Edvarda Grūbes radošais spēks iemieso sevī latvisko mentalitāti, kas ar zemniecisku pamatīgumu sasniedz garīgās spriedzes atklāsmi. Plašais, vīrišķīgais otas atvēziens nes spēcīgu emocionālu vēstījumu, kas tik tikko savaldāms ar prātu. Ierobežots silto krāsu gammā, papildināts ar pastozi klātu sarkano vai zilo, darbos tas rada himnisku noskaņu. Edvarda Grūbes gleznās nav nejaušu tēmu. Viņa māksliniecikās izaugsmes ceļš dramatiski iezīmēts ar krustā sisto, mātes un bērna tēmu, gaismas motīvu logā, vijoles lauskām, maizi. Katrs attēlotais priekšmets tiek novests līdz zīmei, kas uzņemas visa darba slodzi.

/Ilze Žeivate, 2007./

"Edvards Grūbe - ir kā pērkona grāviens, kad jāapklust citām skaņām. Uz skatuves uzsoļo emocijas, pārdzīvojumi - tikko ar prātu savaldāmi. Tam blakus stāv dvēsele bez ietērpa. Viss pieder gaismai un telpas ilūzijām."

/Imants Vecozols, 2003./

"Grūbe - viņš tos priekšmetus ņem ārkārtīgi vienkārši. Kā pats saka: "grib viņus novest līdz zīmei. Viņa šarms ir tas izkoptais otas uzliciens; man tāda nav."

/Vilis Ozols, 2003./

"Galvenā vieta Edvarda Grūbes glezniecībā ir krāsai. Tā ir pamatā gleznas iecerei, priekšmetu atlasei klusajām iedabām. Krāsa ir viņa iekšējās noskaņas izteicēja un ar gadiem, pilnveidojoties glezniecības izteiksmes līdzekļiem, kļūst arvien spožāka un brīvāka savās kombinācijās. Priekšmeti vai figūras ir izvēle, kas rāda uzsvarus uz būtisko mākslinieka dzīvē. Nav nejaušu tēmu vai gadījuma rakstura uzstādījumu. Krāsu un telpiskuma realitātes izjūta. Tomēr attēlojamais, gan stāvot blakus reālajam, patiesībā pieder filozofiskam un vispārinātam skatījumam."

/Inta Celmiņa./

"Klusā daba - protams, ka tas ir vislabākais veids kā trenēties gleznot, bet man jau no paša sākuma interesēja slodze- slodze, ko vajag atrisināt tādā iecerē, kā, piemēram, maize."

/Edvards Grūbe, 2003./