Anna Heinrihsone

Anna Heinrihsone (1970)

 

Anna Heinrihsone teātra pasaulē ir pazīstama kā kostīmu māksliniece ar īpatnēju stilu, kur viena no tā iezīmēm ir spilgti tēli, kas atklājas savstarpējās attiecībās un darbībā.
Spilgti un oriģināli tēli ir raksturīgi arī viņas sižetiskajai glezniecībai (V.Vējš).

Anna Heinrihsone beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (1996). Kopš 1995. gada radījusi dekorācijas un kostīmus vairāk nekā 80 teātra izrādēm (Jaunais Rīgas teātris, Valmieras Drāmas teātris, Latvijas Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Liepājas Drāmas teātris, Latvijas Nacionālā opera un balets, Tartu Vannemuine teātris, MHAT, Novosibirskas operas un baleta teātris).
Paralēli scenogrāfijai Anna Heinrihsone sarīkojusi 7 personālizstādes un piedalījusies vairāk nekā 20 glezniecības un scenogrāfijas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Annas Heinrihsones darbi atrodas kolekcijās - Latvijas Nacionālā mākslas muzejā (Rīga, Latvija), Swedbank mūsdienu mākslas kolekcijā (Rīga, Latvija), KUMU (Tallina, Igaunija).

 

Annas Heinrihsones gleznas, zīmējumi un instalācijas veido pilnīgi savrupu tēlu pasauli - Annas Heinrihsones mīmu teātri, kurā katrs jauns darbs kā filmas kadrs uztverams par iepriekšējā mākslas darba turpinājumu. Ar bērnu zīmējumiem raksturīgu tiešumu māksliniece ieved mūs savā eksistenciāli asociātīvajā pārdomu pasaulē - ironiski smeldzīgā un traģikomiskā.
Mākslinieces darbos svarīgākais ir domāšanas, pašizzināšanas process, kas pāriet zīmējumā, krāsā, gaismā, ēnā un telpā, kur norisinās drāmas stāstījums. (Ilze Žeivate)
                                                                                                                                             
"Savu darbību radošajā jomā vienmēr esmu saistījusi ar pētniecisko pieeju mākslai un dzīves procesiem. Šobrīd ir kļuvis saistošs un dīvaini interesants mērķis - ceļojums uz vecumu.
Visas asociācijas ar šo ceļu, mēģinot ietērpt tās vārdos, kļūst banālas. Arī tāda veida salīdzinājumi kā - "atklāt vecumu kā jaunu neredzētu zemi". Bet tomēr kaut kas tur IR. Un tas man šķiet interesants un izpētes vērts. Zināma fatālisma sajaukums ar jautru bezrūpību. Kāpināts ironiskums zem segvārda "pieredze" un nekontrolēti bērnības atmiņu uzplūdi. Tajā var ieraudzīt pavisam sīkas parādības un tai pašā laikā arī apzināti ieelpot globālu, pat kosmisku apziņas elpu. Nejūsmot par to, cik skaisti noveco citi, cik harmoniskas vai tieši pretēji neiecietīgas ir citu vecu cilvēku attiecības. Manu dziļāko interesi saista pētīt sevi šajā ceļojumā, " Anna Heinrihsone, 2010.