādes sienu, ne par ko citu.

Svarīgi, lai bilde patiešām būtu laba, lai pašam man tā patiktu."

"Visgrūtāk ir gleznot skaistas lietas. Visbīstamāk. Saulrietus un rozes," Ģirts Muižnieks.