Edvards Grūbe

„Edvarda Grūbes glezniecību varētu vienādot ar Laika terminu. Patiesībā Grūbes glezniecība ir Laiks pats, kas nav izmērāma ne pagātnes, ne nākotnes nogriežņos. Tā atrodas pastāvīgā plūsmā – Laikā.
Vārdos neaprakstīts, bet ar otas vēzienu izstāstīts, spēcīgs emocionāls vēstījums, kur katrs attēlotais priekšmets novests līdz zīmei – dziļam jēdzienam – logs, gaisma, durvis, krēsls, māte ar bērnu, maize, lauskas...
Ar latvisku mentalitāti un zemniecisku pamatīgumu Edvards Grūbe glezniecībā sasniedz garīgās spriedzes atklāsmi.
Latviešu glezniecībā tāda nav neviena – „varena kā pērkona dārdiens”- tāda ir Edvarda Grūbes glezniecība.”
                                                                                                           /Ilze Žeivate, 2015./


"Edvards Grūbe - ir kā pērkona grāviens, kad jāapklust citām skaņām. Uz skatuves uzsoļo emocijas, pārdzīvojumi - tikko ar prātu savaldāmi. Tam blakus stāv dvēsele bez ietērpa. Viss pieder gaismai un telpas ilūzijām."

/Imants Vecozols, 2003./

"Grūbe - viņš tos priekšmetus ņem ārkārtīgi vienkārši. Kā pats saka: "grib viņus novest līdz zīmei. Viņa šarms ir tas izkoptais otas uzliciens; man tāda nav."

/Vilis Ozols, 2003./

"Galvenā vieta Edvarda Grūbes glezniecībā ir krāsai. Tā ir pamatā gleznas iecerei, priekšmetu atlasei klusajām iedabām. Krāsa ir viņa iekšējās noskaņas izteicēja un ar gadiem, pilnveidojoties glezniecības izteiksmes līdzekļiem, kļūst arvien spožāka un brīvāka savās kombinācijās. Priekšmeti vai figūras ir izvēle, kas rāda uzsvarus uz būtisko mākslinieka dzīvē. Nav nejaušu tēmu vai gadījuma rakstura uzstādījumu. Krāsu un telpiskuma realitātes izjūta. Tomēr attēlojamais, gan stāvot blakus reālajam, patiesībā pieder filozofiskam un vispārinātam skatījumam."

/Inta Celmiņa./

"Klusā daba - protams, ka tas ir vislabākais veids kā trenēties gleznot, bet man jau no paša sākuma interesēja slodze- slodze, ko vajag atrisināt tādā iecerē, kā, piemēram, maize."

/Edvards Grūbe, 2003./