Frančeska Kirke

Frančeska Kirke (1953)

Viņas māksla būtu saistāma ar 20.gadsimtā proklamēto postmodernisma ideju -  diskutēt ar skatītāju caur vecmeistaru darbiem. Ar sev raksturīgu eleganci, vieglu ironiju, izsmalcinātu tehnikas meistarību un mērķtiecīgi virzītu provokāciju Frančeska Kirke vienu oriģinālu pārvērš savā oriģinālā, savieno gadu simtus ar šodienu - pagājušo gadsimtu gleznotas skaistules un varoņi, mākslas un kultūras vēstures fetiši un personāži - tie visi dzīvo viņas gleznās un palīdz māksliniecei atklāt mūsdienām tik raksturīgo kultūras un mākslas izpratni - patērētāju sabiedrības intereses.
 /Ilze Žeivate, 2007./

"Mēģinot "iebīdīt" Fr.Kirkes darbus kāda virziena ietvaros, tie daudzējādā ziņā saistās ar amorfo postmodernisma jēdzienu, gan uzsverot satura nozīmību pretstatā formu un krāsu pašvērtībai, gan pievēršoties pagātnes mākslas citātu izmantošanai un pārgrupēšanai.
Taču Kirkei ir svarīga arī vecmeistaru mākslas valodas lietošana - ciktāl tā iespējama, darbojoties ar krāsām un otu, ne tikai izspēlējot citēto tēlu savstarpējo attiecību nozīmes.
Tā ir māksla, kas tradicionālā veidā top no mākslas un turpina mākslu."
/Stella Pelše, 2002./

 "Pasaule, kuru viņa izveidojusi kā vizuālu uzskatāmību, ir skumju nojautu, krēslainu noslēpumu, fantastisku pārvērtību, izzudušu kaislību un, protams, kā tas mēdz būt vienmēr paradoksāli kopā savienots - arī karnevāliska maiguma un vispiedošanas, klusās nostaļģijas un mīlestības alku pilna."
/Ivars Runkovskis./

"Izmantojot jau eksistējošus tēlus, es veidoju jaunu tēlu sistēmu. Mans mērķis ir provokācija. Likt izdomāt skatītājam, kas tad tur ir mainījies.

Manos darbos ir liela deva ironijas, lai arī forma ir visnotaļ gaumīga.

 Ar labi atpazīstamu vēsturisku tēlu palīdzību man vieglāk izteikt domu, savas izjūtas. Es citādāk nemāku."

/Frančeska Kirke, 2000./